Ārlietu ministrs:

— intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 29.novembrī

Intervija Latvijas Televīzijas 29. novembra raidījumā “4. studija” pulksten 19.30. Vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Es sākšu ar diezgan dīvainu lasītāja vēstuli. Anatolijs Makarovs no Brīvības ielas raksta, ka prezidente tik brīnišķīgi strādā ārpolitikā, ka Ārlietu ministrija nemaz nav vajadzīga, to var likvidēt.

Indulis Bērziņš: — Droši vien likvidēt varētu daudz ko ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Bet nav neaizvietojamu cilvēku. Izraēlai ir labs teiciens: “Pilni kapi ir ar neaizvietojamiem cilvēkiem.” Es nedomāju, ka šādā veidā vajadzētu likvidēt Ārlietu ministriju. Man liekas, ka Latvijā ir brīnišķīga sadarbība starp Ārlietu ministriju un Valsts prezidenti, kā arī premjerministru un Saeimas vadību, konkrēti Straumes kungu. Tas, ka šajos vairāk nekā divos gados, kopš mūsu Valsts prezidente ir Vaira Vīķe–Freiberga, un tā sakrīt, ka es esmu ārlietu ministrs, ir panākts ļoti daudz kas, pateicoties tieši šai sadarbībai.

Šodien divpadsmitos dienā es tikos ar mūsu Valsts prezidenti, lai pārrunātu pašu svarīgāko — EDSO misijas slēgšanu, to, ko par NATO paplašināšanu ir teikuši mūsu draugi, ieskaitot Havelu. Sadarbība ir vienkārši lieliska. Mēs katrs darām savu darbu. Vēstules autoram es gribu teikt: prezidentei ir prezidentes darbs, viņai partneri ir citu valstu prezidenti, ārlietu ministram ir savs darbs. Varas ir dalītas, un tas ir viens no demokrātiskas valsts pamatiem.

— Jūs strīdaties par kādiem jautājumiem vai vienojaties?

I.Bērziņš: — Es negribētu lietot vārdu strīdamies. Reizēm domas ir dažādas, bet man ir grūti atcerēties, ka pēdējā laikā būtu kāda nopietna diskusija. Diskusija ir tādēļ, lai minētu pēc iespējas vairāk faktu. Pati ideja, ko mēs darām, uz kurieni mēs Latvijas valsti vedam, kur mēs gribētu, lai tā būtu, tā ir mūsu visu lieta — atdot mūsu valstij atpakaļ tās vietu Eiropā. Tā ir visus vienojoša lieta. Tā ir kopīga gan ārlietu ministram, gan prezidentam, gan parlamentam. Ja kopējā ideja ir vienojoša, tad strīdēties jau nav par ko. Var tikai diskutēt par sīkām detaļām.

— Jūs pats personīgi esat ticies ar daudzu valstu prezidentiem. Kā mūsu prezidente izskatās šajā kopfoto?

I.Bērziņš: — Es teikšu īsi — ļoti labi.

— Viņa arī prot runāt, jo viņa ir izglītots cilvēks.

I.Bērziņš: — Lai neviens neapvainojas, bet, ja tu esi lielas valsts prezidents, tad ir daudz vieglāk pārstāvēt savu valsti. Lielai valstij ir liela armija, ekonomiskais iespaids. Ja tu pārstāvi mazu valsti, tev ir jābūt ļoti konsekventam, nedrīkst mētāties un mainīties tikai tādēļ, ka pasaulē kaut kas mainās. Ārpolitika tikai tad ir ārpolitika, ja tā ir skaidri definēta. To prot mūsu prezidente, premjerministrs un arī Ārlietu ministrija.

— Tagad vienu pakāpi uz leju — Rīgas dome. Ar Rīgas domi ir tā, ka nesen Dainis Īvāns ļoti nikni kritizēja mūsu diplomātus un teica, ka mūsu Raimonds Pauls ir izdarījis daudz vairāk nekā visi Latvijas diplomāti kopā. Nupat Rīgas dome slēdza sadarbības līgumu ar Maskavu. Vai Ārlietu ministrija grib palīdzēt vai traucēt šiem Rīgas un Maskavas starpvalstu sakariem?

I.Bērziņš: — Kad Maskavas delegācija brauca prom, es viņus satiku lidostā, mēs runājām par kopējām divu valstu attiecībām. Tās neveido tikai prezidenti, premjerministri un ārlietu ministri. Tā ir tikai viena daļa, kas reprezentē oficiālo ārpolitiku, kuru ir noteikusi Latvijas tauta, ievēlot parlamentu, kurš tad ir noteicis, ko mums darīt, tai skaitā arī — stāties Eiropas Savienībā un NATO. Tālāk jau šīs attiecības starp valstīm veido ļoti daudzi. Tā ir vijolniece Skride ar savu brīnišķīgo mūziku, tie ir mūsu basketbolisti, futbolisti un hokejisti, tie ir pašvaldību vadītāji. Uzdevums lielajai ārpolitikai, kuru ir noteikusi Saeima, ir radīt priekšnoteikumus. Lai tos radītu, divām pusēm ir jāvienojas. To mēs darām, slēdzot līgumus. Ja Krievija par kaut ko negrib slēgt līgumu, mēs nekādā veidā nevaram viņiem to uzspiest. Tā ir viņas pozīcija, un mēs nevaram neko citu darīt kā turpināt sarunas. Ārlietu ministrija negrib traucēt, mēs nekādā ziņā neesam greizsirdīgi ne uz Rīgas domi, ne uz pierobežu pašvaldībām, kas veido savas attiecības ar Krieviju. Par to mēs esam tikai priecīgi. Tie ir pareizi ķieģelīši, lai veidotos uzticība savstarpējās attiecībās. Ja mums kaut kā trūkst attiecībās ar Krieviju, tad tā ir uzticība. Tas iemesls ir tāds, ka Krievijā par nožēlu ļoti daudziem politiķiem nav skaidrs, kur tad īsti Latvija atrodas. Latvija ir nākotnes Eiropas Savienības un NATO robežvalsts ar Krieviju. Ja šī elementārā apziņa Krievijā būs skaidra, tad Latvijai būs daudz vieglāk veidot attiecības ar to.

— Īpatnēji, ka Maskava ar Rīgu var par kaut ko vienoties, bet Krievija ar Latviju — nevar.

I.Bērziņš: — Varbūt, ka no Krievijas puses ir kādas politiskās prioritātes — viena partija vairāk mīļa, otra — mazāk. Šai gadījumā tie, kas veido valdību, varbūt ir mazāk mīļi nekā tie, kas veido Rīgas domi. Otrais ir tas, ka Latvijas un Krievijas attiecībās ir jābūt iepriekšminētajai skaidrībai. Šo skaidrību var ieviest nākamā gada rudenī augstāko amatpersonu un valstu vadītāju tikšanās reizē Prāgā, kur tiks lemts par NATO paplašināšanos. Jācer, ka šis paplašināšanās vilnis būs pēc iespējas lielāks un tur iekšā būs trīs Baltijas valstis. Tad skaidrība attiecībās ar Krieviju būs daudz lielāka. Es par to esmu pārliecināts tādēļ, ka to perfekti pierāda Polijas attiecības ar Krieviju. Šobrīd, kā apgalvo Krievijas politiķi, attiecības ar Poliju ir tik labas kā nekad agrāk. Un šobrīd Polija ir NATO valsts. Tieši tāpat Čehija un Ungārija.

— Laikraksts “Diena” rakstīja par slepenu Krievijas ofensīvu pret Latviju. Putins ir piešķīris vairākus miljonus dolāru, lai palielinātu prostitūtu skaitu Latvijā un vēl šo to. SAB par to daudznozīmīgi klusē. Šīs ziņas klajā esot nesis mūsu aizsardzības ministrs Kristovskis. Šodien krievu avīzē rakstīts, ka šo preses pīli izdomājusi oficiālā Latvija. Nopietni krievu politiķi par šīm lietām pasmaidot. Kā jums liekas, vai tas ir murgs vai preses pīle?

I.Bērziņš: — Āfrikas ciltīm esot paradums nesaukt, piemēram, krokodilu vārdā, lai viņš tevi neapēd. Vai otrādi, nosaukt kādu meža dzīvnieku vārdā, lai viņu nomedītu. Es negribu salīdzināt preses darbību brīvā, demokrātiskā Latvijā ar kaut ko tādu. Man liekas, ka “Diena” ir neapšaubāmi atbildīgs preses izdevums, ja viņi ir publicējuši šādu informāciju, tad droši vien zināms pamats ir bijis. Es nezinu, kur viņi ir ieguvuši šos materiālus, bet acīmredzot zināms pamats viņiem ir bijis. Man nav pamata šobrīd kaut kur vainot Krieviju. Ja ir pamats kaut kur vainot Krieviju, tad mēs to darām ļoti precīzi. Piemēram, šobrīd ir liela automašīnu rinda, mēs esam iesnieguši notu Krievijai un esam uzdevuši mūsu ģenerālkonsulātam Krievijā darboties atbilstoši. Mēs darām, ko mēs varam, ar diplomātiskiem līdzekļiem. Kas attiecas uz Krievijas pretdarbību NATO paplašināšanai, pilnīgi iespējams, ka tie Krievijas politiķi, kas to negrib, un tādu ir ļoti daudz, viņi par to runā presē un televīzijā, pauž to no domes tribīnes, protams, nav laimīgi par NATO paplašināšanos. Kāpēc gan kādai valstij nepatraucēt? Pagaidām man nav nekāda pamata kaut ko pārmest Krievijai. Ja kaut kas notiks un būs aizdomas, ka ir iesaistīta Krievija, mēs rīkosimies atbilstoši — gan divpusēji, gan starptautiskās organizācijās.

— Bet nekādas oficiālas informācijas par Krievijas pretdarbību nav?

I.Bērziņš: — Oficiāli šāda informācija ir slepena, un es varu rīkoties tikai likumīgi.

— Jūs varat likumīgi klusēt?

I.Bērziņš: — Jā.

— LETA raksta, ka Krievijas Ārlietu ministrija atbalsta prasību pilnībā nepāriet uz apmācību latviešu valodā pēc 2004. gada. Viņi pieklājīgi diplomātiski, bet diezgan skarbi saka, ka nevar krieviem atņemt viņu dzimto valodu un pāriet uz latviešu valodu. Kā jūs vērtējat šādu Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumu?

I.Bērziņš: — Īstenībā es arī esmu krievvalodīgais, jo es arī protu krievu valodu. Protams, 2004. gads ir nopietns jautājums, tad skolām ir jābūt gatavām pāriet uz apmācību latviešu valodā, bet tām ir jāgatavojas, nevis jāčīkst. Ir jādara viss, lai skolas būtu gatavas pāriet uz apmācību latviešu valodā. Neviens jau neatņem krieviem viņu dzimto valodu. Krievu valoda ir brīnišķīga valoda, man tā ļoti patīk, tāpat kā angļu valoda un vācu valoda. Jebkura valoda, kuru es zinu, man patīk. Es gribētu, lai šajā laikmetā krievu cilvēki Latvijā domātu tāpat. Latviešu valodas mācīšanās ir nevis kaut kas uzspiests, bet jauna papildu iespēja. Nesen Latviju apmeklējušais Rogožina kungs teica, ka krieviem ir jāizšķiras: vai nu viņiem ir jābrauc atpakaļ uz Krieviju, vai jāmācās latviešu valoda un jākļūst par pilsoņiem. Man liekas, būtu labi, ka arī no Ārlietu ministrijas nāktu šādi aicinājumi. Mums visiem ir jāizšķiras, arī Latvijai ir jāizšķiras par savu nākotni. Mēs atgriežamies rietumos, stājamies Eiropas Savienībā un NATO.

— Vai Latvijas Ārlietu ministrija kādreiz atļausies aizstāvēt savus pilsoņus, tāpat kā to dara Krievija?

I.Bērziņš: — Mums nav šādas, kā Krievija uzskata, problēmas. Kopumā mēs savus pilsoņus vienmēr esam aizstāvējuši. Visas mūsu vēstniecības vienmēr ir nākušas pretī nelaimju gadījumos. 11. septembrī es biju Vašingtonā, kad notika teroristiskais uzbrukums. Es atceros, mūsu vēstniecība strādāja arī naktī, kad bija daudzi telefona zvani par to, kas ir noticis. Mēs darījām visu, lai informētu katru no šiem zvanītājiem neatkarīgi no tā, vai viņš runāja krievu vai latviešu valodā.

— Tāpat mēs aizstāvējām arī krievu lidotājus.

I.Bērziņš: — Tas ir interesants piemērs par to, kāda ir krievu attieksme pret Latviju, un tā ir pozitīva. No sākuma viņi paņēma Krievijas pilsonību, lai no turienes izkļūtu. Mēs toreiz tērējām ļoti daudz spēka un līdzekļu, lai viņiem palīdzētu. Bet krievu lidotāji rīkojās pareizi, jo viņi tika brīvībā. Viņus var tikai apsveikt. Bet, kā jūs zināt, viņi Maskavā palika tikai pāris mēnešus un pēc tam atgriezās Latvijā.

— Nopietns jautājums — NATO un Krievija. Šodien avīzē varēja lasīt, ka Havels neatbalsta Krievijas un NATO tuvināšanos. To neatbalsta arī Polija. Kā Latvija uz to skatās, jo mēs esam bez piecām minūtēm NATO?

I.Bērziņš: — Es tiešām ceru, ka nevis bez desmit, bet bez piecām minūtēm NATO. Es ceru, ka mēs neizdarīsim neko tādu, lai mums atteiktu. Tas ir atkarīgs ne tik daudz no kādām no ārpuses nākošām provokācijām, bet no mūsu spējas rīkoties atbilstoši NATO valstu prasībām. Latvijas pozīcija ir ļoti godīga, mēs sakām Krievijai: jums nav tiesību mūs mācīt, jo tā ir mūsu izvēle. To ir atzinis arī prezidents Putins savā pēdējā runā ASV. Katra valsts var izdarīt savu izvēli. Jums nav veto tiesību. Tas ir tas, ko mēs sakām attiecībā par Krievijas iebildumiem attiecībā uz mūsu dalību NATO. Mums kā NATO kandidātvalstij nevajadzētu uzstāties ar pozīciju, tas ir labi vai slikti — Krievijai stāties NATO. Tā ir NATO valstu ziņa. Tām būtu jāizlemj, vai Krievija atbilst kritērijiem.

— Varbūt Čehija un Polija nepieņems Krieviju?

I.Bērziņš: — Jautājums ir daudz sarežģītāks. Havels pateica brīnišķīgus vārdus: NATO stājas nevis armija, bet valsts. Tādēļ svarīga ir ne tikai armijas gatavība, starp citu, Latvijas armija ļoti labi gatavojas dalībai NATO, bet tas, cik Latvija ir līdzīga NATO dalībvalstīm. Svarīgi ir tas, kādas ir mūsu vērtības. Kad amerikāņu kongresmeņiem būs jābalso par mūsu dalību NATO, viņi prasīs, cik Latvija ir līdzīga mums.

— Tas ir demokrātijas kritērijs.

I.Bērziņš: — Tieši tā. Ja NATO varētu par Krieviju teikt: jūs atbilstat visiem kritērijiem, mēs jūs varam uzņemt aliansē, tā būtu brīnišķīga Krievija.

— Neilanda kungs ir teicis, ja tagad Krievijai ar NATO ir tik labas attiecības, tad varbūt Latvijai nemaz nevajag stāties NATO.

I.Bērziņš: — Cilvēkiem reizēm ir vāji nervi, laikam arī Neilanda kungam ir vāji nervi. Mazai valstij ir iespējama tikai viena ārpolitika, un tai ir jābūt skaidri definētai. Mums nav tiesību to mainīt tikai tāpēc, ka kaut kas mainās pasaulē. Deviņdesmito gadu sākumā neviens mūs nesalīdzināja ar Bulgāriju vai Rumāniju. Tās bija tālu priekšā. Šobrīd mēs tās esam krietni apsteiguši, kaut vai sarunās ar Eiropas Savienību. Mēs esam izdarījuši ļoti daudz ko šajos 10 gados. Tas gan nenozīmē, ka mēs esam ļoti labi vai perfekti. Problēmu ir ļoti daudz, sevišķi ja mēs izbraucam ārpus Rīgas. Mēs esam perfekti izvēlējušies savus ārpolitiskos mērķus un savus draugus. Ne jau tādēļ mēs daudz ko esam darījuši, ka to vajadzētu ES vai NATO, tas sakrīt gan mums, gan šīm organizācijām. Es Neilanda kungam galīgi nevaru piekrist. Derētu uzklausīt NATO ģenerālsekretāru lordu Robertsonu, kurš ir teicis, ka ir jauna prioritāte — cīņa pret terorismu. Bet vecās prioritātes — miers Balkānos, NATO paplašināšanās un sadarbība ar trešās pasaules valstīm — joprojām ir aktuālas. Ja tās nebūtu aktuālas, mēs varētu uzskatīt, ka teroristi ir uzvarējuši.

— Krievijas prezidents Putins, viesojoties Amerikā, teica, ka daudz kas pasaulē notika, jo Krievija un Amerika dzīvoja naidā, un daudzi izmantoja šo naidu, pat Bin Ladens. Vai Latvija savā ārpolitikā arī ir izmantojusi šīs nesaskaņas?

I.Bērziņš: — Nē. Kopš es kļuvu par ārlietu ministru, mana pozīcija vienmēr ir bijusi skaidra. Latvija neiegūs neko, ja Krievijas un Amerikas attiecības būs ļoti sliktas. Mēs pilnīgi iespējams iegūsim no tā, ja šīs attiecības būs labas. Pretējā gadījumā mēs nonākam pie absurda, ja mēs gribam sliktas attiecības, tad vissliktākās ir karš. Es negribētu iestāties NATO, lai karotu ar Krieviju. Mēs esam robežvalsts ar Krieviju un būsim arī tad, kad iestāsimies NATO. Mēs neesam pašnāvnieki, mēs gribam labas atiecības starp NATO, kuras daļa ir Baltijas valstis, un Krieviju. Starp citu, no tā iegūs arī Krievija, iegūs ekonomiski. Daudzi uz notikumiem skatās tā: amerikāņiem uzbruka, amerikāņiem bija vajadzīgi sabiedrotie, un viņi atrada sabiedrotos Krievijā. Tā tas ir, bet tā ir tikai puse patiesības. Īstenībā arī Krievijai bija vajadzīgi sabiedrotie, lai realizētu ilglaicīgus stratēģiskos mērķus, kā arī lai cīnītos pret terorismu.

— Man viens eiroskeptiķis centās pierādīt, ka Eiropas Savienībā ir dalījums vecās un jaunajās dalībvalstīs. Tas esot tāpat kā armijā, kur jaunos sit, liek atejas mazgāt utt. Vai sarunās ar ES jūs jūtat pārākumu no vecajām valstīm?

I.Bērziņš: — Es domāju, ir cits dalījums. Pret mums ļoti labi izturas un gaida mūs Eiropas mazās valstis. Iekšējā solidaritāte ir ne tik daudz starp jaunajiem un vecajiem, jo jaunie, kā, piemēram, somi un austrieši, izrādījās ļoti stipri, mēs tik stipri gan nebūsim, bet gan starp lielajiem un mazajiem. Mēs būsim kopā ar Austriju, un Austrija ļoti uzsver, ka ir vajadzīga šī solidaritāte. Kas attiecas uz “ģedovščinu” Eiropas Savienībā, tad tā būs tik daudz, cik mēs paši nebūsim spējīgi rīkoties kā Eiropas Savienības valsts. Ja mēs prasām pārejas periodus un daudzkur tie ir vajadzīgi, piemēram, vides sadaļā, jo mums nav tik daudz naudas, lai visu sakārtotu, tad mums ir jārēķinās, ka pret mums izturēsies kā pret, es negribētu teikt otrās šķiras, bet pusotrās šķiras valsti. Sarunu procesā pret mums izturas ļoti korekti, tiek meklēti kompromisi. Mēs uzsākām ļoti nopietnu diskusiju par Rīgas jūras līci un panācām to, ka tur varēs zvejot tikai igauņi un latvieši. Ar lietuviešiem mums vairs praktiski nebūs nekādu strīdu par jūras robežu, tas gan ir attiecībā par zivīm, nevis naftu.

— Jūs esat vēsturisks cilvēks, jo 11. septembrī bijāt Amerikā un redzējāt, kā deg Pentagons. Vai jūs tai brīdī jutāt, ka kaut kas mainās pasaulē. Jūs nākat no lekcijas studentiem “Pasaule pēc 11. septembra”.

I.Bērziņš: — Studenti man ir prasījuši, kāpēc es turpinu runāt par šīm, it kā vecajām lietām. Pasaule mainās, jo tā ir sapratusi, ka tas būs karš pret terorismu, kas turpināsies ilgu laiku. Mūsu pirmais uzdevums ir panākt, lai Latvija būtu droša vieta mums pašiem, mūsu draugiem, vienalga no kurienes tie būtu, bet būtu nedroša vieta teroristiem. Lai tie nevarētu izmantot mūsu bankas, lai mūsu robežas būtu drošas. Tas ir mūsu pienākums, ko es arī uzsvēru, tiekoties ar jauno ASV vēstnieku Latvijā. Viņš teica, ka tas ir tas, ko Amerika arī gaida. Mēs nosūtījām nelielu humanitāro palīdzību Afganistānai, tas ir pozitīvs žests, kas apliecina mūsu iesaisti. Mūsu vēstniecības Amerikā šoferis ir no Filipīnām, šīm tautām ir tradīcija ļoti sliktas ziņas pasludināt smaidot, un viņš smaidot teica, ir noticis tas un tas. Es tam neticēju un lūdzu, lai ieslēdz radio. Diemžēl, tā izrādījās taisnība. Pasaule mainījās, es to redzēju tai pašā vakarā, tiekoties ar mūsu draugiem. Viņi bija šokēti un pārsteigi, bet viņi arī tad teica: baltieši neuztraucieties, amerikāņi turpinās jūs atbalstīt.

— Mēs bijām patīkami pārsteigti, cik labi runā Amerikas vēstnieks. Jūs šodien ar viņu latviski runājāt?

I.Bērziņš: — Mēs ar viņu runājām angliski un jokojām par to, ka latviešu valoda ir grūta. Es domāju, ka viņam ir visas iespējas īsā laikā iemācīties latviešu valodu. Te parādās Amerikas attieksme pret mazām tautām. Arī iepriekšējais vēstnieks ļoti labi saprata latviešu valodu. Nepera kungs runāja brīnišķīgā latviešu valodā. Man liekas, ka tā ir ļoti laba attieksme. Es arī prasu no saviem vēstniekiem mācīties to valstu valodu, uz kurieni viņi brauc. Jēgermanis, kas bija vēstnieks Igaunijā, iemācījās igauņu valodu. Vēstnieks Ķīnā iemācījās ķīniešu valodu.

— Visi saka, ka “Latvijas ceļš” ir beidzamo gadu pie varas, tas pazudīs kā politiskā partija. Ko jūs darīsit, ja jūs vairs neievēlēs?

I.Bērziņš: — To nesaka visi, tā nav taisnība. Es domāju, ka “Latvijas ceļš” dara labu darbu premjerministra Bērziņa vadībā. Mēs noteikti veiksmīgi piedalīsimies nākamajās vēlēšanās un pilnīgi iespējams būsim valdībā. Vai mums būs arī premjerministrs, to mēs redzēsim. To lems prezidente, gan arī vēlētāji. Ja es nebūtu ārlietu ministrs, es negribētu būt cits ministrs, es ļoti labprāt atkal pasniegtu augstskolā. Man tur šodien ļoti labi gāja, tur ir brīnišķīgi un ļoti aktīvi cilvēki.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā