Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Jānis Muižnieks:

Kā Latvijas tiesiskās domas celmlauzis

Referāts zinātniskajā konferencē “Aleksandram Būmanim — 120” 2001.gada 25.novembrī

Jānis Muižnieks Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Jubilāru izvērtējot:

Aleksandrs Būmanis bija juridisko zinātņu doktors, profesors, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs. Gan zinātniskajā un pedagoģiskajā darbā augstskolā, gan praktiskajā darbā tiesā viņš ir atstājis neizdzēšamas pēdas Latvijas tiesiskās domas attīstībā un visas kultūras dzīves vēsturē.

Par Rīgas apgabaltiesas dibināšanas dienu uzskatāms 1918.gada 5.decembris, kad tieslietu ministrs iecēla pirmo tiesas priekšsēdētāju zvērinātu advokātu Frici Gailīti. Rīgas apgabaltiesā, gluži tāpat kā pārējās tiesās, gāja grūti ar tiesnešu komplektēšanu. Fricis Gailītis atceras, ka iecelšana tolaik bijusi vienkārša un ātra, jo varēja justies laimīgs, ja izdevās kādu pierunāt iestāties darbā. Viņš kādu dienu sastapis tiesas ēkas priekštelpā savu bijušo skolas biedru Aleksandru Būmani, tērpušos garos svārkos. Būmanis patlaban kā bija iebraucis no Pēterpils un ieradies tiesā pieteikties uz kādu vietu. Abi uz ātru roku apspriedušies, ka patlaban, pārejas laikmetā, vajadzīgākais amats būtu svarīgu lietu izmeklēšanas tiesnesis. Gan Būmanis mēģinājis atrunāties, ka viņš no kriminālistikas neko vairs neatceras, viņam šai nozarē neesot piedzīvojumu. Nekas tomēr nelīdzējis, kandidāts bijis labs un derīgs un pēc pāris mirkļiem Būmanim jau bijis “amats rokā”. Viņu apstiprināja amatā 1918.gada 16.decembrī. Tomēr Būmanis pie savu uzdevumu pildīšanas laikam nemaz nav ticis. 1919.gada 2.janvārī tiesas darbība tika pārtraukta. To atjaunoja 1919.gada 10.jūnijā. 1920.gada 22.janvārī par III civilnodaļas vadītāju, tiesas priekšsēdētāja biedru izraudzījās tiesnesi A.Būmani.

Tiesas priekšsēdētājs Fricis Gailītis bija iesniedzis Tiesu palātas priekšsēdētājam lūgumu atbrīvot viņu no amata, un 1920.gada 8.februārī Ministru kabinets viņu arī atbrīvoja. Aleksandru Būmani 13.februārī iecēla par Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja vietas izpildītāju, bet 26.maijā — par Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju.

Arveds Švābe vēlāk rakstīja:’ ‘Līdzīgi dažiem citiem latviešu tiesībniekiem (..) Būmaņa ceļš uz jurisprudenci gāja caur rakstniecības un žurnālistikas zaļajām druvām. Tāpēc arī viņš tiesu pilī ieradās jau nobrieduša vīra gados un ne kā tukšenieks, bet pilns dzīves un grāmatu gudrības, lai 39 gadu vecumā (1920) nostātos un līdz mūža beigām paliktu Latvijas galvaspilsētas apgabaltiesas priekšgalā.” (*Arveds Švābe. Aleksandrs Būmanis//Tieslietu Ministrijas Vēstnesis. — 1937.)

Aleksandrs Būmanis bija Latvijas lielākās apgabaltiesas priekšsēdētājs. Viņa pārziņā atradās ne vien Rīgas, bet arī visas Vidzemes tiesas un tiesu iestādes. Tiesas darbam vēršoties plašumā, palielinājās tiesnešu un tehnisko darbinieku skaits. Jauni un atkal jauni juristu kadri nāca un meklēja praktiskās zināšanas Rīgas apgabaltiesā. Aleksandrs Būmanis viņiem bija liels skolotājs un cēls paraugs. Ar savu autoritāti un humora sajūtu viņš spēja nolīdzināt arī domstarpības, kas kolēģiem dažreiz radās ikdienas darbā. Ar savu laipnību un izpalīdzību, kā arī nopietnību, noteiktību un stingrību, kur apstākļi to prasīja, Būmanis panāca, ka darbs tiesā ritēja labā saskaņā un savstarpējā cieņā. (Jēkabs Drande. Aleksandrs Būmanis//TMV.—1937.—925.lpp.)

Šo darbalauku viņš ļoti iemīlēja un atteicās no vairākkārt piedāvātā senatora amata. Līdztekus darbam Rīgas apgabaltiesā Aleksandrs Būmanis strādāja Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Sākumā viņš bija “stundu docents” (jaunākais docents), tad vecākais docents un profesors.

Aleksandra Būmaņa zinātnisko darbu vislabāk raksturo prof. Dr.V.Sinaiska, doc. P.Lejiņa, prof. A.Švābes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātei iesniegtā atsauksme:

“Aleksandrs Būmanis sarakstījis divus zinātniskus pamatdarbus: viens veltīts jautājumam par ārlaulības bērnu civiltiesisko stāvokli (darbs privātdocentūrai), otrs – galvojuma problēmai civiltiesībās (doktora disertācija). Abus šos darbus fakultāte savā laikā novērtējusi: pirmo kā privātdocentūras, otro – doktorāta cienīgus. Sīkākas atsauksmes par šiem darbiem iesniegtas jau savā laikā fakultātei. No tām redzams, ka Aleksandrs Būmanis ar zinātnisku prasmi ir izpētījis minētās problēmas un nācis pie interesantiem slēdzieniem, it sevišķi mācībā par galvojumu. Abi šie darbi uzskatāmi par vērtīgiem ieguvumiem samērā vēl trūcīgajai civiltiesiskajai literatūrai latviešu valodā un šai ziņā pelna pilnīgu atzinību. Bez tam, kā zināms, Aleksandrs Būmanis ir Latviešu konversācijas vārdnīcas redaktors, kurā viņš ierakstījis īsus, bet izsmeļošus apcerējumus par civiltiesiskajiem jautājumiem (civillikumiem). Viņam arī piederēja tas gods kopdarbībā ar citiem pārtulkot civillikumu kopojumu latviešu valodā visumā diezgan noteikti un skaidri, pie kam pati terminoloģija, kas jau dabīgi sagādā lielas grūtības, ir izstrādāta ar viņa ļoti uzmanīgu līdzdalību. Viņa spalvai pieder arī autora tiesību tulkojums ar senāta paskaidrojumiem (neliels, bet vērtīgs komentārs).

Visu teikto vērā ņemot, kā arī to, ka Būmaņa kungs ir Tieslietu ministrijas Vēstneša redaktors no tā dibināšanas laika un civiltiesību docents Latvijas Universitātē ar ilggadīgu pedagoģisko praksi, ir pilnīgi pietiekošs un taisnīgs pamats, lai fakultāte ievēlētu docentu, doktoru Aleksandru Būmani par profesoru, ar to vēl vairāk pamudinot viņu pārnest visu savu darbību uz Universitāti.” (LVVA, 7427.fonds, 287.lieta)

Aleksandram Būmanim no visām tiesību nozarēm tuvākā bija civiltiesības. Civiltiesībās viņš sarakstīja un publicēja daudzus darbus. Tiem raksturīga stingra sistēma, spēcīga argumentācija un domu skaidrība. A.Būmanis labi pārzināja citu valstu civiltiesības un civiltiesību teorijas, īpaši romāņu un ģermāņu tiesību teorētiskos pamatus, kas sakņojas romiešu tiesībās.

Aleksandrs Būmanis izstrādāja un 1935.gadā publicēja “Romiešu tiesību hrestomātiju”.

Universitātē viņš lasīja lekcijas arī romiešu tiesībās. Lūk, kā šo darbību raksturo prof. V.Sinaiskis, prof. A.Švābe, K.Dišlers:

“(..) Šinī novadā Aleksandrs Būmanis ne tikai parāda avotu pārzināšanu, bet arī nodibina sakarību romiešu un tagadnes tiesību institūtu attīstībā, kas sevišķi sakāms par mūsu civiltiesībām, kuras, kā zināms, izaugušas uz romiešu tiesību pamatiem.

Aleksandrs Būmanis nodarbojas arī ar romiešu tiesību avotu tulkošanu, starp citu viņš sagatavoja Gaja Institūciju tulkojumu. Šis darbs ļoti atbildīgs, kas prasa no autora ne tikai latviešu juridiskās terminoloģijas zināšanu ( kur bieži nepieciešami arī jauninājumi), bet arī oriģināla pārzināšanu. Beidzot nepieciešams atzīmēt, ka mūsu civiltiesības, kas pamatojas galvenokārt uz romiešu tiesībām, spiež katru civiltiesību pasniedzēju apskatīt arī romiešu tiesības.

Tādēļ jāatzīst, ka Aleksandrs Būmanis kā Latvijas Universitātes romiešu tiesību katedras pārstāvis būs sava priekšgājēja profesora Benedikta Frēzes cienīgs atvietotājs.” (LVVA, 7427.fonds, 287.lieta)

Aleksandrs Būmanis aktīvi darbojās arī dažādās sabiedriskās organizācijās. Viņš bija viens no Latvijas Tiesnešu biedrības dibinātājiem un tās ilggadīgs priekšsēdētājs. Doma par Latvijas Tiesnešu biedrības dibināšanu radās Rīgas apgabaltiesas tiesnešu aprindās 1928.gadā, kad politisko partiju vara sāka apdraudēt Satversmē deklarēto tiesnešu neatkarību. Ar 1932.gadu, kad biedrības vadību uzņēmās Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs prof. Dr. iur. A.Būmanis, valde galveno vērību veltīja visu tiesnešu apvienošanai biedrībā, referātu un sabiedriskās sadzīves vakaru sarīkošanai un draudzīgu attiecību nodibināšanai ar Igaunijas un Lietuvas kolēģiem.

1931.gada maijā A.Būmanis kā Tiesnešu biedrības pārstāvis piedalījās Kauņā sasauktajā Baltijas valstu juristu kongresā.

Viņš bija arī Rīgas Juristu biedrības un Latviešu biedrības biedrs, kā arī studentu korporāciju “Fraternitas Lettica” un “Selga” filistrs.

Par nopelniem Tēvzemes labā Aleksandrs Būmanis tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni — vispirms ceturto, tad trešo un otro šķiru.

Aleksandrs Būmanis bija ļoti vispusīgs. Viņš pats, kā raksta Arveds Švābe, neesot varējis pateikt, vai viņš ir vairāk zinātnieks vai mākslinieks, vairāk jurists vai mūziķis’.

Profesors Aleksandrs Būmanis, būdams literāts, ir daudz darījis likumu tulkošanā, latviskošanā un izdošanā; no 1919. līdz 1920.gadam viņš darbojās Tieslietu ministrijas juriskonsultācijā.

Neatkarīgās Latvijas valsts pirmajos gados vēl piemēroja civiltiesisko attiecību regulēšanai Krievijas likumus, 1925.gadā Latvijas Tieslietu ministrija nodibināja komisiju 1864.gada Civillikumu pārtulkošanai latviešu valodā un par komisijas priekšsēdētāju iecēla Aleksandru Būmani. Komisija darbu sekmīgi veica, un 1928.gadā pārtulkotais likums tika laists klajā. 1935.gadā iznāca tā paša likuma Aleksandra Būmaņa un Jāņa Lauvas pārstrādātais izdevums. (L.Birziņa//Latvijas universitātes tiesībzinātnieki)

Kā zināms, pirmais Baltijas civillikumus iztulkoja jau Juris Māters, 1885.gadā izdodams tajos laikos ļoti ievērojamo 935 lappušu lielo darbu “Vidzemes un Kurzemes Privāttiesību Likumu-Grāmata”.

Arveds Švābe 1935.gadā rakstīja:” Metaforā runājot, var apgalvot, ka starp J.Mātera un A.Būmaņa tulkojumu ir tāda starpība kā starp celmainu līdumu un izkoptu jaunsaimniecību. Tikai tā paaudze, kas latvju tiesību zinātnē strādās pēc mums, varēs visā pilnībā vēstures perspektīvē saskatīt to lielo radītāja darbu, ko prof. A.Būmanis ir pastrādājis civiltiesību terminoloģijas un valodas latviskošanas laukā. Šai ziņā viņam tāpat kā Māteru Jurim ļoti noderēja ne vien laba latvju literatūras pazīšana, bet arī ilga literāriska prakse jau studenta gados Pēterburgā. Bez tam A.Būmanim kā likumu latviskotājam ir liela priekšrocība pret visiem citiem līdzšinējiem tulkotājiem: viņš ir zinātnieks, kas saprot ne vien panta valodisko veidojumu, bet arī katra termina un katras normas jēdzienisko struktūru. Tāpēc tulkojot viņš nav verdziski saistīts pie likuma burta, bet var kritiski nostāties pāri tam: pārstatīt oriģināla vārdus, no vairāk sinonīmiem izvēlēties derīgāko un daiļāko, īsināt tautoloģiskās formulas, latviskot vācisku vai krievisku teikumu uzbūvi utt. Tāpēc visumā A.Būmaņa tulkojums ne vien juridiskās precizitātes un literāriskās izteiksmes ziņā paceļas pāri abiem agrākajiem Civillikuma izdevumiem, bet vietām pat pārspēj vācu oriģinālu.” (TMV—1935.)

Tieslietu ministrijas uzdevumā arī 1937.gada Civillikuma galīgo redakciju veica A.Būmanis.

Jaunais Civillikums prasīja izdarīt vēl virkni grozījumu esošajos, kā arī izstrādāt jaunus likumus.

Latvijas pievienošanās 1937.gadā Bernes konvencijai par literatūras un mākslas darbu aizsardzību pamudināja izstrādāt Autora tiesību likumu. Darbu uzņēmās un izdarīja profesors Aleksandrs Būmanis, likums stājās spēkā 1937.gada 15.maijā. Jaunie likumi bija jāizskaidro, jākomentē, lai tie būtu skaidri saprotami ne vien juristiem, bet galvenokārt plašai iedzīvotāju masai. Šai nolūkā Tieslietu ministrija ievietoja žurnālos un laikrakstos veselu sēriju rakstu, un atsevišķas personas, arī profesors A.Būmanis ar priekšlasījumiem uzstājās radiofonā ar “Vispārējs pārskats par jauno Civillikumu” un “Ģimenes locekļu mantiskās attiecības pēc jaunā Civillikuma”.

Arveds Švābe nosauc Aleksandru Būmani par latviešu civilistikas līdumnieku, jo viņš nodibinājis likumdošanas ceļā sankcionētu terminoloģisko praksi un līdz ar to vispār padarījis iespējamu latviešu civiltiesību zinātni.’ Aleksandrs Būmanis bija latviskojis vai radījis no jauna ne vien atsevišķus terminus, bet izkopis arī savu stilu un valodu. Pēc viņa uzskata, ne tiesas spriedums, ne likums nav vienkāršs kancelejas dokuments, tam jābūt prozas mākslas līmenī. To savās atmiņās īpaši uzsvēris Rīgas apgabaltiesas loceklis Jēkabs Drande. Viņš rakstīja: “Būmanis bija kritiķis un jaunradītājs. Vai tas bija zinātnisks darbs vai tiesas spriedums, Būmanis vienmēr pilnīgi patstāvīgi taisīja slēdzienus un tos ietērpa īsos vārdos, vienkāršā kristālskaidrā valodā. Būmaņa kritiskais skats spēja izmest no civillikuma teksta visu nevajadzīgo un dot tam skaidru un saprotamu ietērpu.”

1920.gadā Tieslietu ministrija sāka izdot periodisku žurnālu “Tieslietu ministrijas Vēstnesis” Ar tieslietu ministra 1920.gada 30.jūlija rīkojumu par žurnāla redakcijas locekļiem iecelti senators Miķelis Gobiņš, senators Kristaps Valters un Tiesu palātas loceklis Aleksandrs Gubens, bet Aleksandrs Būmanis — “tulkošanas darbiem”. 14.septembrī viņš jau kļuva pilntiesīgs redakcijas loceklis. Gandrīz katrā žurnāla numurā bija kāds Aleksandra Būmaņa raksts. Dažreiz pavīd arī diezgan nežēlīga kritika par nevīžīgiem autoriem, kuri lieto neprecīzu terminoloģiju vai neizsaka savu domu, bet atsaucas uz kādu autoritāti ar citātu no tā darbiem, “kas tik patīkami atvieglo viņu pašu domāšanas aparātu.’. Būmanis tos nosauc latīņu valodā par Deus ex machina. Šādiem juristiem tiesību zinātne neesot nekas cits kā slaucama govs, no kuras tie cenšoties iegūt pēc iespējas vairāk. Šai sakarā A.Būmanis rakstīja, ka “pēdējā laikā vērojama liela rosība dažādu likumu izdošanā latviešu valodā. Tie ir izvilkumi no Latvijas vai bijušās Krievijas Senāta spriedumiem, cenšoties tos komentēt”. Šādiem izdevumiem, pēc Būmaņa domām, nav nekādas zinātniskas nozīmes, tie tikai atvieglo praktiķiem pašu šo likumu meklēšanu un lasīšanu.’ (Jēkabs Drande. Aleksandrs Būmanis//TMV—1937.) 1935.gada 1.janvārī Būmanis pārņēma redaktora amatu un pildīja to līdz pat savai nāves dienai — 1937.gada 17.augustam.

Aleksandrs Būmanis bija viens no A.Gulbja izdotās “Latviešu konversācijas vārdnīcas” redaktoriem un vadīja civiltiesību nodaļu. Vārdnīcas 15 sējumos publicēti vairāk nekā 200 viņa rakstu.

Aleksandra Būmaņa daudzajiem rakstiem “Latviešu konversācijas vārdnīcā” ir fundamentāla nozīme Latvijas kultūras vēsturē un jo sevišķi tiesiskās domas attīstībā, viņa vārds Konversācijas vārdnīcas titullapā tika saglabāts arī pēc viņa nāves, tikai pieliekot uzvārdam krustiņu.