Pirms tapa Latvijas valsts

Latviešu inteliģence atklātās vēstulēs vienam pret otru

Ādolfa Ersa vēstules Jānim Vainovskim 1907–1917

Nobeigums. Sākums — “LV” Nr.174, 30.11.2001.; “LV” Nr.176, 5.12.2001.

Trīspadsmitā vēstule

Adrese: Rīgā, Todlebena, bulv. Nr.2, "Dzimtenes Vēstneša" red.,

nodošanai J.Vainovskim

Vesels! Iedomājos Tev pasniegt šo dzeju, Tavu "Mīlestības Slotu"(?) izlasījis. Tu gan domā, ka es citās pasaules sfērās mājoju. Bet, kā redzi, lieta drusciņ citāda. Patīkami būtu Tev vairāk ko uzrakstīt, bet — kur Tava adrese, nezinu. Ja šo zīmi saņem, aizsūti savu adresi "Dzimtenes Vēstneša" abonentam, kam uz adreses piektais numurs. Tas Tev sasniedzams būs. Daudz neko negudro. Tā īsi. Ja atrodi par iespējamu, liec šito ziņģi nodriķēt. Dabūjis Tavu pamatīgo adresi, rakstīšu par dažām praktiskām lietām. Šimbrīžam paliec sveiks!

Tavs Fabriuss

Edvarda Vulfa vēstule Jānim Vainovskim 1917

Pēterpilī, 16.11. 1917.g.

Sveiki! — Šoreiz tā lieta gāja ļoti ātri. Pusstundas laikā pēc Jūsu vēstules saņemšanas honorārs Jums tika jau nosūtīts. Tā kā Jūs citu adresi nebijāt uzdevuši, tad honorāru adresēju, tāpat kā šo vēstuli rakstu (..).

Tad jau nu Jums gan tagad, ar iestāšanos kara dienestā, materiālā ziņā ies pagrūtāk. Kaut jel Jūs varētu atlicināt vairāk laika priekš literāriska darba un tā kulties cauri. Es varētu nodrukāt kādu Jūsu stāstu. Vai nav pie rokas? Rakstiet feļetonus, kaut ko par literatūru vispārīgi utt. Galvenais jau nu gan — tas laiks.

Pie mums iet juku jukām. Kā ārēji, tā iekšēji. Tāds nosvērtības trūkums, kāds tagad visur valda, sen nav bijis novērojams. Iedomība un patmīlība zied krāšņos ziedos. Katrs ir kungs un ķēniņš. Sauciens pēc autoritātēm bieži vien izvēršas par saucienu pēc elku dieviem. Sīkiem, maziem, taukiem, mīlīgi rūcošiem elciņiem. "Čtobi strachu napuščatj".

Es Pēterpilī laikam nekad nejutīšos īsti kā mājās. Par lielu priekš manis. Par netīru, aukstu un neskaidru. Kas te domā ar vēderu, tam nekādas citas domas ar' nava. Bet kas sapņo, tas staigā apkārt kā mēnešsērdzīgs. Laikam kanālu malā tā lieta citādi nemaz nav iedomājama.

Teātros — tukšums. Garīgs. Kases gan vai lūst no rubuļu smaguma. Izstādēs ar' nekā nav. Ja jau Innokentijs Žukovs ar saviem pingvīnīšiem, cilvēciņiem var iepriecināt skatu, tad variet iedomāties, kā tur vispārīgi izskatās.

Malu malās uz nebēdu osta, pīpē (laikam arī rij) morfiju, kokaīnu, ēteri un citas draņķīgas vielas. Pie "tautiešiem" šis "sports" vēl nava ieviesies, bet dažas dāmas gan tā paklusām runā, ka vajadzēšot sākt izmēģināt.

"Īstie" pēterpilieši, "tautieši", tā saucamie "aboriģeni" — nožēlojama tauta. "Sulu kapieri" caur un cauri. Un kas nokļūst viņu sabiedrībā, paliek viņiem zināmā mērā līdzīgs. Tā dziedātājs Pauls Sakss ar Kanēli (bijušā "Dzimtenes Vēstneša", tagad "Līduma" Kanēļa) brāli savienojušies veikaliskā saderībā un vāra viksi priekš zaldātu zābakiem, pa starpām trumpas sizdams, simtniekus vinnēdams un paspēlēdams.

Pie Artura Bērziņa simtrubuļu mēbelētā istabā (tik viņš maksā mēnesī) notiek otrdienu vakaros "Žūrfiksi", uz kuriem ne katrs tiek aicināts. Tur tēlnieks Zaļkalns rāpo pa grīdu, Saksa madāma (Vīksnas jaunkundze) rāda skunstes stiķus un lamā Bērziņu par "mužiku".

Ech, — pietiks.

Es ļoti maz rakstu, pietiekoši daudz guļu, bet vēl "daudzāk" ēdu, bet šis pēdējais apstāklis mani nebūt netraucē iegūt ar katru dienu lielāku miesas vieglumu. Lētticīgi gari grib mani sūtīt uz Somiju, bet tur jau latvieši mirst nost. Līdz šim gan tādi nelaimes atgadījumi nākuši vienīgi ar ievērojamiem latviešiem, bet kas zin: kādreiz paklūp arī kāds neievērojams.

Ja kāds saka, ka "mēs" kaut ko dabūsim, tad es priecājos par tāda "bērna prātu", jo bērniem tak piederot debesu valstība un tur, jādomā, ir autonomija autonomijas galā.

Un nu — visu labu!