Ar Latvijas Zinātņu akadēmijas velti Sēlijai

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

“Letonikas” programmas ietvaros

Latvijas Zinātņu akadēmija jau sešus gadus attīsta Latvijas kultūrvēsturisko procesu izzināšanas virzienu, kuru nosacīti dēvējam “Zinātņu akadēmija un Latvijas novadi”. Darba galvenais nolūks izzināt latviešu un citu Latvijā tradicionāli dzīvojušu etnosu etniskās vēstures un kultūras vēstures gaitu, mūsdienu etniskos un kultūras procesus, stiprināt iedzīvotājos sava novada un Latvijas apziņu, cieņu pret mūsu zemes kultūras vērtībām, rosināt novadpētniekus dziļiem meklējumiem. Ieceru īstenošanā iesaistām LZA locekļus un pulcējam ap akadēmiju citus Latvijas zinātniekus, kā arī novadpētniekus, kas ieinteresēti pirmavotos balstītu pētījumu veikšanā.

Līdz šim galveno uzmanību esam veltījuši Latvijas lībiskajiem apvidiem, t.i., apvidiem, kuros pagātnē dzīvoja Baltijas somiem piederīgie lībieši, un Augšzemei jeb Sēlijai, t.i., seno baltu cilšu apvienības — sēļu apdzīvotajai teritorijai. Protams, esam pievērsušies arī citiem Latvijas novadiem — Alūksnei, Bauskai, Cēsīm, Valmierai. Rīcības neatņemama sastāvdaļa ir sadarbošanās ar attiecīgām pašvaldībām. Katrs mūsu darbības posms parasti noslēdzies ar publikācijām, visbiežāk žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” A daļā vai “Latvijas Vēstnesī”. Nupat iznākušais

“LZA Vēstu” A daļas numurs —

2001. gada pēdējais, 5./6. numurs — viss veltīts Sēlijai. Tas tapa kā Latvijas un Lietuvas zinātnieku velte oktobrī notikušajam Sēlijas II kongresam. Apmēram 23 iespiedlokšņu izdevumā ievietoti paplašināti un padziļināti Sēlijas I kongresā 1999. gadā nolasītie referāti. Veikti arī jauni pētījumi. Tajos stāstīts par novada ļaužu darbu, dzīvi, kultūru, valodu pagātnē un mūsdienās, par novadā veiktajiem pētījumiem, kultūras pieminekļiem, cilvēku radošajiem meklējumiem un par daudz ko citu. Numurs bagāti ilustrēts ar melnbaltiem dokumentāliem fotoattēliem, kartēm, zīmējumiem, datu tabulām. Tekstus papildina plaša bibliogrāfija, kas sniedz pārliecinošu ainu par Sēlijas aplūkojumu zinātniskajā literatūrā, rosina tālākiem pētījumiem. Lasītāju uzmanība jāpievērš žurnālā bieži lietotajam poētiskajam terminam “sēļi”, apzīmējot ar to Augšzemes pēdējo divu gadsimtu iedzīvotājus. Etnonīma tiešie nesēji — senās baltu cilts sēļu piederīgie un viņu tiešie pēcnācēji — pirms gadu simteņiem saplūda ar citu senlatviešu un senlietuvju cilšu piederīgajiem un kā tādi vairs neeksistē. Sēļu nosaukums mūsdienās pārņemts un lietots nolūkā saglabāt atmiņas par tālajiem senčiem un godāt viņu kultūras iezīmes, vispirms latviešu valodas sēliskās izloksnes, tautas folkloras un mākslas vērtības.

Visu šo tematisko žurnālu ievada

Jāņa Stradiņa apcerējums par Sēlijas problēmu

atšķirīgos laikposmos un dažādu ļaužu uztverē. Autors stāsta par apzīmējuma “Sēlija” saturu, par senvēstures sēļiem un viņu zemes robežām, par Sēliju kā kultūrvēsturisku novadu, par iedzīvotāju novadnieciskās apziņas atdzimšanu un ekonomisko attīstību, par Sēliju Latvijas jaunās administratīvi teritoriālās reformas skatījumā. Akadēmiķis izsaka nožēlu, ka Latvijas Satversmē kā piektais apgabals līdzās Vidzemei, Kurzemei, Zemgalei un Latgalei nav nosaukta Sēlija, un min trejādas tās satura nosaukšanas iespējas: 1) senās sēļu cilts izplatības areālu, 2) etnogrāfisku novadu ar mīkstajām sēliskajām izloksnēm, 3) kultūrvēsturisku novadu ar īpatnēju mentalitāti, ar savām kultūrvēsturiskām īpatnībām. Tomēr iespējams par Sēliju runāt arī kā par varbūtēju administratīvi teritoriālu veidojumu. Viņš nosauc par sēļiem un Sēliju rakstījušo zinātnieku daļu un viņu nozīmīgākos pētījumus.

Zinātnieks raksturo sēļus kā arhaisku rietumbaltu cilti, kura Latvijas teritoriju varētu būt sasniegusi ap mūsu ēras sākumu un savus ziedu laikus pieredzējusi mūsu ēras 2.–4. gadsimtā. Cilts sākotnēji aizņemtā teritorija aptvērusi Lietuvas Aukštaitijas ziemeļaustrumus, Latvijas Augšzemi un Vidzemes apvidus gar Aivieksti. Vēsturiskās attīstības gaitā sēļi stipri satuvojušies ar ziemeļu kaimiņiem latgaļiem, tomēr saglabājuši arī būtiskas kultūras atšķirības. Izvērtējis novada ģeogrāfiskos apstākļus un vēsturiskās norises, akadēmiķis secina, ka “Latvijas Sēlija neapšaubāmi ir tas novads, kur Latvija savās saknēs visciešāk saskaras ar Lietuvu. Sēlija ir pārejas josla no letgaļu un lietuvju zemēm, tur krustojas šo tautu ietekmes zonas, un tas varbūt daļēji izskaidro novada savdabību”.

Raksturojot Sēliju kā spilgtu kultūrvēsturisku novadu ar savām īpatnībām un mentalitāti, J.Stradiņš nosauc rakstniekus un citus radošus cilvēkus, kuri pārstāv novadu daiļliteratūrā, kultūrvēsturē, mūzikā un zinātnē. Kā apstākļus, kas veidojuši iedzīvotāju mentalitāti, viņš min piemīlīgo ainavu, zemniekiem labvēlīgāko Kurzemes hercogu, vēlāko valsts muižu pastāvēšanu, līdzās darbojošās konfesijas luterismu un katolicismu, kuras dažos apvidos papildina pareizticība un vecticība, aktīvu ebreju kopienu dzīvi miestos, Baltkrievijas plostnieku braucienus pa Daugavu, vairāku vācu mācītāju un pat to dzimtu darbību, novadu zināmu nomaļiskumu un padomju laika sadalījumu starp četriem jaunveidotiem rajoniem. Autors plaši apraksta Sēlijas iedzīvotāju novadnieciskās apziņas atdzimšanu un ar to saistītās kultūras, sabiedriskās un zinātniskās dzīves norises, kas varētu rosināt arī citu novadu ļaudis radošai rīcībai. Akadēmiķis uzsver 1995. gadā dibinātās Sēlijas asociācijas darbības galvenos mērķus: 1) rūpēties par seno sēļu dzīvestelpas izpēti, sēļu vēstures, tradīciju, kultūras un valodas iezīmju un savdabību apzināšanu un dokumentēšanu, 2) apzināt Sēlijā dzimušo un tur strādājušo devumu Latvijai, 3) veicināt novada ekonomisko attīstību, 4) rūpēties, lai administratīvie pārkārtojumi nelabvēlīgi neietekmētu novada ekonomiskās, izglītības un kultūras dzīves tālāko attīstību. Kā nākotnes uzdevumus J.Stradiņš nosauc: 1) zinātnieku un studentu plašāku iesaisti Sēlijas problēmu apzināšanā un risināšanā, 2) Sēlijas sētas izveidošanu Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, 3) Sēlijas izpētes vienotas zinātniskas programmas izstrādi, kura varētu īstenoties “Letonikas” programmas ietvaros, 4) sadarbību ar Lietuvas zinātniekiem un salīdzinošu pētījumu veikšanu, 5) Latvijas un Lietuvas Zinātņu akadēmiju koppasākumu 2003. gadā, kurā varētu apkopot līdzšinējo veikumu, 6) novada kultūrvēsturiskās atdzimšanas ciešu sasaisti ar ekonomisko attīstīšanu.

Rakstā skeptiski vērtēts Sēlijas stāvoklis iecerētās valsts administratīvi teritoriālās reformēšanas rezultātā, jo: 1) administratīvi teritoriālais iedalījums jāsaista ne tikai ar saimniecību, pašreizējām realitātēm un nākotnes vīzijām, bet arī ar vēsturisko ģeogrāfiju un kultūrvēsturiskām tradīcijām, 2) Sēlijas sadalīšana un tās lielākās daļas pievienošana Latgalei darītu šo novadu tikai atpalikušāku un trūcīgāku, jo Latgalei pašai ir daudz savu neatrisinātu reģionālu problēmu, 3) no kultūrvēsturiskā un zinātniskā viedokļa nebūtu pamatoti pievienot vēsturisko Sēliju citādas vēstures, mentalitātes un attīstības novadam Latgalei, 4) arī jaunākie administratīvi teritoriālās reformas modeļi (dalījums 102 novados) nevieš īpašu optimismu par Sēlijas reģionālās identitātes saglabāšanu un tālākveidošanu, jo ieteikumi balstās uz citiem risinājumiem un šauri lokālām ekonomiskām interesēm, 5) zinātnieku un Sēlijas asociācijas viedokli pret novada pievienošanu Latgalei varētu nerespektēt, ja iedzīvotāji aptaujā paustu citu viedokli.

Noslēgumā akadēmiķis secina: “Jebkurā gadījumā, arī ja teritoriālās reformas gaitā neizšķirtos par vienota Sēlijas apriņķa izveidošanu, bet saglabātu līdzšinējo kultūrvēsturiskā novada sadalījumu starp vairākām administratīvi teritoriālām struktūrām, kultūrvēsturiski, Sēliju vienojoši pasākumi būtu jāturpina un reģionālā lokālpatriotisma, “sēliskās izjūtas” izkopšana būtu veicināma.”

Jānis Stradiņš dziļi aplūko arī

Jēkabpils savdabīgo cilmi un izaugsmi

triju vēsturiski etnogrāfisku apgabalu — Augšzemes, Latgales, Vidzemes — sadurvietā pie svarīgā Daugavas ūdensceļa un sauszemes ceļiem upes abos krastos. Autora teiktais mudina novadpētniekus un profesionālus zinātniekus detalizēti skaidrot šādas pilsētas un apkārtnes kultūrvēsturisku jautājumu kopas: 1) iedzīvotāju etniskā un sociālā sastāva veidošanos un ietekmi apkārtnes ļaužu dzīvē un kultūrā, 2) cilvēku amatnieciskās, lauksaimnieciskās, rūpnieciskās, tirdznieciskās un citādas nodarbes, piemēram, ar transportu saistītos darbus, Daugavas zveju u.c., 3) pilsētas un novada izglītības un kultūras iestādes, ar tām saistītos darbiniekus, viņu devumu apkārtnei, Latvijai, pat citām zemēm, 4) no novada nākušos izglītības, kultūras, mākslas, saimnieciskā darba, zinātnes un citu jomu speciālistus un viņu paliekošo devumu, 5) Jēkabpils un novada saiknes ar Daugavas pretējā labajā krastā esošo visai savdabīgo Krustpils novadu un Krustpili. Raksta izskaņā lasāms akadēmiķa skatījums par Jēkabpils iespējamo nākotni, no kura te minēšu: 1) Jēkabpils augšupeju varētu nodrošināt sekmīga administratīvi teritoriālā reforma, kuras rezultātā pilsēta kļūtu par Vidusdaugavas reģiona reālu saimniecisku un kultūras centru, 2) Jēkabpils un novada pētīšana veicama ciešā saiknē ar visas Kurzemes hercogistes un īpaši ar hercoga Jēkaba darbības vispusīgu izzināšanu, 3) labvēlīgos apstākļos Jēkabpils varētu kļūt par Sēlijas pētījumu centru vai vismaz par tādu pētījumu atbalsta punktu.

Turpmāk — vēl