Par augstskolu “prāta vētru” Latvijā

Tas, ka Latvijas ekonomiskā un sociālā attīstība tālu atpaliek no Eiropas Savienības (ES) valstu rādītājiem, ir fakts, ko nevar noliegt, pat ņemot vērā mūsu valsts sasniegumus pēdējos desmit gados. Meklējot risinājumus, daudz tiek runāts par nepieciešamību ieguldīt līdzekļus izglītībā. Izglītība par vienu no prioritātēm tiek saukta visu pēdējā laika valdību deklarācijās, tā tiek definēta arī kā valsts budžeta aktualitāte. Diemžēl fakti rāda, ka Latvijā izjūtams nopietns kvalificētu un mūsdienu prasībām atbilstošu speciālistu trūkums — augstskolu beidzējiem ļoti bieži nav šodienas standartiem atbilstošu zināšanu un it īpaši trūkst akadēmiska līmeņa treniņa pētniecības metodēs un praktiskā darba prasmēs. Kā liecina statistika, visvairāk labi izglītotu un radošu darbinieku trūkst valsts reģionos, jo notiek pastāvīga “smadzeņu noplūde” uz galvaspilsētu. Līdzīga aina vērojama ne tikai publiskajā pārvaldē, bet arī ražošanā — mazajos un vidējos uzņēmumos ir izteikts tādu profesionāļu trūkums, kuri ne vien paši orientētos modernajās tehnoloģijās un izprastu Eiropas un pasaules ekonomiskos procesus, bet spētu zināšanas likt lietā arī savos uzņēmumos.

Mīts par Latviju kā zemi, kur rodams augsti kvalificēts un lēts darbaspēks, vairs neiztur kritiku, jo ražošanas pārstrukturēšanās desmit gadu procesā lielākā daļa kādreizējā kvalificētā darbaspēka vairs nestrādā savās specialitātēs. Lai arī studentu skaits Latvijas augstskolās palielinās katru gadu, ne situācija valsts darba tirgū, kur piedāvājums neatbilst pieprasījumam, ne Latvijas sociālekonomiskie rādītāji neliecina par “intelektuāla sprādziena” rosinātu izaugsmi.

Lai kaut daļēji risinātu minētās problēmas, piecas Latvijas augstskolas — Latvijas Universitāte (LU), Rīgas Tehniskā universitāte, Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Daugavpils Pedagoģiskā universitāte un Rēzeknes augstskola — ir izstrādājušas nacionāla līmeņa projektu “Izaicinājums” jeb “Atbalsts pirmrindas (augstas kvalitātes) cilvēkresursu kodola izaugsmei Latvijā”.

Projekta mērķis ir nodrošināt augsta līmeņa zinātniskā darba un profesionālo prasmju treniņu maģistrantūras studentiem, kuri izstrādā diplomdarbus. To plānots paveikt, nodrošinot studentiem mūsdienīgus darba apstākļus un vidi, kā arī motivējot viņus ar vienreizēju stipendiju. Projektā studenti iesaistītos konkursa kārtībā.

Projektu plānots īstenot divās daļās: pirmā aptvertu sociālo zinātņu bloku, otrā — dabaszinātņu un inženierzinātņu nozari. Projekta veikšanas gaitā priekšroka tiktu dota tiem sociālo zinātņu studentiem, kuru diplomdarbu tēmas būtu saistītas ar konkrētām pašvaldībām un ražojošiem uzņēmumiem. Katrs students, kurš būtu izturējis konkursu un tādējādi iesaistījies projektā, saņemtu vienreizēju stipendiju — 1000 eiro, viņam tiktu garantētas kādas ES universitātes vai pašvaldības eksperta klātienes un neklātienes konsultācijas, tāpat students tiktu nodrošināts ar datoru un interneta pieslēgumu diplomdarba izstrādes vietā. Studentam tiktu radīta arī maksimāli labvēlīga vide pašvaldībā, vietējo speciālistu konsultācijas.

Dabaszinātņu un inženierzinātņu studentiem projekta autori iesaka izvēlēties tēmas, kuras var īstenot, balstoties uz jau esošiem un vēl tikai prognozējamiem universitāšu un akadēmiskā personāla kontaktiem ar kolēģiem ES universitātēs. Konkursu izturējušajiem studentiem projekts garantē 3000 eiro vienreizēju stipendiju, kas paredzēta trīs mēnešu darbam kādā no ES universitāšu laboratorijām ar mūsdienīgu aparatūru, un 1000 eiro studenta darba vides nodrošināšanai vieslaboratorijā. Tāpat projekts paredz līdzekļus studenta braucienam uz zinātniskā darba vietu un kontaktiem ar diplomdarba padomnieku vieslaboratorijā.

Iecere paredz arī vienreizējas stipendijas studentu diplomdarbu vadītājiem par zinātniskā darba vadīšanu un papildu piepūli zināšanu un jauno tehnoloģiju pārnesē uz Latviju. Kopumā trijos gados projektā paredzēts iesaistīt 6250 studentu, vairāk nekā 1000 pasniedzēju, sadarboties ar vismaz 400 pašvaldībām.

Projekta īstenošanas galvenie sasniegumi, pēc ieceres autoru domām, būtu:

1) radikāli mainīta studiju gaisotne un nopietnas konkurences rašanās gan studentu, gan akadēmiskā personāla vidū;

2) studentu diplomdarbi par pagastu un pilsētu sociāli ekonomiskajām problēmām dotu nopietnu ieguldījumu Latvijas reģionu attīstībā;

3) diplomdarbi dabaszinātņu un inženierzinātņu jomā dotu labu priekšstatu par zinātnes un tehnoloģiju attīstības mūsdienu problēmām:

4) projektā iesaistītais akadēmiskais personāls būtiski atjaunotu savas zināšanas un varētu dot nopietnu ieguldījumu zināšanu un inovāciju pārneses procesā;

5) projektā iesaistītie studenti — augstskolu absolventi — būtu pamats augstas kvalitātes darbaspēkam publiskajā administrācijā, ražošanā un zinātnē, kas radikāli samazinātu kvalificēta darbaspēka trūkumu Latvijā un radītu veselīgu konkurenci;

6) universitāšu un pašvaldību sadarbība radītu vidi, kas mazinātu “smadzeņu noplūdi” no reģioniem uz centru, tādējādi sekmējot Latvijas vienmērīgu attīstību;

7) projekts kopumā dotu izmaksu efektīvu un nozīmīgu ieguldījumu uz zināšanām balstītas sabiedrības un tautsaimniecības attīstībā.

Pēc projekta autoru aprēķiniem, tā sekmīgai ieviešanai trijos gados būtu vajadzīgs 21miljons eiro. 1,6 miljonus eiro dotu projektā iesaistītās augstskolas no saviem līdzekļiem, 19,6 miljoni eiro — PHARE programmas finansējums, kas paredzēts sociāli ekonomiskajai kohēzijai. Lai šo naudu no ES iegūtu, projektam nepieciešams valdības atbalsts. Oktobra sākumā augstskolas savu pieteikumu nosūtījušas gan Ministru prezidentam Andrim Bērziņam, gan atbildīgajām amatpersonām — izglītības un zinātnes ministram Kārlim Greiškalnam, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Vladimiram Makarovam, īpašu uzdevumu ministram sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām Robertam Zīlem. Projekta autori cer, ka valdības atbalsts būs un Latvijas augstskolu vēlme iesaistīties savas valsts problēmu risināšanā tiks novērtēta.

Trešdien, 21.novembrī, īpašu uzdevumu ministrs sadarbībai ar starptautiskajām finansu organizācijām R.Zīle nosūtīja atbildes vēstuli projekta autoriem, kurā teikts, ka augstskolu centieni veicināt kvalitatīva cilvēkresursu potenciāla attīstību valstī ir augstu vērtējami. Vēstulē arī norādīts, ka projekta idejas saskan ar Nacionālā attīstības plāna (NAP) projektā noteiktajām prioritātēm (piemēram, darbaspēka kvalitātes paaugstināšana atbilstoši darba tirgus prasībām). R.Zīle norāda, ka augstskolu projekta idejas pieteikums tiks iekļauts pieteikuma sarakstā izskatīšanai valdībā vienlaikus ar NAP projekta apspriešanu, kas plānota Ministru kabineta 1.decembra sēdē.

R.Zīle gan norāda, ka saskaņā ar līdzšinējo Eiropas Komisijas praksi par projektu raksturu, kas finansēti no ES PHARE programmas līdzekļiem, atsevišķas augstskolu projektā ietvertās aktivitātes, piemēram, stipendijas studentiem un atlīdzība universitāšu pasniedzējiem, nav uzskatāmas par finansējumam atbilstošām. Tāpat ministrs norāda, ka saskaņā ar Ministru kabineta lēmumu PHARE 2000.gada Ekonomiskās un sociālās kohēzijas programma, uz kuras līdzekļiem pretendē arī augstskolas, tiek realizēta divos Latvijas reģionos — Latgalē un Zemgalē. Kopējais finansējums paredzēts 9 miljoni eiro, no kuriem zināma daļa atvēlēta ne vien ieguldījumiem cilvēkresursos, bet arī biznesā un to nodrošinošajā infrastruktūrā.

Ievērojot šos nosacījumus, R.Zīle iesaka projekta autoriem pārdomāt iespēju pārstrādāt piedāvāto ideju par izmēģinājumprojektiem attiecīgajos reģionos.

Savu viedokli par augstskolu projektu izteikusi arī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), nosūtot valsts sekretāra vietnieka V.Egles parakstītu vēstuli. Lai arī ministrija projekta iesniedzēju paveikto darbu un ierosmi nosauc par apsveicamu, pašā projektā tiek uzskaitīti vairāki trūkumi. Par tādiem IZM uzskata to, ka projektā nav skaidri norādīta kārtība, kā nodrošināt tā ilglaicīgu ietekmi, kā nodrošināt pašvaldību un augstskolu mijiedarbību, nosakot pašvaldību prioritāti risināmo problēmu definēšanā. Ministrijai no projekta pieteikuma nav skaidri arī kritēriji, pēc kuriem tiks izvērtēta studentu un akadēmiskā personāla atbilstība projektam. Apšaubīts tiek arī projektā minētais statistikas materiāls par Latvijas augstskolām, tāpat ministrija iesaka projekta mērķauditoriju vērst plašāku un piesaistīt ne tikai maģistrantus, bet arī doktorantus. Izvirzot vēl vairākus iebildumus (piemēram, iesakot projekta autoriem iepazīties ar Augstākās izglītības padomes sagatavoto Universitāšu reformu programmas projektu), ministrija kopumā uzskata, ka projekts vēl nav gatavs iesniegšanai valdībā, jo ir uzskatāms tikai par veiksmīga pasākuma plāna pirmo variantu.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore

Dr.habil.phys. prof. Ivars Lācis, LU rektors, Dr.phys. Arnolds Ūbelis ES 5. ietvara programmas nacionālā kontaktpunkta koordinators, LU vadošais pētnieks:

— Kā radās ideja par kopīgu augstskolu projektu Latvijas cilvēkresursu attīstībai?

I.Lācis: — Pēdējos desmit gados universitāšu attīstībā iezīmējas pāreja no elitāras izglītības uz masu izglītību. LU studentu skaits no 1993.gada ir pieaudzis vairāk nekā trīs reizes, līdzīga tendence vērojama ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Tik lielam studentu skaitam universitātes vairs nespēj piedāvāt elitārās izglītības modeli, tomēr pilnībā atteikties no tā, ka universitātes uz problēmizglītības bāzes sagatavo citādi domājošus, netradicionālus lēmumus pieņemtspējīgus cilvēkus, arī nedrīkst. Bagātās valstīs elitāras izglītības iespēju nodrošina, sadalot universitātes pēc profila. Speciāli izdala zinātnes universitātes, kas tiek īpaši balstītas un uzturētas citādi domājošo sagatavošanai, nevis lai apmierinātu arvien pieaugošo pieprasījumu pēc augstākās izglītības. Tādās valstīs kā Latvija, kur šāda universitāšu nošķiršana nav finansiāli iespējama, ir jāmeklē citi ceļi, citi resursi elitāras izglītības saglabāšanai.

Latvijas augstskolu izstrādātais projekts, izmantojot ES valstu universitāšu potenciālu un mūsu pašu spēkus, piedāvā studentiem vienā studiju posmā — konkrēti diplomdarba izstrādes laikā — elitārās izglītības iespējas. Tādējādi studentam tiek atļauts nedaudz netradicionālā vidē kļūt radošākam, nekā tas būtu iespējams bez šī projekta.

Universitātes misija ir veidot tādu cilvēku, kas spēs tālāk radīt pats. Pieprasījums pēc masu izglītības šo misiju notušē. Ar projekta palīdzību tiek mēģināts atgūt zaudēto līdzsvaru. Svarīgs arī apstāklis, ka projekts palīdzēs piesaistīt zinātniskos konsultantus no visas Eiropas. Tas nav mazsvarīgi — fakts, ka Latvijā profesoru skaits ir studentu skaitam neatbilstošs, nav nekāds noslēpums.

— Kā viens no projekta īstenošanas galvenajiem ieguvumiem tiek plānota augsti kvalificēta darbaspēka sagatavošana īsā laikā. Bet vai nebaida fakts, ka šie “citādi domājošie” var savu kvalifikāciju realizēt ekonomiski pievilcīgākās zemēs, nevis Latvijā? Takas, tā teikt, jau būs iemītas?

I.Lācis: — Būrī mēs nedrīkstam dzīvot nekādā gadījumā. Studentam maģistra darba izstrādes gaitā ir jābūt pilnīgai informācijai par to, kas notiek attiecīgajā nozarē visā pasaulē. Un ja vēl to var pārbaudīt un izmantot nepastarpināti — kas vēl var būt labāks! Kas attiecas uz to, ka kāds aizbrauc vai atbrauc — tas ir normāli, nekādas barjeras nevar tikt radītas. Tikai valstī ir jārada apstākļi, lai rosinātu atgriezties tos, kas jau tagad ir aizbraukuši. Jau šobrīd daudzi studenti piedalās apmaiņas programmās un īsāku vai garāku laika sprīdi pavada ārvalstīs, bet nekādas neatgriezeniskas sekas tas nerada.

Runājot par to projekta daļu, kas skar pašvaldības, ir svarīgi saprast — katrai konkrētai pašvaldībai ir savs problēmu mudžeklis, ko nevar atrisināt Rīgā, pie galda sēžot. Tad, kad studenti nonāk reālajā vidē, viņi ar skatu no malas, sadarbībā ar Eiropas konsultantu, konkrētā vietā un laikā var ne tikai ar savu darbu, bet jau ar savu klātbūtni vien “iedot grūdienu” pašvaldības attīstībai vai kādas problēmas risinājumam. Turklāt nosacījums, ka studentam pēc diplomdarba aizstāvēšanas būtu jāpaliek pašvaldībā strādāt, nedrīkst būt obligāts. Ieguvēji no izstrādātā diplomdarba tā kā tā būs visi — students būs aizstāvējis kvalifikācijas darbu un ieguvis noteiktu izglītības pakāpi, pagastam paliks reāls projekts vai pētījums, universitātē būs uzkrāta papildu pieredze.

Pašvaldību piesaiste projektam ir svarīga kā reālas problēmas, reālas vides sastāvdaļa. Var jau izlikties neredzam šodienas situāciju un risināt kādas teorētiskas lietas, cerot, ka “īstās” atrisinās kādu nezināmu resursu piesaiste no malas kaut kad tālākā nākotnē. Taču tas nav pieļaujami, jo neviens mūsu uzdevumus nerisinās un arī nevar atrisināt labāk nekā mēs paši. Protams, ir naivi cerēt, ka viens vai pat vairāki maģistra darbi par konkrētas pašvaldības lietām cels šīs teritorijas kopproduktu uz vienu iedzīvotāju jau nākamajā gadā. Bet studenti vismaz zinātniski pamatoti domās par konkrēto tematiku, un to metodiski risināt palīdzēs gan Eiropas eksperti, gan arī mūsu pašu augstskolu akadēmiskais personāls.

A.Ūbelis: — Gribu izteikt dažas piezīmes kā ES eksperts. ES politika nav savākt visus labākos cilvēkus vienā vietā, bet izlīdzināt tos pa visu ES teritoriju, ieskaitot jaunās dalībvalstis. Līdz ar to bažām, ka no Latvijas varētu aizplūst labāk izglītotie un augstāk kvalificētie, īsti nav pamata. Tas gan lielā mērā ir atkarīgs arī no tā, kāda vide tiek radīta nacionālā līmenī, vai nācija kopumā turas kopā un mobilizējas kādu mērķu sasniegšanai. Domāju, ka augstskolu izstrādātais projekts ir tieši tāds — nāciju mobilizējošs pasākums. Tā mērķis ir darbaspēka kodola veidošana nekur citur kā mūsu valstī — Latvijā.

Arī par pašvaldību piesaisti projektam varu izteikt savu viedokli kā eksperts, jo arī šajā jomā man ir pieredze. Situācija visā Austrumeiropā pašlaik ir tāda, ka mūsu kolēģi Rietumu augstskolās brīnās, kāpēc mēs paši nepētām šo unikālo pārejas laiku, tā aktuālās un mūsdienīgās problēmas, kas ir tik dinamiskas un mainīgas kā reti kur pasaulē. Un iespējas pēc modernas metodoloģijas pētīt reālas problēmas dod tieši pašvaldības — tur var atrast gan valsts pārvaldes, gan pārejas laika ekonomikas, gan politikas un cilvēku kultūras problēmjautājumus.

I.Lācis: — Augstskolu piedāvātais projekts saslēdz kopā visas komponentes — pirmkārt, Latvijas augstskolu studentus attiecīgās zinātņu nozarēs, kas šos pētījumus var veikt, otrkārt, mūsu un Eiropas valstu zinātniekus, augstskolu akadēmisko personālu, kas var sniegt konsultācijas, treškārt, reālas problēmas, kas ir jārisina jau tagad, un, ceturtkārt, papildu finansu resursus no ES pirmsiestāšanās līdzekļiem.

A.Ūbelis: — Runājot par resursiem, nevar skaitīt tikai naudu. Ja ES dod Latvijai naudu pirmsiestāšanās jautājumu risināšanai, mums tā ir jāizlieto vislabākajā veidā. Projekts to paredz izlietot motivācijas un konkurences radīšanai studentu vidū, kas kopumā mainītu gan studiju, gan darba tirgus vidi Latvijā. Bet tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst arī to, ka Latvijas puse ieliek projektā arī visu pārējo — studentus, augstskolu kontaktus utt. — turklāt par to pašu naudu, par kuru tiek uzturētas augstskolas.

Ja projekts gūst valdības atbalstu un tam tiek piešķirta nepieciešamā nauda no PHARE sociālajai kohēzijai paredzētiem līdzekļiem, var sākties pirmo diplomdarbu izstrāde jau nākamā gada pavasarī. Februārī var izsludināt konkursus definēt tēmas un studenti var sākt strādāt.

I.Lācis: — Ja projekts tiek atlikts par gadu, tad, ņemot vērā studiju procesa īpatnības, ilgāk nekā gadu nekas netiek darīts. Taču atlikt problēmu risinājumus saistībā ar darbaspēka kvalifikāciju vienkārši nedrīkst. Turklāt projekta koncepcija atļauj sākt tā realizāciju pa daļām.

— Kā veikti aprēķini — trīs gadus ilgs projekta realizācijas laiks, 6250 studentu, kas tajā iesaistīti?

A.Ūbelis: — Latvijā ir aptuveni 500 pašvaldību, reāli projektā varētu iesaistīt kādas 400. Ja vienai pašvaldībai tiek piesaistīti vidēji 5 studenti, gadā kopumā iznāk 2000 studentu. Pirmajā projekta gadā mēs plānojam piesaistīt tikai aptuveni 1000 studentu, tātad trijos gados kopumā tiktu izstrādāti 5000 diplomdarbu sociālo zinātņu nozarē. Dabaszinātņu un inženierzinātņu nozarē “matemātika” ir līdzīga — Latvijā ir 20 atbilstošas fakultātes, katrā no tām ir vidēji 25 studenti gadā. Kopumā projekta īstenošanas laikā tie ir 1250 studenti.

I.Lācis: — Tie ir tie studenti, tas potenciāls, kas mums jau reāli ir.

A.Ūbelis: — Konkurence sociālo zinātņu jomā studentu vidū par tiesībām piedalīties projektā varētu būt 1: 4, dabaszinātņu un inženierzinātņu nozarē — 1:2, 1:3.

— Jums ir bijušas sarunas arī ar Eiropas ekspertiem par projektā ietvertajām idejām. Kāds ir viedoklis no “otras puses”?

I.Lācis: — Tā kā ES ir definējusi savu tuvākās desmitgades stratēģiju — kļūt par pasaulē konkurētspējīgāko reģionu ar zināšanu sabiedrību un zināšanās balstītu tautsaimniecību, tad ir skaidrs, ka Eiropas nākotne ir izglītībā. Runājot par iespējām Latvijas šodienas maģistram, mēs faktiski runājam par mūsu valsts ieguldījumu 2010.gada Eiropā.

A.Ūbelis: — Man ir bijušas sarunas ar ekspertiem no ES paplašināšanās un zinātnes ģenerāldirektorātiem (DG Enlargement un DG Research). Jautājumi ir — kādas ir Latvijas prioritātes, izlietojot ES nodokļu maksātāju naudu pirmsiestāšanās procesā, un kāda ir Latvijas darbaspēka konkurētspēja?

Pašlaik top Nacionālais attīstības plāns, kur ir noteikta prioritāšu skala. Ja būtu pēc būtības novērtēts ES analītiķu atzinums, kurš norāda, ka vienīgais veids, kā ES var sasniegt savus ambiciozos mērķus, ir ieguldījumi cilvēkresursu attīstībā, tad arī Latvijas Nacionālā attīstības plāna galvenajai prioritātei vajadzētu būt cilvēkresursu attīstībai, investīcijām izglītībā utt. Turklāt kopumā pasaulē ir ļoti daudz zināšanu, kas netiek izmantotas. Statistika liecina, ka aktīvi tiek izmantoti vien 5 procenti no kopējā zināšanu apjoma. Latvijai ir iespēja un izaicinājums — neviens mums neliek adekvāti samaksāt par uzkrātām zināšanām. Mums tikai ir jābūt pietiekami gudriem šīs zināšanas izmantot tagad un tūlīt. Universitātes ir parādījušas savu iniciatīvu, tās ir ar mieru ieguldīt savu iespaidīgo intelektuālo kapitālu un citus resursus, no valdības puses ir vajadzīgs politisks un diplomātisks atbalsts un izpratne. Šis projekts nav tikai Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) vai pašvaldību interese, tas ir tikpat nozīmīgs arī Aizsardzības ministrijai (NATO nebūs vajadzīga atpalikusi valsts ar nepietiekami izglītotiem cilvēkiem un darbaspēku, kuram nav stipra radoša kodola), Ekonomikas ministrijai un noteikti Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai.

Projekts jau neizmanto tikai ES naudu, tas balstās uz apstākli, ka visa Latvijas radošā un zinātnes sabiedrība jau ir Eiropas Savienībā no 1999.gada, kad tika apstiprināta Latvijas dalība ES 5. ietvara programmā. Tas nozīmē, ka bez īpašiem maksājumiem var izmantot Eiropas zinātnes infrastruktūru studentu zinātniskā darba un praktisko iemaņu treniņam, nav nekādu šķēršļu vietējo un Eiropas pašvaldību sadarbībai, universitāšu mijiedarbībai.

Svarīgs ir arī apstāklis, ka pagaidām neviena no ES kandidātvalstīm nav nopietni domājusi par cilvēkresursu attīstību, tā ka Latvijai ir labas izredzes būt pirmajai. Tā ir lieliska iespēja arī Latvijas publicitātei ES un pasaulē: kā valstij, kura ar reāliem darbiem, ne vien ar vārdiem nacionālā mērogā īpaši investē pirmsiestāšanās naudu jaunatnē un darbaspēka ekselencē. Esmu pārliecināts, ka to novērtēs.

— Nenoraidot projekta ideju, ir iebildumi, piemēram, no IZM, par naudas izlietojuma pamatotību un caurspīdīgumu.

A.Ūbelis: — Iesniegtajā projekta koncepcijā ir norādīti finansu instrumenti, kā nauda tiks atbildīgi deleģēta konkrētam darbam, vienlaikus nodrošinot godīgu konkurenci, projekta pārskatāmību un atklātumu

I.Lācis: — Viedokļu dažādība par konkrētām lietām ir normāls, demokrātisks stāvoklis. Augstskolas, piedāvājot projektu, ir demonstrējušas savu gatavību dot ieguldījumu Latvijas attīstībā. Ar tiem resursiem, kādi tām ir — ar zināmu naudas summu, saviem studentiem un akadēmisko personālu, savām saitēm ar citu valstu augstskolām, kuru nav nevienam citam. Mēs lūdzam atbalstu valdībai, vienlaikus norādot, kur var iegūt trūkstošos līdzekļus. Tas arī ir viss, tālāk jāļauj strādāt ekspertiem. Protams, mums projekts patīk, mēs to aizstāvam, un tas ir tikai dabiski. Taču ir jāsaprot, ka ieguldījumus cilvēkresursos nav vienkārši novērtēt, iegūtais labums visbiežāk nav ātrs un acīmredzams.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore