Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Pagājušo mēs nevaram izdzēst, bet piemiņu mēs varam iemūžināt". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.12.2001., Nr. 175 (2562) https://vestnesis.lv/ta/id/56114

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par memoriālu nacisma terora upuriem Biķernieku mežā Rīgā

Vēl šajā numurā

04.12.2001., Nr. 175 (2562)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Pagājušo mēs nevaram izdzēst, bet piemiņu mēs varam iemūžināt”

30.novembrī Biķernieku mežā tika atklāts memoriāls nacisma upuriem

H13.JPG (43522 bytes)Nacisma upuru memoriāla atklāšanā Rīgā, Biķernieku mežā, aizvadīto piektdien, 30.novembrī

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Valsts prezidente:

— saņemot Izraēlas prezidenta pateicību

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga ir saņēmusi vēstuli no Izraēlas prezidenta Mošes Kacava.

Vēstulē Izraēlas prezidents augstu novērtē Latvijas ieguldījumu holokausta izglītībā, piemiņā un izpētē, kas raisa viņa “sirsnīgu pateicību un atzinību”. M.Kacavs raksta, ka uz viņu lielu iespaidu atstājis tas, cik nopietni un dziļi ir šie pasākumi, īpaši izglītības un pētniecības laukā. Prezidents lūdz V.Vīķi–Freibergu nodot viņa sveicienus un pateicību arī Latvijas valdībai, akadēmisko aprindu pārstāvjiem un sabiedriskajiem darbiniekiem par viņu ieguldījumu šajā jautājumā.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Runa Biķernieku memoriāla atklāšanā 2000. gada 30. novembrī

Mēs visi esam šeit pulcējušies pie pieminekļa, kur līdz šim nebija nekādu pēdu, izdzēšot desmitiem tūkstošu upuru piemiņu. Izdzēšot viņus ne tikai kā indivīdus, ebreju tautas piederīgos, bet arī atmiņu par to, ka viņi ir bijuši.

Pagājušo mēs nevaram izdzēst, noslepkavotos mēs nevaram augšām uzcelt, bet viņu piemiņu mēs varam iemūžināt, un par to mēs rūpēsimies. Un pirmais, kas nepieciešams, lai būtu atcerēšanās, ir — noskaidrot to, kas patiesi ir noticis, jo tajā brīdī, kad tas notika, tas tika darīts it kā valstiskuma, it kā likumības, it kā taisnības vārdā.

Ir jau noticis liels darbs, lai apzinātu tos, kas piedalījās šajās masu slepkavībās, un arī Latvijā pastāv likumi, kas vēl šodien ir gatavi saukt pie atbildības un tiesas priekšā apsūdzēt jebkuru, kas ir piedalījies šajos noziegumos pret cilvēci. Bet ar to vien nepietiek – iemesls tām asinīm, kas tika lietas uz šīs zemes, iet dziļāk par katru atsevišķu cilvēku, kas tajā brīdī stāvēja pie bedres, kam rokās bija šautene un kas deva tiešo pavēli kolonnai doties uz priekšu.

Vēl svarīgāk ir izprast, kā tas bija iespējams, ka naids tā varēja pārņemt veselu valsti, ka tā ne tikai savā zemē, bet arī daudzās citās, ko tā bija okupējusi, sistemātiski, industriālos apmēros, sāka piestrādāt sacensībā ar to karadarbību, ko tajā pašā laikā nacistiskā Vācija veica, īstenojot šo gigantisko pasākumu — ebreju masu iznīcināšanu.

Mēs esam sapulcējušies, lai atklātībai nodotu piemiņas vietu, kur paaudžu paaudzēm būs nākt un pulcēties, un atcerēties. Bet mums ir svarīgi nodot nākamajām paaudzēm izpratni par to, kā šāds zvērīgs naids bija iespējams, kur cēlās ideoloģija, kas atļāva veselu tautu nodēvēt par necilvēkiem, kas jāiznīcina no pasaules virsas, kur ir saknes šai neiecietībai, šai cilvēcības atņemšanai, šai patvaļai pret saviem līdzcilvēkiem.

Ja mēs gribam atpirkt šeit izlietās nevainīgās asinis, mums ir nopietni jāpiestrādā pie tā, lai mēs nepieļautu ne savā dzīvē, ne savā vidē neiecietību, aizspriedumus un gatavību iztīrīt pasauli no tiem, kas nedomā tieši tāpat kā mēs, jeb tiem, kas mums traucē. Neiecietība, aizdomas, savu nelaimju un vainu novelšana uz citiem, aizspriedumi, naids un vardarbība — tie ir tumši spēki, kas jebkurā brīdī ir gatavi atkal pārņemt cilvēku prātus un sirdis. Mums ir jāsaprot, ka viņi vienmēr būs ar mums un mums vienmēr būs ar tiem jācīnās. Mums ir jāpaliek modriem pret ļaunuma spēkiem, lai šis piemineklis būtu viena no ceļazīmēm, kas mums atgādinātu, par ko mums jāstāv modrībā un kādiem mums jācenšas būt, lai mēs sevi varētu saukt par cilvēkiem un par tautu.

H06.JPG (25233 bytes) H07.JPG (26944 bytes) H05.JPG (27561 bytes)
30.novembrī ziedus pie Nacisma upuru memoriāla noliek ārlietu ministrs Indulis Bērziņš un Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!