Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar saviem gaismas saucējiem augot apziņā un pašapziņā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.12.2001., Nr. 176 (2563) https://vestnesis.lv/ta/id/56190

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kā Latvijas tiesiskās domas celmlauzis

Vēl šajā numurā

05.12.2001., Nr. 176 (2563)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar saviem gaismas saucējiem augot apziņā un pašapziņā

25. novembrī Rīgas Latviešu biedrībā notika Aleksandra Būmaņa 120. dzimšanas dienas sarīkojums “Gaismu sauca”

Aleksandrs Būmanis

BUMANIS COPY.GIF (110026 bytes)Jubilāru no jauna iepazīstot:

Kultūras programmu “Gaismu sauca” pērn aizsāka Rīgas Latviešu biedrība kopā ar Latvijas Rakstnieku savienību un rajonu pašvaldībām, iecerot to kā nepārtrauktu akciju, lai ik gadus atcerētos kādu ievērojamu kultūras un sabiedrisko darbinieku. Latviešu biedrības priekšsēdis Jānis Streičs toreiz novēlēja: “Lai gaismas saukšanas diena kļūst mūsu tradīcija un pulcina pie labo paraugu spožuma latviešus no visiem novadiem un laiku laikiem!” Šoreiz tika godināts ievērojamais jurists un kultūras darbinieks Aleksandrs Būmanis, kam šūpulis kārts Jaunpiebalgā. “Latvijas Vēstneša” 29. novembra numurā jau rakstījām par Jaunpiebalgas Goda istabu un Gaismas saucēju programmā iekļauto Latvijas labāko lauku sētu daudzinājumu. Šoreiz — par zinātnisko konferenci “Aleksandram Būmanim — 120”.

Ievadot konferences darbu, Rakstnieku savienības priekšsēdis Valdis Rūmnieks sacīja: “Pieminot savus lielos cilvēkus, mēs viņus labāk iepazīstam. Ik gadus mēs atšķiram pa lappusei, bet katra lappusīte paver okeānu. Atklājas, ka tās bijušas universālas personības, profesionāļi daudzās nozarēs. Ar lielu atbildību pret savu tautu un valsti. Tās ir mūsu saknes, mūsu kultūras pamati.”

Latvijas brīvvalsts Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes profesors un Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks Aleksandrs Būmanis nebija tas cilvēks, kas tiktu godam pieminēts padomju varas laikos. Viņa vārdu velti meklēt to laiku enciklopēdiskajos izdevumos. Izauga vairākas paaudzes, kas labākajā gadījumā zināja tikai to, ka viņš sacerējis mūziku Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienām”. Pirmie izdevumi, kuros sniegtas ziņas par Aleksandru Būmani kā juristu, žurnālistu, tulkotāju, valodas kopēju un teātra mūzikas autoru, ir enciklopēdiskā grāmata “Latviešu rakstniecība biogrāfijās”, Teātra un kino enciklopēdija un Piebalgas novada vēsturnieces Vēsmas Johansones grāmata “... Un Jaunpiebalga” — par kultūras, zinātnes un citu nozaru darbiniekiem, kas dzimuši, dzīvojuši vai strādājuši Jaunpiebalgā.

Par to, cik liela nozīme Aleksandra Būmaņa dzīvē bijusi viņa jaunības gadu draudzībai ar Rūdolfu Blaumani, ļauj spriest literatūrpētnieces Līvijas Volkovas monogrāfija par Rūdolfu Blaumani viņa Kopoto rakstu 9.sējumā. Rakstnieka uzmanības lokā viņš ienāca, vēl būdams Rīgas ģimnāzists. Pēterburgā studējot tieslietas, ar sava labvēļa gādību kļuva par ziņu nodaļas vadītāju. Pa vasarām uzturoties dzimtajā pusē, students apgrozījies arī ērglēniešu sabiedrībā kopā ar brāļiem Blaumaņiem un Pēteri Blauu. Nereti kopā ar draugu sacerējis pa dziesmai, ko četratā uzreiz arī izpildījuši. Kad tapa mūzika “Skroderdienām”, Aleksandram bija deviņpadsmit. Sadarbība turpinājusies, un Blaumanis uzticējies viņa muzikālajai gaumei. Taču nav atbalstījis nodomu pamest iesāktās studijas un pāriet no juridiskās fakultātes uz konservatoriju. Autore citē vēstuli, ko Rūdolfs Blaumanis no saviem “Brakiem” rakstījis uz Pēterburgu: “Es šaubos par Tevi kā komponistu. (..) Teorētiķis — varbūt. Bet, ja es arī maldītos, ja Tu varbūt būtu graciozās mūzikas radītājs, par kādu es Tevi vairāk turu, ir tad Tev universitāte katrā ziņā būtu jāpabeidz.” Vēstuļu bijis daudz (autore konstatējusi 64) — par visdažādākajiem literatūras, žurnālistikas, teātra un sadzīves jautājumiem. Bet visvairāk — ar rakstnieka rūpi par sava nenosvērtā drauga noturēšanu uz ceļa, ar sāpi par to, ka apdāvinātais jauneklis dažādās izpriecās nelietīgi izšķiež prāta un dvēseles spēkus. Ar pieredzējušas pētnieces pārliecību Līvija Volkova apgalvo, ka Blaumanis ne par vienu citu nav cīnījies ar līdzīgu “nervu un sirds asiņu līdzdalību”. Un, norādot uz Aleksandra Būmaņa vēlāko sekmīgo un augstu novērtēto darbību Rīgas apgabaltiesas vadīšanā, juridiskās terminoloģijas izkopšanā, daiļliteratūras tulkošanā un žurnālistikā, viņa uzdod retorisku jautājumu: “Vai ir pamats uzskatīt, ka pie visa sava daļa ir arī Rūdolfam Blaumanim?” Tas nav viegli pierādāms, jo tās nav precīzās mērvienībās izsakāmas lietas. Par to var tikai domāt, un monogrāfija vedina uz tādām pārdomām.

Konferencē tika nolasīti seši referāti — par galvenajām Aleksandra Būmaņa personības šķautnēm. Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs — par sava tālā kolēģa juridisko karjeru (referātu publicējam atsevišķi), akadēmiķis Viktors Hausmanis — par saistību ar teātri, profesors Oļģerts Grāvītis — par muzikālo apdāvinātību, literatūras zinātnieki Jānis Zālītis un Ilgonis Bērsons — par darbību daiļliteratūras tulkošanā un žurnālistikā, “Fraternitas Lettica” seniors Andris Garančs — par saistību ar šo korporāciju.

Raksturojot Aleksandru Būmani kā izcili apdāvinātu cilvēku, Viktors Hausmanis pievērsa uzmanību Rūdolfa Blaumaņa cīniņam par to, lai jauneklis izkoptu un attīstītu savus talantus līdz pilnībai. Muzikālās izglītības Aleksandram nebija, arī savu klavieru nebija. Aicinot viņu ķerties pie “Silmaču” mūzikas sacerēšanas, Blaumanis rakstījis: “Nāc! Darba istaba jau izmazgāta. Es dodu ēst un īrēju klavieres, tu strādā divas stundas dienā.” Tapa 24 dziedāšanas numuri, kas gadu ritumā pilnīgi saauguši ar izrādi. Bet pēc pirmizrādes, kas notika 1902. gada 30. janvārī, mūzika tika tikpat neganti nokritizēta kā luga. Jānis Asars gan rakstīja, ka Blaumanis ticis uz skatuves, tikai pateicoties Būmanim, taču galīgi nolika arī mūziku, nosaukdams to par “maisījumu no operetu atmiņām un tautasdziesmām”. No daudzajiem kritiķiem vienīgi Luize Skujeniece bijusi pielaidīgāka, atzīmēdama, ka mūzikā, īpaši “Šūpuļdziesmā”, labi uztverts tautasdziesmu raksturs.

Profesors Oļģerts Grāvītis atgādināja, ka liktenīgas kļūdas mūzikas kritikā nebūt nav retums. Pēc Alfrēda Kalniņa “Baņutas” pirmizrādes jau nākamajā rītā 16 avīzēs parādījušās atsauksmes, un 15 no tām — iznīcinošas. Komponistam tika sirsnīgi ieteikts palikt pie dziesmām, jo opera nekādi neesot viņa žanrs. Vienīgo pozitīvo vērtējumu devis Jānis Sudrabkalns, kas “Baņutā” saskatījis latviešu nacionālās opermūzikas aizsākumu. Līdzīgi noticis ar “Skroderdienu” mūziku, ko profesors Oļģerts Grāvītis nosauca par sadzīves mūzikas, tautiskas dziesmuspēles šedevru. Toreiz, pirms gandrīz simt gadiem, bez jau minētās Luizes Skujenieces tajā kaut ko labu saskatījis vēl tikai Emīls Dārziņš, rakstīdams, ka no 24 mūzikas gabaliem viens otrs esot pat ļoti interesants, skaisti tautisks. Par orķestri nevarēdams nekā laba pateikt, viņš savu kritiku izteicis visai elegantā formā, saudzīgi atzīmēdams, ka vijoles dzied tikai līdz ar balsi, mežragi nosodīti uz mūžīgu grozīšanos pa diviem trim toņiem, onkulis fagots un oboja vispār atstāti mājās utt. Profesoram Grāvītim bijusi tā laime ieprecēties Būmaņu dzimtā un pašam pārliecināties par visu tās locekļu muzikalitāti. Sievastēvs bieži stāstījis, kā viņi ar brālēniem caurām naktīm dziedājuši, ne reizi neatkārtojoties. Un profesors sēdās pie klavierēm un aicināja vēlreiz ieklausīties, kā skan “Ripu rapu mēnestiņis”, ko daudzi uzskata par visīstāko tautasdziesmu: “Tā ir ģeniāla, absolūti latviska melodija. Kad 1940. gadā uz lielo dekādi Maskavā gatavojās vest arī “Skroderdienas Silmačos”, pats Jāzeps Vītols ķērās klāt pie Aleksandra Būmaņa sacerētās mūzikas instrumentācijas, ko vēlāk papildināja vēl Pauls Kvelde. Bez šīs mūzikas “Skroderdienas” nav iedomājamas.”

Faktiem un jaunatklājumiem bagāts bija filoloģijas doktora Jāņa Zālīša referāts par Aleksandra Būmaņa darbību daiļliteratūras tulkošanā. Atsaucoties uz Zigmunda Skujiņa jaunā romāna “Siržu zagļa uznāciens” terminoloģiju, viņš literatūru salīdzināja ar tādu izbijušu brūti, ko grūti aizmirst: jaunībā līdz kādam 1918. gadam tā Aleksandram Būmanim bijusi “brūte”, bet arī vēlāk, kad nāca augsti amati un augsti pienākumi, viņš savu “veco brūti” nav aizmirsis līdz mūža galam. Būdams ļoti rūpīgs un skrupulozs pētnieks, Jānis Zālītis konstatējis, ka Aleksandrs Būmanis iztulkojis vismaz 25 daiļliteratūras darbus un populārzinātniskus sacerējumus, kaut gan enciklopēdiskajos izdevumos minēti tikai septiņi. Pats pirmais un populārākais no viņa tulkojumiem ir Garlība Merķeļa “Latvieši”, kas 1905. gadā iznāca Pēterburgā Anša Gulbja apgādā. Tai pašā gadā viņš pārtulkoja arī otru populārāko Merķeļa darbu — “Vanems Imanta”. Izrādās, ka vienlaicīgi to izdarījusi arī Erdmaņu Lizete, vēlākā Kārļa Skalbes dzīvesbiedre, un viņai tas bijis pirmais publicētais tulkojums. Referentam nav bijis viegli identificēt visus Aleksandra Būmaņa tulkojumus — daži bijuši anonīmi, dažu autorība grūti nosakāma, turklāt padomju laikos daudzi darbi atradās specfondos. Vēl sarežģītāku uzdevumu sev bija izvirzījis daudzpieredzējušais pētnieks Ilgonis Bērsons, mēģinādams noskaidrot Aleksandra Būmaņa devumu žurnālistikā: vairākos izdevumos viņš bijis līdzredaktors, nodaļas vadītājs, savus rakstus bieži publicējis bez paraksta vai ar dažādiem pseidonīmiem. Par autentiskāko avotu referents izvēlējies “Jaunās Pēterpils Avīzes”, kur viņš bijis vienīgais redaktors. Tās Anša Gulbja apgādā iznāca Pirmā pasaules kara laikā (no 1915. gada 3. oktobra līdz 1916. gada 8. aprīlim) un piedzīvoja tikai 54 numurus. Un arī tad nav bijis iespējams noteikt, vai visu anonīmo ievadrakstu un redakcijas rakstu autors ir tieši viņš. Sevi redaktors nekādi nav izcēlis, un par viņa nostāju var spriest galvenokārt pēc tā, ar kādiem autoriem viņš sadarbojies, kā laikraksts centies rūpēties par kultūru un palīdzēt bēgļiem uzturēt mundru garu. Ar pirmo numuru tas sāka publicēt Raiņa drāmu “Jāzeps un viņa brāļi”. Dzejnieks tai laikā dzīvoja Kastaņolā, tādējādi lugas ceļš no Šveices veda uz Pēterburgu un tikai no turienes uz Latviju.

Atšķir lappusi — un atveras okeāns! Šķiet, tāda sajūta bijusi referentiem, pamatīgāk iepazīstot kādu Aleksandra Būmaņa daudzpusīgās personības šķautni. Katrā ziņā tāda radās klausītājiem. Tā tiešām bija gaismas saukšanas diena.

 

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!