Centrālā statistikas pārvalde

Informācija 2001.gada 13.novembrī

Par darba meklētāju un nodarbināto skaitu valstī

2001. gada maijā veiktā darbaspēka izlases apsekojuma rezultāti liecina, ka Latvijā ir 147,8 tūkst. darba meklētāju jeb 13,3% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem (nodarbinātajiem un darba meklētājiem). Par darba meklētājiem uzskatāmas personas, kam ir 15 un vairāk gadu, kas apsekojuma nedēļā nekur nestrādāja un nebija pagaidu prombūtnē no darba (atvaļinājums, slimība u.c.), pēdējo četru nedēļu laikā aktīvi meklēja darbu un darba atrašanas gadījumā bija gatavas tuvāko divu nedēļu laikā sākt strādāt. Turklāt minētās personas varēja būt vai arī nebūt reģistrētas Nodarbinātības valsts dienestā.

Pilsētās darba meklētāju īpatsvars ir augstāks nekā laukos — attiecīgi 14,6% un 10,2%. Daļējs izskaidrojums zemākam īpatsvaram laukos varētu būt tas, ka par nodarbinātām tiek uzskatītas arī tās personas, kurām nozīmīgs iztikas avots ir darbs zemnieku saimniecībā, piemājas un personīgajā palīgsaimniecībā, un daudzi, kuri zaudēja darbu kolektīvo saimniecību sabrukuma rezultātā, tagad strādā savās saimniecībās. Darba meklētāju vīriešu īpatsvars ekonomiski aktīvo vīriešu skaitā valstī kopumā ir nedaudz augstāks kā sievietēm (attiecīgi ekonomiski aktīvo sieviešu skaitā), veidojot 14,7% un 11,8%.

Vairāk nekā pusei (54,4%) no visiem darba meklētājiem ir iepriekšēja darba pieredze. Jāatzīmē, ka saskaņā ar starptautisko metodoloģiju, ja darba meklētājs pārtraucis strādāt pirms trim gadiem, tad viņa darbs netiek uzskatīts par darba pieredzi.

Gandrīz puse darba meklētāju (48,6%) bija nodarbināti pakalpojumu sfērā, bet nedaudz mazāk darba meklētāju ar darba pieredzi (44,5%) bija nodarbināti rūpniecības un būvniecības jomā.

Vidējais laiks, cik ilgi darba meklētāji bijuši bez darba, ir 30 mēneši, bet vairāk nekā puse no visiem darba meklētājiem meklē darbu ilgāk par 12 mēnešiem.

Par bezdarba iemeslu 43,9% darba meklētāju min atlaišanu no darba sakarā ar uzņēmuma, iestādes likvidāciju vai darbinieku skaita samazināšanu. Šo iemeslu minējusi nedaudz lielāka daļa sieviešu nekā vīriešu (attiecīgi 45,1% un 42,8% no katra dzimuma darba meklētāju kopskaita, kam ir iepriekšējā darba pieredze). Vairāk nekā trešā daļa darba meklētāju (35,5%) aizgājuši no darba pēc pašu vēlēšanās (33,5% vīriešu un 37,8% sieviešu). Grūtības atrast piemērotu darbu bija arī tiem, kas atvaļināti no obligātā militārā dienesta un atbrīvoti no ieslodzījuma vietas.

Bez darba palikušajiem tika jautāts, kādas darbības viņi veikuši, lai darbu atrastu, parasti tiek izmantoti vairāki tā atrašanas veidi. Aptaujāto atbildes liecina, ka 2001. gada maijā 28,7% aktīvo darba meklētāju bija reģistrējušies Nodarbinātības valsts dienestā, 50,1% iztaujāja radiniekus, draugus un paziņas, 50,6% regulāri sekoja darba sludinājumiem presē u.c., 37,7% — darba meklējumos devās tieši pie darba devējiem, 8% paši ievietoja sludinājumus presē, bet 1,3% aptaujāto darba meklētāju mēģināja noorganizēt savu uzņēmumu. Privātajos nodarbinātības dienestos vērsās tikai 6% aktīvo darba meklētāju. Iespējams, ka daudzus no šāda soļa atturējusi samaksa par tajos sniegtajiem pakalpojumiem.

Apsekojuma rezultāti liecina, ka 2001. gada maijā valstī tādu cilvēku, kas zaudējuši cerības atrast darbu (45,7 tūkst.) un kas nezina, kur un kā to meklēt (7 tūkst.), ir 52,7 tūkst., tas ir 6,2% no ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaita.

Apsekojuma rezultāti liecina, ka kopumā valstī bija nodarbināti 963,9 tūkst. cilvēku (49,2% no iedzīvotāju kopskaita vecumā 15 gadi un vairāk). Par nodarbinātām tiek uzskatītas visas tās personas, kas apsekojuma nedēļā veica kādu darbu vismaz vienu stundu, kā arī personas, kuras pārskata periodā kāda iemesla dēļ (atvaļinājums, slimība, darbs maiņās vai darbam sezonas raksturs) nestrādāja, kaut arī tām bija darbs.

Nodarbināto kopskaitā vīriešu ir vairāk nekā sieviešu, attiecīgi 50,3% un 49,7%.

Gandrīz katrs sestais nodarbināts (16,3%) apstrādājošā rūpniecībā, kā arī tirdzniecībā (16,5%), katrs septītais arī lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā (14,8%). Savā lauku saimniecībā galvenokārt ar mērķi saražot produkciju personiskajam patēriņam, bija nodarbināti 10,4 tūkst. cilvēku (1,1% no nodarbināto kopskaita).

Atsevišķos darbības veidos — būvniecībā, elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādē, ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē, arī zvejniecības, transporta un sakaru jomā pārsvarā strādā vīrieši. Savukārt veselības aizsardzībā un sociālajā aprūpē, izglītībā, mājsaimniecībās ar algotu darbaspēku, viesnīcās un restorānos, kā arī finansu starpniecībā galvenokārt nodarbinātas sievietes. Jāatzīmē, ka darbības veidos, kur dominē sieviešu darbs, bieži ir viszemākās algas.

Apsekojuma dati liecina, ka vīriešu īpatsvars ir lielāks tādās profesiju grupās kā iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri, kvalificēti strādnieki un amatnieki, armijas profesijas, arī vadītāji pārsvarā ir vīrieši. Sievietes galvenokārt ir kalpotājas, vecākās speciālistes un speciālistes, kā arī nodarbinātas pakalpojumu un tirdzniecības jomā.

Gandrīz trim ceturtdaļām vecāko speciālistu ir augstākā izglītība (72,9%), bet personām, kuras ieņem atbildīgus amatus un ir dažāda līmeņa vadītāji, — 49% ir vidējā izglītība, un tikai mazāk nekā pusei (45,9%) ir augstākā izglītība. Vairākumam profesiju grupās ir vidējā izglītība, taču gandrīz pusei lauksaimniecības un zivsaimniecības speciālistu ir tikai pamatizglītība vai zemāka, attiecīgi 39,5% un 7,2%.

Latvijas likumdošanā ir noteikts darba nedēļas ilgums 40 stundas. Taču ekonomiskie apstākļi daudzus cilvēkus spiež strādāt garākas stundas par likumā noteiktajām, lai gūtu papildu ienākumus. Tai pašā laikā ir uzņēmumi, kas nevar saviem strādājošajiem samaksāt par pilnu darba dienu, radot nevēlamas sekas: darbinieki ir spiesti strādāt nepilnu darba dienu vai ņemt neapmaksātas brīvdienas. Piespiedu brīvdienas vai saīsinātu darba nedēļu ekonomisku un finansiālu iemeslu dēļ (izejvielu un materiālo resursu trūkums, grūtības ar izstrādājumu realizēšanu u.tml.) var uzskatīt par slēptā bezdarba formām.

Apsekojuma dati liecina, ka liela daļa (46,1%) nodarbināto strādā likumdošanā noteikto 40 stundu darba nedēļu, tikai 17,8% strādā 1 — 40 stundas nedēļā (pārsvarā tās ir sievietes), bet 32,6% — vairāk par oficiālo darba nedēļu (savukārt šajā grupā lielākā daļa ir vīriešu). Tas liecina, ka daudzi cenšas iegūt papildu ienākumus.

Pavisam valstī nepilnu darba laiku strādājošo (t.i., parasti strādā mazāk par 40 stundām nedēļā, izņemot tos, kuri paši uzskata sevi par pilnu darba laiku nodarbinātiem, neatkarīgi no nostrādāto stundu skaita) bija 96,2 tūkst. cilvēku, bet mazliet vairāk nekā puse (50,2 tūkst. cilvēku) no tiem bija spiesti to darīt piespiedu kārtā dažādu iemeslu dēļ — nebija varējuši atrast darbu pilnai darba dienai, ar administrācijas rīkojumu noteiktais darba dienas ilgums neatbilda pilnam darba laikam vai nebija darba pilnai darba dienai.

Tajā pašā laikā daudzi nodarbinātie strādāja vairāk nekā 5 dienas nedēļā, gandrīz katram ceturtajam (24,4%) no nodarbināto kopskaita nedēļas garums bija 6 vai 7 dienas (attiecīgi 13,2% un 11,2%).

Pašreizējos ekonomiskajos apstākļos bieži vienā darbā nopelnītā samaksa nav pietiekama, tādēļ iedzīvotāji meklē iespēju papildināt savus ienākumus, strādājot vēl kādu darbu. Aptaujas rezultāti liecina, ka 47,7 tūkst. cilvēku (4,9% no nodarbināto kopskaita) ir papilddarbs. Taču iespējams, ka to skaits ir lielāks, jo ne katrs aptaujātais vēlas atklāt savu papildienākumu avotu un sfēru, kurā darbojoties tie iegūti.

Par iedzīvotāju ekonomiskajām problēmām liecina fakts, ka 21,6 tūkst. cilvēku (2,2% no visu nodarbināto kopskaita) meklēja kādu papilddarbu, turklāt gandrīz katram astotajam (13,2% no visu papilddarbu meklējušo kopskaita) vismaz viens papilddarbs jau bija.

Darba statistikas daļa