Ar atskatu uz Rīgu un ieskatu jaunā grāmatā

Rīga šogad nodarbinājusi daudzus prātus. Tās astoņsimtgades izskaņā dodam iespēju ieklausīties populāru dažādu nozaru speciālistu un vadītāju viedokļos par Latvijas galvaspilsētu. Bet, ja kāds vēlas iepazīt vēl plašāku viedokļu un vērtējumu spektru, tad iesakām sameklēt jauno Latvijas Zinātņu akadēmijas un izdevniecības “Pētergailis” drīzumā klajā nākošo grāmatu “Skats uz Rīgu”, kuras atvēršana notiek šodien, 5. decembrī.

Dītrihs Andrejs Lēbers, jurists:

— 20.–30.gados Rīga bija starptautiski raiba pilsēta, kur vienlaikus attīstījās vairākas kultūras, — tas piesaistīja interesi. Savā jaunībā Rīgā ir strādājis amerikāņu diplomāts Džordžs Kenans. Uz viņu iespaidu atstājusi iespēja, ka viņš varēja apgrozīties krievu, vācu, ebreju, latviešu sabiedrībā. Tolaik otras tādas pilsētas pasaulē nebija un varbūt nav arī tagad. Parīze, piemēram, ir nacionāla pilsēta. Vienīgi Ņujorka ir izņēmums, kur līdztekus pastāv vairākas kultūras un ir izvēles iespēja. Es priecātos, ja mums Rīgā būtu kultūru daudzveidība. Tas neskar Latvijas identitāti, tieši otrādi — Latvijas tēls no tā tikai iegūtu. Latvijai nāktu par labu, ja jaunajā paaudzē būtu vairāk starptautiski atvērtu cilvēku, kuri jūtas kā mājās vairākās kultūrās un valodās.

— Kā jūs domājat — vai Eiropas Savienība ir stabils veidojums un vēl ilgi pastāvēs? Ir dzirdēti spriedumi, ka tā sabruks līdzīgi kā Padomju Savienība…

— Nesen lasīju jurista Aivara Borovkova rakstu, kurā viņš pauž eiroskepticismu. Atklāt šādu viedokli sabiedrībai prasa drosmi, jo viņa viedoklis nav modē. Viņam par to nākas uzklausīt pārmetumus. Man šķiet, ka mēģināt saskatīt līdzību starp Eiropas Savienību un bijušo Padomju Savienību nav pamata. Tās ir divas atšķirīgas parādības. Padomju Savienība bija valsts, vienota valsts, kas gan formāli skaitījās federatīva, bet īstenībā bija stingri centralizēta. Eiropas Savienība turpretim nav valsts, bet valstu kopiena, kurā piedalās pastāvīgas valstis, kas apvienojušās un vienojušās par kopdarbību: tiek ieviesta vienota valūta, atceltas tirdzniecības barjeras un veikti citi pasākumi. Bet dalībvalstis turpina pastāvēt kā valstis. Nevar iedomāties, ka, piemēram, Francija atdotu savu suverenitāti. Tāpēc arī nav pamata baiļoties, ka, Latvijai iestājoties Eiropas Kopienā, varētu draudēt briesmas latviešu valodai. Cita lieta — ko min arī Aivars Borovkovs —, ka lietvedību nāktos kārtot angļu valodā. Bet tas jau nenotiek tikai tagad — visur, kur ir sakari ar ārzemēm, arvien lieto kādu kopēju valodu. Tas ir normāli.

Jānis Streičs, kinorežisors, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs:

— Divdesmitajos gados Rainis ironizēja: latvieši lielās ar savu ielu tīrību un kārtību, bet pieklājīgie ārzemnieki klausās un klusībā brīnās — kā pa tik sliktām ielām var staigāt tik labos apavos? Eduards Smiļģis teica: kā melnie lepnā pieņemšanā — ap gurniem lupata, kājas basas, bet virsū fraka un cilindrs. Provinciālisms ir cenšanās būt labākiem nekā esam. Rīga ir jūras pilsēta. Jau Kārlis Ulmanis teica: “Neviena valsts, kas robežojas ar jūru, nevar būt maza, jo tai atveras visa pasaule.” Mums ir, ar ko lepoties, bet mēs kautrīgi čīkstam: ak, ko nu mēs! Atjaunotajai Latvijai ir sava nauda. Pasaulē uz banknotēm un monētām attēloti ievērojami domātāji un valstsvīri, mums — zivis, govs, ozols, tikai uz simt latu banknotes — Dainu tēvs Krišjānis Barons… Mūsu tuvākajiem kaimiņiem lietuviešiem uz savas naudas ir savējie — rakstniece Žemaite, lidotāji Stepons Darjus un Stasis Girēns…. Lietuva bija karaļvalsts, tā lepojas ar saviem varoņiem — tā ir valstiska pašcieņa. Bet pie mums vēl joprojām mērī ar zemes un tirgus mēriem. Piemēram, mūsu biogrāfijas raksta nevis pēc tā, ko cilvēks devis vēsturei, bet gan uzskaita viņa grēkus — kā boļševiku laikos kadru anketās.

Ojārs Spārītis, mākslas vēsturnieks, Melngalvju nama izpilddirektors:

— Esmu ārkārtīgi priecīgs, ka kultūras nozari laiku pa laikam menedžējuši cilvēki, kuriem kultūras atbildība ir kā instinkts, misija, sūtība. Nevarētu gan teikt, ka visiem kultūras ministriem būtu bijusi vienāda kultūratbildība, vienāda interese sekmīgi attīstīt šo sfēru, kura ir tik trausla un nekad nevar pastāvēt kā struktūra, kas pati pelna, atmaksājas. Kas attiecas uz Eiropu, — tās nesavtībai neticu. Arī Eiropas Savienība nav filantropu klubs. Jā, Rīgu iekļāva Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, bet pieminekļa statusā. Tas nozīmē — ierakstīja goda grāmatā. Šis ieraksts nozīmē, ka mums pašiem jātur rokās sava kase un jāpārdala savs budžets. Starptautiski Rīgu nesargā nekas. Neviens pasaules likumkrājums, harta, dokuments burtiski kā piespiedmehānisms diemžēl nevar tikt piemērots citā teritorijā. Ja Rīgā, piemēram, sāktu noārdīt gotiskās ķieģeļbaznīcas, pasaules presē parādītos nikni raksti — un viss. UNESCO vairs nav tik stipra, ka ar ekonomiskām investīcijām spētu īstenot savu politiku, tās ieteikumi paliek labu vēlējumu un moralizēšanas līmenī. Kas mums atliek? Tikai pašu iedzīvotāju un institūciju subjektīvā atbildība un pienākums. Tiesa, mums palīdz dažas kaimiņtautas — ne tāpēc, ka Eiropas Savienības locekles, bet tāpēc, ka labi kaimiņi, kas jūt mentālu radniecību, vēsturisku kopību, jo kādā no pēdējā gadu tūkstoša gadsimta ar mums atradušies kopā vai blakus. Tādi ir poļi, kas mūsu kultūrā ir mēģinājuši dot savu ieguldījumu ar restaurāciju un padomiem pieminekļu konservācijas jautājumos. No savas pārticības kaut ko atvēl Zviedrija — tas patlaban mums ir būtiskais finansējums Ungurmuižai, Garlība Merķeļa dzīvesvietai, Depkina muižiņai un Sabiles sinagogai. Mūs daudz atbalsta Vācija. Vāciešus šeit nelamā par okupantiem, Otrā pasaules kara kurinātājiem vai postītājiem — viņi par to šodien tik un tā maksā savu kontribūciju vai izpērk savu vainu caur baznīcas aprindām, fondiem, kara kapu apkopšanas institūciju Kaselē. Latvijā ienāk prāvas investīcijas un nogulsnējas šeit restaurētās mājās, sakārtotu kapsētu ansambļos, civilajā sfērā. Nevalstiskā veidā Latviju sasniedz arī Krievijas līdzekļi. Ir krievu biznesmeņi, kas piedalās Latvijas kultūras telpas sakārtošanā, jo identificējas ar šejienes kultūru. Garīgie un konfesionālie kontakti ar Maskavas un Pēterburgas pārstāvjiem atdevuši Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrālei iekšējos gleznojumos un ikonostasu.

Zigmunds Skujiņš, rakstnieks:

— Vai Rīga ir harmoniska pilsēta?

— Tad man jums jājautā — ko nozīmē “harmoniska pilsēta”? Ja es šodien ne jau uz ielas, bet, teiksim, Universitātes gaitenī mēģinātu noskaidrot, kādā veidā Venēcija savulaik tika pie bagātības, nez vai daudzi zinātu, ka — prasmīgi sālot siļķes. Vai Venēcija bija harmoniska pilsēta, kad tajā darbojās Džordžone, Ticiāns, Tintoreto? Un kuri pār kuriem dominēja, un kādā veidā dominēšana izpaudās? Vieni taisīja naudu, otri taisīja mākslu, respektīvi, kultūru. Taču šodien kādreizējās sālsraktuves un siļķu mucas nevienu vairs neinteresē, un ne jau tālab Venēcija pasaules pilsētu vainagā joprojām ir reta pērle. Uz Venēciju brauc satikties ar Tintoreto, Ticiānu un Džordžoni. Starp naudu un kultūru, pēc manas saprašanas, harmonija nevar pastāvēt. Jo nauda top, izmantojot kultūru, un kultūra top, izmantojot naudu. Ar tā sauktās privatizācijas piepalīdzību, kā tas notiek pie mums, latvieši savā zemē atkal kļūst nevis par īpašnieku, bet kalpu tautu. Nauda grozās rokās, kam mūsu kultūra interesē maz, lai neteiktu ļaunāk. Un vēl kultūrai jāiztur lielo valstu bagātīgi finansēts iebrukums no ārienes un skurbināšana no iekšpuses. Lai par to pārliecinātos, jāapstājas pie Rīgas reklāmstabiem un reklāmdēļiem un jāpalasa, ko tie sludina. Vai ir paskaitīts, cik dienas gadā mūsu teātrus, Operu un koncertzāles iznomā dažādiem viessarīkojumiem? Un vai kāds grib apzināties, ka valsts tālrāde un valsts radio pamazām vien pārtop par apmaksātu raidījumu pajumti? Pati parādība, ka mūziku pasūta tas, kurš maksā, pēc būtības mani neuztrauc. Mani uztrauc pieklājīga samēra trūkums.

Indulis Bērziņš, ārlietu ministrs:

— Rīga ir dzīva, tieši pateicoties mūsu īpašajiem cilvēkiem. Pilsētas ir dzīvas. Mēdz teikt, ka Ņujorka ir pilsēta, kas nekad neguļ. Rīga ir pilsēta ar īpašiem iedzīvotājiem. Jā, rīdzinieks ir īpašs. Viņam Rīga ir gan veca un gudra Eiropas pilsēta, gan jauneklīgu sapņu un iespēju lauks. Rīgā nav jāiet uz muzeju vai jālasa plāksnītes pie sienām, lai saprastu, kas ir vēsture. Pietiek paieties pa Rīgas centru rīta agrumā, un tevi pārņem savāds lepnums — tā ir pilsēta, ko jūt un redz ar visu savu būtību. “Jūs esat vairāk nekā Eiropa,” man bieži ir teikuši atbraukušie kolēģi un viesi. “Jūs” — tas šajā gadījumā pasvītro man tik glaimojošo piederību. Es izjūtu šo Rīgas “mēs” kā privilēģiju, kā tramplīnu jaunām iespējām, un man būtu līdz sirdssāpēm skumji, ja cilvēki, kas te līdzās ar mani staigā pa vecās un jaunās Rīgas ielām, balsotu pret Eiropas Savienību. Skumji, ja pēc ilgas un sarežģītas vēstures mācībām mēs vēl aizvien nespētu palūkoties gadus divdesmit piecus uz priekšu, domāt par rītdienu. Eiropas Savienībā Rīga būs ne tikai Latvijas centrs. Es Rīgu tur redzu kā spēcīga reģiona centru.

Aivars Lembergs, Ventspils mērs:

— Mēdz teikt, ka Rīga ir valsts valstī. Vai tagad Latvijā nav divas tādas valstis, arī Ventspils?

— Ventspili un Rīgu salīdzināt ir nekorekti. Proporcija starp Rīgu un pārējo Latviju ir pilnīgi nepieņemama, nepamatota un kaitīga. Es nevaru atrast nevienu nopietnu argumentu par labu šādas proporcijas pastāvēšanai. Parasti runā par proporciju pēc iedzīvotāju skaita, bet šī proporcija neatspoguļo faktisko ainu. Teiksim, valsts kultūrpolitika. Rīgas kultūras dzīvi lielā mērā finansē valsts. Pārējās Latvijas kultūras dzīvi valsts nefinansē. Valsts finansētie teātri ir Rīgā, muzeji — Rīgā, dažādi pasākumi — Rīgā, restaurācija — Rīgā. Lielākā daļa infrastruktūras naudas — Rīgā. Ja paanalizēsit, cik no valsts budžeta paliek Rīgā, tad redzēsit lielu disproporciju, un tas norāda uz to, ka šī nesamērība Latvijas valsts attīstībā ir nevis mazinājusies, bet gan pastiprinājusies.

Šobrīd valstī diemžēl nav neviena politiskā spēka, kas būtu parādījis politisku gribu decentralizēt Latviju. Rīgas metropoles statuss un arī augstāks attīstības līmenis nekā citur Latvijā, un nākotne bāzējas uz to, ka Rīga atņem naudu pārējai valstij. Ar Ventspili ir pavisam citādi. Ventspils pati pelna naudu, katrs ventspilnieks gadā pašvaldību izlīdzināšanas fondā iemaksā 55 latus. Katrs rīdzinieks — 27 latus, katrs liepājnieks — 3 latus. Mēs uzturam citas pašvaldības. Šie fakti ir zināmi, bet tos parasti cenšas aizmirst.

Ventspilī, lai piesaistītu vienu investoru, mums no ādas jālien ārā. Rīgā viņi ienāk automātiski. Protams, jautājums ir, kas tie par investoriem. Runāju par investoriem, kas gatavi radīt jaunas ražotnes, lai ražotu eksportspējīgu produkciju. Latvijā pēdējos desmit gados šādu ražotņu radīts ļoti maz. Benzīnpildītava, veikali — tas nav eksports. Tie ir vietējam tirgum, lai paņemtu to naudiņu, kas jau te ir. Būtībā neatkarības gados tikai tranzīts ir palielinājis eksportu un vēl izaudzētie koki. Divas sadaļas. Arī tūrisms būtu eksports, bet tur mūsu cilvēki vairāk izved naudas, nekā ārzemnieki ieved. Latvija ir dārga, jo mums daudzu preču ievedumam ir nepamatotas muitas barjeras. Tās tiek pamatotas ar vietējā ražotāja aizsardzību. Taču, aizsargājot vietējo neefektīvo ražotāju, mēs gremdējam vietējo patērētāju un radām dārgu iekšējo tirgu. Uz dārgu iekšējo tirgu braukt negrib. Pa šiem gadiem esam radījuši dārgu valsti. Tagad par to beidzot sāk runāt.

Man gribētos runāt par visu Latviju kā uzņēmējdarbības vietu. Cik konkurētspējīga Latvija ir Baltijas reģionā? Tā kā Latvijā ir ļoti maz brīva kapitāla, ko saražo vietējais uzņēmējs, tas nozīmē, ka attīstību noteiks kapitāla imports jeb ārvalstu kapitāls. Tātad Latvija jāskata ārvalstu investoru acīm. Ja šo problemātiku sadalīsim, tad redzēsim, ka Latvija kā uzņēmējdarbības vieta ir interesanta sava ģeogrāfiskā novietojuma dēļ. Bet mēs nevaram sist sev pie krūts, ka to esam izveidojuši desmit gados. Varbūt tagadējie Rīgas priekšnieki uzskata, ka viņi novietoja Latviju pie Rīgas līča, es tā nedomāju.

Tātad ģeogrāfiskais stāvoklis un atrašanās Baltijas centrā ir mūsu pluss. Mums ir trīs ostas, laba transporta sistēma. Tie ir mūsu objektīvie plusi.

Bet kāda aina ir citos jautājumos? Nodokļu politika Tallinā ir labāka nekā Rīgā, Klaipēdā arī. Tikai Rēzeknei un Liepājai ir labi nodokļu nosacījumi, bet tām nav daudzu citu nosacījumu liela kapitāla ienākšanai, kādi ir Ventspilī un Rīgā, varbūt arī Daugavpilī, bet nav Liepājā. Pavisam objektīvi. Kaut vai ostas dziļums — Ventspilī ir 17 metru, Liepājā — 11 metru.

Daudzi biznesa projekti Ventspilī nav tikuši īstenoti tikai tāpēc, ka nodokļu vide Igaunijā ir labāka.

Ja skatāmies korupcijas jautājumu, cik tas atkarīgs no valsts struktūrām, valdības, parlamenta vai Privatizācijas aģentūras, tur uzreiz jāsaduras ar būtiskām korupcijas problēmām. Tas atkal aizbaida investorus. Tāpēc viņi it kā nāk, iet prom, nogaida, un nopietna investīciju projekta eksportspējīgā nozarē Latvijā nav.

Verga dvēsele, kas audzināta latvietī kopš 13.gadsimta, kopš Rīgas dibināšanas, šajos desmit gados ir pilnā mērā izpaudusies un joprojām izpaužas lielākajā daļā politiskās elites, kas nav spējīga pastāvīgi analizēt situāciju un pastāvīgi pieņemt lēmumu, saprotot, ka Latvijai nav draugu, Latvijai ir intereses, par kuru īstenošanu atbild politiķis. Viņa darbība tiek vērtēta pēc rezultātiem. Meklēt objektīvus iemeslus, kāpēc neizdarīji, — mani kā pilsoni tas neinteresē. Nevari — ej prom, nāks vietā cits, varbūt būs labāks.

— Kā ir ar pozitīviem paraugiem Rīgas uzņēmējdarbībā?

— Rīgas masa ir tik liela, ka nav tādu vietējo uzņēmēju, kas varētu kā investori ietekmēt Rīgas attīstību. Šobrīd to ietekmē lielo rietumvalstu investoru intereses caur vietējo lobiju. Piemēram, norvēģi. Lielas kompānijas, kas ieguvušas starta kapitālu naftas ieguvē un pārstrādē un kas tagad meklē investīciju realizācijas vietas. Latviju tās ir izvēlējušās kā investīciju vietu nekustamajā īpašumā un citur. Šīs intereses viņi realizē caur vietējo lobiju. Tā ir normāla prakse. Cita lieta, ka vietējais lobijs saprot lobismu lielā mērā kā spēju kādu nopirkt. Tas vairs nav lobisms, tā ir korupcija, un tā deformē uzņēmējdarbības vidi, jo to, ko spējīgas nopirkt lielas Rietumu kompānijas, vietējais, protams, nespēj.

— Kas vēl bez norvēģu kapitāla ienāk Rīgā?

— Ir amerikāņu kapitāls, kas te tiek ieguldīts nekustamajā īpašumā, bet tas nav tik būtisks, lai to izceltu. Ir uzņēmējsabiedrības, kā “Latvijas gāze”, kas uzdāvināta krieviem un vāciešiem uz pusēm, arī “Lattelekom”. Bet tā ir visa Latvija, ne tikai Rīga.

Jānis Stradiņš, LZA prezidents:

— Stokholmā ir Rīgas iela, Maskavā — Rīgas prospekts un Rīgas stacija, Latvijas galvaspilsētas vārds dots ielām arī citur, Tallinā un Tartu, tas raksturīgs Hanzas pilsētām. Venecuēlā ir Rīgas upe, ASV vismaz trīs pilsētas nes Rīgas vārdu, tās dibinājuši rīdzinieki. Kolēģis Gunārs Čipēns kādreiz sintezējis peptīdu rigīnu, kosmosa kuģim lietoja izolācijas materiālu — riporu. Vēl ir Rīgas balzams, Rīgas maize, Rīgas šprotes. Ar Rīgas vārdu saistās vairākas studentu korporācijas. Tērbatā 1823.gadā tika dibināta “Fraternitas Rigensis”, slavena rīdzinieka korporācija. Tad Rīgā 1869.gadā nodibināja “Concordia Rigensis”, tā ir viena no nedaudzajām Baltijas vāciešu korporācijām, kas arvien vēl pastāv — Hamburgā. Vienīgi latviešu korporācija, kura netieši nes Rīgas vārdu, ir “Fraternitas Metropolitana” — galvaspilsētas brālība. Tā sākās Pēterburgā 1896.gadā kā “Fraternitas Petropolitana”, bet vēlāk, kad korporācija atjaunojās Latvijā, burtu P nomainīja pret M. Šajā korporācijā sastāvēja arī mans tēvs un krusttēvs profesors Jēkabs Prīmanis, arī es skaitos tās filistrs. Šķiet, Rīgas vārds pasaulē ir populārāks un plašāk zināms nekā Latvijas vārds, tā nu ir.

— Zinātnieks nav pareģis. Tomēr arī atklājēja dotības spiež ielūkoties nākotnē. Kāda Rīga izskatīsies 2101.gadā?

— Hadsona institūtā ap 1990.gadu sniegtā futuroloģiskā vīzija jau 2018.gada 18.novembrī redz Rīgu kā 1,5 miljonu pilsētu ar ķīniešiem, musulmaņiem, nēģeriem, kas mitināsies daudzstāvu namos pie Daugavas ietekas jūrā uzpludinātās smilšu salās. Tātad kaut kas līdzīgs Manhetenai ar milzumu imigrantu. Vai nu būs tieši tā, bet savs svešāds spīdums Rīgai allaž paliks. Nākamos simt gados Rīgai jāatrisina tās problēmas, par kurām jau runājām: pieeja Daugavai, vienmērīga attīstība abos kastos, arī rīdzinieku sociālo un nacionālo attiecību harmonizācija. Tai jākļūst par vienu no Ziemeļeiropas metropolēm, paliekot Latvijas galvaspilsētai. Neņemos apgalvot, kāds būs pilsētas iedzīvotāju skaits un iedzīvotāju sastāvs. Tas ļoti atkarīgs no Latvijas vietas Eiropā, no Rietumeiropas un Austrumeiropas attiecībām. Ja šīs attiecības gadsimta laikā netiks stabilizētas, ja būs kāda izolācija, kāds mūris, vai arī Krievija aizies no Eiropas, pagriezīsies ar seju uz Austrumiem, tad Rīgai pietrūks plašuma. Ja izveidosies jaunu ostu tīkls Krievijā un arī Somijā, ja tranzītceļi apies Latviju, varam nonākt izolācijā. Jo Rīga ir tilta pilsēta, kas tad paliks nomalē. Ostas un pilsētas ir dzimušas un panīkušas laika gaitā. Kādreiz lielā Štrālzundes osta savu spožumu ir zaudējusi. Bet var jau arī ieslēgties sevī, paliekot skaistai, iekšēji diženai. Simboliski, ka Rīga pratusi saglabāt Brīvības pieminekli drausmīgajos laikmetu griežos. Ja attīstība ritēs globālo gaitu, iedzīvotāju skaits Rīgā patiešām varētu palielināties līdz pusotram miljonam. Ja Rīga būs bagāta, tad, bez šaubām, te parādīsies arī minareti un citas eksotiskas celtnes, nāks iekšā Dienvideiropa, Tuvējo Austrumu un pat Āfrikas iedzīvotāji. Bīstos no tā. Kas notiks ar latviešiem un Latviju? Gan jau paliks. Kaut arī būtībā Rīga ir svešzemju invāzijas veidojums, kas arvien centies iznīcināt vietējo identitāti. Rīga zināmā mērā ir drauds Latvijai. Bet Rīga — un vispirms Rīga! — Latviju var arī pacelt. Tātad samezglojumi. Man šķiet, šobrīd par šīm problēmām mēs par maz domājam. Bet Rīgas nākotnes vīzija ir arī Latvijas nākotnes vīzija. Tas viss ir ļoti, ļoti izplūdis...

Materiālu sagatavoja Helēna Grīnberga