Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 27.novembrī

Intervijā Latvijas Radio 27. novembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Prezidentes kundze, ir beigusies izmeklēšana uz austrumu robežas Terehovā, un darba grupa ir secinājusi, ka pagaidām var vienīgi pārmest, ka šie cilvēki nav gribējuši, ir vilcinājušies ar videonovērošanas salabošanu, ir sarakstījušies. Vārdu sakot, šobrīd mēs tālāk par negribēšanu apvainot cilvēkus nevaram, mēs sakām — šie cilvēki vienkārši negribēja...

Vaira Vīķe–Freiberga: — Es esmu sākusi interesēties padziļināti par situāciju uz mūsu robežas un arī par kontrabandas jautājumiem. Un, jo vairāk es saņemu informācijas, jo vairāk neskaidrību man atklājas. Runājot par tām pašām kamerām uz mūsu austrumu robežas, neskaidrības sākas jau ar pašu sākumu. Kad iekārtas tika pasūtītas un “Siemens” firma, konkursā uzvarot, piedāvāja dažādus risinājumus, jau tajā brīdī parādās tādi jautājumi kā — kamdēļ tajā brīdī, iekārtas uzstādot, netika ievēroti visi iespējamie parametri, kas būtu spējuši dot maksimālu informāciju no šīm pašām kamerām, no tā paša naudas ieguldījuma. Bet zināmi risinājumi, ko “Siemens” firma bija proponējusi, tika noraidīti no Latvijas puses, ka tādi neesot vajadzīgi, kaut gan nauda bija jau ieguldīta un kameras uzstādītas. Tātad jautājums — kamdēļ nebija vajadzīga šī papildu informācija? Ļoti mīklains jautājums. Nākamais ir veids, kā šīs kameras ir uzstādītas un kā nodrošinātas pret zibeni. Tīri profesionāli ir pazīstamas tādas lietas kā zibens novadītāji, arī tādas lietas kā strāvas nodrošinātāji. Piemēram, jebkuram kompjūterlietotājam ir iespējams par lētu naudu iegādāties mazu ierīcīti, kas nodrošina strāvas svārstību novēršanu. Ir tādas zemes Dienvidamerikā, piemēram, kur strāvas piegāde no viņu “Latvenergo” vārdu sakot, no ekvivalenta, ir tik neregulāra, ka katram tāda ierīce ir mājās, un tas dārgi nemaksā. To zina katrs bērns burtiski. Tālāk pienākumu sadale starp robežsardzi, Valsts ieņēmumu dienestu, muitu. Pilnīgi izskatās, ka, un es nebaidos to teikt publiski — ir jāsāk domāt par ļaunprātību un tīšu situācijas sagatavošanu tādā veidā, lai neviens nevarētu tikt saukts pie atbildības, bet varētu rādīt ar pirkstu uz otru un teikt: nē, viņš bija atbildīgs, nevis es. Es uzskatu, ka atbildība šeit gulstas uz abiem dienestiem un viņu vadītājiem. Tātad muita un robežsardze, un viņu augstākā vadība ir pilnā mērā atbildīga par to, kā tehniski tika risināti šie jautājumi. Viņu augstākā vadība nes pilnu atbildību par to, vai adekvāti tika veiktas darbības, kas nodrošina vei nenodrošina normālu, funkcionālu, paredzamu darbību uz robežas.

Viņi par to nes atbildību, un bez viņiem politisko atbildību par situāciju nes ministri, jo ministri ir tie, kas politiskā līmenī nolemj, cik līdzekļu tiek ieguldīts mūsu austrumu robežas izbūvei un sakārtošanai, un ministri nes politisko atbildību par to, kā šīs lietas darbojas. Tātad nevar novelt atbildību , atbildība ir jāuzņemas visiem, sākot ar tiem ierindas muitniekiem un robežsargiem, kuri ir pieķerti pārkāpumos, pa visu trepīti uz augšu līdz pat dienesta vadītājiem un līdz pat ministriem. Un nav tā, ka neviens nebūtu atbildīgs, atbildīgi ir un visi.

— Kurš gads bija tad, kad tās kameras tika uzstādītas, par kuru valdību mēs tagad runājam?

V.Vīķe–Freiberga: — Tās tehniskās detaļas es jums no galvas tagad nepastāstīšu, jo man ir milzīgas mapes ar bezgalīgām tehniskām detaļām, un es to visu no galvas neiemācījos, bet es tajās shēmās un tajos principos gan, ticiet man, esmu iedziļinājusies un turpināšu iedziļināties. Un lai man neviens tagad nemēģina iestāstīt, ka neviens tur nav vainīgs, jo es, ticiet man, dabūšu zināt, kā tas viss darbojās, un tad es jums varēšu arī pastāstīt.

— Jūs sakāt — tā ir atbildība; atbildībai seko attiecīga rīcība, ja tā atbildība ir pārkāpta, tad ir jānāk konkrētam sodam un konkrētiem cilvēkiem jābūt sodītiem. Par kuriem sodiem un par kuriem cilvēkiem mēs šobrīd varam runāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir atsevišķs jautājums, kurā es patlaban ieguldu savas pūles un enerģiju, un tas ir — noskaidrot, kādā veidā var Latvijā saukt jebkuru cilvēku pie atbildības un jebkurā līmenī. Te, protams, rodas jautājums jau pašā sākumā, ja muitnieks, piemēram, tiek pieķerts, pat ar diezgan drošiem pierādījumiem, par negodīgām rīcībām, ir ļoti grūti vai nu viņu pārcelt citā vietā rotācijas kārtībā, vai atstādināt no amata. Un vairākkārt man ir vietējie muitas priekšnieki sūdzējušies: viņi kādu darbinieku atstādina vai nu par nopietnām aizdomām, vai pat par pierādītiem pāridarījumiem, bet šis cilvēks pēc tam aiziet tiesā un tiek atkal atjaunots amatā. Es vēlētos iedziļināties tajos apstākļos, kas ir likumdošana, kāda ir tiesu prakse, kamdēļ tā ir tāda. Otrs jautājums — bieži lietas tiek nodotas prokuratūrai izmeklēšanai, un, piemēram, Ludzas prokuratūrā (es aizmirsu —17 vai 19 lietas) vienkārši ir izbeigta kriminālizmeklēšana, pateikts, ka nav kriminālā sastāva. Es esmu ģenerālprokuroram lūgusi, lai Ludzas prokuratūrā tiktu veikta ģenerālā pārbaude par šādiem apstākļiem, man tie liekas neadekvāti.

— Sončika kungs sen ir Valsts ieņēmumu dienesta vadītājs, viņš neapšaubāmi ir virs muitas, un viņam būtu jāatbild par to visu. Jūs esat saņēmusi arī Sončika kunga paskaidrojumu vēstuli, vai tā vēstule jūs apmierina, vai, jūsuprāt, Sončika kungam arī jāuzņemas politiskā vai morālā atbildība?

V.Vīķe–Freiberga: — Sončika kungam pilnībā ir jāuzņemas atbildība par to visu, kā darbojas viņa dienesti. Tur valsts ir ieguldījusi ievērojamas naudas summas, to izlietojums un rezultāti — tas pilnīgi viss ir uz viņa pleciem. Es esmu saņēmusi ļoti garu vēstuli ar ļoti daudzām detaļām, liela daļa no šīm detaļām norāda uz to, kur vēl būtu vajadzīgi līdzekļi un kā vēl novērst zināmus trūkumus, ja vēl būtu līdzekļi. Es vēlētos drīzāk redzēt, cik racionāli tie līdzekļi, kas līdz šai dienai jau ieguldīti, ir izmantoti, ar kādām redzamām sekām tie ir tikuši izmantoti un kādu labumu tie valstij jau ir nesuši. Jo citādi mēs to varam atlikt līdz bezgalībai, teiksim, vēl nav viss perfekti, absolūti līdz galam izstrādāts, un starplaikā tad tur gāž iekšā simtiem tūkstošu vai pat miljoniem latu, bet rezultātus nevaram sagaidīt tāpēc, ka pēdējā podziņa vēl nav pieskrūvēta, tas neder.

— Jūs teicāt, ka darīsit to, lai uzzinātu rezultātu, shēmu un vainīgo. Jūsuprāt, vai mēs varam sacīt radioklausītājiem, ka būs vainīgie un būs sodi?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, es to nekādā ziņā nevaru teikt tāpēc, ka vainīgos nosaka pēc esošās likumdošanas un arī pēc dažādām civilprocesa procedūrām, un tāpat ierēdņus regulē ļoti sarežģīta likumdošana. Jūs varbūt būsit ievērojuši, ka Latvijā pie patlabanējās likumdošanas ierēdņus atstādināt no amata ir tikpat kā neiespējami. Arī tas ir viens jautājums, kas būtu pelnījis dziļāku izpēti, kamdēļ šāda likumdošana mums ir radusies un kādi ir tās rezultāti, vai tā tiešām aizsargā ierēdņus no politiska spiediena un iejaukšanās, kas būtu normāli un korekti, vai varbūt tā ir sistēma, kas atļauj ierēdņiem rīkoties bezatbildīgi, bezdarbīgi vai nekorekti, un pat noziedzīgi, pilnīgi brīvi, brīvām rokām un bez jebkādiem draudiem, ka viņiem varētu draudēt kādas konsekvences. Arī tas ir jautājums, kurā es personīgi vēlētos pamatīgāk iedziļināties, man liekas, ka visai latviešu tautai, juristiem un visiem citiem, arī ierēdņiem pašiem būtu ļoti svētīgi to šajā brīdī nopietni un rūpīgi pārdomāt.

— Tā kā bijis līdz šim, tā nebūs vairs tālāk?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka nedrīkstētu būt, bet ne jau manās rokās ir to visu mainīt. Cik manas spējas atļauj, es vēlētos pievērst tautas uzmanību situācijai, ieskaitot pašu ierēdņu uzmanību, jo arī pašu ierēdņu interesēs ir gādāt par to, lai viņi būtu aizsargāti pret netaisnām vajāšanām, bet lai negodīgi ierēdņi nevarētu pilnīgā visatļautībā darboties viņiem blakām un līdz ar to darīt negodu visiem, ieskaitot godīgus ierēdņus un tos, kas strādā ļoti rūpīgi un ar lielu atbildību.

— Vai pēc tās informācijas, kāda šobrīd ir jūsu rīcībā, nav kādam cilvēkam jāuzņemas politiskā atbildība jau šobrīd un jāatkāpjas no sava amata?

V.Vīķe–Freiberga: — Ziniet, to būtu pārsteidzīgi teikt, ja es sāktu jums tādu sarakstu uzskaitīt, tas būtu visai garš.

— Kad mēs šādu sarakstu varētu tomēr uzskaitīt, jo tādam sarakstam droši vien vajadzētu būt, ja mēs runājam par to, ka atbildībai ir jānāk?

V.Vīķe–Freiberga: — Saprotiet, ne jau radioviļņos es sākšu to lietu risināt, domāju, risinājums būs tāds, ka es vērsīšos pie attiecīgām iestādēm un to vadības un mums būs nopietnas un padziļinātas sarunas par to, kādā veidā viņi katrs savā sfērā varētu šīs lietas sakārtot. Tāpat man ir paredzētas tikšanās ar attiecīgiem ministriem, kas ir atbildīgi par šiem sektoriem, lai dzirdētu arī viņu ieskatus un priekšlikumus, kā viņi ir paredzējuši ar šiem jautājumiem tikt galā. Šie ir jautājumi, kurus es paceļu kā būtiskus, neesmu ne tiesa, ne prokuratūra, ne policija, ne arī ministrija, es esmu Valsts prezidente.

— Jūs nebūsit tā, kas prasīs, piemēram, ka šādam cilvēkam, jūsuprāt, ir jāatkāpjas no amata un šis jautājums ir jāizskata?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka šī atbildība būtu vienmēr jāuzņemas viņa tiešam priekšniekam, jo tieši tā ir likumā paredzēts.

— Citi jautājumi. Saeima pagājušajā nedēļā izskatīja jautājumu par azartspēļu nodokļiem, par grozījumiem likumā, un azartspēļu rīkotāji lūguši jums šo likumu neizsludināt. Jums acīmredzot būs jāpieņem kāds lēmums, kā rīkosities?

V.Vīķe–Freiberga: — Rīt būs apaļais galds, kur sanāks kopā dažādas ieinteresētās puses, kam ir atšķirīgi viedokļi šai jautājumā.

— Ārpolitikas jautājumi. Šodien “Dienas Biznesā”, piemēram, kolēģis Nikolajs Neilands raksta: ir izskanējis pagājušajā nedēļā no Demokrātiskās partijas, vēl dažiem cilvēkiem — kam mums vairs ir vajadzīgs NATO, ja NATO un Krievijas attiecības uzlabojas, viņi kļūst gandrīz vai draugi, Krievijai ir balsstiesības, NATO mums vairs nav vajadzīgs. Kāda būtu jūsu reakcija uz šādu paziņojumu vai viedokli?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka Neilanda kungs kārtējo reizi pauž tādus viedokļus, kādus mēs bieži dzirdam Maskavā, tas nav nekas īpaši jauns. Es nedomāju, ka NATO būtu uzreiz vienas dienas laikā pazaudējis savu būtību un savu sūtību. Par to mēs esam runājuši jau atkārtoti, neesmu manījusi, ka Amerikas Savienotās Valstis vai Vācija, vai Francija, vai Lielbritānija būtu gatava NATO uzreiz izjaukt un no tās izstāties, jo konstatējuši, ka tā nekam vairs neder. Tieši otrādi, lords Robertsons un daudzi citi ir uzsvēruši, ka NATO tikai patlaban ir sākusies pilnīgi jauna darbības fāze ar paplašinātiem uzdevumiem. Tātad mūsu iestāšanās šajā aliansē ir vēl aktuālāka nekā jebkad. Tas, ka radušās jaunas sadarbības formas ar Krieviju, es domāju paplašināto NATO funkciju ietvarā, ir vēl viens apliecinājums tam, ka šī alianse var palīdzēt mazināt saspīlējumu, kāds eventuāli varētu pastāvēt starp aliansi un Krieviju, tas varētu būt ļoti pozitīvs solis tajā virzienā, kur iesaistīt prezidentu Putinu un viņa vēlmi konstruktīvi sadarboties ar Rietumu sabiedrotajiem. Tā, man šķiet, ir visai teicama ideja, kas būtu atbalstāma, bet ne jau tamdēļ, ka notiek sadarbība, uzreiz būtu jālikvidē NATO, tas ir absurds.

— Jautājums — vai mums atmaksājas tērēt tik lielus naudas līdzekļus, lai iestātos šajā organizācijā, ja situācija pasaulē tāpat kļūst pietiekami stabila? Tas ir tas iemesls, kāpēc šādas diskusijas notiek.

V.Vīķe–Freiberga: — Tad jau mēs varētu teikt: es šobrīd neesmu slims, tāpēc likvidēsim, slēgsim visas slimnīcas, kas ir Latvijā, atlaidīsim visus ārstus un māsiņas, jo, piedodiet, šobrīd es jūtos vesels un man viņas nav vajadzīgas, kāpēc mums tērēt naudu, kam mums turēt slimnīcas un ārstus algot. Tā ir apmēram tāda līmeņa loģika.

— Jūs šodien arī sagaidāt Rumānijas prezidentu Latvijā. Līdz šim neesot, piemēram, neviena kopuzņēmuma starp Latviju un Rumāniju. Tātad mūsu līdzšinējā sadarbībaekonomiskā ziņā bija diezgan vāja, ja tā varētu sacīt. Ko jūs cerat šīs vizītes laikā panākt?

V.Vīķe–Freiberga: — Vispirms jau jāsaprot, ka Latvijai ir jāuztur diplomātiskas attiecības ar iespējami plašāku valstu loku pasaulē, mēs gan esam maza valsts, bet ar visu to ir ļoti būtiski, lai mums būtu visā pasaulē pēc iespējas vairāk draugu, sabiedroto, politisko atbalstītāju mūsu vispārējās attīstības mērķiem, koncepcijai par to, kādu mēs vēlamies redzēt Eiropu. Rumānija patlaban ir prezidējošā valsts EDSO, tā ir starptautisks veidojums jeb organizācija, kas arī rūpējas par visas Eiropas kopainu, par to, kā veidojas politiskā situācija Eiropā. Tātad tīri politiskā līmenī dialogs ir svarīgs. Ekonomiski, ņemot vērā mūsu resursus un to, cik mums vispār ir uzņēmumu Latvijā, protams, skaitliski ar daudzām valstīm mums varbūt būtisku sakaru nevar būt nekad, nebūs tā kā Amerikas Savienotajām Valstīm, Kanādai vai kādai citai lielākai zemei. Taču mums ir tādi uzņēmumi, kam bieži nav noieta, kam trūkst investīciju, trūkst sadarbības partneru, mums ir talanti, mums ir ļaudis, kas grib un spēj strādāt, bet viņi nav atraduši vēl to veidu, kā to realizēt, un te nu, lūk, mums ir jācenšas sameklēt absolūti visplašākā iespējamā skalā eventuālus sadarbības partnerus. Es priecājos, ka Rumānijas prezidents ir atvedis sev līdzi nozīmīgu delegāciju ar biznesa ļaudīm, ka viņi tiksies ar mūsu Rūpniecības un tirdzniecības kameras pārstāvjiem, atklās kopēju izstādi. Tie ir nopietni pasākumi, kas varētu dot Latvijai vērtīgus augļus, ja izdotos šādu sadarbību nodibināt, tā jau neradīsies no svētā gara, tur ir vajadzīgi kontakti, tur ir vajadzīgs darbs, un šādas vizītes ir viens veids, kā vieglākā veidā savest ļaudis kopā, tas iznāk daudz lētāk nekā katram atsevišķam biznesmenim braukt uz Rumāniju vai otrādi un meklēt kontaktus. Valsts vizītes laikā ļoti koncentrētā, ļoti efektīvā veidā ir iespējams kontaktēties šiem darījumu ļaudīm, un nereti tam seko arī konkrēti darījumi.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā