Par drošiem un veselīgiem darba apstākļiem

Par darba aizsardzības likumdošanu

2002. gada 1. janvārī spēkā stāsies jaunais Darba aizsardzības likums, kas visai būtiski maina darba aizsardzības likumdošanas filozofiju, vakar, 3. decembrī, preses konferencē informēja Labklājības ministrijas Darba departamenta Darba aizsardzības politikas nodaļas speciālists Renārs Lūsis.

Kopš 1993. gada spēkā esošā likuma “Par darba aizsardzību” normas vērstas galvenokārt uz sliktu darba apstākļu radītu seku likvidēšanu, piemēram, darba devējam jākompensē uzturēšanās kaitīgā darba vidē, apmaksājot darbiniekam garākus atvaļinājumus, sedzot uzturēšanās izdevumus sanatorijās un tamlīdzīgi. Jaunajā likumā turpretī akcents likts uz tādas darba vides izveidošanu, kas garantē nodarbināto drošību un veselību darbā. Galvenā uzmanība pievērsta preventīvu darba vides uzlabošanas pasākumu veikšanai, vairāk līdzekļu ieguldot darba vietu sakārtošanā un modernizēšanā, nevis ārstniecības izdevumu segšanā darbinieku slimību vai nelaimes gadījumos, kas radušies veselībai kaitīgu vai bīstamu darba apstākļu dēļ.

Likumā ir iestrādātas Eiropas Savienības prasības, pieredze un principi. R. Lūsis minēja būtiskākos no tiem. Veidojot darba vidi, jānovērš darba vides riski un to avoti, jāņem vērā tehnikas, higiēnas un medicīnas attīstība un jāizmanto jaunākie sasniegumi šajās jomās.

Darba vide jāpiemēro indivīdam, ņemot vērā tā fiziskās īpatnības. Līdzšinējā likumdošana individualizētu pieeju darba vides veidošanā neparedzēja. Kaut gan tas palielinātu darba vides veidošanas izmaksas, bīstamais noteikti jāaizstāj ar drošo vai mazāk bīstamo. Kolektīvajiem darba aizsardzības pasākumiem jādod priekšroka salīdzinājumā ar individuālajiem, piemēram, telpā jāierīko jaudīga ventilācijas sistēma, nevis darbiniekiem jāizsniedz respiratori. Jaunais likums paredz vairāk uzmanības veltīt nodarbināto instruktāžai un apmācībai darba aizsardzībā. Nav lielas jēgas, ja darba devējs formāli liek parakstīties uzņēmumā strādājošajiem par darba drošības noteikumu ievērošanu, neinformējot par konkrētiem riskiem darba vietā, sacīja R. Lūsis. Tāpat darba devējam svarīgi ir izvērst sadarbību ar nodarbinātajiem un uzticības personām, jo tieši viņi vislabāk zina, ko nepieciešams mainīt darba vidē, kur viņi diendienā uzturas.

Ikviena darba devēja pienākums ir izveidot darba aizsardzības sistēmu, kurā ietilpst darba vides novērtēšana un iekšējā uzraudzība, kā arī darba aizsardzības organizatoriskās struktūras izveide. Uzņēmumā, kurā strādā mazāk par pieciem cilvēkiem, nav nepieciešams algot īpašu darba aizsardzības jautājumu speciālistu. Atbilstoši apmācīti, šo pienākumu var uzņemties paši darba devēji. Ja nodarbināto skaits uzņēmumā nepārsniedz piecdesmit, jāizraugās viens speciālists, kas atbild par darba aizsardzību. Tai nav jābūt atsevišķai štata vietai, bet darba devējam ir jāatvēl šim speciālistam laiks, kad veikt šo papildu pienākumu. Ja darba kolektīvs ir lielāks nekā piecdesmit cilvēku, tajā ir jābūt vismaz diviem darba aizsardzības speciālistiem.

Kā pastāstīja R. Lūsis, patlaban jau darbojas vairākas privātfirmas, kas sniedz konsultācijas darba aizsardzības jautājumos. Līdz 2002. gada jūlijam tiks izstrādāti Ministru kabineta noteikumi, kas noteiks, kā novērtēt darba aizsardzības speciālistu un institūciju kompetenci. Darba devēji varēs aicināt šos speciālistus novērtēt darba vides risku un, ja nepieciešams, veikt atbilstošos pasākumus darba vides uzlabošanai.

Lai sekmētu jaunā likuma ieviešanu, līdz šā gada beigām darba devējiem tiks nosūtīts neliels informatīvs materiāls, kurā būs ietverts atgādinājums par jaunā likuma spēkā stāšanos. Savukārt nākamā gada sākumā tiks izdota plašāka informatīvo materiālu kopa, kurā vienkāršā valodā tiks izskaidrots, kā īstenot likuma punktus, informēja R. Lūsis.

Valsts darba inspekcijas (VDI) direktors Jānis Bērziņš uzsvēra, ka atšķirībā no līdzšinējā likuma, kura normas pieļāva, ka atbildība par darba drošību tiek novelta uz kādu darbinieku, jaunais likums paredz, ka par darba drošību uzņēmumā atbild darba devējs. Jaunais likums prasa patstāvīgi plānot darba aizsardzības pasākumus, nevis tikai novērst VDI inspektoru konstatētos trūkumus, kā tas bija līdz šim. Turpmāk VDI inspektori prasīs uzņēmumu vadītājiem plānus, lai pārliecinātos, kā ilgtermiņā paredzēts atvēlēt līdzekļus jauno prasību ievērošanai. J. Bērziņš atzina, ka darba vides pārveidošana atbilstoši visām darba drošības un nekaitīguma prasībām nav lēts pasākumu kopums, tāpēc nevar prasīt, lai tas notiktu vienā mirklī. Tām darba vietām, kas izveidotas pirms noteikumu spēkā stāšanās brīža, līdz 2004. gada 31. decembrim tiek dots ilgs pārejas periods, kura laikā jāsakārto esošie darba līdzekļi un vide. Jaunizveidotajām darba vietām MK noteikumu prasībām jāatbilst kopš darbības uzsākšanas.

J. Bērziņš pozitīvi vērtēja to, ka jaunais likums veicinās sociālo dialogu starp darba devēju un darba ņēmēju, jo tādējādi ieguvēji būs abas puses. Turpretī, ja darba apstākļi ir kaitīgi veselībai, nodarbinātais ir tiesīgs iesniegt atlūgumu un pēc VDI slēdziena par darba vietas neatbilstību visām normatīvajos aktos noteiktajām prasībām saņemt kompensāciju sešu mēnešu vidējās izpeļņas apmērā.

Kā atzina VDI direktors, patlaban problēmas ar darba aizsardzību uzņēmumos ir tāpēc, ka nav izstrādāti pietiekami stingri iekšējās kārtības noteikumi, nav veikta nodarbināto drošības instruktāža vai apmācība, darba līdzekļi neatbilst MK noteikumiem, kā arī darba kultūra ir diezgan zema. Kad katrā uzņēmumā būs izveidota darba aizsardzības sistēma, strādās VDI licencētā uzņēmumā apmācīts darba aizsardzības speciālists, veikta vides iekšējā uzraudzība un riska novērtēšana, kad nodarbinātie būs instruēti un zinoši darba drošības jautājumos, kā arī viņiem būs veiktas obligātās veselības pārbaudes, uzņēmums būs īstenojis nepieciešamos pasākumus darba aizsardzībā.

Marika Līdaka, “LV” nozares redaktore