Izstādē “Latvijas ebreju kopiena: vēsture, traģēdija, atdzimšana”

Holokausta izpētes jautājumiem veltītā starptautiskā semināra laikā izstāde bija skatāma Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Pašlaik ekspozīcija iekārtota Ebreju biedrības namā Skolas ielā. Pēc tam tā ceļos uz Daugavpili un tālāk uz Zviedriju, ASV un Izraēlu. Reizē ar izstādi tapusi tāda paša nosaukuma grāmata, kas izdota latviešu un angļu valodā. Tās autori ir Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centra valdes loceklis profesors Leo Dribins un Latvijas Vēsturnieku komisijas locekļi — Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Armands Gūtmanis un muzeja “Ebreji Latvijā” vadītājs Marģers Vestermanis. Zinātniskais redaktors — profesors Aivars Stranga. Materiālu vākšanā un izstādes iekārtošanā viņiem palīdzējusi Ārlietu ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļas pirmā sekretāre Elita Gavele. Ar vislielāko atsaucību darbu sekmējuši arhīvu, muzeju un bibliotēku darbinieki. Grāmatas izdošanu un izstādes sagatavošanu finansiāli atbalstījusi ASV vēstniecības Demokrātijas komisija.

Daudzos Ebreju biedrības nama apmeklētājus uzrunā divdesmit lielformāta planšetes. Skaitļos, attēlos un dokumentālās liecības — Latvijas ebreju kopienas dzīve no 16. gadsimta, kad krustnešu noteiktie aizliegumi zaudēja spēku un Rīgas brīvpilsētā parādījās pirmie ebreju tirgotāji un ārsti, cauri traģiskajiem Otrā pasaules kara gadiem, līdz ebreju nacionālajai atmodai un mūsdienām.

... Skolēna apliecība un gatavības apliecība ar laika zīmogu, tabulas ar statistikas ziņām — tas ir izglītības stends. Neatkarīgās Latvijas Republikas laikā līdz pat 1940. gada jūnijam pastāvēja plašs ebreju skolu tīkls. Pamatskolas lielākoties uzturēja vai subsidēja valsts un pašvaldības, bet vidusskolas pārsvarā piederēja privātpersonām vai sabiedriskām organizācijām. Šis skolu tīkls nodrošināja ebreju jaunatnes izglītošanu nacionālās identitātes garā. 1922. gadā ebreju skolās mācījās 22 procenti, bet 1929. gadā — 82 procenti ebreju ģimeņu bērnu.

Sākumā mācības ebreju skolās pārsvarā norisa krievu valodā, bet jau ar 20. gadu otro pusi — jidiša un latviešu valodā, mācot arī ivrita, vācu, angļu un krievu valodu. Prāva daļa ebreju līdz 1934. gadam savus bērnus sūtīja arī vācu un krievu skolās. 1930. gadā 45,82% ebreju skolu skolēnu mācījās jidiša, 36,05% — ivrita, 13,077% — vācu un 5,05% — krievu valodā. 30. gados pieauga to skolu skaits, kur mācības notika ivrita valodā. Ebreju skolās lielu uzmanību veltīja arī skolēnu patriotiskai audzināšanai un lojālismam pret Latvijas valsti. 1929. gadā Izglītības ministrijas Ebreju skolu nodaļa izveidoja komisiju līdzekļu vākšanai Brīvības pieminekļa celtniecībai Rīgā. Uzsaukums ebreju skolēnu vecākiem beidzās ar vārdiem: “Lai pašas tautas celtais Brīvības piemineklis liecina par saskaņu iedzīvotāju starpā.”

Rainis savā pēdējā intervijā, ko viņš 1929. gada septembrī sniedza avīzei “Segodņa”, ļoti augstu novērtēja ebreju jaunatnes tieksmi apgūt latviešu valodu un piedalīties Latvijas sabiedriskās dzīves pasākumos. Viņa ieskatā tas bija paraugs citu minoritāšu jaunajām paaudzēm.

1936. gadā vairāk nekā puse ebreju prata trīs četras valodas, bet 6,4% — piecas un vairāk valodu. 1930. gadā 62,46% ebreju raiti runāja latviski, bet Rīgā — 68,92%, Liepājā 88,4%, Jelgavā — pat 90,52%, toties Daugavpilī — tikai 18,6 procenti. Latviešu valodu neprata daudzi gados veci cilvēki un Latgalē dzīvojošie, kuri dzīvoja nelatviskā vidē. Var lēst, ka 1940. gadā jau apmēram 80% ebreju Latvijā spēja sazināties latviešu valodā.

Izteiksmīgi foto portreti, teātra un koncertu afišas stāsta par ebreju nozīmīgo devumu Latvijas kultūras dzīvē. No 1922. līdz 1934. gadam Rīgā, Jēzusbaznīcas ielā 3, darbojās pašdarbības Ebreju strādnieku teātris. 1926. gadā Rīgas ebreju kluba ēkā Skolas ielā 6 aizkaru vēra profesionālais Ebreju minoritātes teātris (Jaunais ebreju teātris). Teātra dekorācijas veidoja talantīgais mākslinieks Mihails Jo (Meijers Jofe). Teātrī bieži viesojās ebreju teātra trupas no Ņujorkas, Varšavas, Viļņas un Telavivas.

Sevišķi spoža bija ebreju dalība Latvijas mūzikas dzīvē. No 1926. līdz 1929. gadam Nacionālās operas galvenais diriģents bija Emils Kupers. Mūzikas vēsturnieces Vijas Briedes vērtējumā tieši viņš pacēla Latvijas teātri Eiropas līmenī. 1937./38. gada sezonā Nacionālās operas orķestri diriģēja slavenais Leo Blehs, kurš pirms tam 20 gadus bija Vācijas Valsts operas galvenais diriģents. Pēc 1945. gada viņš atkal diriģēja Valsts operu Rietumberlīnē.

Starp operas solistiem no 1936. gada bija jaunais Leonīds Zahodņiks. Daudzus gadus Latvijas konservatorijā vijolnieku klasi vadīja profesors Ādolfs Mecs. Viņu talantīgāko audzēkņu skaitā bija brīnumbērns Sāra Rašina, kura 1937. gadā 17 gadu vecumā kļuva par starptautiskā konkursa uzvarētāju Briselē, saņemot arī Latvijas valdības prēmiju. 20. gados Rīgā pastāvēja Ebreju tautas konservatorija. Tās audzēknis bija slavenais dziedonis Mihails Aleksandrovičs, neatkārtojams ebreju tautasdziesmu izpildītājs. Estrādes mūzikā ļoti populārs bija “tango karalis” Oskars Stroks, kura “Melnās acis” un “Mans pēdējais tango” skanēja visā Austrumeiropā, un ne tikai.

Izcils bija vairāku ebreju sniegums Rīgas arhitektūrā. Īpaši tiek pieminēts jūgendstila klasiķis Pauls Mandelštams. Pēc viņa projekta celts Ebreju klubs un teātris Skolas ielā 6, daudzstāvu universālveikals Kalēju ielā 5, Rīgas tirdzniecības banka Smilšu ielā 1, tirdzniecības, kantoru un dzīvokļu nami Elizabetes, Stabu, Bruņinieku un Brīvības ielā.

Latvijas sportā liela loma bija klubiem “Hakoah” un “Makkabi”. “Hakoah” futbola komanda spēlēja virslīgā un deva trīs futbolistus Latvijas valsts izlasei. Pazīstamākais bija centra uzbrucējs Ilja Vestermans.

1919.—1940. gadā iznāca 40 ebreju avīzes un žurnāli. Ilgus gadus tiražēja avīzi “Das Folk” (Tauta; 1920.—1927.g.), kas pauda cionistiskus uzskatus, kreiso cionistu laikrakstu “Frimorgn” (Rītā; 1926.—1934.g.), konservatīvo avīzi “Haint” (Šodien; 1934.—1940.g.), ko izdeva Agudat Israel. Ebreju žurnālisti vadīja arī krievu valodā iznākošo avīzi “Segodņa”, kas bija viena no vispopulārākajām avīzēm Latvijā.

Daudz izteiksmīgu eksponātu ir planšetē, kas atspoguļo ebreju reliģisko dzīvi. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa izstādes rīkotājiem uzticējusi Psalmu grāmatu, Bībeli un Toru.

Latvijas ebreju vairākums bija reliģiozi ļaudis. Pastāvēja ap 200 jūdaistisku draudžu. Daugavpilī vien bija 40 sinagogu un lūgšanas namu, Rīgā — 30, Rēzeknē — 10. Visā Eiropā ebreju sabiedrība pazina Bauskas rabīnus Ichaku Kohenu Kuku un Mordehaju Eliasbergu, Rīgas rabīnu Mendelu Zaksu, kā arī Daugavpils rabīnus, izcilus jūdaisma teorētiķus Josifu Rozinu un Meieru Simhi, Jelgavas rabīnu Levi Ovčinski.

Vairākās planšetēs — liecības par holokaustu. Leo Dribins atgādina, ka Latvijā holokausts sākās 1941.gadā naktī no 23.uz 24.jūniju, kad Grobiņā SD slepkavas nogalināja sešus vietējos ebrejus. 2. jūlijā V. Arājs sāka formēt savu bruņoto vienību no vīriem, kuri atsaucās uz Pērkonkrusta aicinājumu ņemt rokās ieročus un iztīrīt Latviju no “žīdiem un komunistiem”. Sākotnēji vienībā pārsvarā bija dažādu studentu korporāciju biedri, pēc tam tajā ienāca daudzi deklasēti elementi. 1941. gadā pavisam pieteicās ap 300 personu. V. Arāja tuvākie palīgi bija Konstantīns Kaķis, Alfrēds Dikmanis, Boriss Kinslers un Herberts Cukurs. Naktī uz 3. jūliju Arāja komanda sāka arestēt, sist un aplaupīt Rīgas ebrejus. 4. jūlijā nodedzināja horālo sinagogu Gogoļa ielā, pēc tam — sinagogas Maskavas un Stabu ielā, tajās dienās nogalināja daudzus ebrejus, to skaitā bēgļus no Lietuvas. Pajūgos un zilos autobusos Arāja grupas slepkavas izbrauca arī uz dažādām vietām Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē, nošaujot tur simtiem ebreju.

Līdz 1941. gada oktobrim pavisam nogalināja ap 35 tūkstošiem Latvijas ebreju. Tā, rakstot izcilā latviešu vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa vārdiem, sākās “lielākais kriminālais noziegums Latvijas vēsturē”.

Jau kopš 1941. gada jūlija Latvijas ebreji tika arī visādi pazemoti un izslēgti no Latvijas pilsoņiem atļauto tiesību loka. Ebrejiem stingri aizliedza vakaros, naktī un rīta stundās iziet no mājvietas, viņiem tika noteiktas pazeminātas pārtikas devas, viņi drīkstēja iepirkties tikai dažos tiem atļautos veikalos, bija jānēsā uz drēbēm uzšūta pazīšanas zīme dzeltenas Dāvida zvaigznes veidolā, viņi nedrīkstēja atrasties sabiedrisku pasākumu vietās, arī kinoteātros, sporta laukumos, parkos, braukt tramvajā un vilcienos, iet pirtīs, iet pa trotuāru, apmeklēt bibliotēkas un muzejus, mācīties skolās, viņiem bija jānodod velosipēdi un radioaparāti. Ebreju ārsti drīkstēja konsultēt un ārstēt tikai ebrejus, viņiem aizliedza vadīt aptiekas.

Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa nosodīja ebreju noslepkavošanu, taču atklāti izteikt savu sāpi nespēja. Pārāk varena un nežēlīga bija nacisma impērija, kas bargi sodīja katru protestētāju. Gaisotni negatīvi ietekmēja pērkonkrustiešu un citu kolaboracionistu odiozā uzvedība, SD latviešu komandas un policijas dalība ebreju iznīcināšanā.

Pēc A. Ezergaiļa aplēses, to latviešu skaits, kas 1941.—1942. gadā tieši šāva uz ebrejiem, iespējams, nesasniedza piecus simtus. Taču Rumbulas akcijā vien vajadzēja ap 1500 vīru, kuri stāvēja sardzē un veda upurus uz nošaušanas vietu. No tiem 800 bija Rīgas policisti, ap 200 — SD latviešu vīru.

Sevišķi lielu kaitējumu visai Latvijai nodarīja Arāja “žīdu šāvēju” komanda. 1942.—1943. gadā SD latviešu vienībās bija jau ap 1200 vīru — un viņi kalpoja nacismam ne tikai Latvijā, bet arī Baltkrievijā. Neslavu vairoja arī antisemītiskie žurnālisti, kuri latviešu un krievu valodā rakstīja melu un naida publikācijas pret ebreju tautu, aicināja atbalstīt tās iznīcināšanu, slavēja nacisma nežēlību.

Izstādes līdzautori: Ārlietu ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļas pirmā sekretāre Elita Gavele un Latvijas Vēsturnieku komisijas loceklis, Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Armands Gūtmanis Foto: Andris Kļaviņš

Daudzi fotoattēli un preses materiāli stāsta par pēdējo desmit gadu notikumiem. Rīgā atradās viens no PSRS ebreju nacionālās atmodas kustības galvenajiem centriem. Tam bija sakari ar Izraēlu un ebreju diasporu rietumvalstīs, arī ASV. Ārvalstu morālais un dažkārt arī materiālais atbalsts palīdzēja ebrejiem nepārtraukti cīnīties par repatriāciju. Partija un drošības komiteja nespēja apturēt šo procesu: no 1968. līdz 1980. gadam uz Izraēlu un rietumvalstīm izceļoja gandrīz 36 procenti Latvijas teritorijā dzīvojošo ebreju. Līdz 1989. gadam no Latvijas bija izceļojuši vairāk nekā 16 tūkstoši ebreju, no tiem 70 procenti apmetās uz pastāvīgu dzīvi Izraēlā. Vairāk nekā puse šo repatriantu bija dzimuši un auguši Latvijā. 1989. gadā Latvijā dzīvoja 22 900 ebreju. Tie ir tikai 0,9 procenti no iedzīvotāju kopskaita.

Līdzās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nacionālajiem karogiem — ebreju karogs. Tas ir stends, kas stāsta par Ebreju kopienas atdzimšanu. Fotoattēli atgādina Mākslas akadēmijas profesora Mavrika Vulfsona vēsturisko uzstāšanos Latvijas radošo savienību plēnumā 1988. gada 1.jūnijā, kurā viņš pirmo reizi atklāti runāja par Molotova–Ribentropa vienošanās slepenajiem protokoliem un padomju karaspēka ienākšanu Latvijā 1940. gada jūnijā kvalificēja kā varmācīgu Latvijas okupāciju.

Latvijas Tautas frontes darbībā aktīvi iesaistījās mākslas zinātnieks Herberts Dubins, juriste Ruta Marjaša, fiziķis un uzņēmējs Grigorijs Krupņikovs, kinokritiķis un žurnālists Abrams Kleckins, pedagogs Hone Bregmans, vēsturnieks Marģers Vestermanis, fiziķis Boriss Cilēvičs, žurnālists Zalmans Kacs, ekonomists Jakovs Briskins un uzņēmējs Igors Movels.

Lielās pārmaiņas sekmēja arī Latvijas ebreju kopienas atdzimšanu. Pirmās vēl nelegālās apspriedes par ebreju sabiedriskā centra dibināšanu notika 1988. gada jūnijā, jūlijā.

Jau oktobrī bijušajā Latvijas ebreju kopienas namā Rīgā, Skolas ielā 6, sanāca Latvijas ebreju 1. kongress, kas darbojās Latvijas Tautas frontes vēsturisko lēmumu gaisotnē. Novembra beigās notika 2. kongress, kas oficiāli nodibināja Latvijas Ebreju kultūras biedrību (LEKB).

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Iedzīvotāju reģistrs liecina, ka 2001.gada sākumā Latvijas Republikā pastāvīgi dzīvo 9992 ebreji jeb 0,4% iedzīvotāju. No viņiem 5770 ir pilsoņi, 3922 nepilsoņi un 300 ārvalstnieki.

Ebreji Latvijā ir tautības grupa, kas visai dziļi integrējusies republikas nacionālajā sabiedrībā. 1995.gadā, kad tika pieņemts Latvijas pilsonības likums, tikai 45% ebreju tika atzīti par Latvijas pilsoņiem, bet 2001.gadā — jau 61% ir pilsoņi. 1996.gadā 43% ebreju prata latviešu valodu, bet 2000.gadā — vairāk nekā 68 procenti.

Ļoti rosīga un rezultatīva ir daudzu Latvijas ebreju dalība ekonomiskajā un kultūras dzīvē, zinātnē un medicīnā.

Ar reliģiskās draudzes atbalstu 1998.gada jūlijā nodibināts Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centrs, ko vada R.Ferbers.

Ārpus šīs draudzes darbojas ebreju hasīdisma Habad Ļubavič draudze, kuras rabīns ir no ASV nākušais Mordehajs Glāzmans. Šīs draudzes paspārnē darbojās arī 1995.gadā nodibinātā Habad Ļubavič pamatskola.

Sākot ar 1998.gadu, ebreju kopienas izveidojušās ne tikai Rīgā, bet arī Daugavpilī, Liepājā, Jūrmalā, Ventspilī, Jelgavā, Jēkabpilī, Rēzeknē un Ludzā. Īpaši aktīva bijusi Daugavpils ebreju kopiena, kuras vēsturnieku grupa (J.Šteimans, Z.Jakubs, B.Volkovičs u.c.) daudz darījusi, lai izpētītu Latvijas, īpaši Latgales, ebreju vēsturi. Kopienu vada pedagoģe Sofija Mejerova. Liepājas kopiena pieņēmusi Liepājas ebreju draudzes nosaukumu, taču faktiski tās darbībā pārsvarā ir sekulāri motīvi. Draudze apvieno ne tikai ebrejus, bet arī viņu ģimenes locekļus — neebrejus, veltī lielu uzmanību jauno ģimeņu atbalstīšanai un sociālās palīdzības sniegšanai. Draudzes priekšsēdētājs ir sporta skolas direktors Naums Vorobeičiks.

1996.gada augustā visas minētās kopienas un draudzes izveidoja apvienotu Latvijas Ebreju kopienu un draudžu padomi, kuras līdzpriekšsēdētāji ir Grigorijs Krupņikovs un Liepājas draudzes pārstāve Ilāna Ivanova. Šī apvienība ir Eiropas Ebreju kopienu padomes locekle, un G.Krupņikovs tika ievēlēts tās valdē un izpildkomitejā.

Tā Latvijas ebreji iekļaujas Eiropas integrācija procesā.

Latvijas Ebreju kopiena šobrīd ir visorganizētākā un mērķtiecīgākā nacionālā minoritāte Latvijā. Tā nav liela, bet ārkārtīgi dinamiska, rosīga, galveno uzmanību velta savas tautas kultūras vērtību saglabāšanai, jaunatnes nacionālai audzināšanai, veco ļaužu aprūpei, savas kopienas vēstures atklāsmei.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore