Kā Latvijas tautai pateikt jāvārdu Eiropai

Piektdien, 23.novembrī, Rīgas Juridiskajā augstskolā notika konference “Latvijas suverenitāte un dalība Eiropas Savienībā”

Piektdien, 23.novembrī, konferences laikā: tieslietu ministre Ingrīda Labucka, Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš; Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieks Romāns Apsītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētājs, akadēmiķis politologs Tālavs Jundzis; ANO misijas Latvijā vadītājs Jans Sands Sorensens, Slovākijas vēstnieks Jozefs Draveckis un Lietuvas vēstnieks Petrs Vaitiekūns

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Par konferenci “Latvijas suverenitāte un dalība Eiropas Savienībā”

Latvijas valdība jau vairāku gadu garumā veic sagatavošanās darbus un risina sarunas, lai panāktu Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā (ES).

Tomēr gandrīz visi speciālisti, kas vērtējuši Latvijas Satversmi, ir vienisprātis — lai šāds pavērsiens valsts vēsturē būtu likumīgs, lai līgums par iestāšanos šajā starpvalstu organizācijā būtu spēkā un nenonāktu pretrunā ar Satversmi, būs jārīko tautas nobalsošana.

Šobrīd Satversmes 2. punkts nosaka: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Taču ir skaidrs, ka līdz ar iestāju ES daļa no suverēnās varas kompetences — vairākas valstisku lēmumu pieņemšanas sfēras — tiks nodotas ES iestāžu pārziņā un Latvijai būs saistoši šīs valstu savienības lēmumi un direktīvas. Turklāt Satversme vispār neparedz iespēju Latvijai būt kādas pārnacionālas organizācijas loceklei. Arī politiski tālredzīgāk acīmredzot būtu tik svarīgu lēmumu nepieņemt tikai ar Saeimas lēmumu vien. Savukārt, ja tiek rīkota tautas nobalsošana, ir jāveic grozījumi Satversmē, jo saskaņā ar šobrīd spēkā esošo tās redakciju tautas nobalsošanai jautājumu par iestāšanos Eiropas Savienībā nevarētu nodot.

Tie visi ir apsvērumi, kas liek domāt par nepieciešamību veikt grozījumus mūsu valsts pamatlikumā. Tieši tādēļ pagājusī nedēļa beidzās ar Latvijas valsts un Latvijas konstitucionālo tiesību nākotnei būtisku forumu — konferenci “Latvijas suverenitāte un dalība Eiropas Savienībā”. Tā notika 23. novembrī Rīgas Juridiskās augstskolas telpās, un to sadarbībā ar šo augstskolu rīkoja Tieslietu ministrija un “Latvijas Vēstnesis”.

Jautājums par to, vai un kādi grozījumi būtu nepieciešami Latvijas Republikas Satversmē, lai valsts iestāšanās un darbība tādā pārnacionālā organizācijā kā Eiropas Savienība nebūtu pretrunā ar konstitūciju, Latvijas tiesību speciālistu un politiķu vidū tiek diskutēts jau ilgāku laiku. Jau pavasarī darbu pie grozījumu projekta Satversmē beidza ar valdības rīkojumu izveidotā darba grupa tieslietu ministres Ingrīdas Labuckas vadībā. Grozījumu projekts tika piedāvāts apspriešanai gan seminārā, gan kopā ar pamatojumu publicēts “Latvijas Vēstnesī” (skat. “LV” 15.05.2001., Nr.74).

Pagājušajā piektdienā uz tikšanos un diskusiju pirmoreiz bija aicināts plašāks speciālistu loks.

Šķiet, ka šaubu par to, ka Satversme būtu jāgroza, nebija gandrīz nevienam pasākuma dalībniekam. Arī Valsts prezidente Vaira Vīķe — Freiberga savā apsveikumā konferences dalībniekiem bija rakstījusi: no Satversmes neapšaubāmi izriet, ka, lai Latvija iestātos Eiropas Savienībā, tautas nobalsošana ir nepieciešama. Tādēļ ir vajadzīgi arī grozījumi Satversmē. Vienlaikus ir svarīgi, lai likumprojekts, kurš skar visas tautas intereses, taptu, visai sabiedrībai un speciālistiem atklāti diskutējot.

Savukārt tieslietu ministre Ingrīda Labucka, atklājot konferenci, izteica cerību, ka šī diskusija varētu nest juridiski korektus rezultātus, jo tā tikusi iecerēta kā zinātnisks pasākums. Bet pēc šādas Satversmes grozījumu publiskas apspriešanas projektam vajadzētu tikt iesniegtam valdības akceptam un tālākai izskatīšanai Saeimā. Kā otru pasākuma mērķi ministre definēja uzdevumu dot praktiskas vadlīnijas plašākai konstitucionālo tiesību reformai, kas nepieciešama pirms Latvijas iestāšanās ES.

Konferences atklāšanas sesijā tika nolasīti divi referāti. Pirmo no tiem — “Latvijas konstitucionālās tiesības attīstībā” — nolasīja Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš. Raksturojot Satversmes tapšanas un attīstības apstākļus, viņš atzina: visā tā vēsturē Latvijas pamatlikumam ir bijusi raksturīga tajā nostiprināto konstitucionālo pamatprincipu nemainība (konstitucionālais noturīgums); Satversme ir cieši saaugusi ar valsts vēsturi; visi līdz šim Satversmē izdarītie grozījumi ir izdarīti piesardzīgi, saglabājot konstitucionālo tradīciju stabilitāti; Latvijā iedibinātā konstitucionālā iekārta atbilst mūsdienu Eiropas demokrātiskajām tradīcijām un kārtībai; Satversme ir unikāla ar to, ka tas ir vienīgais Austrumeiropā atjaunotais pamatlikums, kurš ir bijis spēkā vēl pirms Otrā pasaules kara un turpina darboties šobrīd. Ņemot to visu vērā, jebkādas izmaiņas Satversmē ir izdarāmas ar īpašu vērību un piesardzību.

Savukārt Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Solvita Harbaceviča pasākuma dalībniekus iepazīstināja ar piedāvātajiem Satversmes grozījumiem.

Šo apsvērumu rezultātā ir iecerēts grozīt divus Satversmes pantus.

Tiek piedāvāts 68. pantu izteikt šādā redakcijā (kursīvā — tekstā projektētais jaunievedums — aut.):

“Visiem starptautiskajiem līgumiem, kuri kārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana.

Latvijas dalība Eiropas Savienībā izlemjama tautas nobalsošanā, kuru ierosina Saeima.

Ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu, izmaiņas Latvijas dalības nosacījumos Eiropas Savienībā izlemjamas tautas nobalsošanā.”

Savukārt Satversmes 79. pantam tiek piedāvāta šāda redakcija:

“Tautas nobalsošanai nodotais Satversmes pārgrozījums ir pieņemts, ja tam piekrīt vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem.

Tautas nobalsošanai nodotais likuma projekts, lēmums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai izmaiņām dalības nosacījumos ir pieņemts, ja balsotāju skaits ir vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un ja vairākums ir balsojis par likuma projekta pieņemšanu, Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai izmaiņām dalības nosacījumos.”

S. Harbaceviča minēja vairākus iemeslus, kuri liek domāt par Satversmes grozīšanas nepieciešamību.

Pirmkārt, tie ir juridiski apsvērumi — ES tiesību normas gadījumā, ja Latvija iestāsies šajā organizācijā, būs apveltītas ar augstāku juridisku spēku nekā nacionālās tiesības. Tādēļ Satversmē ir jānostiprina šādas kārtības pamats, pretējā gadījumā ES tiesību piemērošana Latvijā var izrādīties antikonstitucionāla, jo šobrīd Satversme likumdošanas tiesības piešķir vienīgi Saeimai un tautai.

Otrkārt — sociālie apsvērumi. Satversmei, pēc darba grupas dalībnieku domām, ir jāatspoguļo pārmaiņas, kas notiek valstī un sabiedrībā. Iestāšanās ES būs jauns posms Latvijas vēsturē, un tam ir jāparādās arī valsts konstitūcijā. Interesanti, ka konferences dalībniekiem izsniegtajā izdales materiālā ir minēts vēl viens arguments par labu Satversmes grozījumiem, kuru savā runā S. Harbaceviča gan neminēja, — grozījumu apspriešana un izdarīšana Satversmē pievērsīšot ES integrācijas procesam tās Latvijas sabiedrības daļas interesi, kurai šobrīd šis process ir vienaldzīgs.

Par pamatu Satversmes grozījumu projektam bijušas vairākas darba grupas ietvaros panāktās vienošanās.

· Kaut arī Satversmes teksts formāli pieļautu parakstīt un Saeimā ratificēt līgumu par iestāšanos ES kā starptautisku līgumu bez vispārēja referenduma, ņemot vērā būtiskās un plašās pārmaiņas, kuras Latvijā izraisīs dalība šajā pārnacionālajā organizācijā, iestāšanās ES obligātam priekšnosacījumam tomēr ir jābūt tautas nobalsošanai.

· Tā kā jebkura vissīkākā frāze valsts konstitūcijā tālākā nākotnē var radīt sekas, kuras šo grozījumu autori nespēj pat prognozēt, jaunievedumiem Satversmē tekstuāli jābūt pēc iespējas mazākiem. Tādējādi tiktu maksimāli saudzēta arī divdesmitā gadsimta sākumā radītās Satversmes sistēma.

· Kā uzskata darba grupas locekļi, nav pieļaujama Satversmes pirmo divu pantu aizskaršana (“1. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. / 2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.”). Šajos pantos ir ietverti Latvijas konstitucionālie pamati, tie ir vēsturiska, pat “pirmssatversmes” vērtība, uz kuras balstās viss tālākais Satversmes teksts.

· Lai neradītu lieku un bīstamu fleksibilitāti un, tā kā Latvija šobrīd negatavojas iestāties nevienā citā pārnacionālā organizācijā (NATO darba grupas locekļi uzskata par starptautisku līgumorganizāciju — aut.), grozījumiem vajadzētu attiekties tikai uz ES un nevis uz pārnacionālām organizācijām vispār.

· Grozījumiem Satversmē saistībā ar iestāšanos ES ir jānotiek tikai vienu reizi, tikai vienu reizi ir jānotiek arī tautas nobalsošanai.

· Tautas nobalsošanai nododamais jautājums ir jāformulē pēc iespējas skaidrāk un nepārprotamāk — lai neviens nevarētu pārmest, ka vēlētājiem nav bijis saprotams, kādu lēmumu attiecībā uz Latvijas nākotni viņi pieņem.

Kā atzina S. Harbaceviča, līdz galam neatbildēti un diskutabli darba grupas locekļu vidū palikuši daži citi jautājumi. Par tiem diskutēt viņa aicināja konferences dalībniekus:

· Vai Latvijas dalība ES sašaurina Satversmes 1. un 2. panta saturu? Ja tas ir tā, tad faktiski saskaņā ar Satversmes 77. pantu tautas nobalsošanai būtu jānodod ne tikai lēmums par iestāšanos ES, bet arī (un vispirms) grozījumi Satversmē.

· Vai Latvijas iestāšanās ES ir uzskatāma par leģitīmu, ja par to izsakās tikai puse no balsojušajiem, vai arī ir nepieciešams, lai pozitīvi balsotu vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem valsts iedzīvotājiem?

· Kādam ir jābūt to personu skaitam, kas piedalās balsojumā, lai to varētu uzskatīt par leģitīmu?

· Vai ir nepieciešams Satversmes tekstā regulēt konkrētus konstitucionālo tiesību principus, ka darbosies Latvijā pēc tās iestājas ES? Vai arī šim nolūkam varētu tikt veidots īpašs “Eiropas likums”?

· Par ko ir jārīko tautas nobalsošana — par grozījumiem Satversmē, par likumu vai par Latvijas iestāšanos ES?

· Vai Satversmē ir jāparedz arī iespēja rīkot tautas nobalsošanu tad, ja būtiski tiek mainīti sākotnējie nosacījumi Latvijas dalībai ES?

S. Harbaceviča atzina arī, ka bez jau piedāvātajiem grozījumiem, iespējams, būtu nepieciešami vēl citi plašāki grozījumi Satversmē, kas atšķirībā no projekta ietvertu nevis procesuālas dabas normas (kā Latvijai iestāties ES vai izstāties no tās), bet gan materiālas normas — par to, kāda konstitucionālā kārtība ir Latvijā, ja tā atrodas ES sastāvā. Taču, kā uzsvēra gan S. Harbaceviča, gan vēlākās diskusijās arī citi darba grupas locekļi, šai darba grupai bijis uzdevums izstrādāt tikai procedūru iestājai ES un tādēļ ir noraidāmi pārmetumi par to, ka vienlaikus apspriešanai netiek piedāvātas arī materiālās normas (piemēram, par to, ka Latvija būs ES dalībvalsts un ES tiesības darbosies arī Latvijas teritorijā un valsts būs atbildīga par to nodrošināšanu saviem iedzīvotājiem utt.).

Konferences darbs turpinājās trijās sekcijās — “(A) Izmaiņas valsts konstitucionālo tiesību sistēmā saistībā ar dalību ES”, “(B) Latvijas Republikas Satversme un dalība ES”, “(C) Citu valstu pieredze Eiropas Savienības konstitucionālo tiesību kontekstā”.

Kad tuvojas pamatlikuma grozīšanas stunda

Vienā no konferences “Latvijas suverenitāte un dalība Eiropas Savienībā” darba grupām — “Izmaiņas valsts konstitucionālo tiesību sistēmā saistībā ar dalību ES” — galvenā diskusija risinājās par to, kā līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) mainīsies varas sadalījums starp likumdošanas varu, izpildvaru un tiesu varu un kā būtu juridiski pieņemamāk šīs pārmaiņas nostiprināt Latvijas likumdošanā.

Neapšaubāmi, viens no sarežģītākajiem jautājumiem saistībā ar Latvijas iestāšanos ES būs grozījumi Latvijas Republikas pamatlikumā — Satversmē, bet blakus šiem grozījumiem izmaiņas būs nepieciešamas vēl virknē citu likumu, kas regulē dažādo varas struktūru funkcijas un savstarpējo mijiedarbību. Tieslietu ministrijas juriskonsults, Satversmes grozījumu darba grupas loceklis Arnis Buka šos likumus iedalīja divās grupās. Pirmā — likumi, kuros grozījumi izdarāmi pirms vai reizē ar grozījumiem Satversmē. Šajā kategorijā ietilpst divi normatīvie akti: likums “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” un Saeimas Kārtības rullis. Šie grozījumi nepieciešami, lai varētu izdarīt grozījumus Satversmē. Otrā grupa ir likumi, kuri būtu jāgroza līdz brīdim, kad Latvija pievienosies ES. Šie grozījumi galvenokārt saistīti ar izpildvaras un tiesu varas funkciju noregulējumu, Latvijai iekļaujoties ES tiesību sistēmā. Pie šīs grupas pieskaitāmi: likums “Par tiesu varu”, Satversmes tiesas likums, Ministru kabineta iekārtas likums, kā arī procesuālie likumi. Tāpat atklāta paliek diskusija par nepieciešamību veidot atsevišķu “Eiropas likumu”, kurā tiktu noteiktas galvenās izmaiņas Latvijas tiesību sistēmā, iestājoties ES, un atrunāti sadarbības modeļi starp valdību un parlamentu.

A. Buka atzina, ka grozījumi likumos, kas tieši saistīti ar Satversmes grozījumiem, valdībā jau gandrīz pilnībā saskaņoti, bet grozījumi pārējos iepriekšminētajos likumos vēl aizvien ir tikai ideju līmenī un aktīva diskusija par tiem vēl nav sākusies. Konferences darba grupas locekļi secināja, ka arī šie likumu grozījumi būtu jāsagatavo pēc iespējas drīzāk, vēl pirms referenduma par Latvijas dalību ES, jo laiks no iespējamā pozitīvā referenduma iznākuma līdz reālajam iestāšanās brīdim iecerēts ļoti īss, bet šo likumu ieviestās izmaiņas institucionālajā sistēmā visai sarežģītas. Būs nepieciešams zināms laiks šo likumu apstiprināšanai Saeimā, bet vēl daudz laikietilpīgāks process būs ierēdņu izglītošana par šīm izmaiņām.

Saistībā ar ES likumdošanas aktu pārņemšanu un ieviešanu Latvijas likumdošanā Eiropas integrācijas biroja direktors Edvards Kušners ierosināja diskusiju par nepieciešamību piešķirt ministriem tiesības izdot vispārobligātus normatīvos aktus. Kā zināms, ES likumdošanas aktu pārnešana nacionālajā likumdošanā nereti saistīta ar ļoti lielu apjomu tehnisko dokumentu pieņemšanu. Šie tehniskie dokumenti rada papildu noslogojumu Ministru kabinetam, un gandrīz vienmēr tajos iedziļinās tikai konkrētās nozares ministrs, tādējādi to izskatīšana Ministru kabineta līmenī vērtējama kā visai nelietderīga, atzina E. Kušners.

Savukārt Latvijas Universitātes pasniedzējs Jānis Lejnieks norādīja, ka šādu likumdevēja pilnvaru piešķiršana ministriem būtu ļoti stingri jāierobežo un jānoregulē, lai tā nekļūtu par “spraugu”, kā pieņemt visus tos normatīvos aktus, kurus negribas apspriest Ministru kabineta līmenī. Tieslietu ministrijas Eiropas tiesību nodaļas vadītāja pienākumu izpildītāja Kristīne Jarinovska–Buka pauda pārliecību, ka, pateicoties Ministru kabineta lielajai noslogotībai, šāda “pietiekami neizanalizētu” normatīvo aktu pieņemšana iespējama arī Ministru kabineta līmenī. Tādēļ, piešķirot ministriem šādas pilnvaras, būtu jāpalielina to politiskā atbildība par viņu pakļautībā esošo darbinieku veikumu un šo normatīvo aktu atbilstība valsts interesēm.

Konferences darba grupā plaša diskusija izvērsās arī par to, vai nebūtu jāpaplašina darba grupas piedāvātie Satversmes grozījumi un jāgroza vēl vairāki citi panti, kuri nosaka izpildvaras un likumdošanas varas funkciju sadalījumu. Kā norādīts Satversmes grozījumu izstrādes darba grupas piedāvātā projekta teorētiskajā pamatojumā, viens no galvenajiem darba grupas mērķiem bija — lai nepieciešamie Satversmes grozījumi saistībā ar iestāšanos ES būtu pēc iespējas mazāki. Tādējādi tiek piedāvāts grozīt tikai divus Satversmes pantus, bet pārējās izmaiņas varas dalīšanas principos izteikt ar plašu attiecīgo Satversmes pantu iztulkošanu (interpretāciju) un šo jauno varas funkciju sadalījumu precīzāk definēt citos likumdošanas aktos. Atbildot uz vairāku konferences darba grupas locekļu iebildumiem par Satversmes interpretāciju ar zemākstāvošām likumu normām, E. Kušners norādīja, ka šāds tiesiskais duālisms ir jāsaglabā un līdzīga situācija ir vērojama arī vairākās pašreizējās ES dalībvalstīs.

Ko ļaus un ko neļaus Satversme, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā

Sekcijas “Latvijas Republikas Satversme un dalība ES” darbu vadīja viens no darba grupas locekļiem Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš.

Šīs sekcijas dalībnieku uzmanības centrā bija vairāki strīdīgi jautājumi, un arī diskusijas par tiem izvērtās visai asas. Kaut arī šajā domu virpulī izskanēja arī gluži pretējas domas, jācer, ka darba grupas locekļi, virzot tālāk Satversmes grozījumu projektu, no šīs diskusijas spēs smelties arī vērtīgas atziņas.

Jāatzīst, ka visvairāk tika runāts nevis par jau gatavo Satversmes grozījumu projektu, kas regulē iestāšanos ES, bet gan par materiālajām normām, kuras regulētu Latvijas dalību ES un kuru izstrāde vēl vispār nav sākusies. Saistībā ar to tika apspriesti arī daži teorētiski jautājumi.

Tā, piemēram, pēc Gunāra Kusiņa priekšlasījuma “Mūsdienīga valsts suverenitātes izpratne un dalība ES” izvērsās pārdomas par tematu, kas ir valsts suverenitāte. Vairums darba grupas locekļu bija vienojušies, ka mūsdienās, kad neviena valsts vairs nevar rīkoties, pilnīgi nerēķinoties ar citām, un visus starptautisko tiesību subjektus aizvien vairāk ierobežo starptautisko tiesību normas, šī jēdziena izpratne vairs nav tāda, kāda tā bija 1922. gadā, kad tapa LR Satversme. Tādēļ, Latvijai iestājoties ES un daļu savas suverenitātes nododot šai organizācijai, paplašināti tulkojot Satversmes otro pantu, nekādu pretrunu ar to nebūtu. Un no tā izriet, ka grozījumi vismaz Satversmes pirmajos divos pantos nebūtu izdarāmi.

Citi diskusijas dalībnieki tomēr bija pretējās domās — ka nedrīkstētu nodot Latvijas suverenitāti, bet gan tikai suverēnās varas nesēja kompetenci (piemēram, naudas politikā, likumdošanā, iekšlietās) un tas Satversmē būtu jākonkretizē.

Kāds cits savukārt uzskatīja, ka abi pirmie konstitūcijas panti, pretēji darba grupas dalībnieku domām, nebūtu jāuzskata par neaizskaramiem un tos būtu iespējams papildināt ar normu, ka Latvija ir (var būt) ES dalībvalsts, un tā būtu pietiekami plaši tulkojama un interpretējama norma, kas padarītu leģitīmu arī ES tiesību normu piemērošanu Latvijas teritorijā.

Zvērināts advokāts Gvido Zemrībo bija pat visai kategorisks — ja vienlaikus ar procedurālo normu ieviešanu Satversmē tā netiks papildināta ar materiālām normām (tai skaitā grozījumiem 1. un 2. pantā), jebkāda tautas nobalsošana par iestāšanos ES var tikt atzīta par antikonstitucionālu, jo tā neatbildīs Satversmes pamatprincipiem.

Eiropas Padomes eksperte Ineta Ziemele referēja par jautājumu “Satversmes 2. pants un dalība ES”. Arī viņas uzmanība bija vērsta uz materiālo normu jaunveidošanas nepieciešamību. Turklāt, kā atzina I. Ziemele, šīm normām Satversmē būtu jāparādās vienlaikus ar normām, kas regulē Latvijas iestāšanos ES, lai valsts iedzīvotāji balsojot zinātu, kas sagaida valsti pēc šī balsojuma. Viņasprāt, Satversme būtu papildināma ar jaunu devīto nodaļu “Starptautiskās attiecības”, kur varētu tikt regulēta Latvijas dalība ES un, iespējams, arī citās pārnacionālās un starptautiskās organizācijās. Tas kontekstā ar Satversmes 1. un 2. pantu praktiskā līmenī novērstu iespējamās tiesu un valsts pārvaldes iestāžu problēmas, piemērojot Latvijā ES tiesības.

Līdzīgās domās bija arī trešais sekcijas referents — Kristaps Priednieks, kurš nolasīja referātu “Cik plaši grozījumi Satversmē ir nepieciešami?”.

Gandrīz visi diskusijas dalībnieki atzina, ka jaunā, ar dalību ES saistītā konstitucionālā kārtība būtu jānostiprina Satversmē, nevis “Eiropas likumā”. Pretējā gadījumā arī šis likums varētu izrādīties antikonstitucionāls.

Uz šo kritiku Aivars Endziņš norādīja, ka Satversmes 2. pants suverēno varu piešķir Latvijas tautai. Un Latvijas tauta arī būs tā, kas tautas nobalsošanā izlems, vai Latvija iestāsies ES. Tātad nekādu pretrunu starp Satversmes šābrīža 2. pantu un piedāvātajiem grozījumiem nav.

Diskusijas izvērtās arī par kārtību, kādā varētu risināties ES līguma apstiprināšana. A. Endziņš piedāvāja šādu secību: ES oficiāli uzaicina Latviju iestāties šajā organizācijā un parakstīt dalības līgumu; Latvijas valdības pārstāvis parafē līgumu; tautas nobalsošanā tiek apstiprināta vēlme iestāties ES; Saeima pozitīva tautas nobalsošanas rezultāta gadījumā ratificē ES līgumu.

Daži no sekcijas dalībniekiem izteica šaubas par šīs procedūras pēdējā posma lietderību — vai pēc pozitīva tautas balsojuma vēl ir nepieciešams Saeimas balsojums, un vai Saeima vispār būtu tiesīga balsot “pret”.

Latvijas Policijas akadēmijas rektors Zenons Indrikovs savukārt izteica bažas par darba grupas piedāvāto zemo slieksni — mazo balsu skaitu, kas nepieciešams, lai Latvija iestātos ES, — tikai vairākumu no vēlētāju skaita puses, salīdzinot ar pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos skaitu. Viņš atgādināja Latvijas vēsturisko pieredzi un piespiedu iekļaušanu bij. Padomju Savienības sastāvā. Pēc Z.Indrikova domām, šāds lēmums būtu jāakceptē vismaz pusei no visiem Latvijas balsstiesīgajiem pilsoņiem.

Uz šo priekšlikumu darba grupu pārstāvošie sekcijas dalībnieki iebilda, ka arī valsts likumdevēju — Saeimu — ievēlē bez Satversmē noteikta kvalificēta balsstiesīgo skaita līdzdalības vēlēšanās.

Dina Gailīte, “LV” nozares virsredaktore,  Artis Nīgals, “LV” nozares redaktors