Pirms tapa Latvijas valsts

Latviešu inteliģence atklātās vēstulēs vienam pret otru

Arveda Švābes vēstules Jānim Vainovskim 1915–1917

Turpinājums. Sākums — “LV” Nr.174, 30.11.2001.

VII

Adrese: Baku, 20. pilsētas lazarete 1916., 23.VI., vagonā.

Šodien Jāņu vakars. Un Jūs laikam esat Jānis. Tamdēļ sūtu Jums vaiņagu no lilijām, kalnu pionijām un orchidejām, kuru te dieva svētība. Kā paldiesu par atrakstījumu. Bet Jūs pārāk ļauni domājat no manis, it kā sludinājums J.V. (“Jaunā Vārdā”?) būtu veltīts ne Jums, bet Goltam un pat latv. tautas naudas makam. Es nemaz tāds intrigants un naudas izspiedējs nejūtos, par kādu Jūs mani iedomājaties. Vienkārši gribējās zināt, kā Jums iet un bez tam — man taču sludinājums iet uz honorāra konta. Kas matemātiski var tikt uzrakstīts tā: 0—3rb., jo manu honorāru kursa vērtība “J.V” kantorī tiek kotēta ar 0. Par Goltu es tiešām biju jau aizmirsis domāt.

Bet tagad man gods priekšā stādīties: literāta stadijai es, paldies dievam, esmu jau laimīgi garām un tagad oficiāli saucos “pomoščņik razjezdnovo činovņika” ar piedomājamām beigām: “perevodka počti po žeļeznim dorogam”. No 1. februāra jau mans amats: izzortēt ap 10—20 maisus vēstuļu ik pa 2 dienām, kamēr atrodos ceļā. Jo 4 dienas nedēļā es braucu pasta vagonā no Vladivostokas uz Harbinu un atpakaļ. O, Jūs nezināt, kas ir pasta vagons: mēs viņu saucam par iepriekšējas izmeklēšanas cietumu: restots logs, zaldātu konvojs etc. Kad atbraucu mājā: viena diena jāstrādā kancelejā no 8 līdz 2, otrā jābūt klāt pie vagonu lādēšanas, trešā esmu brīvs, ja neviens nav saslimis. Tad mūzika sākas atkal no gala. Alga 100—110 mēnesī. Šito vietu mēnesi atpakaļ te bija vakantu ap 20. Zaldātos nav jāiet, jo patij službai (valsts dienests ar zvērestu) daudz līdzības ar kara klausību. Par visu šo joku es uzrakstīju vienu domu stāstu “Taurētājam”, t.i., es rakstu parasti pēc 4 negulētām naktīm. Uzrakstīju un tagad nožēloju, ka aizsūtīju. Tā viņš man riebjas tagad pašam. Bet Freibergs dzenas virsū kā nakts. — Citreiz vairāk un sīkāk.

A.Švābe

VIII

Adrese: Baku, pilsētas 20. slimnīca. 23.VI.

Šodien iet Sibīrijas ekspresis, tāpēc steidzos rakstīt Jums otru kartiņu. No pirmās kartiņas Jūs jau redzējāt, ka esmu likvidējies ne tikai kā marksists, bet arī kā literāts, beletrists. Par ko es vēl tiešām interesējos, tās ir latvju daiņas, vecās Vidzemes kronikas (dabūju no Šmita), angļu vokābuļi un orientālā kultūra. Arvien vēl sapņoju pēc kara iestāties par pastinieku uz kāda Klusā okeāna kuģa un apbraukāt Japānu, Filipīnas un Indijas okeāna pamales. Vai vismaz pabraukt ar kuģi starp Harbinu un Blagoveščensku, kur Amūrā zied lotosi un uz krastiem dzīvo primāti — goldi un aini. Ceļš vienos kalnos, tuneļos un gravās. Vilciens tā kratās, ka var jūras slimību dabūt, kur nu vēl ar spalvu rakstīt. Tā es dzīvoju mūžīgi ceļā. Un sarunājos ar balto krūklīti, kas no sopkas raugās uz mani. Mēs veci paziņas. Toties ciedru zaļums man svešs... Ak tā: par ekonomiskām perspektīvām — Pārejas formula. Vladivostokas tirdznieciskie apgrozījumi pieauguši desmitkārt. Dibinātas veselas papildu darbnīcas, kur Amerikas vagonus salasa kopā (sborka vagonov). Te Rīgas proletārieši (un Harkovas) pelna 10 rubļus dienā. Un atsvabina no kara. Bez tam te daudz iespaidīgu latviešu, kuri varētu iegrozīt arī kroņa vietās: stacijas priekšnieka palīgs, pasta kantora palīgs etc.etc. — zināms no “Dzimt. Vēstneša”. Tikai es nezinu, vai zināmi cirkulāri nestāv ceļā. Bez tam vai vairs maz laiž cauri Mandžūrijai otršķirniekus. Bet var ar braukt apkārt pa jauno dzelzceļu. Kādi gadi iesaukti Vlad., izzināšu nākošreiz. Tikai viens: dzīve te briesmīgi dārga. (Lai gan es nezinu, kāda viņa tagad Krievijā.) Istaba bez mēbelēm 25 rbļ., gaļa 30 kap. etc. Bet darbu dabūt var. Tas bez šaubām. Pastāvīgi tiek meklēts pa sludinājumiem. Zināms, mašīnrakstība nepieciešama. Bet tas 2 nedēļu darbs… Visu labu. Sīkāk vēstulē.

A.Švābe

IX

6.VII.16.

Jūsu vēstules saņēmu, un par to mīļš paldies. Rakstīju Jums 2 kartes, kurās aprakstīju galvenos faktus, kurus drošības dēļ atkārtošu konspektīvi. Uz Harbinu braukt nevar: tur, pirmkārt, nemaz negrib laist cauri — stac. Madžūrijas muitai, un otrkārt, visus otršķirniekus, kam nav kroņa vieta, nemaz policija nepieraksta, bet sūta atpakaļ. Puiši, kas te bija saskrējuši, izbrauca gan ar labu, gan ar ļaunu uz Krieviju. Harbina vispār aklā zarna, kuras apendiksa galā stāv japānis ar skalu. — Vlad. līdz šim iesaukti līdz 10 gadam (09 vēl ne). Kantoristi darbu te var dabūt, jo te tagad iet galvenais Krievijas eksports un imports. Piem., kad mana sieva sludinājās kā mašīnrakstītāja, bij 5–6 piedāvājumi uz pirmo sludinājumu. Algas samērā augstākas kā citur. Sevišķi labi maksā pagaidu darbnīcās (dļa sborki amerikanskih vagonov). Te Rīgas proletārieši pelna līdz 300 mēnesī. Bet, cik zināms, šo iestādi naudas trūkuma dēļ likvidēs augustā. Es pats iestājos pastā. Te vēl būs līdz augusta vidum brīvas kādas 13 tādas pat vietas kā manējā, bet, zināms, tur vajadzīga stipra rekomendācija. Mans “pērminderis” pašlaik aizbraucis atvaļinājumā, tā ka es Jums palīdzēt nevaru. Bet varu dot sekošo: ja Jūs gribētu riskēt un brauktu (bēgļu biļeti prasat līdz Vladivostokai, ja nedod, tad līdz Habarovskai), tad tas jādara drīz un pa ceļam jāapstājas pie Čitas dolfa Sniķera, pasta nodaļas (vokzālē) priekšnieka (tautieša), lai tas Jūs rekomendē, jo viņam tai lietā ir vārds sakāms. Bet pastā Jūs pieņems tik tad, kad Jums būs visi dokumenti līdz (sevišķi kara zīme). Tikai jau iepriekš aizrādu, ka služba būs suniska: jābrauc 7–8 dienas no vietas, pēc kam mājā 5–6 dienas, no kurām 2–3 brīvas. Alga ap 110 rbļ. (Speciālzināšanas neprasa.) Vēl lielāks “šiška” ir Vladivostokas pasta kantora priekšnieka palīgs Ivan Martinovič Berķis, un, ievērojot, ka vietējais pasts pārlādēts ar darbiem, varbūt Jūs iekundēs darbā. Tāpat stacijas priekšnieka palīgs te latvietis. Zināms, viņi visi lasa “Dz. Vēstnesi”. Tad te ir latvietis, man labi pazīstams, “Simens–ukert” firmas pilnvarotais Stichevičs (uz Svetlankas). Vai te mobilizēs tālākos gadus, grūti teikt, bet drīzāk ne, jo jūra priviļegirovannij kraj. Te arī biedrība, priekšnieks Šmits, bet nezinu nekā par viņu. Pilsēta skaista, dzīve padārga: istaba 25 r., gaļas mārciņa 23–30, cukurs smalkais 23, graudu 27, maize rupjā 7 kap.

XI

20.IX.16. Vagonā.

Visu labu! Vienu pēc otras saņēmu no Jums divas vēstules. Paldies. Vēlu laimes uz pagarinājumu līdz 1917.g. Pie mums nupat ņem puišus vienā ņemšanā: baltbiļetniekus, I šķiru līdz 92.g. un II — 1900. gadam. Vai pie Jums viss vēl mierīgi otršķirniekiem?

Arī es mēģināju drusku rakstīt: uztriepu garāku stāstu par Mandžūriju, lai augstam mācītājam A.U. tiek drusku ko paraudāt. Par viņa beidzamiem rakstiem labāk nerunāt — kas to nezin, ka viņš vienīgais latv. dzejnieks un visi citi perškaļi un ka viņam vienam smadzenes, lai pierakstītu desmit avīzes un aplaimotu 99 tautas. Man pienāk “J.Vārds”, “Baltija” un “Dz. Atbalss”, tā ka es apmēram zinu, kas notiek Latvijā. Gribētos vēl “Līduma”, bet, tā kā nauda neiet ārā no kabatas uz to pusi, tad izpaliek. Par Kārkliņa krājumu man pirmā dzirdēšana. “Baltija” man lāga nepatīk — pārāk jau grimst reālpolitikā un Art. Bērz. ceļojumos uz ziemeļpolu. To Jūs esat uzķēruši tīri labi, ka es atvados no marksisma un prof. literāta. Es tiešām tagad cita nekā nedaru, kā lasu ceļojumu aprakstus, etnogrāfiskus apcerējumus un beletristiku par un no dažādām austrumkultūras tautām. Un man jāatzīstas: Baltija mani pašlaik interesē ļoti maz un nav sevišķas tieksmes braukt atpakaļ. Jā, ko lai es tur daru? “Aizmugure” ir visriebīgākā telpa pasaulē. Tas viss viens bezgalīgs atklātais nams. — Ko dara citi literāti — Rozītis, Kļaviņš, Goba etc.?

Par Sudrabkalnu es esmu tādās pat domās kā Jūs: viņam duļķes un migla vienmēr gulstas pār kristāliem. Bet kurš nu mēs neesam bez grēka. Un sevišķi tagad mūsu nozīme ir vienādi vienvērtīga un nevērtīga. Mēs visi esam kliņģeru nulles tā Kunga priekšā. Sveicināti!

A.Švābe

XII

7.XI.

Jūtos drusku dzīvāks sakarā ar apstiprināto algu paaugstinājumu ierēdņiem. Kā asars, kad ledus sāk kust. Būs timpas priekš ziemas “ausenes” (pagaidām gan te saule vēl nav mirusi, bet ķīnieši stāsta, ka Pūķis drīz klupšot viņai cekulā), fazāniem un krabiem. Un varbūt pat atliks “Līdumam”, jo interesē lasīt sava bijušā redaktora un protežē J.Lapiņa romānu lielum lielā. Es vispār tā kā iekšēji atdzīvojos, kad dzirdu Lapiņu romānista lomā. Tas uz mani atstāj to pašu pacilājošo iespaidu, kā kad Deglavs kāpj katedrā ar A.K. (varbūt arī: A.U., A.G.) zobos (Intermeco: Kā par spīti visam, man tomēr ļoti patīk A.U. “Darbā” (“Taurētājā”, 6.) patīk valoda, ne viņa kokainais apzinīgums un fabrikstrādnieces rafinētā jūtiskā jūtelība visās tajās sajūtu analīzes. Un, kaut gan man nebija izdevība lasīt Jūsu “B. atgriešanos” visā kopsakarā (ļoti nekārtīgi pienāk “Baltija”), man patīk labi viņa psicholog. zīmējums, kurš tomēr ļoti rada A.U. skatīšanas veidam. Ak tā. Vēlu Rozīšam veselu klēpi pacietības taī Gruzijas romāna būvē. Lai jau piepildās Dziļlejas pravietojums “Taurēt.” 6. Bet ko tad Kļaviņš ticis kluss? Un kas jauns Jaunsudrabiņa Kaukāza stāstos?

Vai Jums var šitā sūtīt bez markām? Jūs lietojat stempeli “dļja paketov”. Pēc jaunā rīkojuma par tādām vēstulēm pasta kungi ņem divkārt.

Švābe

XIII

Adrese: Baku, 20. pils. lazarete 1.1.17.

Drusciņ laimes 17–tajā!

Es nupat kā beidzu jūsmināties gar Andreja “Pilsētas dzeju” (“Taurētājā”). Tā kā man tā lieta “an und fūr sich” ļoti tuvu bij pie sirds, tad veltīšu arī Jums pāris liriskas impresijas. Kaut gan — jāatzīstas — es varētu stūrēt pavisam nomalē, jo Andrejs mani vārdā nemaz nemin, ar to maskēdams savu lielo bezpartejiskumu.

“Mūsu pilsētas dzejniekiem trūkst archeoloģiskas (Kāpēc ne ģeoloģiskas?) un vēstures fantāzijas dzīvināšanas spēju” (21.lp.). Bet 23.lp. arī šīs dievdāvanas nav vajadzīgas, jo: “ne archeoloģiskā un vēsturiskā jausma ir tas svarīgākais, bet tas augošais kolektīvs”. Nekā tev, latviešu dzejniek, nevajag: ne jausmas, ne jūsmas, ne fantāzijas, ne velna, bet pietiek, ka tu esi fabrikas strādnieks, vai vismaz gribētu tas būt; pietiek, ka tev ir “sociālistiskas atziņas un vingrinātas gribas stiprums”. Un “pilsētas dzejai nenovēršami jātiek par noteiktu strādniecības dzeju” (18). Es brīnos par to Andreja pieri un savā sirdī jautāju, vai viņam nav tikai tā slavenā Ēģiptes vērša Apisa piere, ja viņu pat šis karš nevar atmodināt no seniem sapņiem un marksistu metafizikas. Kā dzenis viņš kaļ vienu un to pašu caurumu sausā priedē un brīnās, ka neviena tārpa nav vairs aiz mizas. Un amizantākais tas, ka tie niknākie metafiziķu ēdāji ir paši līdz kauliem metafizikas pilni. Bet atstāsim šo pikanto tematu kādam publiskam supliķim. Tas man rezervē priekš tiem laikiem, kad es oficiāli atvadīšos no Jansona tradīcijām. Pusoficiāli tas jau noticis. Ja Jūs esat pārskatījuši “J.V.” 1917. līdzstrādnieku sarakstu, tad būsat varbūt ievērojuši, ka mana vārda tur vairs nav. Un es jūtos tik viegls, it kā samaksājis vecu vekseli. Mums bija tāda pamatīga sarūkšanās ar Pīpi tā paša “J.V.” virziena dēļ, kur es viņam pārmetu sistemātisku pogromu rīkošanu uz latv. rakstniekiem, kas nepieder pie viņu dzelzs inventāra.

Nupat man atsūtīja daudz norietā Belija (Belij) grāmatu “Simvoļizm”, kuru es lasu kā evaņģēlijumu. Pasūtīju arī “Līdumu”, kā kompensāciju “J.V.” brīveksemplāra vietā. Bet par Skalbes kara dziesmām esmu drusku dusmīgs.

Mans algas palielinājums iznāca stipri maziņš, 20 rublīši pie simta. Tātad ap 125 r., bet tai pašā laikā kroņa bikses vien maksā 48 r. un par tužurku man trūkst dūšas apprasīties pie skrodera, ka neuzprasa visu mēneša algu.

Līdz citai reizei.

A.Š.

XV

20. III. 17.

Sveicinu Jūs kā brīvās Latvijas brīvo pilsoni. Zināms, tas viss in spee. Manā klusā dzīvītē nekādu pārmaiņu. Tikai jaunas nodevas naudā, darbā un graudā. Starājamies priekš Kerenska augstības. Lai tik viņš brauc, runā un ģībst. Sveicinat Rozīti.

A.Šv.

XVII

Adrese joprojām tā pati: Baku, 20. pilsētas lazarete.

Vladivostokas pasta zīm. 19.6.17., un Bakus — 7.7.17. 19.VI.

Pateicos par rindām. Tās smieklīgās naudas dēļ Jūs varat pilnīgi apmierināties: manas finances tomēr labākas par Jūsējām. Pēc jaunā pielikuma man iznāk ap 190. Un gratificēti tiek 100. — Citādi nekā jauna. Tikai Amerikas anarķisti iemīlējuši mūs un taisās demolēt visus veikalus un sūtniecības. Viņus te “filtrē” — tās sūkalas laiž uz Krieviju, bet kreimu atstāj mums. — Izlasīju Jūsu skici “Bura”, un man viņas daža laba rinda piegāja tuvu pie sirds.

— No kura laika Rozītis apsievojies, un kāda austrumniece viņa izredzētā? Kur Goba? Vai nestrādāsat līdzi Skalbes “Laikā”? Un kas ar to nenodibinājamo Rakstnieku Biedrības liela stila žurnālu? Freinbergs pārvietojoties uz Rīgu — “Taurētāju” drukā vienā spiestuvē ar “Cīņu” un “Br. Strēln.”. Vai Rozīša “Zobens un Lilija” ir iznākuši?

A.Šv.

Ādolfa Ersa vēstules Jānim Vainovskim 1907–1917

Pirmā vēstule

Ap 1907.g.

Sveiks, rada!

Vispirms Tevi sveicināju ar daudz labām dienām, jo Tavu vaļējo vēstuli dabūju un biju ļoti priecīgs. Kā Tev iet? Man iet labi utt. (a lˆ V.).

Nupat tā švakāki izdevās. Iznāca maza katastrofa — vairāk iekšķīga, nekā ar ārīgu saturu, un tagad jādzīvo, pareizāki — jāguļ zem zilām debesīm. Ja taisni gribētu, tad tā, bet — ceru, ka būs izdevība aizkļūt citā elles stūrī, t.i., ja varēšu iekundēties, savajāt kopā pa timpai utt. Meitu ilgi neesmu redzējis, ak jā, sirdīgo gan reiz satiku, prasīja par Tevi, vai rakstījis. Kā arvien, sak, ne sūda. Par citām nekā nezinu. Jādomā, dzīvo pa vecam un sapņo par puišiem.

“Rīts” grib turēties partejiski nepartejiskās, klasiski reālās sliedēs. Bet kurss šķobās. Un Būm. lasa korektūras, sijā ... “Svari” nevar vien sašvunkāties. Taisās jau nu gan kā kaza uz m. ....

Kur ta Jurka palika? Ak ar to Br. tā gan? Kur Jurk. var rakstīt? To manuskriptu nosūtīšu gan — kad maz vien varēšu. Man raksti uz to pašu adr. jeb uz to, kas pie Jurk.

Neko vairāk no labām lietām Tev nevaru pastāstīt, jo manas akcijas zemu kritušas ir. Tagad adjē! Tev ar vienu sirsnīgu buču!

J.V.ks.

Trešā vēstule

25/II.12.

Mīļo puisīt!

Tas labi, ka mani atminēji. Toreiz nodomāju, ka manu vēstuli dabūjis neesi. Biju Baltkrievijā — muižā. Dažādi jau pa šo laiku gājis ir. Atskaties atpakaļ un nobrīnies, ko visu cilvēks nevar izciest. Zināsi jau, ka izdzīvojos arī pa Maskavu. Tagad dzīvoju še — taisni pēc adreses. Šurp atbraucu vasaras beigās no Iekškrievijas, — biju daudzās vietās, gan pilsētās, mežos, gan klosterī. Tagad dzīvoju tādā juceklī, ka nezinu, kas ir rīts, kas vakars. Klubā pārvaldu kāršu spēli un izrīkojumus. Darbs nogurdinošs — pa naktīm. Dienā dodu stundas — muzikā.

Februārī braukšu uz Maskavu. Gaidi mani. Kopā laidīsim uz Pēterburgu. Gaidi. Tu nezini, kā priecājos Tevi atkal atradis. Labi būtu tikties. Žēl, ka man garām pabrauci. Te dažs labs kas interesants notiek. No Ziemas svētkiem līdz šīm pašām dienām gāja izrīkojums pēc izrīkojuma. Februāra pirmās dienās vēl gaidāmi 4 izrīkojumi. Tad pēc 4/II. būšu brīvāks. Tad arī domāju laisties uz Maskavu un Pēterburgu. Tā pēc Pelnu dienas. Raksti, kur Tu tad būsi. Labas dienas Jancim — “red.”

Tad uz redzi!

E.Berz.

Septītā vēstule

13. sept. 12.

Mīļo manu bāliņ! Uz zila gaisa dzīvodams, kļūstu pilns nemiera. Pārmaiņas te nekādas nav. Dzīves ierosinājumu ar. Biedra, pie kā ciemā aiziet, neviena. Meitas — vai nu XX g. simteņa, jeb par daudz dievbijīgas. Stundas varēšu atkal dabūt, kā cauri tikt, bet tas jau neattaisnojas. Braukt uz Piķeri vai Maskavu (beidzamā mani mazāk pievelk)? Kā pats saki, — tur, lūk, badā jāsprāgst. Uz tevi labprāt aizbrauktu, bet tur ir viens svarīgs apstāklis, kas attur. Mans oriģināls esot Rīgā. Jā, ko Tu ar šito meitu pārāk vaļsirdīgi esot runājis!... Tā nevajaga. Labi, ka viņa gadījusies mana radiniece. Viņa stāstīja, ka Tev esot skaista istaba. Es dzīvoju turpat dārzā. Ar’ smuki, tik nez vai nebūs auksts. Vai Tu nebrauksi šurp, kādu laiku klusi pavadīt. Te par 15 rubļiem jau gandrīz var izdzīvot. Paklejosam pa apkārtni. Pa Latgales dubļiem. Rītu es braucu uz Strūžāniem — svētdienas vakarā tur rīkojam teātri un koncertu. Pēc nedēļas tāpat Varakļānos rausam. Ko darīt, kur palikt ziemu, to rādīs nākotne.

To “ņuku” saņēmu un jau no viņas nekā pāri nav. Un svētīta lai ir katra ienākšana un katra iziešana.

Uz tulkošanu es būtu trakoti žigls. Tik ko lai tulko? Pārtulkosi, un neņems pretī. Tas būtu ellišķīgas nepatikšanas veltīgā darba dēļ. Vai Tu nevari dabūt priekš manis kaut ko tā uz priekšu. Tu jau labāk tās rīdzinieku garšas pazīsti. Cik zolotņiku misticisma, cik naturālisma, cik suselniecisma. Grāmatas un žurnāli arī maz pieietami še. “Ņiva”, “Sovrem. Mir”, “Kopeika”, “Uņiversaļnaja bibļioteka” (dzeltena) — tas galvenākais.

Vai Tu nerakstīsi recenziju par “Dzīvības Maizi”?

Ir jau rīta puse, svece iet uz galu. Gaiļi dzied un suņi rej. Tamdēļ a’labvakar!

Tavs Bērz.

Turpmāk — vēl