Kopīgā domu apmaiņā par Eiropas nākotni

28. novembrī Rīgas Latviešu biedrības namā uz otro Latvijas sabiedrības Eiropas lietu forumu “Stratēģija no iestāšanās sarunām līdz referendumam” pulcējās vairāk nekā 200 sabiedriski aktīvu cilvēku. Viņu vidū bija gan ārvalstu vēstnieki, gan Saeimas deputāti, gan valdības un pašvaldību pārstāvji, nevalstisko organizāciju un apvienību pārstāvji, studenti, skolēni un pensionāri.

Atklājot forumu, Eiropas kustības Latvijā prezidents Ainārs Dimants norādīja, ka foruma nosaukums saglabājies nemainīgs no pagājušā gada, bet šajā laikā ir notikusi zināma attīstība, tādēļ arī forumā diskutējamās tēmas būs atšķirīgas. “Mums ir jāpāriet no jautājuma “Vai iestāties Eiropas Savienībā?” uz jautājumu “Kādā Eiropas Savienībā mēs vēlamies iestāties?”,” teica A. Dimants un norādīja, ka viena no foruma galvenajām tēmām būs diskusija par Eiropas nākotni. Diskusija par Eiropas nākotni pēdējā gadā ļoti spraigi norit visā Eiropā, un arī Latvijai būtu arvien aktīvāk jāiesaistās Eiropas kopējās nākotnes veidošanā.

Ministru prezidents Andris Bērziņš atklāšanas runā informēja foruma dalībniekus par valdības līdzšinējiem centieniem un nākotnes stratēģiju Latvijas ceļā uz Eiropas Savienību (ES). Premjerministrs atgādināja, ka Latvijas valdība jau sākotnēji stingri iestājusies pret kandidātvalstu sadalījumu divās grupās, kas ievērojami ierobežojusi integrācijas procesu attīstību. Bet kopš šī dalījuma atcelšanas integrācijas procesi Latvijā norisinājušies īpaši strauji un Latvija iestāšanās sarunās spējusi apsteigt vairākas tā sauktās pirmās grupas kandidātvalstis. Latvija cer iestāšanās sarunās apsteigt arī Igauniju (šobrīd jau noticis fakts), kas sarunas sāka gadu agrāk nekā Latvija. Bet, kā uzsvēra A. Bērziņš, Latvijai iestāšanās sarunās galvenais nav vis ātrums, bet gan nacionālo interešu aizstāvēšana.

Kā pozitīvākos piemērus premjerministrs minēja sarunu par zivsaimniecību, kurā Latvija panākusi īpašu zvejas režīmu Baltijas jūrā, un sarunu sadaļu par vidi, kur Latvijai izdevies panākt ES piekrišanu pavisam astoņiem dažādiem pārejas periodiem ES vides prasību ieviešanai, kas ievērojami izlīdzinās Latvijas izdevumus šajā nozarē.

Ministru prezidents norādīja: Latvijai izdevīgā sarunu procesa attīstība pierāda, ka sarunas nav tikai vienpusēja ES prasību akceptēšana, bet arī ES ir piekāpusies vairākos jautājumos — pieļāvusi izņēmumus un veikusi izmaiņas kopējā likumdošanā. Līdzīgu stingru savu nacionālo interešu aizstāvību Latvijas valdība gatavojas piekopt arī turpmāk.

A. Bērziņš norādīja, ka valdībai ir ļoti svarīgi uzzināt arī sabiedrības viedokli par Latvijas integrācijas dažādajiem jautājumiem, jo tikai tādējādi iespējams valdībā veidot atbilstošu integrācijas politiku. Valdības vadītājs pauda pārliecību, ka sabiedrība balsos pozitīvi referendumā par iestāšanos un izteica piedāvājumu referendumu visās trijās Baltijas valstīs rīkot vienlaikus 2003. gada 23. augustā (Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienā). “Šis ir simbolisks datums Baltijas valstu vēsturē, un nav iespējams atrast labāku dienu par šo,” teica A. Bērziņš.

Runājot par Eiropas nākotni, A. Bērziņš norādīja, ka decembra vidū Beļģijas pilsētā Lākenā noritēs ES dalībvalstu valdību vadītāju tikšanās, kurā pieņems lēmumu par dalībvalstu un kandidātvalstu foruma — konventa — izveidi (skat. “Attīstot diskusiju par Eiropas nākotni”, “LV” Nr. 151, 23.10.2001.), kura ietvaros noritēs plaša diskusija par Eiropas Savienības rītdienu. Arī Latvijas pārstāvji līdzdarbosies konventā, tādējādi tieši ietekmējot Eiropas nākotnes attīstību. Par politiskajiem jautājumiem un institucionālo ietvaru viedokļu vēl aizvien ir ļoti daudz un ļoti atšķirīgi, bet vienā visi ir vienoti — neraugoties uz ciešo ekonomisko un politisko integrāciju, Eiropa arī nākotnē par katru cenu saglabās katras valsts kultūras un valodu dažādību, uzsvēra A. Bērziņš.

Savukārt ASV Ilinoisas universitātes profesore Rasma Kārkliņa vērsa uzmanību uz trim jautājumiem, kas satrauc sabiedrību Latvijas integrācijā ES. Pirmkārt, tā ir ES pielīdzināšana PSRS, bet šeit būtu jāsaprot, ka Latvija integrējas ES brīvprātīgi atšķirībā no PSRS, kur tā tika iekļauta ar varu. Otrkārt, sabiedrību satrauc ES politisko un administratīvo procesu nepietiekamā caurskatāmība un, treškārt, sabiedrības līdzdalības iespējas. R. Kārkliņa pauda viedokli, ka Latvijai integrācijas procesā būtu jāprasa no ES vēl vairāk piekāpšanās.

Vērtējot Latvijas iespējas līdzdarboties ES nākotnes tēla veidošanā, Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Pēteris Elferts uzsvēra faktu, ka Latvijai konventā, vismaz līdz šim, nav paredzētas balsstiesības.

Savukārt Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Guntars Krasts pauda pārliecību, ka kandidātvalstīm tomēr būs iespēja ietekmēt konventa lēmumu, vienīgi pašlaik vēl par šiem ietekmēšanas instrumentiem ir pāragri spriest. G. Krasts nosauca vairākas konkrētas lietas, ko Latvija, līdzīgi kā pārējās kandidātvalstis, sagaida no ES. Pirmkārt, tā ir koordinēta plānveida pieeja politisko, ekonomisko un citu jautājumu risināšanā. Otrkārt, tā ir ekonomiskā telpa, kura tiek zināmā mērā pasargāta no ārējā spiediena. Kandidātvalstis nākotnes ES redz kā milzīgu ekonomiski vienotu vienību, kas varētu konceptuāli vienoties ar citiem starptautiskā tirgus partneriem. Tāpat vairumā kandidātvalstu valda pārliecība, ka, iestājoties ES, tās būs spiestas būt liberālākas.

Eiropas lietu forumā apspriešanai tika piedāvāts Eiropas kustības Latvijā (EKL) darba grupas sagatavots deklarācijas projekts, ar kuru EKL vēlas rosināt plašāku diskusiju par to, kādu vēlamies veidot ES nākotni.

Artis Nīgals, “LV” Eiropas lietu redaktors