Ar saviem gaismas saucējiem augot apziņā un pašapziņā

25. novembrī Rīgas Latviešu biedrībā notika Aleksandra Būmaņa 120.dzimšanas dienas sarīkojums “Gaismu sauca”

Vērienīgo kultūras akciju “Gaismu sauca” 2000. gadā ievadīja Ausekļa un Pītera Miglinīka 150 gadu jubilejas sarīkojumi Alojā, Ludzā, Rēzeknē un Rogovkā ar vainagojumu Rīgas Latviešu biedrībā, kur tika pulcināti vienkopus jubilāru novadnieki no Vidzemes un Latgales, kā arī godināti lauku sētu konkursa laureāti no visas Latvijas.

Šoreiz savā Goda istabā vakara viesus ielūdza Jaunpiebalga, jo Aleksandrs Būmanis nāk no šī pagasta. Kā tas labi zināms, Jaunpiebalgas ļaudis jeb čangalieši allaž mērojušies gudrībā, čaklumā un izveicībā ar Vecpiebalgas kaimiņiem slātaviešiem, jau 19. gadsimta otrajā pusē veidojot šo novadu par vienu no rosīgākajiem latviešu kultūras centriem ar savām mājamatniecības un tautas mākslas tradīcijām. Lai kādas vēstures vētras brāzušās pāri, jaunpiebaldzēni visos laikos tiekušies pēc izglītības. Te izauguši daudzi ievērojami kultūras, zinātnes un tautsaimniecības darbinieki, ārsti, politiķi un mākslinieki. Par to, kāds gars šodien valda Jaunpiebalgā, runāja pagasta vecākais Laimis Šāvējs. Dzejā savu novadu cildināja Olga Lisovska, dziedāja folkloras kopa “Virde”, dejoja “Piebaldzēni”, un notikumu gaitu komentēja Piebalgas runasvīrs Ķencis. Ar aktīvākajiem un visvairāk cienītajiem pagasta ļaudīm ļāva iepazīties ekspozīcija “Mūsdienu piebaldzēns”. Literatūrzinātniece profesore Ausma Cimdiņa pievērsa uzmanību katra kārtīga piebaldzēna pazīšanas zīmēm, starp kurām svarīgākās ir zinātkāre, darba tikums un priecīga prāta tikums.

Pagājušā gadsimta 20. — 30. gados jauno Latvijas valsti palīdzēja veidot arī Aleksandrs Būmanis. Ar savu jurista, žurnālista, tulkotāja un valodas kopēja darbu, ar vitāli tautisko mūziku Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienām”, kas devusi un dod ļaudīm prieka enerģiju. Un gluži saderīgi bija viņu kā gaismas saucēju godināt arī tagad, vienā reizē ar tām ģimenēm no visiem Latvijas novadiem, kas mūsu atdzimušo valsti cenšas stiprināt ar prasmīgu, skaistu saimniekošanu savā sētā un bērnu audzināšanu zemes gudrībā un dzimtenes mīlestībā.

Desmit gadu laikā Kultūras fonda rosinātajā un Zemnieku savienības uzturētajā lauku sētu konkursā piedalījušās 305 ģimenes. Un visas tās ir gaismas saucējas. Par to pastāvīgie un nemainīgie konkursa žūrijas locekļi Imants Ziedonis, Aivars Berķis un Ēriks Hānbergs vēstī arī grāmatā “Lauku sēta ir gudra”, kam šai vakarā tika svinētas kristības. Tā, cits citu papildinot un dažkārt arī mazliet viens otram traucējot, Māmuļā svētdien risinājās vismaz trīs ievērojami notikumi.

Grāmatas autori Imants Ziedonis, Ēriks Hānbergs un Aivars Berķis

Foto: Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”

Paši labākie zemgalieši — Pastaru ģimene no Iecavas pagasta Bērziņiem

Grāmatu atverot:

Desmit gadu sacensība grāmatas lappusēs

Baltajā zālē, kur Aivars Berķis, Ēriks Hānbergs un Imants Ziedonis ved tautā savu grāmatu “Lauku sēta ir gudra” (apgāds “Jumava”), iekārtota izstāde par lauku sētu sakoptības konkursu desmit gadu garumā, kas devis vielu šim kopdarbam. Gadu ritumā konkursa tematika bijusi visai daudzveidīga. Tencinājumus izpelnījušās pašas latviskākās lauku sētas, vislabāk iekārtotie pagrabi, pirtis, ceļi, zivju dīķi un avoti, tikusi vērtēta bērna vieta lauku sētā, novadā visvairāk daudzinātie cienasti, karoga vieta un tradīcijas. Konkursu “Ceļš lauku sētā” palīdzējusi sarīkot Latvijas Autoceļu direkcija, cienastu vērtēšanā iesaistījusies Gunāra Ķirsona firma “Lido”. Šāgada konkurss “Gudrības centrs lauku sētā” rīkots kopā ar Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centru. Konkursu rosināja Kultūras fonds, Zemnieku savienība un “Neatkarīgā Rīta Avīze”, un par žūrijas komisijas locekļiem kļuva to vadošie cilvēki Imants Ziedonis, Aivars Berķis un Ēriks Hānbergs. Kā atzīst dzejnieks, laukos viņu vairāk pazina kā “Kurzemītes” autoru. Aivars Berķis savukārt bija iecienīts radiožurnālists, Ēriks Hānbergs — atzīts publicists un arī rakstnieks. Cilvēki viņiem uzticējās. Un viņi, visi trīs, ticēja un tic, ka lauku sēta ir gana gudra, lai pastāvētu un attīstītos. Grāmatā viņi katrs rakstījuši savu nodaļu, stāstot par desmit gadu gaitā satiktajiem ļaudīm, viņu veiksmēm un neveiksmēm, padarītiem un iecerētiem darbiem. Un ne mirkli neaizmirstot konkursa mērķi urdīt lauku sētu uz neparastību, dziļumu un pilnskanību. Imants Ziedonis savu domu savij ar citējumiem no Edvarta Virzas “Strau-mēniem” un Annas Brigaderes triloģijas “Dievs, Daba, Darbs”, ar Lielvārdes Kauliņtēva dzīves atziņām un dzejnieka Andreja Ikstena trimdas zemē Austrālijā rakstītajām oktāvām. Un pilnīgi pievienojas Ernesta Brastiņa paustajai dzīvesziņai, kas ikvienam cilvēkam paredz tiesības un vajadzību būt darbīgam (strādīgam, čaklam, centīgam), gudram, skaistam un priecīgam, un vēlreiz atgādina katra ikviena tiesības un atbildību pret sevi: “Esi darbīgs, gudrs, skaists un priecīgs!”

Grāmata jālasa katram pašam, un zālē jau varēja dzirdēt sakām: “Tā būs otra Kurzemīte!” Autori savās uzrunās bija lakoniski.

Aivars Berķis:

— Šī grāmata ir absolūti politiska. Tā ir Zemnieku savienības programma. Tā ir lauku attīstības koncepcija, kuru esat veidojuši lielākā daļa no tiem, kas esat zālē un kuru mēs trīs esam pierakstījuši. Esam sākuši jau ļoti sen, faktiski ar savas publicistiskās darbības sākumu, kad mēs, iedami pa laukiem, esam centušies uzminēt, kā tad laukiem vajadzētu pareizi dzīvot, kā vajadzētu attīstīties. Un tagad, kad notika šīs lielās pārvērtības, kad ir kļuvuši par saimniekiem visi, kas nebijās, mēs atkal meklējam šo ceļu, meklējam, kurš spēs veidot lauku attīstības koncepciju. Man jāsaka, šī ir diezgan bēdīga grāmata, jo mēs esam atraduši drusku vairāk par trim simtiem. Ir, protams, arī citas labas saimniecības, bet tik un tā to ir šausmīgi maz.

Vaina, kā es to saprotu, ir sabiedrības neizpratnē par lauku vietu un lomu.

Es ceru, ka, lasot šo grāmatu, jūs katrs no tās paņemsit to, ko spēsit samanīt, cits redzēs tikai kļūdas un cits redzēs vairāk, nekā mēs esam uzrakstījuši.

Ēriks Hānbergs:

— Aivars runāja par laukiem kopumā, tālus horizontus redzēdams, es jums vēstīšu, kā tapa šī grāmata praktiski. Mēs visi trīs sanācām kopā un spriedām, kā grāmatu rakstīt. Sadalot tematiski, katrs savu aplociņu, līdz beidzot Imants sacīja: grāmatu sadalīsim trīs daļās, un katrs rakstīs, ko esam redzējuši un negribam. Un tā tas arī ir noticis. Un mēs pat neielūkojāmies cits cita manuskriptā.

Un tagad šajā grāmatiņā skatīsimies kā brīnumā kopā ar jums.

Imants Ziedonis:

— Es gribēju piebilst, ka grāmata nav īsti politiska, tādu grāmatu vēl vajadzētu uzrakstīt. Īsti politiska viņa būtu tad, ja mēs kaut kādu politisku analīzi drosmīgāk iejaukuši un izveduši un uztaisījuši kādu piecgades vai septiņgades plānu, un vienam otram uzknābuši un meklējuši kaut kādus vainīgos vai nevainīgos. Tad tā būtu publicistika. Mēs vienkārši gribējām izcelt jūs ārā no nezināšanas, nepazīšanas, no tā nepazīstamā loka, kas pilsētai liekas perifērija, novadi, zemes, tas viss liekas viņiem pilnīgi nepazīstams un svešs, un viņi to pazīst tikai pēc avīzēm. Mēs jūs gribējām ievest tur, ko pēdējā lappusē žurnāliem sauc “labākās aprindas”. Labākajās aprindās nekad nav laucinieku. Mēs domājām, ka viņu politika, viņu žurnālistu aprobežotība uz mums neattiecas un mēs varam tāpat veidot savas labākās aprindas. Un es aicinu arī jūs palikt pie šī termina, ka jūs esat labākās aprindas. Bez kādas speciālas lielības vai augstprātības, bet arī bez pazemības. Pašvaldībās palaikam ir maz pašapziņas. Es jūs aicinu visus turēties ar pašvaldībām un kāpināt visu pašvaldību pašapziņu. Un dot saviem izglītību, sevišķi tiem, kas veido tīro ekoproduktu. Prasiet no pašvaldībām līdzekļus un sūtiet bērnus kaut kur skoloties ekoprodukta komercizglītībā.

Sacensību rezumējot:

Latvijas novadi ar saviem izcilniekiem

Bauskas rajona Iecavas pagasta Bērziņu saimnieki Dzintra un Jānis Pastari nelaiž garām nevienu iespēju parādīt savu darbu un pamācīties no citiem. Jānis augstu vērtē sacensības nozīmi saimniecības attīstībā: “Ceļu konkurss mudināja sakārtot ceļus. Esmu šo darbu arvien turpinājis, un nu jau uzbūvēti astoņi tilti, pa kuriem var ērti uzbraukt uz tīruma. Karogu konkurss uzvedināja uz karogu daudzveidību. Mums ir Latvijas karogs, mūsu saimniecības karogs un dzimtas svētkiem — ģimenes karogs. Pēc konkursa esam papildinājuši citu valstu karogu kolekciju. To mums ir jau astoņi. Kad atbrauca ciemos dāņu zemnieki, mastā plīvoja Dānijas, Latvijas un Bērziņu karogs. Dīķu konkursā piedalījāmies ar divām ūdens krātuvēm, tagad mums ir trīs. (Jānis sev atzīmējis vismaz četrpadsmit funkcijas, ko dīķis var pildīt zemnieku saimniecībā, un starp tām ir ganainavas veidošana, gan jaunatnes un visas sabiedrības audzināšana.) Bet gudrības konkurss ikvienā saimniecībā var dot vislielāko labumu, tas nemaz nedrīkst beigties!”

Bērziņu saimnieks savas desmit gadu laikā sakrātās gudrības (un arī muļķības) ierakstījis kartotēkā. Daudz mācījies no Kanādas, Skotijas, Somijas un citu zemju speciālistiem. Par savu lielāko gudrības sasniegumu Jānis uzskata kartupeļu šķirošanas iekārtu ar kartupeļu konteinera apgāžamo ierīci, ko pats pilnveidojis. Bērziņos tiek rīkoti lauksaimnieku semināri, te labprāt nāk praksē studenti un bieži ierodas ārzemnieki.

Novērtējot desmit gadu ilgo konkursu ciklu kopumā, žūrija Pastaru ģimenes Bērziņus atzina par Zemgales novada izcilāko saimniecību. Tāpat kā pārējo trīs novadu izcilnieki Dzintra un Jānis Pastari kopā ar savām atvasēm Līgu un Reini saņēma Desmitgades Tencinājuma rakstu līdz ar “Skonto” prezidenta Gunta Indriksona dāvāto tūkstoš latu naudas balvu. Mazā māsa Lauma kopā ar abiem vecākajiem brāļiem Aivaru un Andri palikuši mājās, bet, kā saka tētis, par uzvaru cīnījušies visi kopā. Kad atbraucot kādi ārzemnieki, viņi par ģimeni interesējoties krietni vairāk nekā par ražošanu. Dzintrai tad jāstāstot, kā bērni mācās, ko vēl dara, kā piedalās saimniecības darbos. Jo ģimene jau ir visa pamats. Bet kuplāko puķu pušķi uzvarētājiem pasniedza slavenais dārznieks un pedagogs Aivars Lasis: viņš Bulduros bijis Dzintras audzinātājs un vislabāk var novērtēt Bērziņu saimnieces un viņas mazo palīgu iekoptos puķu dārzus un skaidrās līnijās veidotos stādījumus.

Kurzemes novadā desmitgades uzvarētāji ir Kuldīgas rajona Rendas pagasta Upmaļu saimnieki Māra un Dainis Bergmaņi. Viņi īpaši uzteikti par nesaķīmiskotas lauksaimniecības uzturēšanu un dzimtas veselīgo satvaru. Ēriks Hānbergs savās piezīmēs par viņiem ierakstījis veselu tēlojumu, kas sākas tā: “Turas uz bioloģiski dinamiskās lauksaimniecības. Vai tad nezāles neaug? Māra: — Vai! Aug. Bet mūsu bērni trijās dienās ar tām tiek galā. — Vai pagalmu arī bērni pļauj? Dainis: — Jā, jā. Sākumā kā uzburti metas šajā darbā. Pļaujmašīnīte jauka. Bet apnīk jau. Prieks pārvēršas par darbu. Iestājas negribēšanas pauze. Un tad lūzums — sākas darba prieks.” Kā min Aivars Berķis, pērn Upmaļos uzņemti divi tūkstoši viesu, trīs nedēļas te bijusi Rīgas domes finansēta nometne slimiem bērniem. Bet Bergmaņi, izrādās, lieliski prot veidot saskanīgu ģimeni ne vien mājā, bet arī laukā: selerijas un kāposti saderībā ar koriandriem vai samtenēm, zaļie zirnīši un cūku pupas — ar kliņģerītēm. Pašlaik Zane Liepājā studē tūrisma menedžmentu, Uldis Rīgā mācās datorzinības, bet pastarītis Uģis vēl ir skolnieks un arī sava pagasta jaunsargu komandieris. Vecāki ir pārliecināti, ka viņu aizsāktie darbi netiks pamesti pusceļā.

Latgales novadā labākie — Preiļu rajona Rožkalnu pagasta Salenieku saimnieki Ruta un Imants Norkārkli. Viņi uzvarējuši četros konkursos un īpaši izcēlušies ar neatlaidīgu centību pagalma un apkārtnes iekopšanā. Izcērtot krūmus un brikšņus, te attīrīts gleznainais Kalupes ezera krasts, izveidota īsti latviska ainava. Šajā saimniecībā ir visvecākais no konkursam pieteiktajiem pagrabiem. To 1770. gadā cēlis muižas vagars Matīss Paukšte. Pagrabs būvēts zem dzīvojamās mājas, kas kara laikā nopostīta un pēc tam atjaunota tikai daļēji. Pēc neatkarības atjaunošanas Matīsa mazmazdēls Staņislavs atguva visu dzimtai piederējušo zemi un sāka saimniekot. Un vispirms ķērās pie apkārtnes sakopšanas.

Vislielākās ovācijas piebaldzēni un viņu viesi sarīkoja saviem novadniekiem Valentīnai un Guntaram Dolmaņiem, Cēsu rajona Jaunpiebalgas pagasta Lielkrūžu saimniekiem. Viņu saimniecība gan tiek daudzināta arī tālu aiz Vidzemes novada robežām. Par Dolmaņiem un viņu trim daiļajām un čaklajām meitām savā piezīmēs rakstījuši visi trīs žūrijas locekļi. Visvairāk Aivars Berķis, jo viņš taču tāpat kā Guntars pēc izglītības un sirds aicinājuma ir mežkopis. Un viņš Lielkrūzes uzskata par vis–vis–vis latviskāko lauku sētu, kas nešaubīdamās būtu varējusi piedalīties visos desmit konkursos un vienmēr būtu godalgotā vietā. Te ir ar cirvi vien uzcirsta trīssimt gadus veca klēts, simtgadīga, bet aizvien vēl laba dzīvojamā māja un nenosakāma vecuma pirtiņa, jo dzimtai laimējies visos laikos palikt šai sētā un nosargāt to arī karu un kolhozu laikos. Vectēva rijas vietā tagadējie saimnieki uzcēluši rijai līdzīgu modernu graudu kalti un klēti. No pirtiņas uz māju ved romantisks koka tiltiņš. Blakus vecajam dīķim izveidoti jauni, izveidojot 14 dīķu kaskādi. Te mājo dažādas zivis un milzums ūdensputnu. Bet pavisam Lielkrūzēs varot dzirdēt vismaz piecdesmit dažādu sugu putnu balsis. Dārzā izliktos būros perē paipalas, mežmalas pļaviņā nāk ganīties stirnas. Dolmaņi pārgājuši uz videi draudzīgu saimniekošanu. Kā papildienākumu avots paredzēta viesu uzņemšana un suvenīru pārdošana. Lielkrūzēs ik gadus mācās vairāki lauksaimniecības skolu audzēkņi un gadu gaitā uzņemti viesi no visiem kontinentiem, izņemot vienīgi Antarktīdu. Divas meitas studē augstskolā, jaunākā mācās vidusskolā. Valentīna ir Cēsu pieaugušo izglītības centra tautskolas vadītāja un šogad kļuva par vienu no laureātēm konkursā “Radoša sieviete laukos”. Ģimene kļuvusi kuplāka, jo vecākā meita apprecējusies.

Darba pietiek visiem, un visi arī strādā. Tikai naudas nepavisam nepietiek. Tāpēc lēni ceļas skaisti aizsāktais viesu nams un daudzas labas ieceres nākas atlikt uz vēlākiem laikiem. Arī man laimējies klausīties Dolmaņu putnu kori, baudīt gardos cienastus un dzirdēt Guntara stāstu par senču gudrību tik skaistas mājvietas nolūkošanā un tuvākā un tālākā nākotnē darāmiem darbiem. Un var vien piekrist Ērika Hānberga vērtējumam: “Lielkrūzes ir darbojošs etnogrāfiskais muzejs. Sens un mūsdienīgs. Ļoti latvisks.”

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore