Lai pietiek darba un veselības, dzīvojot līdz simtam!

Kārlim Sebrim — Spēlmaņu nakts balva par mūža ieguldījumu teātrī

Foto: Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”

Tā nav balva par gadu nastu. Tā ir par gadu bagātību. Un saņem to tikai izredzētie. Tie, kurus saucam par personībām. Kārlis Sebris ir personība un ar savu mākslu un pilsonisko stāju audzina personības. Par nopelniem Tēvijas labā viņš saņēma Triju Zvaigžņu ordeni drīz pēc šī apbalvojuma atjaunošanas. Kārlis Skalbe pirmajos Latvijas valsts augšanas gados rakstīja: “Ir citas debesis bez tām, ko redzam katru dienu. Tās ir tautas garīgās debesis. Jo augstākas tās un spožākas, jo cildenāka un gaišāka viņas dzīve.” Kārlis Sebris cēlis augstāk tautas garīgās debesis ar savu aktiera darbu, veldzējot cilvēku dvēseles ar patiesa pārdzīvojuma spēku. Latviešu skatuves mākslas zelta fondu viņš bagātinājis ar savu Mīļo meli, Kihnu Jenu, Kolā Briņonu, Indrāntēvu un daudziem citiem neaizmirstamiem skatuves tēliem. Ne mazāka nozīme ir viņa tautas tribūna misijai, kā mākslinieks pats saka — “Pietuka Krustiņa darbībai”, kas palīdzējusi gan celt, gan noturēt tautas garīgās debesis. Jo viņa teiktais vārds vienmēr bijis patiesības vārds, tautas sirdsapziņas vārds.

Augustā apritēja 63 gadi kopš tās dienas, kad Zeltmata dramatisko kursu audzēknis Kārlis Sebris tika angažēts Latvijas Nacionālajā teātrī. Nepārtrauktā darbā aizritēja 58 gadi. Jau būdams pensionāra kārtā, viņš kopā ar Jāni Kubili un Alfredu Jaunušanu vairākas sezonas veda tautā Anšlava Eglīša “Bezkaunīgos večus”, bet pašlaik piedalās Virdžīnijas Lejiņas izrādē “Kapteiņu nedēļa”. Joprojām viņš ir uz skatuves, kur tika proklamēta Latvijas valsts un cauri laikiem ir godā turētas nacionālās mākslas tradīcijas. Vēl biežāk mākslinieku kopā ar dzīvesbiedri var sastapt pirmā balkona pirmajā ložā. Viņi nelaiž garām nevienu pirmizrādi. Uz šejieni arī mēs ar kolēģi tikām aicināti 21. novembra vakarā, kad priekškars vērās zviedru rakstnieces Agnētas Pleijeles psiholoģiski smalkajai lugai “Un rīt būs atkal jauna diena” Mihaila Kublinska iestudējumā. Pēc pirmā cēliena notika mūsu saruna.

— Man izrāde patīk. Nav lieka skaļuma. Savulaik Briedītis mums arvien teica: “Nu ko tu kliedz! Kāpēc tu kliedz?” Man arī liekas, ka klusums kādreiz runā uz skatītāju vairāk nekā troksnis. Bet tagad uz skatuves bieži valda troksnis. Laikam jaunā paaudze savu dzirdi noskaņojusi uz lielu skaļumu. Tas manām ausīm neder. Es tam esmu par vecu, bet nezin vai jaunajiem arī tāds pārlieku skaļums nāk par labu.

Mākslinieks izrādi skatās labā noskaņojumā un labā sabiedrībā. Te, pavisam tuvu skatuvei, viņš jūtas kā svētkos. Un ar pateicību piemin pirms dažiem gadiem mūžībā aizgājušo direktora vietnieku, savu audžudēlu Zigfrīdu Kalniņu, kurš ar viņa atbalstu jau pusaudža gados sācis darbu teātrī, jo vecāki, māsas un brālis bija izvesti. Meistara acis kļūst miklas, kad viņš saka:

— Tādu pienākuma cilvēku kā Zigi es otru neesmu savā dzīvē sastapis. Teātris viņam vienmēr bija pirmajā vietā. Kad viņš jau zināja, ka tuvojas aiziešanas stunda, viņš līdz pēdējam brīdim domāja par teātri un pat teica, lai nerīkojam izvadīšanu no skatuves, lai neciestu izrādes. Šo vēlējumu nu gan mēs neņēmām vērā, jo viņš ar savu darbu bija pelnījis, lai teātris no viņa atvadītos savā goda vietā. Mans audžudēls bija novēlējis, lai pēc viņa aiziešanas vecākās māsas meita kopā ar vīru rūpētos par mums ar Nelliju. Tā nu kopā turamies. Pirmizrādes arī skatāmies kopā. Arī šo vietiņu pirmajā ložā viņš man savulaik ierādīja. Kā sacīt - par mūža ieguldījumu. Arī tagadējā vadība to atbalsta. Tā nu mums vietiņa te zināma un, kamēr vien varēsim atrāpot līdz teātrim, mēs te būsim.

Kārlis Sebris runā arī par saviem daudzajiem krustdēliem, kas viņam esot gan miesīgi, gan teātrī uzticēti. Kā vienu no tuvākajiem piemin diemžēl jau aizsaulē aizgājušo Gunāru Cilinski. (Viņš par savu krusttēvu savulaik sacīja: “Liels talants. Godīgi strādā pats, to darīt mācīja arī mani. Lai viņam pietiek darba un veselības, dzīvojot līdz simtam!”). Mākslinieks augstu vērtē šo teātrī jau sen iedibināto audzināšanas tradīciju:

— Jaunībā arī es biju krustdēls. Mans krusttēvs bija Kārlis Lagzdiņš, ļoti lielisks aktieris, apveltīts ar dabas dotu raksturotāja talantu. Mēs ārkārtīgi cienījām savus vecākos kolēģus. To nevarēja saukt par draudzību, tā bija ļoti liela cieņa. Es daudz mācījos no viņa. Kritikās arī bija teikts, ka esmu iespaidojies no vecākiem aktieriem. Sevišķi atceros, cik grūti bija tikt vaļā no Lagzdiņa radītā tēla, kad man bija jāspēlē Fredis “Zvejnieka dēlā”. Tāds paraugs! Kara beigās Kārlis Lagzdiņš, tāpat kā daudzi citi Nacionālā teātra aktieri, aizbrauca uz Ameriku. Kad mēs tur ar Elzu Radziņu viesojāmies, satikām Ņinu Melbārdi, vēl dažus, daudzi tagad pēdējos gados ir bijuši arī Latvijā. Bet savu krusttēvu neesmu vairs redzējis — viņš Amerikā strādājis skolā par apkopēju. Nomiris klasē ar slotiņu rokā.

Foto: Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”

Kārlim Sebrim ir ne vien “sava loža” teātrī, bet arī “sava istaba” viņa šūpuļa vietā Sinoles pagasta namā, kur viņa tēvs strādājis par rakstvedi. Goda istabu savam novadniekam pirms vairākiem gadiem iekārtoja paši sinolieši, jo mākslinieks vienmēr bijis gaidīts ciemiņš dzimtajā pusē. Pēc viņa vārdiem, te alkšņi smaržo saldāk par krāšņajām svešzemju magnolijām. Atgādināju, kādu saviļņojumu mākslinieka piecdesmit gadu jubilejā zālē izraisīja viņa pateicības vārdi tēvam klusajā Sila kapsētā un māmuļai, kas sēdēja skatītāju rindās ar baltu lakatiņu galvā. Tas bija 1964. gads, un tā bija pirmā reize, kad pirms partijas un valdības sumināšanas kāds teica paldies saviem tuvākajiem cilvēkiem. Vaicāju, vai vecāki ļoti lepojušies ar dēla panākumiem.

— Mums, lauciniekiem, nav tāda paraduma skaļi paust savu sajūsmu — uh! un ah! Arī mūsu ģimenē par mīlestību nekad skaļi nerunāja. To katrs glabāja savā sirdī. Un to varēja just. Biju patiešām laimīgs, ka mana sirmā māte piedzīvoja to svētku dienu. Un man ļoti žēl, ka tētis to nepieredzēja. Viņš vispār mani tika redzējis tikai laukos, uz pašdarbības skatuves. Jaunības trakulībās jau mēs visi daudz darām pāri saviem vecākiem. Saprašana nāk ar gadiem.

Apvaicājos, vai Sebru pāris arī gatavojas dancot līdz rīta gaismai, kā tas Spēlmaņu naktī pieņemts.

— Nekādi lieli dancotāji vairs neesam. Kā nekā man februārī jau 88. Veselība varētu būt labāka. Bet es esmu pateicīgs Dievam, ka mēs esam divi. Priekos un bēdās mēs ar sieviņu esam kopā.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore