“Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam”

— jautā un atbild akadēmiķis Andris Buiķis

Šodien, 6.decembrī, Rīgas grāmatnīcā “Globuss” ir gaidāms kāds patiess svētbrīdis — oficiāli tiek lasītāju rokās nodota apgāda “Madris” sarūpētā un Latvijas Zinātnes un dialoga centra direktora, habilitētā matemātikas doktora, akadēmiķa Andra Buiķa sarakstītā grāmata “Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam”, kam autors licis apakšvirsrakstu “Par Latviju pasaules kopsakarībās domājot”

Bet pirms tam, aizvadīto piektdien, Andrejdienā (un savā — Andru dienā), tuvāko cilvēku rokās jauno izdevumu autors nodeva Majoru kultūras namā. Grāmatai ir neparasta uzbūve: tā sākas ar pēcvārdu, kas patiesībā ir ievads. Tam seko astoņas radiožurnālistes Lias Guļevskas sarunas ar Andri Buiķi, kurās līdzi piedalās tādas sabiedrībā pazīstamas personības kā Rasma Rozīte, Pēteris Kļava, Juris Tambergs, Jānis Voitkāns, Viktors Kalniņš (Viks) un Ints Burāns. Sarunas papildina akadēmiķa zinātniskie komentāri un fotoattēli.

Šeit lasītājiem pirmo reizi latviešu valodā visjaunāko pasaules zinātnes atklājumu gaismā tiek stāstīts par tādām netveramām lietām kā dvēsele, Dieva esamība, tersionu lauki, enerģijas, vibrācijas, dzīvība un nāve.

Augstu vērtējot grāmatas zinātnisko un izglītojošo nozīmīgumu, autoram sakarā ar tās iznākšanu bija atsūtījuši apsveikumus Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Ministru prezidents Andris Bērziņš.

Un nav nejaušība, ka grāmata pirmos svētkus vispirms radīja Jūrmalā. Ar Majoru kultūras nama vadītājas Laimas Miķelsones gādību jau četrus gadus darbojas klubs “Tavai dvēselei”, kas ik mēnesi pulcina interesentus no visas Latvijas un kurā viens no visvairāk gaidītajiem diskusiju rosinātājiem un vadītājiem vienmēr ir bijis akadēmiķis Andris Buiķis.

Dr.chem. Jānis Polis — “Latvijas Vēstnesim”

Kopīgā pasaules sapratnē: dzejnieks Imants Ziedonis un akadēmiķis Andris Buiķis

Foto: Jānis Polis, 30.11.2001., Majoros

Akadēmiķa Andra Buiķa radiosarunas un komentāri

No Andra Buiķa grāmatas “Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam” pēcvārda un ievada

Pēcvārds — autora pašintervija

Kāpēc grāmata sākas ar pēcvārdu — autora pašinterviju?

Katrā ziņā priekšvārda nosaukšana par pēcvārdu nav domāta kā reklāmas paņēmiens, lai grāmatai piesaistītu vairāk lasītāju.

Pēcvārds tas ir, pirmkārt, tāpēc, ka uzrakstīšanas ziņā tā patiešām ir grāmatas pēdējā daļa. Otrkārt, tāpēc, ka tā mērķis ir palīdzēt lasītājam izlemt, vai viņam šī grāmata ir vajadzīga. Visbeidzot, pašintervija tā ir tāpēc, ka tajā es varu atbildēt uz jautājumiem, kurus man nav uzdevusi ne Lia Guļevska, ne radioklausītāji un klausītāji Majoru kultūras namā.

Kā tev radās doma rakstīt šo grāmatu?

Tā neradās man: šo piedāvājumu — apkopot grāmatā manas sarunas radio ciklā “Mājas svētība” ar Lia Guļevsku — izteica izdevniecība “Madris”.

Kā sākās šīs sarunas “Mājas svētībā”?

To ievadā pastāsta L.Guļevska. Varu tikai piebilst, ka tā nebija mana ideja. Kaut gan kopumā regulāra sadarbība ar Latvijas Radio man ir laikam kopš 60. gadu beigām vai 70. gadu sākuma. Sistemātiski esmu sadarbojies arī ar Latvijas Televīziju. Taču parasti es tiku uzaicināts piedalīties raidījumos vai vadīt raidījumu ciklus. Es gan labi atceros arī tādu reizi, kad pats ļoti noteikti lūdzu iespēju uzstāties Latvijas Radio — 1991. gada janvāra barikāžu laikā.

Kas tas ir par žanru, kādā uzrakstīta šī grāmata?

Uz šo jautājumu vieglāk atbildēt ar noliegumu: grāmata noteikti nav daiļliteratūra, nav akadēmiska tipa zinātnisks darbs un nav arī zinātniskā fantastika. Tas ir mēģinājums apvienot vienā grāmatā saistošu plašai publikai domātu materiālu — radiosarunas — ar tās papildinošu zinātniskāku komentāru daļu.

Par ko ir šī grāmata?

Tie ir jautājumi par dzīves jēgu: kas mēs esam savā dziļākajā būtībā, kas ar mums notiek pēc nāves, kā ir veidots un kā funkcionē viss eksistējošais? Vai bez redzamās pasaules, kuru uztveram ar pieciem maņu orgāniem, pastāv vēl kāda cita, garīgāka realitāte? Kā visu to redz un sajūt cilvēks, kurš uzskatāms par eksakto zinātņu pārstāvi, — matemātiķis? Vai un kā loģiskā domāšana un zinātniskais darbs var tikt savienoti ar ticību kaut kam augstākam — Dievam?

Vai zinātne, īpaši eksaktās zinātnes, šodien attālinās no garīgās sfēras, reliģijas tai skaitā? Pēdējos gados esmu vairākkārt uzaicināts referēt par šiem jautājumiem vairākās visaugstākā līmeņa starptautiskās zinātniskās konferencēs. Varu apgalvot, ka mūsu valsts sabiedrībā minētajos jautājumos visai bieži valda novecojuši uzskati, kā arī neiecietība pret viedokli, kas atšķiras no vairākuma domām. Tās neapšaubāmi ir piecdesmit gadu okupācijas sekas — vardarbīgi uzspiesta rupji materiālistiska pasaules izpratne. Šī vienkāršotā pasaules uztvere palikusi daudzu cilvēku, arī kādas daļas zinātnieku, domāšanā.

Es nedodu neapstrīdamas un pilnīgas atbildes uz iepriekš minētajiem sarežģītajiem un mūžīgajiem jautājumiem, kaut arī, meklējot atbildes uz paša vai arī klausītāju uzdotajiem jautājumiem, esmu studējis visdažādāko literatūru: gan pēdējo gadu zinātnisko, gan dažādus ezotēros darbus. Varbūt tieši tur slēpjas šīs grāmatas atšķirība no vairuma citu darbu, kuri vai nu balstās tikai uz zinātniski jau neapstrīdamiem rezultātiem, bet līdz ar to atpaliek no dzīves aktualitātēm, vai arī izmanto tikai ezotēro literatūru un autoru intuīciju, visai maz rūpējoties par izteikto domu vai hipotēžu zinātnisko saprātīgumu. Tādēļ daudzas no manām atbildēm var būt negaidītas un bieži atšķirsies no mūsu zemē pieņemtajiem viedokļiem, šad tad arī no vispārpieņemtajiem uzskatiem.

Tas ir mans skatījums uz vispārīgām zinātnes problēmām, uz zinātnes un sabiedrības attiecībām, uz zinātnes vēstures lappusēm, uz šobrīd tajā noritošiem sarežģītiem procesiem, uz zinātnes atbildību sabiedrības priekšā un arī mēģinājums kaut kādā mērā prognozēt nākotni.

Par zinātnes sasniegumiem un tās vēsturi ir publicēts visai daudz darbu, arī latviešu valodā ir sarakstītas vai tulkotas dažas grāmatas. Vai šī grāmata ar kaut ko atšķirsies no citām?

Es domāju, ka tā atšķirsies no citiem darbiem vairākos aspektos. Pirmkārt, kā jau minēju, grāmatas sākumdaļu veido sarunas ar radiožurnālisti Lia Guļevsku — cilvēku, kurš savā ikdienas darbā ir visai tālu no zinātnes un tās problēmām. Tādēļ viņas jautājumi var tikt uzskatīti par tādiem, kuri varētu interesēt sabiedrības to daļu, kurai dzīves galvenie mērķi nav tikai ļoti pragmatiskie eksistences un materiālās labklājības jautājumi. Šajā gadījumā tēmas un problēmas neizvēlējās autors — zinātnieks, tie ir jautājumi “no sabiedrības puses”. Otrkārt, liela daļa citu grāmatu apskata kādas konkrētas zinātnes nozares vēsturi vai kādus tās aspektus. Visbeidzot, no citām grāmatām par zinātnes sasniegumiem un tās vēsturi šis darbs atšķirsies ar to (tā varētu būt mana reakcija uz vairākuma grāmatu ļoti komplimentāro, pat apoloģētisko toni pret zinātni, tās vēsturi un sasniegumiem), ka šeit vairāk skan kritika un bažas.

Kāpēc grāmatai ir tik sarežģīta uzbūve — pēcvārds, kas patiesībā ir priekšvārds, ievada saruna, tad pārējās sarunas, dažas paša agrākās publikācijas, tad komentāri un pēc tam cita zinātnieka — Jura Tamberga — darba pārpublicējums?

Par pēcvārda nepieciešamību es jau izteicos. Sarunas ar radiožurnālisti ir reāli notikušu sarunu ierakstu atšifrējumi (diemžēl nav ierakstīta saruna, kurā piedalījās rakstnieks Alberts Bels, manuprāt, tā bija ļoti interesanta, ar radošām idejām), protams, ar teksta literāru apstrādi, taču neko nemainot pēc būtības. Šādās sarunās nav iespējams dziļāk pamatot izteiktos apgalvojumus vai norādīt literatūras avotus, atsaukties uz līdzīgi domājošiem citiem autoriem u.tml.

Komentāru mērķis ir dot iespēju lasītājam dziļāk iepazīties ar viņu interesējošo jautājumu. Uzskatu komentārus par nozīmīgu grāmatas daļu, jo daudzi no tiem balstīti uz literatūru, kura nav viegli atrodama, vairākos gadījumos avoti pat ir grūti pieejami. Komentāri ar atsaucēm uz pašos pēdējos gados izdotu literatūru ir svarīgi arī tāpēc, ka Latvijā nereti pat attiecīgo nozaru speciālisti diskusijās izmanto novecojušus, šodienas zinātnes priekšstatiem neatbilstošus argumentus.

Habilitētā fizikas doktora Jura Tamberga darbu ar autora atļauju (par to esmu viņam ļoti pateicīgs) esmu ievietojis šeit vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka tā ir vienīgā nopietnā Latvijā publicētā zinātniskā analīze par jaunu fizikas teoriju — fizikālā vakuuma teoriju (torsionu laukiem). Var izrādīties, ka šī teorija ir izcilākais zinātnes sasniegums 20. gadsimta beigās. Otrkārt, šīs teorijas autoru lekcijas Rīgā 1998. gada martā izraisīja milzīgu sabiedrības interesi un viedokļu polarizāciju. Treškārt, turpmākajās lappusēs — sarunās un komentāros — diezgan daudz tiek runāts par šo teoriju un tās lietojumiem. Visbeidzot, Jura Tamberga raksts ir maz zināms un nav viegli pieejams, jo savulaik tika publicēts tikai “Latvijas Vēstnesī”.

Vai visi šie spriedumi par zinātni, tās attiecībām ar sabiedrību, apsvērumi par Latviju un tās iespējamo lomu — vai tie nav pārāk teorētiski, ar reālo dzīvi pilnīgi nesaistīti?

Tas ir sarežģīts jautājums — jautājums par inteliģences un varas attiecībām. Inteliģence, tai skaitā zinātnieki, var izvirzīt jaunas idejas. Lēmumu par šo ideju realizāciju pieņem politiķi. Ja tiem trūkst vēlmes šīs idejas iedzīvināt, tās arī tiešām paliek kā tīri teorētiski apsvērumi. Tomēr vēlos uzsvērt, ka abām pusēm — zinātniekiem un politiķiem — sadarbojoties, var tikt īstenotas šķietami nereālas idejas. Teiktā ilustrācijai sniegšu vairākus piemērus no mūsu valsts visjaunākās vēstures notikumiem, kuros arī man ir nācies piedalīties. Pirmo minēšu darbu, ar kuru 1986. gadā lielā mērā sākās Atmoda, — cīņu pret Daugavpils HES būvi. Pēc sekmīga darba ekspertu komisijā pret Daugavpils HES būvi es tiku iekļauts ekspertu komisijā, kuras uzdevums bija novērtēt ekoloģisko situāciju Ventspilī. Mans uzdevums bija izvērtēt, kādas sekas būtu augsnes un pazemes ūdeņu piesārņošanai pēc iespējamas avārijas. Šis ekspertu komisijas praktiskais darbs mūsu neatkarības ceļā bija vēl viens solis pret Maskavas institūciju uzspiestajiem voluntārajiem ekonomiskajiem risinājumiem. Es šī darba rezultātus pēc tam formulēju kā teorētiskas zinātniskas publikācijas. Savukārt dažas no idejām, kuras esmu izteicis pēc mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas, apskatītas ievada 1) komentārā.

Pirms pāris gadiem, precīzāk — 1998. gada sākumā, pēc toreizējā Ministru prezidenta Guntara Krasta uzaicinājuma es kā Latvijas Zinātnes un dialoga centra direktors vadīju darba grupu, kura pavasarī izstrādāja Latvijas tēla veidošanas stratēģiju un formulēja Latvijas Institūta darbības programmu. Pēc to sekmīgas aizstāvēšanas Ministru kabineta sēdē un nepieciešamo dokumentu izstrādes Ministru kabineta 29. septembra sēdē tika nolemts dibināt Latvijas Institūtu, un par tā direktori tika iecelta Vaira Vīķe–Freiberga. Tieši Latvijas Institūta direktores amats bija tas, kura dēļ viņa pameta profesores darbu Monreālas universitātē Kanādā un atgriezās Latvijā. Tas notika 1998. gada oktobrī, un vairāk nekā pusi gada man bija izdevība diendienā strādāt kopā ar nākamo mūsu Valsts prezidenti, jo tieši no šī amata viņa tika ievēlēta par valsts vadītāju. Man tas bija ļoti piesātināts un interesants laiks.

Pēdējais piemērs attiecas uz diskusiju par Pētera Pirmā pieminekli. “Literatūra un Māksla Latvijā” lūdza mani izteikt savas domas. Rīgas dome 2001. gada sākumā nonāca pie tāda paša secinājuma: šis piemineklis jāatdāvina Sanktpēterburgai.

Kādēļ grāmatai ir apakšvirsraksts “Par Latviju pasaules kopsakarībās domājot”? Vai tā nav pakļaušanās modei — tagad ir ļoti populāri grāmatas nosaukumam pievienot Latvijas vārdu?

Nē, tā nav pakļaušanās modei. Domāju, ka man ir zināmas morālas tiesības uz šādu formulējumu. Atgādināšu Latvijas Tautas frontes 1. kongresu, kura laikā uz 100 LTF domes vietām kongresa vadība delegātiem piedāvāja sarakstu ar tieši tik daudz kandidatūrām — un arī es biju šajā sarakstā. Tie, kas sekoja 1. kongresa gaitai, atceras, ka pēc saraksta nolasīšanas sākās asas diskusijas: tika izvirzīta demagoģiska tēze, ka piedāvātajā domes sastāvā ir par maz proletariāta, strādnieku šķiras pārstāvju. Lai mazinātu spriedzi, kura, protams, bija radīta ar nolūku traucēt kongresa gaitu, es atsaucu savu kandidatūru. Ejot uz tribīni, man pēkšņi radās skaidrs formulējums, un to es arī pateicu no kongresa tribīnes: “Nedomāsim par krēsliem, domāsim par Latviju!” Kā redzat, šīs domas otrā daļa paplašinātā formulējumā ir grāmatas apakšvirsraksts.

Starp citu, ne reizi vien esmu prātojis, kāda būtu mana turpmākā dzīve, ja es toreiz nebūtu atsaucis savu kandidatūru, jo tad, bez šaubām, es būtu kļuvis par LTF 1. domes locekli un, ļoti ticams, par politiķi, nevis palicis zinātnē. Manā dzīvē tas ir bijis viens no svarīgiem izšķiršanās brīžiem. Tomēr varu droši teikt, ka toreiz izdarīto izvēli nekad neesmu nožēlojis. Ja toreiz būtu izšķīries par otro — politisko ceļu, skaidrs, ka tad šāda tipa grāmata nebūtu tapusi...

Vai tevi nebaida iespējami pārmetumi, ka esi pievērsies arī ezotērikas jomai tādēļ, ka, pirmkārt, tā šobrīd ir “modē” un, otrkārt, vairs nejūties radošs savā specialitātē — matemātikā?

Vienmēr atradīsies kāds, kurš kaut ko pārmetīs, īpaši tad, ja nerīkojies pēc kādu izdomātiem priekšrakstiem — “tā pieņemts”, “tā vajadzētu”.

Jā, varu piekrist, ka ezotērija pēdējos gados ir populāra un ne tikai Latvijā. Tas varbūt liecina par sabiedrības daļas dabisku reakciju uz to, ka zinātne vairās runāt par “kutelīgiem” jautājumiem (plašāk savas domas par to esmu izteicis turpmākajās sarunās un to komentāros). Ar ezotērijas jautājumiem nodarbojas jau sen, varu pat precīzi nosaukt dienu: 1972. gada 1. augusts, kad sastapu tagad jau aizsaulē esošo Aneti Eihmani un saņēmu no viņas lasīšanai “Dzīvās ētikas” sērijas grāmatas “Agni joga” mašīnraksta eksemplāru (esmu viņai daudz pateicības parādā gan par plašo no viņas saņemto literatūru, gan arī par sarunām, kurās es guvu daudz vērtīga). Līdz aptuveni 1976. gadam es tik ļoti intensīvi studēju dažādu ezotēro literatūru, ka tas atstāja iespaidu uz manu zinātnisko darbu: laika posmā starp 1972. un 1976. gadu man praktiski nav zinātnisko publikāciju. Sabiedriski aktīvi runāt par šo tēmu sāku 90. gadu otrajā pusē, tātad pēc aptuveni ceturtdaļgadsimta studijām. Atbildēt uz otro pārmetumu ir vienkārši. Pēdējos gados manu zinātnisko publikāciju skaits ir pat audzis un tās tiek publicētas arvien prestižākos izdevumos. Vēl vairāk, es turpinu ezotērās literatūras studijas un jūtu, kā tās man palīdz būt radošākam un bagātina ar jaunām oriģinālām idejām. Jūtu, kā šīs studijas pastiprina intuīciju. (- -)

(- -) Grāmata ir gandrīz uzrakstīta, taču nav pabeigta. Un tāda arī paliks — atvērta. Katru mēnesi, katru nedēļu klāt nāk principiāli jauna informācija par grāmatā apskatītajiem jautājumiem. Patiesībā tas ir arī dabiski: sarunu par esības dziļākajiem jautājumiem pabeigt nevar nekad.

Ievads — grāmatai un lasītājam

Guļevska: Profesoram Andrim Buiķim garā sekoju vismaz divus gadus. Līdz beidzot saņēmu drosmi viņu uzunāt. Tas notika Lielupē 1997. gada 23. maijā starptautiskajā konferencē, ko bija organizējusi Rēriha biedrība.

Vēl tagad acu priekšā, kā pēc A.Buiķa uzstāšanās starpbrīdī viņu ielenkuši konferences dalībnieki. Likās, tas nekad nebeigsies un iespēja arī man pieiet pie profesora dilst tieši proporcionāli aizritošajam laikam.

“Laiks nav... Tas ir grūti noteicams “tajās” sfērās”, neviļus atcerējos Eižena Finka vārdus. Un, nolēmusi, ka arī “šajās” sfērās lietas ir nevis tādas, kādas tās ir, bet gan tādas, kādas tās uztveram, rātni stāvēju maliņā, gaidot, kamēr šis “zinātniskais uzbrukums” profesoram beidzot būs galā.

Tā tas sākās. Mūsu sadarbība, ja tā uzdrīkstos nosaukt šīs radiosarunas programmās “Mājas svētība”, “Kāpnes”, “Laikmetu saskare”, regulārās tikšanās ar klausītājiem Jūrmalā, kuru rosinātāja ir Majoru kultūras nama vadītāja Laima Miķelsone. Līdzās A.Buiķim tajās nu jau regulāri piedalās Bērnu slimnīcas reanimatologs Pēteris Kļava, nav atteikusi arī Rasma Rozīte.

Tradicionāli saglabājot intervijas formu, arī ievadā un nobeigumā gribas jautāt akadēmiķim Andrim Buiķim.

Pirms diviem gadiem par šiem jautājumiem sabiedrībā runāja maz. Es toreiz mēģināju noskaidrot to, kas nodarbināja mani pašu. Protams, vienlaikus domājot arī par “Mājas svētības” auditoriju. Lai sarunas nebūtu par sarežģītu. Vajadzēja ieinteresēt ar vienkāršāko un tad, pamazām mācoties pašai, virzīties uz priekšu. Pirmā saruna, atceries, bija par dvēseli, par Dievu, par sargeņģeļiem, par reinkarnāciju, par Latviju, tās nākotni.

Buiķis: Jā. Un pirmais ieraksts bija jūnijā. Tā arī izkārtojām materiālu mūsu grāmatā — hronoloģiskā secībā. Sākumā mēs tiešām nerunājām par zinātni. Tādēļ grāmatā šo radiosarunu autentiskajam tekstam nākuši klāt komentāri. Piemēram, tur, kur pieminu Dieva eksistenci, tas ir, mūsu pirmajā sarunā, tagad varu dot izvērsumu pielikumā, komentāros paskaidrojot plašāk, ko ar to domāju, norādot uz konkrētiem literārajiem avotiem, pasaules zinātnieku atzinumiem.

Vienā ziņā negribu tev piekrist — par vienkāršiem jautājumiem. Tas, kas no parasta cilvēka viedokļa šķiet vienkārši, — piemēram, par dvēseli, sargeņģeļiem —, tie zinātnei ir ļoti smagi jautājumi. Ne velti komentāri tieši pirmajai sarunai iznāca gandrīz paši garākie.

(- -) Ko es vēl gribētu pateikt cilvēkiem, kuri atšķirs šo grāmatu? Pirmkārt, es te nerunāju par tiem jautājumiem, kas jau ir stabili skaidri. Par kuriem ir daudz populārzinātniskās literatūras un kuri tādēļ šajā kontekstā man nelikās interesanti. Šeit apzināti pievērsos tiem slāņiem, kas vēl ir strīdīgi un nav vispāratzīti. Tam ir vairāki iemesli. Viens — vēlēšanās radīt priekšstatu par to, ka zinātnē visas patiesības nebūt nav kā akmenī iecirstas. Daudziem tas varētu sagraut kādu ilūziju. Otrs — tieksme palīdzēt sabiedrībai sagatavoties tām jaunajām, būtiskajām izmaiņām, kas neapšaubāmi būs... Tās hipotēzes, tēzes un apgalvojumus, par kuriem es stāstu, nekādā gadījumā nevajag uztvert kā neapstrīdamu, absolūtu patiesību. Es drīzāk dalos ar jums savos meklējumos. Pasaulē viss ir attīstībā. Zinātniskā etiķete it kā prasa sabiedrībai pasniegt gatavu modeli, neapstrīdamu rezultātu. Pārformulēšu aforismu, kas populārs matemātiķu vidū: “Teorētiskajā matemātikā matemātiskais rezultāts tiek formulēts tā, kā vajag, kā nākas. Bet tad, kad var to izdarīt. Savukārt industriālajā, tehnomatemātikā strādājot, dara, kā var. Bet jāizdara uz to brīdi, kad vajag.”

Sabiedrībai ir interese par problēmām, taču akadēmiskā zinātne atsakās sniegt atbildes. Vai saka — mēs atbildēsim kaut kad nākotnē. Visparadoksālākā atbilde: nopietna zinātne ar to nenodarbojas! Vai tas nav absurds? Cilvēki grib zināt, bet tu esi gatavs nodarboties tikai ar to, kas interesē tevi... Naudu no sabiedrības zinātnieks grib, bet, ja tai ir problēmas, atsakās uz tām atbildēt!

Uzskatu par savu pienākumu mēģināt godīgi sniegt atbildes, piebilstot, ka nevaru garantēt to absolūtu pareizību. Taču šādi mūsu attiecības citam pret citu, man šķiet, ir tīrākas, mēs attīstāmies kopā. Blakus pamatdarbam šis dialogs ar sabiedrību man šobrīd kļuvis gandrīz par pašu nozīmīgāko.