Jurists, žurnālists un diplomāts Kārlis Ducmanis

Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Šīs publikācijas virsrakstā minētās personības darbības trīs šķautnes piemita vairākiem Latvijas brīvvalsts ārpolitiskā dienesta darbiniekiem. Par dažiem no viņiem jau esmu stāstījis “Latvijas Vēstneša” lappusēs. Šoreiz atkal par spožo latviešu intelektuāli no minētās sabiedrības.

Pirmie soļi tiesību zinātnē un publicistikā

Sākumā īsas biogrāfiskas ziņas. Vidzemnieks. Saimniekdēls. Dzīves gaitas sākušās 1881. gada 10. novembrī Cēsu apriņķa Brantu pagasta Kainažu mājās. Pēc vietējās Jāņa skolas seko mācības Cēsu reālskolā, pēc tam Jelgavas reālskolā (1897—1901).

Nākamajā gadā latviešu jauneklis, kā daudzi citi latviešu Atraitnes dēli, devās uz svēto Pēterpili, kur iestājās Tehnoloģiskā institūta mehānikas nodaļā. Taču tehnika, kā izrādījās, K. Ducmanim negāja pie sirds, un viņš, nolicis eksāmenu latīņu valodā par ģimnāzijas kursu, turpināja studijas vietējās universitātes juridiskajā fakultātē.

Līdztekus mācībām students, kuru aizvien vairāk ieinteresēja sabiedriskās lietas, iesaistījās latviešu žurnālistikā. Cik zināms, viņa pirmie materiāli jau 19. gadsimta beigās parādījās avīzē “Mājas Viesis”. K.Ducmanis korespondēja arī “Dienas Lapai”, Pēterburgā iznākošajiem latviešu laikrakstiem un ar pseidonīmu Atskabarga sūtīja humoristiskus gabaliņus E. Treimaņa—Zvārguļa Zobgaļa kalendāram. Tikai 23 gadus vecs viņš 1904. gada rudenī kļuva par “Pēterburgas Avīžu” (dēvētas arī par jaunajām “ Pēterburgas Avīzēm”) faktisko redaktoru, atrazdamies šajā postenī līdz nākamā gada aprīlim. Visnotaļ demokrātiski tendētā laikraksta metiens 1905. gadā (tas iznāca kopš 1901.gada) sasniedza neticami lielu skaitli — 50 tūkstoš eksemplāru. Pats par sevi saprotams, ka “Avīžu” līdzstrādnieku vidū atradās tā vadītājs, kas, šajā laikā stāvēdams tuvu sociāldemokrātiem, revolūcijas sākumgadā ievietoja izdevumā vairāk nekā 10 materiālu.

Tie sākās ar rakstu “Jaunie laikie” 3. februāra numurā. Tas bija visumā vēl mērens. Tomēr, pēc autora ieskata, ja sasauks Zemes Saeimu, vēlēšanām jānotiek bez kārtu starpībām, bez privilēģijām. Balsošanai jābūt tiešai, bez vidutājiem un atklātai. Pirms vēlēšanām jāatļauj plaša aģitācija laikrakstos, sapulcēs, biedrībās, turklāt jāgarantē pilnīga drukātā un runātā vārda brīvība un personas neaizskaramība. Saeimai jābūt ne tikai padomdevējai, bet arī ar likumdevējas tiesībām.

Jau asāka bija nākamā publikācija “Kurp mēs esam nonākuši?” (27. febr.) “Zem cenzūras spaidiem smokošai presei ir galīgi ņemta iespēja izsacīties par to, kas ir no vislielākā svara. Drukātā vārda brīvība ir novesta līdz minimumam.” Augstskolas ir zaudējušas “pēdējo ēnu no pašpārvaldes (autonomijas)” un līdz ar zinātni “noliktas zem stingras, atklātas un slepenas policijas uzraudzības”. Tad vēl brīnās, ka izceļas studentu nemieri. Vidusskolās valda tādas pašas policejiskas tendences kā augstskolā. Skolotāji ir pilnīgā atkarībā no priekšniecības.

Līdzīgi ne vienam vien latviešu politiķim un žurnālistam, arī K.Ducmanis sākumā idealizēja cara 17.oktobra manifestu, tam veltīto rakstu “Brīvības rīts” sākot ar vārdiem: “Laimīgi varam saukties mēs, kas esam piedzīvojuši šo brīnīšķīgo laikmetu. Tādi momenti vēsturē nāk reti priekšā, gadu simteņiem ir jādzīvo allaž pelēkā ikdienišķībā, gadu simteņiem jānes akmens pie akmeņa, smiltiņa pie smiltiņas, kamēr var piedzīvot šo svētsvinīgo laimi — ar savām acīm redzēt zelta brīvības pili paceļamies jau tik augstu, ka daudz vairs netrūkst no viņas pilnīgas gatavības, kad varēs tai uzlikt kroni. Tādu brīdi esam piedzīvojuši mēs.” Taču no otras puses: “Mums nebūs arī pārspīlēt panāktās uzvaras lielumu. Uzvara bez šaubām ir liela, bet viņa nav pilnīga.” Ar manifestu patvaldība ierobežo sevi, bet ar to nav panākta īstena konstitūcija. Kad brīvības spēki būs pietiekami organizējušies, tie ies pa brīvības ceļu, kuru tai norādīs demokrātiska satversmes sapulce. Plaši jāizmanto 17. oktobrī solītās brīvības un tiesības.

Apcerē “Tagadējā cīņa un viņas mērķi” tās autors deklarēja, ka tagadējā revolūcija pēc savas būtības ir buržuāziska revolūcija. Lai gan proletariātam tajā ir galvenā loma, tomēr sociālo revolūciju tam neizdosies izdarīt, bet gan izdosies sasniegt demokrātisku valsts kārtību un demokrātiskas sabiedriskās attiecības, kur kapitālisms “paliks vēl pilnā spēkā(..) un sasniegs milzu attīstību”. Kā proletariātam, tā buržuāzijai ir vajadzīga gan politiskā, gan pilsoniskā brīvība. Tātad tiem zināmā mērā ir kopīgi politiskie centieni. Tomēr lielākā loma politiskajā cīņā ir proletāriskajai un demokrātiskajai inteliģencei.

Nākamais raksts saucās pavisam revolucionāri — “Par satversmes sapulci” (18.nov.). K. Ducmanis atzīmēja, ka līdz ar atsvabināšanas kustības uzvaras gājienu Krievijas pilsoņi nonākuši pie līdz šim laikam maz pazīstama nosaukuma “satversmes sapulce”. Tā ir tautas pilnvarnieku Saeima, viņš skaidroja, kurai jāizstrādā un jāpieņem konstitūcija. Vecā valdība to nesasauks. Tā domājama tikai tad, kad faktiskā vara jau būs pārgājusi tautas rokās “caur uzvaru nesošu revolūciju, caur sekmīgu cīņu ar veco režīmu”. Šī sapulce sanāks pati, noārdīs visus vecā feodālā absolūtisma pamatus un uzcels tā vietā īstenu tautvaldību.

Piektā gada notikumu rezumēšanai bija veltīts apskats “Revolūcija Latvijā” (6.dec.). K.Ducmaņa vērtējumā, kam nevar nepievienoties, latvju zemē tā norisinājās sevišķi strauji, bet galvenais — neredzēti apzinīgi, taktikas ziņās stāvot vienā no pirmajām vietām Krievijā. “Ar vislielālo prieku un lepnumu”, viņš uzsvēra, “var apsveikt to revolucionāro pašvaldību, kura (..) jau sāk tikt izpildīta dzīvē.” Tālāk autors stāstīja par rīcības komiteju funkcijām un darbību. Tās ir pagaidu iestādes līdz Viskrievijas Satversmes sapulces sasaukšanai un Latvijas Satversmes sapulces sanākšanai Rīgā, kura galīgi noteiks vietējās pašvaldības uzbūvi. Revolucionārās pašvaldības blakus streikiem ir viens no spēcīgākajiem revolūcijas ieročiem. Šādu un līdzīgu materiālu ievietošanas rezultāts bija “Pēterburgas Avīžu” slēgšana 1905.gada beigās.

1906. gada sākumā K. Ducmanis rediģēja un publicējās “Pēterburgas Avīžu” sekotājās “Galvas Pilsētas Avīzē” (iznāca gan tikai 9 numuri), pēc tam “Pēterburgas Lapā” (44 numuri). Tā paša gada beigās un nākamā gada sākumā viņš bija faktiskais redaktors avīzei “Pēterburgas Vēstnesis” (49 laidieni) un humoristiski satīriskajam žurnālam “Zibens” (4 burtnīcas). Trīs pirmie no tiem tika apturēti. Tas bez komentāriem liecina, kāda bija to vadītāja pozīcija šajā laikā. Strādājot diplomātiskā darbā Kopenhāgenā, K. Ducmanis 1922. gada martā pielika punktu plašam pārskatam “Pēterburgas posms latviešu avīžniecībā”, kuru tā paša gada jūlijā 7 numuros iespieda laikraksts “Latvis”. Viņa ieskatā “Pēterburgas Avīzes” bija radikāli demokrātisks, bezpartijisks un pilsonisks izdevums, turklāt līdz oktobra manifestam vienīgais latviešu bezcenzūras laikraksts.

Pirms pasaules kara K.Ducmanis rakstīja arīdzan krievu presei. 1906. un 1907. gadā viņš sagatavoja vairākus materiālus liberālajai avīzei “Rusj” par revolūciju Baltijā un soda ekspedīciju teroru. Par izrēķināšanos ar revolucionāriem un agrārapstākļiem Latvijā K.Ducmanis korespondēja arī radikāļu laikrakstiem “Novije sili”. Nevar neatzīmēt, ka 1913. gadā viņš kopā ar savu līgavu filoloģi Almu Vītolu pārtulkoja un rediģēja krievu valodā izdodamajam latviešu literatūras almanaham J. Poruka, R. Blaumaņa, A. Upīša un citu autoru darbus. Citam krājumam K.Ducmanis krieviskoja R. Blaumaņa “Andriksonu”.

Studējot jurisprudenci, viņš savā populārajā un pakāpeniski arī zinātniskajā publicistikā arvien biežāk pievērsās tiesību jautājumiem. Tas tika darīts dažādos Pēterburgas un Rīgas laikrakstos un žurnālos, bet visvairāk demokrātiskajā avīze “Jaunā Dienas Lapa”. 1910. un 1911.gadā tā bija rakstu sērija par Baltijas tiesu sistēmu. Piemēram, publikācija “Latviešu valoda Baltijas tiesās” (1911, 8., 15.jūn.) beidzās ar vārdiem: “Mums vienmēr jāuztur dzīva un darbīga pati ideja par šīm [latviešu valodas] tiesībām, kopā vispārīgi ar veselīgu nacionālu pašcienību. Par dabiskām šīs valodas tiesības var saukt tai nozīmē, ka viņas izpildīšanu prasa skaidri apjaušamas dzīves vajadzības, un dara iespējamu mūsu kultūras līmenis un pareizi saprastas valsts intereses.” Ja domājam par notikumiem, kas sekoja pēc desmit gadiem, tad gandrīz vai pravietiski skanēja kāda cita raksta nosaukums — “Vai Baltijas muižniecības privilēģijas jāatpērk?” (1911,27., 31.aug.) Autors jau toreiz domāja, ka ne.

Populārajā žurnālā “Jaunības Tekas” 1910. gadā ievietotajā rakstā “Konstitūcija jeb valsts pamata likumi” (5.nr., 304.—311., 356.—366.lpp., 6.nr., 429.—438.lpp.). K. Ducmanis vienkāršā valodā skaidroja lasītājiem šo jēdzienu nozīmi un prakstisko izpausmi dažādās valstīs. Publikācija sākās ar norādi, ka “visās Eiropas valstīs valsts varā, sevišķi likumdošanā ņem dalību arī tautas vietnieki — tautas vietnieku nami jeb parlamenti”. Pēc īsa ekskursa problēmas vēsturē Ducmanis atzīmēja, ka parlaments pieņem valsts galveno likumu, kuru lielākoties sauc par konstitūciju (Krievijā — par valsts pamata likumiem). Konstitūcija atšķiras no parastiem likumiem trejādi — pēc satura: konstitūcija nosaka pašus pamatus valsts organizācijā, pašus svarīgākos principus likumdošanā, tiesu lietās, valsts pārvaldē, ārpolitikā utt.; ar savu darbības spēku: tā ir it kā pirmās šķiras likums, visi citi ir it kā otrās šķiras likumi; ar izdošanos kārtību: tā ir sarežģītāka nekā vispārējo likumu pieņemšana.

Izklausās neticami, bet fakts paliek fakts, ka K.Ducmanis apvienoja studijas ne tikai ar plašām aktivitātēm presē, bet arī ar darbu pie savas pirmās grāmatas, kura nāca klajā vienā laikā ar viņa mācību Pēterburgā pēdējo posmu — 1913. gadā. Tas bija 368 (!) lappušu liels universitātes absolventa rakstu sakopojums “Iz Baltijas provinču tiesībām (Viņu vēsture, pārskats par pastāvošiem likumiem un privilēģijām, laulības tiesības un tiesu iekārtojums)”. Atstājot tā izvērtējumu juristu ziņā, uzskatāmības labad tikai nosauksim šā izdevuma nodaļas: Piezīmes par provinču tiesībām vispār; Tiesību avoti Baltijas vēsturē līdz krievu valdīšanas sākumam; Baltijas provinču tiesības krievu valdīšanas laikā; Muižniecības attiecības pret valsts varu Baltijas vēsturē; Par Baltijas muižniecības privilēģijām publisko tiesību laukā; Vai Baltijas muižniecības privāttiesību privilēģijas ir jāatpērk? Daži piemēri iz Baltijas tiesību partikulārisma (skaldīšanas pēc tiesību novadiem); Laulības tiesības; Baltijas tiesību sistēma pirms un pēc 1889.g. tiesu reformas; Divējādas tiesību pasaules, J.Lapiņa recenzija par K.Ducmaņa darbu (“Domas”, 1913, 11.nr., 1332. — 1335.lpp.) sākās ar vārdiem: “Šī prāvā grāmata mūsu literatūrā ir gluži kas jauns, tas ir pirmais krājums par tiesībām un tiesu iekārtojumiem.” Recenzents vērtēja stud. jur. K.Ducmaņa darbu (tā bija rakstīts uz izdevuma vāka!) pozitīvi, lai gan neizpalika arī dažas iebildes. Secinājums skanēja: “Bet šī tomēr ir pirmā pamatīgākā grāmata mūsu tiesību laukā. Viņa parādījuse, ka Ducmanis ir spējīgs teorētiķis.” Vēl reljefāk J.Lapiņš akcentēja šo domu sava varoņa biogrāfiskajā aprakstā (“Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, 1929, 12.nr., 503.—512.lpp.): “K.Ducmanis ir viens no visproduktīvākiem tiesību teorētiķiem, un ar pilnu tiesību varētu sacīt — pirmais teorētiķis, jo agrākie “tieslietu” autori, kā Māteru Juris, rakstīja par praktiskām lietām.” Latvijas Satversmes tiesas loceklis, ievērojamais tiesību vēstures speciālists asociētais prof. Romāns Apsītis sarunā ar šo rindu autoru atzīmēja, ka J.Lapiņa vērtējums ir izturējis laika pārbaudi.

K.Ducmaņa rosmīgums bija vienkārši apskaužams. Tajā pašā 1913. gadā viņš sagatavoja sava tieslietu kalendāra pirmā laidiena (tas gan, jādomā, sakarā ar karu palika arī pēdējais) manuskriptu. Bet ne tikai. Sagatavoja jaunajai laika grāmatai divus rakstus — “Tiesību aizsargāšana tiesas ceļā” un “Par latviešu valodas lietošanu Baltijas tiesās un pie notāriem”, kā arī pārskatu par juridisko literatūru, kas pēdējos gados izdota latviešu valodā. K.Ducmanis ne tikai anotēja jaunās grāmatas un brošūras, bet arī kritiski vērtēja tās. Viņa kopvērtējums diemžēl bija gauži bēdīgs: “Pie mums, latviešiem, juridiskā literatūra sāk rasties tikai pēdējos gados. Sāk, bet ir radies ļoti maz. Mūsu juridiskā literatūra ir ļoti nabadzīga (..), kamēr daudz un dažādas citas literatūras mums ir tiku tikām. (..) Kā tad lai kulturāla tauta, par kādu mēs gribam saukties, kā tā lai paliek bez savas cik necik izkoptas tiesību literatūras? (..) Vēl varētu pievienot vēlēšanos, kaut rastos vairāk ražojumu arī par tiesību zinātnes teorētiskajiem jautājumiem, kuriem taču līdz ar to ir arī sabiedriska nozīme.”

Akadēmiski izglītotais tiesībnieks K.Ducmanis 1913. gada rudenī ieradās Rīgā, apprecējās ar A.Vītolas jaunkundzi, kurai vēlāk veltīja grāmatu (par to arī vēlāk) un uzsāka advokāta praksi. Jau tā paša gada 17. decembrī viņš, kas nebija svešs arī Latvijas inteliģencei, kļuva par jaunā dienas laikraksta “Līdums” redaktoru, atrazdamies šajā amatā līdz 1914. gada maijam.

Sākoties karam, K.Ducmani kā rezerves praporščiku iesauca armijā un nosūtīja uz Galīcijas fronti. Bojātās veselības dēļ viņu vēlāk ieskaitīja aizmugures dienestā Vitebskā. Būdams sabiedrības cilvēks, K.Ducmanis iesaistījās vietējā latviešu bēgļu komitejā, un tautieši viņu kā savu pārstāvi pēc carisma gāšanas ievēlēja pilsētas domē. Ar lieliniekiem pēc oktobra puča K.Ducmanim nebija ejams viens ceļš, tālab 1918. gada jūnijā viņš atgriezās Rīgā, kur strādāja presē: par redakcijas locekli avīzē “Baltijas Ziņas” un tādā pašā statusā “Jaunākajās Ziņās”, beigās vadot ārzemju nodaļu. Apdāvinātais žurnālists un jurists vienlaikus uzrakstīja Konversācijas vārdnīcai 10 rakstiņus par dažādiem tiesību jautājumiem (šķirkļi Valsts, Valdības formas, Valsts juridiskās teorijas u.c.).

Nodibinoties neatkarīgajai Latvijai, Pagaidu valdība 1918. gada 19. decembrī iecēla K.Ducmani par veidojamās Rīgas apgabaltiesas locekli (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570. fonds, 14.apr., 348. lieta, 65. lapa; turpmāk — LVVA). Taču jau pēc dažām nedēļām sekoja jauns lēmums — nosūtīt uz Dāniju kā pilnvaroto “Latvijas bēgļu novietošanas un tālāksūtīšanas lietās” un pilnvarot “vest sarunas tiklab ar Dānijas valdību, kā arī citu valstu priekšstāvjiem Kopenhāgenā” (min. lieta, 63.1.). Sākās gandrīz 20 gadu ilgs cēliens Latvijas ārpolitiskajā resorā.

Darbs Dānijā un Zviedrijā

1919. gada 22. martā K.Ducmanis tika iecelts par Latvijas sūtniecības sekretāru Kopenhāgenā, bet tā paša gada beigās — par sūtniecības vadītāju (LVVA, min. lieta, 64., 69.—70.l.). Viņa pārziņā kādu laiku atradās arī Latvijas centrālais informācijas birojs, kas darbojās Dānijas galvaspilsētā. Pēc neatkarīgās valsts nodibināšanās, kad Latvijas kontakti ar ārzemēm bija ļoti sarežģīti, palīdzēja vien jūras kabelis Liepāja–Kopenhāgena kā sava veida logs uz Eiropu un dažreiz Antantes karakuģi kā “pastnieki”.

K.Ducmanis par Kopenhāgenas laiku vēlāk rakstīja jau minētajam J.Lapiņam: “Bij jātulko un jāpārstrādā pasniegšanai pārstāvībām un presei visas Latvijas tapšanas laika gaviles, sāpes, ciešanas, cerības, sasniegumi, apmelojumu atspēkojumi. Tas bija interesants, aizraujošs, bet reizē grūts, nervus postošs darbs. Pašam vajadzēja ik dienas likt sevi pārvibrēt, brīžam viss karājās mata galā. Galvenais pasts no Kopenhāgenas uz Liepāju un otrādi bij sabiedroto karakuģu okāzijas (gadījumi — R.T.). Ar karakuģiem atgriezās uz Liepāju martā arī Zemgals, Bēnuss, Juraševskis, Birznieks, Dambekalns u.c. (ministri un politiķi — R.T.).” “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, 1929, 12.nr., 510.lpp.)

Kad pārstāvniecības galvenie uzdevumi Dānijā bija izpildīti, Latvijas valdība nolēma likvidēt sūtniecību Kopenhāgenā, pārvēršot to par ģenerālkonsulātu un ar 1920. gada 9. februāra lēmumu ieceļot par tā vadītāju K.Ducmani (LVVA, min. lieta, 184., 186.l.). Diplomāts, kas jau prata vairākas jaunās valodas, īsā laikā iemācījās arī dāņu mēli un kā jau rakstošs cilvēks korespondēja dāņu avīzēm “Politiken” un “Kiegelig Dagblad”, kā arī žurnālam “Illustreret Tidende”. 1922. gadā Kopenhāgenā iznāca viņa brošūra “Lettland”.

K.Ducmanis neaizmirsa arī dzimtenes presi, gan rakstot tai, gan sniedzot intervijas. Sarunā ar nākamā Valsts prezidenta Gustava Zemgala izdodamā nedēļraksta “Jaunais Vārds” korespondentu (1921, 13.febr.) viņš atzīmēja, ka pa Latvijas de facto laiku Dānija viena no pirmajām nodibināja ar Latviju faktiskas valstiskas attiecības, kaut arī bez īpašas rakstiskas deklarācijas. Ātri — 1921. gada 4. februārī — Dānija kopā ar Zviedriju un Norvēģiju atzina Latviju de iure. Tas liecināja par “vēlēšanos apliecināt savu draudzību kaimiņvalstij Latvijai”.

Plašāku interviju ar ģenerālkonsulu “Latvija un Dānija” 1921. gada 10. februārī ievietoja lielais dienas laikraksts “Jaunākās Ziņas”. K.Ducmanis uzsvēra, ka jau 1919. gada sākumā, kad Latvija vēl nebija atzīta, Dānija faktiski nodibināja ar jauno valsti diplomātiskus un konsulārus sakarus, atzina Latvijas pilsoņu pases, slēdza līgumus utt. Paziņojums par atzīšanu bija tikai punkts uz “i”.

Turpmāk — vēl