Kad runā laiks caur četrpadsmit dvēseļu liesmiņām

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna Melnās kafijas vakarā Nacionālajā aizsardzības akadēmijā 2001. gada 30. novembrī

Augsti godātais ministra kungs, rektora kungs, virsnieki, kadeti!

Mēs šodien atceramies tos 14 kadetus, kas tika aizsaukti cīņā, savu augstāko militāro izglītību tā īsteni pat neaizsākuši, bet acīmredzot viņiem tā nebija nepieciešama, lai viņi zinātu savu pienākumu. Un šis viņu pienākums bija aizstāvēt savu valsti, cīnīties par Latvijas brīvību, kaut arī tas prasītu viņu dzīvību. Un viņi samaksāja to.

Cilvēka dzīvība ir kā svece vējā, neviens no mums nekad nevar būt drošs, cik ilgi tā degs un kurā brīdī liktenis to nopūtīs. Bet karavīra dzīvība, kā tautasdziesma saka — viņa dvēselīte ir zobentiņa galiņā. Kļūstot par karavīru, cilvēks uzņemas citāda līmeņa riskus, nekā tie ir civilistam, bet viņš to dara ar pilnu apziņu un it sevišķi, ja viņš ir virsnieks ar brīvu izvēli, ar to, ka vēlas savu dzīvību nodot augstāku mērķu labad, ka ir gatavs aizstāvēt savu valsti, savu tautu un to iekārtu, kas tajā valda. Tas ir cēls mērķis, tā ir cēla sūtība, un es novēlu jums, šīs akadēmijas kadetiem, augstu nest Latvijas godu, ko jūsu priekšteči ir izcīnījuši un par ko daži no viņiem ir samaksājuši ar lielāko upuri. Latvijas drošība tagad būs jūsu rokās, nesiet šo atbildību ar virsnieka godu, ar latviešu karavīra cieņu! Turiet vienmēr augstu savas zemes un savas akadēmijas vārdu un cieņu!

Par Melnās kafijas vakaru Nacionālajā aizsardzības akadēmijā

30.novembra vakarā Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis apmeklēja Nacionālo aizsardzības akadēmiju, lai piedalītos tradicionālajā par Latvijas brīvību kritušo kadetu piemiņas brīdī.

Valsts prezidenti pie akadēmijas kāpnēm sagaidīja kadetu godasardze. Tradīciju zālē vienā ierindā stāvēja Latvijas Karaskolas absolventi un akadēmijas kadeti, vecie virsnieki un akadēmijas virsnieki — pasniedzēji. Latviešu virsnieku apvienības priekšsēdētājs Tālivaldis Bērziņš ziņoja Valsts prezidentei, ka virsnieku un kadetu ierinda vakara jundai nostājusies. Atskanēja taures aicinošās skaņas — vakara junda! Tika ienesta Brāļu kapos no Svētās uguns liesmas aizdegtā lāpa. Akadēmijas dežūrvirsnieks leitnants Aivis Mirbahs sāka vakara pārbaudi:

— Kadets Beļinka!

Vispārējā klusumā, mūsdienām neparasti, atskanēja:

— Kritis par Latviju pie Daugavas tiltiem!

— Kadets Kalniņš!

— Kritis par Latviju pie Vareļiem!

Un tā — cieti un nežēlīgi — atskanēja četrpadsmit reizes. Tad iestājās klusums. No Brāļu kapiem atnestās lāpas aizdegtās četrpadsmit liesmiņas kausēja svecīšu parafīnu, un tas kā lielas asaru lāses pilēja no lielā svečtura. Varbūt tā bija atblāzma, varbūt tā tikai šķita, bet kadetu acis mirdzēja citādi nekā ikdienā.

Dežūrvirsnieks ziņoja akadēmijas rektoram, ka četrpadsmit kadeti nav ieradušies uz vakara pārbaudi, jo krituši cīņās par Latvijas brīvību.

Virsniekus un kadetus uzrunāja Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga (runu skat augstāk).

Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu sveic vecais latviešu “jūras vilks” — zemūdenes “Ronis” komandieris Hugo Legzdiņš Foto: Andris Kļaviņš

Pēc tam klātesošos uzrunāja aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis:

— Šodien mēs kārtējo reizi tiekamies, pieminot četrpadsmit kaujā kritušos kadetus. Reizē ar viņiem mēs godinām un pieminam visus, kuri devās kaujā. Lai ietu kaujā, vajadzīga drosme, dzimtenes mīlestība un ideāli. Kauja ir izaicinājums, un nekad nav zināms, kāds liktenis virsnieku vai kareivi sagaida kaujā. Toreiz četrpadsmit kadetiem, kuri ar dedzīgām sirdīm devās cīņā pie Daugavas tiltiem un Vareļiem, šī kauja bija laikam pirmā un pēdējā. Taču viņu piemērs, viņu dzimtenes mīlestība stiprināja tos, kas pārradās no kaujām. Tautas vēsturē vēl daudz kauju pēc šīm bija jāizcīna, un daudziem no tām neiznāca atgriezties. Šīs četrpadsmit svecītes simbolizē dvēseles, un mūsu tautai šo svecīšu skaits ir ļoti liels.

Mēs šodien veidojam mūsu nākotni tā, lai kadetiem, nākamajiem virsniekiem, nebūtu jādodas kaujā, no kuras nevar atgriezties. Lai šis piemiņas brīdis dod mums spēku, pārliecību, gribu, zināšanas, vienības sajūtu, ka spējam būt tādi savai valstij un tautai, lai ar mums var lepoties. Domāju, ka tad šie četrpadsmit nebūs velti atdevuši savas dzīvības. Lai mums pietiek spēka, lai mūsu valstij ilga nākotne!

Vakars turpinājās akadēmijas zālē pie skaisti klātiem galdiem svecīšu gaismā. Uz galda gan bija tikai melna kafija, rupjmaize un marmelāde. Tāpat kā toreiz — 1919.gadā, kad kadeti atgriezās savā mītnē Krišjāņa Barona ielā 99. Atgriezās no kaujām noguruši no pārdzīvotā, savu biedru nāves traģisma nomākti. Kaut arī nosaluši un izsalkuši, kadeti skolas mantnīcā neko vairāk par rupjmaizi un marmelādi neatrada. Tā arī trīsdesmitajos gados iedibināja šo tradīciju, ko nosauca par “Melnās kafijas vakaru”.

Atceras 1939.gada Latvijas Karaskolas absolvents kapteinis Harijs Lecons:

— Iepriekšējā gadā mēs braucām uz Vareļiem pie kritušo kadetu pieminekļa, bet 1939.gadā bija vienkāršs piemiņas vakars, jo bija jaušamas kara vēsmas. Karaskolā pie sienas bija marmora plāksnes ar iecirstiem kritušo vārdiem. Nelielu uzrunu sacīja karaskolas priekšnieks pulkvedis Arvīds Krīpens.

Latviešu virsnieku apvienības priekšsēdētājs Tālivaldis Bērziņš, arī bijušais Latvijas Karaskolas jūras kadets, ieskatījās vēstures lapaspusēs:

— Mēs te tagad sēžam pie galdiem un jūtamies omulīgi — deg svecītes, kūp kafija. Bet toreiz vīri gāja cīņā par brīvību. Latvijas armijā bija ap 39 tūkstoši karavīru, tikai divi tūkstoši virsnieku. Tāpēc bija nepieciešama karaskola, jo trūka virsnieku. Bija jācīnās divās frontēs. Šajās cīņās pie Rīgas un Vareļiem, kā arī vēlākās cīņās no Latvijas Karaskolas nāk pirmie desmit Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Karaskolas pirmais priekšnieks Rūdolfs Klinsons, vēlāk ģenerālis, arī ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, piedalījies šajās vēsturiskajās cīņās pie Rīgas un Vareļiem. Lāčplēša gars vijas cauri visai Latvijas Karaskolas pastāvēšanas vēsturei. Un mēs ar to lepojamies.

Skanēja karavīru dziesmas. Runāja kadeti Agris Āboms, Olafs Bržinskis, Kadrija Rozentāle, apliecinot, ka šādos piemiņas vakaros kadeti smeļ spēkus nebūt ne vieglajām mācībām auditorijās un poligonā, gūst patriotisma mācības stundas:

— Iedomājoties, ka kādā vakara jundā nebūtu ieradies kāds no mūsu biedriem kadetiem un viņa uzvārdam sekotu piebilde “Kritis par Latviju!”, sāpēs sažņaudzas sirds. Vēl pēc augsto viesu aizbraukšanas kadeti kavējās svecīšu gaismā. Pieklusuši, pārdomu apņemti.

Liekas, tepat blakus bija gan pagātne, kas risinājusies sen pirms mūsdienu kadetu dzimšanas, gan nākotne, kad virsnieka gaitas būs jāsāk jaunajiem.

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”

30.novembrī Nacionālajā aizsardzības akadēmijā: piemiņas svecīti aizdedz kadets Vilnis Vectirāns; Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga; aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, parakstoties Latviešu virsnieku apvienības Goda viesu grāmatā, un Latviešu virsnieku apvienības sekretāre Maija Zālīte

Vakara jundas laikā: (no kreisās) sirmie latviešu virsnieki Rolands Koftuņenko, Atis Homka un Oļģerts Mentelis; (no labās) Nacionālās aizsardzības akadēmijas dežūrvirsnieks leitnants Aivis Mirbahs, NAA rektors pulkvežleitnants Juris Maklakovs, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Rīgas garnizona komandants pulkvedis Juris Vectirāns un Gaisa spēku komandieris Vitālijs Viesiņš