Jurists, žurnālists un diplomāts Kārlis Ducmanis

Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums “LV” Nr. 172, 28.11.2001.

1919. gada rudenī Latvija saņēma no Dānijas par cietām cenām lielāku daudzumu rudzu. Svarīga nozīme bija līgumam par radiogrammu apmaiņu. Bermontiādes laikā, kad valsts bija atgriezta no ārpasaules, Latvijai liels palīgs bija dāņu Ziemeļsabiedrības ierīkotais telegrāfa kabelis starp Rīgu un Kopenhāgenu. Latvijā jau ieplūdis dāņu kapitāls. Rīgā darbojas vairākas solīdas dāņu firmas. Starp Rīgu un Kopenhāgenu notiek dzīvas sarunas par mežu izmantošanu un apsaimniekošanu. Dāņu prese izturas pret Latviju draudzīgi.

Elitārajā žurnālā “Ekonomists” K.Ducmanis publicēja rakstu “Dānijas saimnieciskais stāvoklis” (1922, 1.nr., 12.—13.lpp.), kas pamatojās uz konkrētiem statistikas materiāliem un ko uzskatāmāku darīja vairākas tabulas. Publikācijas autors konstatēja, ka 1921. gads Dānijai saimnieciskā ziņā bijis grūts. Viņš rakstīja: “Cenu straujā krišana pasaules tirgū nosita cenas arī lielajiem preču lēģeriem (noliktavām — R.T.), kuģniecībā radās klusums, attiecīgo uzņēmumu akciju kurss krita, un jo vairāk vēl tāpēc, ka iepriekšējā periodā tās bij uzdzītas nedabīgā augstumā. Klāt nāca vēl stagnācijas daļa no iekšzemes rūpniecības, starp citu, sakarā ar zemās valūtas konkurenci, kas radīja arī bezdarbu.” K.Ducmanis atzīmēja, ka ekonomiskā krīze, kas plosās Dānijā, “dara daudz grūtības arī bankām, un 1921./22. bankas gadā dažas no tām apturēja maksājumus. Visā visumā finansu iestādes un privāti tomēr gājuši savu parasto veikala gaitu, kaut arī dažam labam viņa manta stipri samazināta”. “Ekonomistam” viņš turpināja rakstīt arī nākamajos gados, strādājot citās valstīs.

Valstu maiņas kārtībā Ministru kabinets 1923. gada 6. martā iecēla K.Ducmani par Latvijas ģenerālkonsulu Stokholmā, skaitot no 15. marta (LVVA, min. lieta, 227.l.). Darbs tika turpināts iepriekšējās rezidences garā. Jau 2. jūlijā dienas avīze “Brīvā Zeme” iespieda sarunu ar K.Ducmani “Skandināvijas valstis un viņu saimnieciskais stāvoklis”. Viņš atzīmēja, ka Zviedrijas rūpniecība ir plaša, vispusīga un priekšzīmīgi nostādīta, tā spēj godam konkurēt pasaules tirgū. Ne mazāk cienīgu vietu tai līdzās ieņem lauksaimniecība. Aso saimniecisko krīzi, kurā atradās Zviedrija pirms pusotra gada, Zviedrija ir gandrīz jau pārdzīvojusi. K.Ducmanis uzsvēra, ka “Latvijai Skandināvijā ir drošas un ļoti stabilas valsts slava, kurai laba un nesvārstīga valūta”. Tāpēc Zviedrija cer, ka Latvija ar laiku būs ievērojama tās rūpniecības produkcijas noņēmēja, īpaši tas sakāms par metālrūpniecības ražojumiem.

Rakstā “Saimnieciskais stāvoklis Zviedrijā” (“Ekonomists”, 1924, 5.nr., 214.—215.lpp.), jau labāk iepazinies ar stāvokli akreditācijas zemē, tā autors nebija vairs tik optimistisks. Viņš atzīmēja, ka Zviedrijas rūpniecība mazpamazām atgriežas normālā gultnē. Vekseļu protestu gadījumi kļuvuši retāki. Pieaudzis jēlvielu ievedums, un kuģi atraduši darbu. Pat tādas rūpniecības nozares kā dzelzs un tērauda ražošana, kā arī mašīnbūve, kuras lielā mērā cieta no ekonomiskās depresijas, sāk atkal uzelpot. Dzelzs ražošana sasniegusi gandrīz 1913. gada līmeni. Sliktāks stāvoklis ir kokrūpniecībā, tas pats sakāms par zemkopību. Kritušas labības cenas un līdz ar to lauksaimnieku ienākumi. Vāji padevušies kartupeļi un sakņaugi. Tirdzniecības flotes stāvoklis ir apmierinošs. Taču imports pārsniedz eksportu. Šādu stāvokli uzskata par ārkārtēju.

1924. gada pavasarī K.Ducmanis uzstājās ar priekšlasījumu “Par tirdzniecības sakariem ar Skandināvijas valstīm” Latvijas Tirgotāju savienībā (“Jaunākās Ziņas”, 28. martā). Viņš informēja, ka 1923. gadā Zviedrijas tirdzniecība vēl bija ļoti pasīva, bet tagad tuvojas līdzsvaram. Valdība atvēlējusi 10 miljonus kronu eksporta kredītu izvedumu veicināšanai. No tā Latvijai domāts 1 miljona preču kredīts uz sešiem gadiem par 6%. Zviedrijas kuģniecības sabiedrība “Svea” paredz organizēt regulārus tvaikoņu braucienus uz Rīgu, Liepāju, Ventspili, Klaipēdu un Dancigu. Referents minēja arī Latvijai neglaimojošus skaitļus. Zviedrija 1922.gadā eksportēja uz Latviju preces par apmēram 2 miljoniem kronu, 1923.gadā — par 4 miljoniem kronu. No Latvijas uz Zviedriju — 1923.gadā par 0,5 miljoniem kronu, bet 1922.gadā vēl mazāk. Arī uz Dāniju eksportē maz, uz Norvēģiju — vēl mazāk. K.Ducmanis norādīja, ka vairāk jāeksportē uz Skandināvijas valstīm, jo tām attiecībā uz Latviju nav nekādu politisku nolūku.

Tā kā K.Ducmanim bija nags uz valodām, viņš ātri iemācījās zviedru valodu un publicējās avīzēs “Stockholms Tidningen”, “Afftonbladet” un “Göteborgs Handels och Sjöfartstidning”. Ģenerālkonsuls uzrakstīja 350 (!) lapušu lielu grāmatu “Lettland förr och nu “ (“Latvija senāk un tagad”), kura iznāca Stokholmā 1926.gadā. Pēc laikabiedru atzinuma, tas 20.gados bija labākais svešvalodā rakstītais darbs par Latviju. Vēl jāatzīmē šajā laikā tapušais garais raksts par Latviju zviedru konversācijas vārdnīcā, kā arī zinātnisks opuss “Die Schicksalsgemeinschaft der kleinen Staaten und des Weltfriedens” (“Mazo valstu un pasaules miera likteņu kopība” (Vīnē iznākošajā starptautiskās politikas un diplomātijas žurnālā “Das Neue Europa” (“Jaunā Eiropa”) un raksts par Latvijas tiesu sistēmu, civilajām un tirdzniecības tiesībām grāmatā “Handbook of Foreign Legal Procedure” (“Ārvalstu tiesisko procedūru rokasgrāmata”), kas 1924.gadā iznāca Londonā.

K.Ducmanis ar savu zviedru draugu palīdzību nodibināja Zviedru–latviešu biedrību, kura ievēlēja viņu par savu goda biedru. Šī biedrība 1925.gadā uzņēma T.Reitera kori. Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs tajā pašā gadā apbalvoja latviešu diplomātu ar Vazas ordeņa komandiera krustu. Kad karalis 1929.gadā ieradās vizītē Latvijā, K.Ducmanis, atceroties zviedru zemē pavadīto laiku, lai arī strādādams jau Ženēvā, sagatavoja rakstu “Gaišo atmiņu goda vakts ap Zviedrijas ķēniņu Latvijā”, kuru tā paša gada 29. un 30.jūnijā publicēja lielā zviedru avīze “Nya Dagligt Allehanda”, pievienojot tam sešas ilustrācijas. Redakcijas piezīmē bija sacīts, ka K.Ducmaņa raksts ir “sarakstīts skaidrā zviedru valodā, pie tam pārsteidzoši pareizā, kad ievērojam, ka autoram taču gan nebija iespējams tālāk praktiski pielietot šo valodu kopš tā laika, kad viņš 1923. — 1925.g. dzīvoja Zviedrijā kā Latvijas diplomātiskais pārstāvis”. K.Ducmaņa rakstu, kurā bija galvenokārt stāstīts par zviedru laikiem Vidzemē, latviskoja žurnāla “Burtnieks” redakcija un nodrukāja 1923.gada septembra burtnīcā.

Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics 1925.gada 15.maijā informēja K.Ducmani, ka ar Saeimas un valdības piekrišanu ģenerālkonsulāts Stokholmā tiks pārvērsts par sūtniecību trim Skandināvijas valstīm. No Somijas par sūtni uz turieni dosies Kārlis Zariņš, tāpēc viņš nodomājis iecelt K.Ducmani par Latvijas pārstāvi Tautu Savienībā, vienlaikus arī par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Šveicē. Z.Meierovics rakstīja: “Latvijas minoritātes — barona Firksa un Fegesaka personā — ir griezušās pie Tautu Savienības ar sūdzību agrārreformas lietā, sakarā ar ko Tautu Savienībā pacelsies visā visumā mūsu agrārā reforma. Iesniegumu sagatavojuši labākie ārzemju advokāti. Jautājums no Latvijas viedokļa uzskatāms par ļoti svarīgu, pat vissvarīgāko pašreizējā politikā.

No sacītā ir skaidrs, ka pārstāvniecība Ženēvā ar to iegūst ārkārtīgi svarīgu nozīmi, un tās uzdevumus var veikt vienīgi pirmklasīgs jurists un diplomāts, aiz kāda iemesla arī es esmu apstājies pie Jūsu kandidatūras” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.fonds, 14.apr., 348.lieta, 65.lapa; turpmāk — LVVA).

K.Ducmanis 22.maijā atbildēja Z.Meierovicam: “Pagodinos pateikties par man parādīto godu un ziņot Jums, ka minētos abus amatus (..) labprāt uzņemšos (turpat, 139.l.). Viņu iecēla jaunajā amatā ar Ministru kabineta 1925.gada 18.augusta lēmumu, skaitot no 1.septembra (turpat, 27.l.).

Latviju pārstāvot

K.Ducmanis ieradās Ženēvā 5.septembrī. Sūtniecību Šveicē viņam nevajadzēja vadīt, bet to gan kopš 1928.gada februāra vajadzēja darīt Dienvidslāvijā, sēdekli paturot Ženēvā.

Pirmā nopietnā problēma, kuras risināšanā K.Ducmanim vajadzēja tieši piedalīties, bija jau minētā vācu baronu sūdzība. Ministru kabineta 1926.gada 28.janvāra sēdē uzdeva sūtņiem V.Šūmanim (Roma), J.Vesmanim (Londona) un K.Ducmanim aizstāvēt Latvijas intereses Tautu Savienības (turpmāk — TS) padomē bij. lielgruntnieku lietā attiecībā uz Latvijas agrāro reformu (LVVA, min.lieta, 94.l.). Pēdējais 1926.gada 23.februārī un 14.maijā skaidroja padomes locekļiem, ka atsavināto muižu īpašnieki senos laikos bija atņēmuši zemi latviešu tautai un pēc tam gadsimtiem ilgi latviešus nežēlīgi izmantojuši šo tīrumu apstrādāšanai. Pateicoties latviešu diplomātu neatlaidīgajiem pūliņiem, galu galā uzvarēja Latvijas viedoklis un 1927.gada martā vācu muižnieku sūdzība tika pilnīgi noraidīta.

K.Ducmanis rosmīgi piedalījās TS gadskārtējās pilnsapulcēs, tās dažādo komisiju un komiteju darbībā, allaž cienīgi reprezentēdams Latviju un aizstāvēdams tās intereses, mūsdienīgi runājot, rūpējās par savas zemes tēlu. Viņš bija klāt pusotra desmit lielās starptautiskās konferencēs Ženēvā un citās pilsētās gan kā vienīgais Latvijas valdības pārstāvis, gan kā delegācijas loceklis. Ministru kabinets 1927.gada 28.aprīlī iecēla par Latvijas delegācijas locekļiem pirmajā Vispasaules ekonomiskajā konferencē, kas tā paša gada maijā notika Ženēvā, prof. K.Balodi, J.Jagāru, P.Siecenieku un K.Ducmani (LVVA, min.lieta, 51.l.). Pēdējais bija delegācijas vadītājs. Viņš rakstā “Pārvērtības saimnieciskā politikā 1927.—1933.gados” (“Ekonomists”, 1934, 3.nr., 84.–88.lpp.) pastāstīja arī par darbu Ženēvā. Konferencē piedalījās valdību delegāti, TS padomes iecelti locekļi, eksperti, kā arī pārstāvji no starptautiskām organizācijām, pavisam 194 delegāti un 157 eksperti no 50 valstīm, “no visām zemeslodes malām un pasaules daļām”. Konference bija “cerību un paļaušanās pilna uz savu misiju pasaules glābšanā”. Tā strādāja trijās ģenerālkomisijās — rūpniecības, tirdzniecības un lauksaimniecības, kurās katrā iegāja visu konferējošo valstu pārstāvji. Darba rezultātus sakopoja īpašā konferences raportu grāmatā, kura parādīja “īsā tvērumā visu to, no kā pirms 6—7 gadiem cieta pasaules saimniecība un ar ko toreiz cerēja šīs grūtības pārvarēt un, kā toreiz deklarēja, uzsākt jaunu laikmetu pasaules vēsturē”. K.Ducmaņa vērtējumā: “Virkne pamatīgi apsvērtu rezolūciju, atzinumu un ieteikumu.”

Taču K.Ducmanis bija spiests atzīt, ka Latvijas delegāti bez organizatoriska atbalsta un “pat bez kādas direktīvas no mājas (..) vieni paši par sevi pazudām lielajā visas pasaules jūrā un peldējām tikai līdzi tāpat pēc sava acumēra un vesela prāta kā lauksaimniecības, tā arī tirdzniecības, rūpniecības un muitas politikas jautājumos. Līdzīgās pašdarinātās laiviņās pa šo pasaules okeānu, kā mācēdami, īrās arī daudzu citu mazu un vidēju zemju delegācijas šinī 1927.g. maija konferencē, kur pilnīgi dominēja lielvalstis un daži viņu mazāki sabiedrotie” (“Ekonomists”, 1931, 24.nr., 885.lpp.)

K.Ducmanis atzīmēja, ka konferences secinājumiem sākumā, gadus trīs, bija zināma ietekme, “bet pēc tam pēkšņi visu pagrieza otrādi 1931.gadā (faktiski jau agrāk — R.T.) uznākusī krīze vispasaules saimniecībā”. Kad 1933.gada vasarā Londonā sanāca otrā Vispasaules ekonomiskā konference, tajā dominēja nevis saimnieciski jautājumi, bet pasaules politika. Tas jau iepriekš “pareģoja Londonas konferencei pilnīgu neauglību” (“Ekonomists”, 1934, 3.nr., 87.lpp.).

K.Ducmani kā Latvijas diplomātijas pārstāvi 1927.gadā ievēlēja par Starptautiskās diplomātiskās akadēmijas locekli Parīzē. Akadēmijas žurnālā viņš publicēja rakstus par Latvijas starptautisko statusu un minoritāšu aizsardzības problēmu. 1929.gada jūnijā K.Ducmanim bija gods būt starptautiskās darba konferences viceprezidentam Ženēvā.

Viņu savos memuāros augstu vērtējis Fēlikss Cielēns, kas 20.gadu beigās bija Latvijas ārlietu ministrs: “Viens no izglītotākiem un darbīgākiem sūtņiem bija Kārlis Ducmanis. Jurists un ievērojams publicists, kas bija darbojies par redaktoru un sarakstījis arī vairākas vērtīgas grāmatas, viņš bija īsti kvalificēts sūtņa amatam. Kā ilggadīgam pēterburdzniekam viņam bija laba uzstāšanās un turklāt arī nosvērta, iespaidīga stāja. Sevišķi gribu izcelt K.Ducmaņa taktu, kas tik nepieciešams diplomātiskā darbā. Viņš bija Zemnieku savienības biedrs, bet valsts darbā nebija partejisks. Darbodamies par pastāvīgu delegātu Tautu Savienībā, viņš kategoriski aizstāvēja mūsu agrāro reformu, kaut gan viņa partija neatzina tik radikālu reformu, it īpaši atlīdzības nemaksāšanu muižniekiem” (“Laikmetu maiņā” 4.grām. — Stokholma, 1999 — 84.lpp.).

Tīri vai jāpabrīnās, kā K.Ducmanis, strādājot Ženēvā nebūt ne vienkāršu darbu, atrada laiku, lai 1927. gada 1.novembrī pieliktu punktu lielam manuskriptam (turklāt ne par juridiskiem, bet literatūras, filozofijas, reliģijas un mākslas jautājumiem!), kuru 298 drukātu lappušu apjomā nākamajā gadā interesentiem nodeva apgāds “Valters un Rapa”. Grāmatas pamatīgāka izvērtēšana ir minēto nozaru lietpratēju ziņā (cik zināms, tas līdz šim nav darīts). Tālab te tikai dažas vispārēja rakstura piezīmes. Lasītāju var maldināt vārdi “jaunā strāva” izdevuma nosaukumā, jo mēs ar tiem parasti saprotam, tā teikt, Latvijas Jauno strāvu. Taču K.Ducmanis šo apzīmējumu lieto daudz plašākā — Eiropas skatījumā, domājot ar to poļu 1863.gada sacelšanos, ungāru tautas nacionālās atbrīvošanās kustību, Itālijas un Vācijas apvienošanos un, protams, latviešu tautas pirmo atmodu. “Beidzot,” viņš raksta, “19.gs. sešdesmito gadu jaunā strāva uzņēma sevī sevišķi varenu pieteku ar izteku avotiem zinātnes, filozofijas, mākslas un mākslas kritikas kalnājos. Tā ir tā jaunās strāvas daļa, kas mūs nodarbina šinī grāmatā. Bet tā tomēr nav tikai pieteka vien. Tā reizē arīdzan ir pati jaunā strāva.”

Monogrāfijas galvenā persona Georgs Brandess (1842–1927) ir ebreju izcelsmes spīdošs dāņu intelektuālis. K.Ducmaņa vērtējumā: “Lielais dāņu kritiķis un rakstnieks, bet reizē arī visas Eiropas gara dzīves pilsonis, viens no varenākiem jaunās strāvas iezvanītājiem, ja ne pats verenākais, kādu šī kustība var uzrādīt (..) kritiķis, no kura mācījās arī viņa pretinieki, jo viņš bij neredzēti daudzpusīga personība, kura nekad nevarēja ietilpt kaut kādā vienā vairāk vai mazāk šaurā “virzienā”. Pasaules pilsonis vairāk nekā savas mazās tēvijas.”

Latviešu tautas atmodas laikam grāmatas autors veltījis tikai dažas lappuses. Plašāk viņš runā par Jauno strāvu, gan uzteicot to, gan arī vietā un nevietā kritizējot par kustības marksistisko ievirzi, īpaši peļot J.Jansona–Brauna slaveno referātu “Domas par jaunlaiku literatūru”. Nemaz nerunājot par jaunstrāvnieku pēctečiem sociāldemokrātiem, kuri pētījuma iznākšanas laikā jau bija K.Ducmanim kā dadzis acīs.

Par K.Ducmaņa grāmatu Latvijas presē tika publicētas Z.Mauriņas, E.Virzas, Ā.Ersa u.c. autoru kopumā pozitīvas recenzijas. E.Virza savu apskatu beidza ar vārdiem: “Kam Ducmaņa grāmata nāk rokā, lai izlasa viņu vērīgi, jo starp še uzrādītiem trūkumiem ikviens viņā atradīs daudz laba un pamācoša” (“Brīvā Zeme”, 1928, 31. dec.). Vienīgi A.Upīts nosaucis savu recenziju “Iznīcinātais Georgs Brandess” (“Domas”, 1929, 1. nr., 40.–46. lpp.), bet atzinis, ka “Ducmanis ir ļoti sīki un pamatīgi izstudējis to priekšmetu, par kuru raksta” un “viņa plašā erudīcija ietver ne vien Brandesa dzīvi un darbu un literatūru, kas par to sarakstīta, bet arī visu Eiropas jaunās strāvas laika kultūras dzīvi, filozofiju un vispārējo mākslu”, tālāk žultainos vārdos apvainoja pētījuma autoru renegātismā, judofobijā, zooloģiskā nacionālismā u.tml. Rakstnieka ekstrēmajā vērtējumā, K.Ducmaņa grāmata ir raksturīgs “atplūdu, apstājas un nacionālistiskās reakcijas laika produkts”.

Jau strādājot citā darbā kā Latvijā, tā ārzemēs, K.Ducmanis no jauna atgriezās savos publicējumos pie TS tematikas. 1930. gadā iznāca viņa brošūra “Latvijas ārējā sociālpolitika”, kurā autors sniedza koncentrētu informāciju par TS satelītorganizāciju — Starptautisko darba organizāciju: uzbūvi, uzdevumiem un Latvijas piedalīšanos tās darbā. Grāmatiņā ievietotas arī viņa kā Latvijas delegāta (starptautiskajās darba konferencēs tās locekles pārstāvēja divi valdības delegāti, viens darbadevēju delegāts un viens strādnieku delegāts) runas šajās konferencēs 1929. gada 12. un 21. jūnijā un 1930. gada 24. jūnijā.

Pirmajā uzstāšanās reizē K.Ducmanis atzīmēja, ka Latvija jau astoņus gadus ir Starptautiskās darba organizācijas locekle un kopš 1921. gada piedalījusies ar pilnām delegācijām visās tās konferencēs. Latvija ir ratificējusi 17 darba aizsardzības konvencijas, ieņemot šajā ziņā trešo vietu organizācijā, kā arī realizē tās dzīvē. Orators norādīja, ka Latvija, karos un revolūcijās izpostīta, jaunuzbūves pūliņos tomēr lielu tiesu ir veltījusi sociālajai likumdošanai un sociālajai taisnībai. Visa valsts sociālpolitika budžeta ziņā ir koncentrēta Tautas labklājības ministrijā, kuras izdevumi astoņos gados ir palielinājušies seškārt (no 1,75% pieaugot līdz 11% valsts budžetā).

K.Ducmanis savu 12. jūnija uzstāšanos papildinātā un paplašinātā raksta veidā ar nosaukumu “Dažas problēmas, kas atrisināmas Starptautiskajai darba organizācijai” publicēja Ženēvā iznākošajā žurnālā “Revue de Droit International de Sciences Diplomatiques et Politiqes” (“Starptautisko Tiesību un Diplomātiski Politisko Zinātņu Žurnāls”) 1929. gada jūlija/septembra burtnīcā. Raksts bija ievietots arī nule apskatītajā K.Ducmaņa brošūrā. 1931. gadā K.Ducmanis ne tikai pārtulkoja no franču valodas TS sekretariāta izdoto rokasgrāmatu skolotājiem par savu organizāciju, kura gan, viņaprāt, vietumis bija nepilnīga un pat nepareiza, bet arī vajadzīgajās vietās pievienoja tai savus komentārus. Izdevumu bagātināja TS pakta (līguma) tulkojums dzimtajā valodā.

Latvijas vidusskolu skolotāju kooperatīvs tajā pašā gadā laida klajā K.Ducmaņa brošūru “Nelikumīgs karš un valstu suverenitāte”, kurā šī problēma bija aplūkota pirmām kārtām TS darbības aspektā. 30. gadu otrajā pusē, kad diemžēl jau bija sācies TS noriets, lasītāji saņēma vēl divas K.Ducmaņa grāmatiņas: “Starptautiskās tiesas spriedumi un konsultatīvi atzinumi”, kas apskatīja Hāgas tiesas jurisdikciju, un “Kara un miera jautājumi pēc veclaiku un jaunlaiku starptautiskām tiesībām (Sakarā ar Tautu Savienības krīzi)”.

Otro izdevumu Ducmanis beidza ar vārdiem: “Ar jaunās tiesībās organizētu starptautisko sabiedrību (..) ceļš ir uzņemts pareizs. No valstīm un atsevišķiem cilvēkiem atkarājas, vai tie būs šādas jaunas starptautiskas kārtības cienīgi jeb vai ļaus tai sabrukt.” Šā secinājuma autoram diemžēl bija taisnība.

Turpmāk — vēl