No Krievijas galma orķestra mūziķa par Latvijas diplomātu

Par Jāni Lazdiņu — Latvijas sūtni Beļģijā un citās valstīs

Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Laikam gan tas ir rets, ja ne vienīgais gadījums pasaules diplomātijas vēsturē, kad vienas valsts augstas klases mūziķis, nostrādājis šajā profesijā ilgus gadus, pēc tam kļūst par augstas pakāpes diplomātu citā valstī. Bet ar Jāni Lazdiņu tā notika. Par to turpmākajās rindās.

Bārbeles pagasta Lazdiņu mājas saimnieku Mārtiņa un Katrīnas 1875. gada 22. augustā dzimušais dēls Jānis, absolvējis Jelgavas klasisko ģimnāziju, āva kājas tālajam ceļam uz Pēterpili, kur beidza turienes konservatoriju ar brīvmākslinieka grādu. Ar to jaunietim bija par maz, un 1898. gadā viņš devās uz Parīzi turpināt studijas pie profesora P.M.Marsicka, vienlaikus koncertējot Latvijā un Krievijā. Talants nepalika nepamanīts, un 1902.gadā latviešu mākslinieks kļuva par pirmo vijolnieku un solistu cariskās Krievijas galma orķestrī, veselus 16 gadus viņam vajadzēja priecēt labdzimtības un ekselences, kuras tomēr nebija īpaši devīgas, jo J.Lazdiņam bija vēl jāpiepelnās kā jaunākajam grāmatvedim Valsts zemes bankā.

Atgriezies dzimtenē, viņš 1918.gada decembra pirmajās dienās sāka strādāt par sekretāru Finansu ministrijā. Krievu, vācu, franču un angļu valodas pārvaldīšana, akadēmiskā izglītība un ilgstoša burzīšanās augstākajās aprindās bija galvenais priekšnoteikums, lai J.Lazdiņu iesaistītu jaunās valsts ārpolitiskajā dienestā: ar ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica 1919.gada 29.jūlija pavēli Nr.1 viņu iecēla par sevišķo uzdevumu ierēdni, bet jau pēc divām nedēļām — par nodaļas vadītāju Politiski ekonomiskajā departamentā (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.fonds, 14.apr., 875.lieta, 9.lapa; turpmāk — LVVA). J.Lazdiņš vienlaikus līdz 1921.gadam vadīja vijoles klasi Konservatorijā un spēlēja tās stīgu kvartetā.

Diplomātijas sākumskolā Rīgā mācoties

Bermonta karaspēkam pārejot uzbrukumā Rīgai, J.Lazdiņš kā Latvijas Tautas padomes delegācijas sekretārs 1919.gada 11.oktobrī devās uz Tallinu, lai noslēgtu militāru konvenciju cīņā pret kopējo agresoru. Tiesa, pretējās puses pārmērīgo prasību dēļ tas neizdevās, taču Igaunijas bruņuvilcieni tomēr kaujās ar bermontiešiem piedalījās.

Jaunā diplomāta nākamais uzdevums starpvalstu attiecību laukā bija izpildīt sekretāra pienākumus ar Ministru kabineta 1920.gada 6.augusta lēmumu apstiprinātajā Latvijas delegācijā Bulduru konferencē (LVVA, min.lieta, 9.l.). Šī bija pirmā Latvijas organizētā starptautiskā konference, kura notika tā paša gada augustā un septembrī Ministru prezidenta K.Ulmaņa un Z.Meierovica vadībā un kurā piedalījās piecas valstis, bez rīkotājas — Igaunija, Lietuva, Somija un Polija. Foruma dalībnieces noslēdza politiskās savienības līgumu, kuru Lietuva diemžēl neparakstīja (konflikta dēļ ar Poliju par Viļņu), bet Somija un Polija neratificēja.

Ar Z.Meierovica 1921.gada 11.februāra pavēli J.Lazdiņu iecēla par ministrijas kancelejas priekšnieku, skaitot no iepriekšējā gada 1.oktobra (LVVA, min.lieta, 9.l.). Tas bija ļoti atbildīgs amats, kuru parasti dēvēja par kabineta šefu vai protokolšefu (vēlāk to nosauca par ģenerālsekretāru). J.Lazdiņš jaunajā statusā jau iecelšanas dienā — 1920.gada 1.oktobrī — devās uz Berlīni, lai, Satversmes sapulces prezidenta Jāņa Čakstes pilnvarots, apmainītu ar Vāciju 1920.gada 15.jūlijā noslēgtā pagaidu miera līguma ratifikācijas notas.

Tā paša gada beigās un 1921.gada sākumā J.Lazdiņam vajadzēja divus mēnešus pavadīt Z.Meierovicu viņa braucienā uz Tautu Savienības konferenci Ženēvā Latvijas uzņemšanai šajā organizācijā, kā arī uz Romu, Parīzi un Londonu Latvijas de iure atzīšanas lietā. Pirmajā jautājumā Latvija cieta neveiksmi — Tautu Savienībā to uzņēma tikai 1921.gada 22.septembrī. Toties veicās otrajā cerībā — Antantes valstu Augstākā padome 1921.gada 26.janvārī pieņēma lēmumu atzīt Latviju de iure. Tas bija liels Z.Meierovica un viņa tuvāko palīgu, J.Lazdiņu ieskaitot, panākums.

Konferences un ārzemju komandējumi sekoja viens pēc otra. 1921.gada septembrī J.Lazdiņš pildīja ģenerālsekretāra pienākumus starptautiskā telegrāfijas konferencē Rīgā. Ar Z.Meierovica 1922.gada 10. marta pavēli viņu komandēja kā Latvijas delegācijas sekretāru uz Baltijas valstu ārlietu ministru konferenci Varšavā (LVVA, min. lieta, 10.l.). Šajā sasauksmē bez Latvijas, kuras delegāciju vadīja ārlietu ministrs, piedalījās Igaunija, Polija un Somija. Tajā apsprieda konferējošo valstu politisko un saimniecisko stāvokli un Austrumeiropas ekonomiskās jaunuzbūves problēmas, kuras varētu izskatīt gaidāmajā Dženovas starptautiskajā konferencē.

Uz turieni pēc atgriešanās no Varšavas 22.martā jau 2.aprīlī kā Latvijas delegācijas ģenerālsekretāram, kā bija noteikts attiecīgajā ārlietu ministra pavēlē, vajadzēja izbraukt arī J.Lazdiņam (LVVA, min.lieta, 10.l.). Dženovas konference, kura notika 1922.gada aprīlī un maijā, ar tās 34 dalībniekiem, bija pirmā ne reģionāla, bet internacionāla konference, kurā piedalījās Latvija. Tās valdības izvirzītais galvenais uzdevums savai delegācijai bija izvairīties no cara un Krievijas Pagaidu valdības parāda daļas nomaksas, kādu pieprasīja no Latvijas, kā arī censties iegūt ārzemju kredītus. Parādus gan Latvijai norakstīja, taču aizdevumus jaunvalstij neizdevās dabūt.

Ilgie gadi Briselē

1924.gada 9.jūlijā pagāja tieši pieci gadi, kopš J.Lazdiņš sāka strādāt dažādos amatos Ārlietu ministrijā un tieši šajā dienā viņš sāka pildīt pirms nedēļas pieņemto Ministru kabineta lēmumu par iecelšanu ģenerālkonsula postenī Beļģijā. Neviens tad nevarēja paredzēt, ka Briselē būs jānostrādā 14(!) gadi, kas bija izņēmuma gadījums diplomātiskajā praksē. 1925.gada 24.februārī Briselei nāca klāt Luksembuga, kur Ministru kabinets arī J.Lazdiņu iecēla par ģenerālkonsulu (LVVA, min.lieta, 10.l.).

Tikko sācis darbu jaunajā amatā, J.Lazdiņš publicēja avīzes “Latvijas Kareivis” 1924.gada 18.jūlija numurā rakstu “Latvijas–Beļģijas turpmākie sakari”, pirmajā rindkopā definējot savus uzdevumus: “Manas darbības virzienu zināmā mērā noteic līdz šim ievadītās saimnieciskās un politiskās attiecības ar Beļģiju, un mans pienākums būs uzmanīgi sekot mūsu zemes katrreizējām vajadzībām, rūpēties par šo attiecību veicināšanu. Šai nolūkā man nāksies uz vietas tuvāki pētīt Beļģijas apstākļus, piegriezt sevišķu vērību Beļģijas tirgus īpatnībām, lai pienācīgi informētu Rīgu par izredzēm un prasībām Beļģijā, zīmējoties uz mūsu eksporta preču veidu, kvalitāti un cenām.”

Latvija, turpināja J.Lazdiņš, eksportē uz Beļģiju galvenokārt linus un kokus. Ieved mākslīgos mēslus, lauksaimniecības mašīnas u.c. Beļģija atrodas otrajā vietā Latvijas preču importētāju vidū, taču ir tikai 11.vietā Latvijas importa valstu vidū. Bilancei vajadzētu veidoties labvēlīgākā virzienā.

Savukārt 1925.gada beigās un 1926.gada sākumā J.Lazdiņš uzstājās ar priekšlasījumiem par Latviju Antverpenē, Brigē, Lježā un citās Beļģijas pilsētās, kā arī Luksemburgā, demonstrējot arī Ārlietu ministrijas sagatavoto filmu “Ceļojums pa Latviju”. Ar viņa gādību beļģu presē tika publicēti raksti par Latviju, ierīkota Latvijas nodaļa Briseles Karaliskajā armijas muzejā, nodibināta beļģu un latvju draudzības biedrība, sarīkotas latviešu mākslas izstādes, koncerti utt.

Ar Beniluksa valstīm, īpaši Holandi, Latvijai bija seni sakari. Neatkarības laikā tie attīstījās sevišķi cieši ar Belģiju, par to lielā mērā bija jāpateicas J.Lazdiņa rosmīgajai darbībai Briselē un vajadzības gadījumā arī Rīgā. Ilggadējais beļģu ārpolitikas vadītājs Haimanss kaismīgi aizstāvēja mazo tautu tiesības jau Parīzes miera konferencē 1919.gadā. Latvijai visu laiku simpatizēja ilglaicīgais Beļģijas ārlietu ministrs Vandervelde.

Sava nozīme, turklāt ne maza, starpvalstu kontaktu attīstībā bija Z.Meierovica vizītei Beļģijā 1925.gada 6. un 7.jūlijā, kuras sagatavošanā un norisē visnotaļ aktīvi piedalījās ģenerālkonsuls. Viens no šīs viesošanās rezultātiem bija Latvijas tirdzniecības līgums ar Beļģijas–Luksemburgas ūniju, kas stājās spēkā 1926.gada 23.augustā.

Iepazinies ar situāciju jaunajā darba un dzīves vietā, J.Lazdiņš 20.gadu pirmajā pusē publicēja elitārajā žurnālā “Ekonomists” vairākus rakstus par rezidences zemes tematiku. Pirmais bija veltīts šīs valsts saimnieciskajai politikai (1925.5.nr., 249.–251. lpp.). Īsi iepazīstinājis lasītājus ar Beļģijas iedzīvotāju skaitu, blīvumu un svarīgākajām ekonomikas nozarēm, J.Lazdiņš galveno uzmanību veltīja valsts attīstībai pēc Pirmā pasaules kara. Vispirms vajadzēja atdabūt vācu aizvestos materiālus (70% bija atgūti), atlīdzināt zaudējumus karā cietušajiem, kā arī atbalstīt lielos rūpniecības uzņēmumus, kuros agrāk dominēja vācu kapitāls. Ilgstošā okupācija, ostu un vispārējā izolācija kara laikā nelabvēlīgi iespaidoja Beļģijas pozīcijas ārzemju tirgos, kuri pārgāja sāncešu rokās. Ārkārtīgi paaugstinājās muitas likmes visās zemēs, it īpaši kaimiņu valstīs. Beļģijas ražojumu lielākie noņēmēji Francija, Spānija un Itālija atsacījās no vislielākās labvēlības klauzulas.

Tas viss, atzīmēja publikācijas autors, spieda Beļģiju zināmā mērā novirzīties no brīvtirdzniecības principa, lika meklēt ceļus un līdzekļus, kas ļautu rūpniecībai pārvarēt pašreizējās grūtības. Tas ir galvenokārt valsts iespaids un atbalsts, kas vispirms attiecas uz starptautisko sakaru attīstīšanu un agrāko tirgu atgūšanu beļģu rūpniecībai. Šajā nolūkā noslēgti tirdzniecības līgumi ar Luksemburgu (ekonomiska ūnija), Poliju, Somiju, Austriju un citām valstīm. Neraugoties uz valsts atbalsta plašo darbības lauku, rakstīja J.Lazdiņš, “Beļģijas rūpniecības glābiņš un uzplaukšana, kā to noteikti uzsver sabiedriskā doma, sagaidāmi privātā iniciatīvē”. Viņš bija noskaņots optimistiski, beidzot publikāciju ar vārdiem: “Beļģija, nav šaubu, pratīs realizēt savu saimniecisko programmu un sasniegs spraustos mērķus.”

Rakstā “Saimnieciskais stāvoklis Beļģijā” (“Ekonomists”, 1927, 8.nr. 323.—324.lpp.) J.Lazdiņš pakavējās arī pie Latvijas un Beļģijas tirdznieciskajām attiecībām, uzskatāmības labad izmantojot tabulu, kuru pārdrukājam “LV” (tās augšdaļā parādīts Latvijas eksports uz Beļģiju).

J.Lazdiņš tabulu komentēja šādi:

“Salīdzinot ar 1925. gada apgrozījumiem, Latvijas eksports uz Beļģiju 1926. gadā uzrāda 224.599.370 frankus resp. pieaugumu par 73.184.507 frankiem.

Pieaugums galvenā kārtā attiecas uz liniem, kaņepājiem, linu pakulām, linu un pakulu diegiem, finieriem, sērkociņu skaliņiem, mēbeļu daļām un it sevišķi uz papīru; samazinājušies stutmalkas izvedumi, iztrūkst olu izvedumu postenis. Latvijas imports no Beļģijas turpretim paliek bez redzamas attīstības.”

Latvijas finansiālajai rocībai pieaugot, Valsts prezidents Gustavs Zemgals 1929. gada 15. novembrī izdeva rīkojumu iecelt J.Lazdiņu par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Beļģijā, skaitot no 18. novembra (LVVA, min. lieta, .1.). Jau 5. decembrī viņš iesniedza savas akreditācijas grāmatas Beļģijas karalim Albertam. Nākamajā dienā jaunais sūtnis informēja Latvijas ārlietu ministru Antonu Balodi, ka saskaņā ar beļģu tradīcijām akreditācijas laikā savstarpējas runas nav sacītas. Sarunā ar J.Lazdiņu karalis atzīmējis Latvijas ģeogrāfiskā stāvokļa priekšrocības starptautisko saimniecisko sakaru attīstībā, Latvijas jūrniecības lielo nozīmi vispār un dzīvo satiksmi ar Beļģiju īpaši. Karalis pasvītrojis Kurzemes un Livonijas vēsturisko lomu un latviešu tautas varonību (LVVA, min. lieta, 358.l.). Pēc akreditācijas J.Lagzdiņš nolika vainagu pie Nezināmā kareivja kapa.

Netika aizmirsta arī Luksemburga. Ar Ministru prezidenta un ārlietu ministra Hugo Celmiņa 1930. gada 1. decembra rīkojumu J.Lazdiņu komandēja uz mazo kaimiņvalsti piedalīties tās lielhercogienes Šarlotes gada svētkos. Savukārt jaunais Valsts prezidents Alberts Kviesis tā paša gada 23. decembrī iecēla J.Lazdiņu arī par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Luksemburgā ar sēdekli Briselē. Lai iesniegtu tādos gadījumos paredzētos dokumentus, vajadzēja vēlreiz doties pie lielhercogienes (LVVA, min. lieta, 5.1.).

Kā zināms, slimo ne tikai vienkāršie ļaudis, bet arī diplomāti. Tāda liksta gadījās arī J.Lazdiņam. 1931. gada 5. novembrī viņam Briseles Sarkanā Krusta slimnīcā ļoti veiksmīgi izdarīja nieru operāciju. Latvijas sūtniecības atašejs T.Veiherts informēja Ārlietu ministriju Rīgā, ka karaļa un karalienes uzdevumā J.Lazdiņu apmeklējis galma delegāts, lai uzzinātu un apvaicātos par sūtņa veselību. Lielu interesi izrādījis arī beļģu ārlietu ministrs ar kundzi, diplomātiskā korpusa locekļi un vietējā sabiedrība. Cik tur bija protokols, cik tīri cilvēciska attieksme, par to vēsture klusē...

J.Lazdiņa pēdējā lielākā akcija starpvalstu kultūras sakaru veicināšanā bija ar viņa atbalstu sarūpētā un viņa 1932. gada vasarā Rīgā nogādātā beļģu mākslas kolekcija, kuru Beļģija bija uzdāvinājusi Latvijai. Valsts prezidents Alberts Kviesis tā paša gada 12. jūlijā sirsnīgi pateicās sūtnim par viņa pūlēm, ka arī “sirmajā Rīgas pilī mākslas cienītāji tagad var ērti baudīt daļu no šīs augstās kultūras nestās mākslas” (LVVA, min. lieta, 486.l.).

Tā, nerimtīgi darbojoties, nemanot pienāca pensijas laiks, un ar Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa 1938. gada 23. augusta rīkojumu J.Lazdiņu atbrīvoja no ieņemamā amata, ieskaitot viņu ārlietu ministra rīcībā (LVVA, min. lieta, 6.1.). Vēl bija komandējums uz Kopenhāgenu 1938. gada novembrī, lai kā Latvijas delegāts piedalītos savas valsts 20 gadu pastāvēšanas svinībās dāņu zemē un latviešu mākslas izstādes atklāšanā, un tad jau bija klāt arī 1939. gada 22. marts, kad ar Tautas labklājības ministrijas lēmumu Jānim Lazdiņam piešķīra solīdu pensiju 70% apmērā no algas — 553 latus un 40 santīmus mēnesī.

Otrā pasaules kara laiku un pēckara gadus Lazdiņš arī pavadīja Beļģijā. Viņš devās viņsaulē 1953. gada 10. martā.