Vēsturnieku komisija savā atskatā.

Par paveikto

Pirms nedēļas, 28. novembrī, Latvijas vēsturnieku komisija, rezumējot trīs gados paveikto un iezīmējot turpmākos uzdevumus, savā sēdē apsprieda un akceptēja komisijas starpziņojumu jeb progresa ziņojumu. Pēc vairākiem redakcionāliem labojumiem tas tika iesniegts Valsts prezidentei un nupat ir nodots publicēšanai “Latvijas Vēstnesī”. Šo dokumentu atzinuši par pieņemamu un publicējamu visi 24 komisijas locekļi — gan Latvijas vēsturnieki, gan ārvalstu pētnieki.

Progresa ziņojums:

Noziegumi pret cilvēci Latvijas teritorijā Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas okupācijas laikā no 1940. līdz 1956. gadam

Priekšvārds

Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā Austrumeiropas valstis varēja sākt pētīt padomju un vācu okupācijas varu nodarītos noziegumus pret cilvēci Otrajā pasaules karā un pēc kara, darot to bez aizspriedumiem atklātā un diferencētā veidā. Šie noziegumi maksāja dzīvību simtiem tūkstošiem pilsoņu, nereti visām okupēto valstu nacionālajām elitēm. Pagājušajos desmit gados vietējie vēsturnieki centušies dokumentēt un noskaidrot šos noziegumus visās centrālās un dienvidu Austrumeiropas valstīs.

Šo pētījumu gaitā viena no svarīgākajām problēmām izrādījusies uztveres un apziņas atšķirības par padomju un nacistu noziegumiem, kas pastāv šais valstīs un citur, it sevišķi Rietumos. Rietumos, kur nacisti bija Otrā pasaules kara ienaidnieki, nacistu izraisītais holokausts bija un vēl arvien ir sabiedrības interešu un uzmanības centrā kā ārkārtīgi brutāls noziegums pret cilvēci. Tai pašā laikā padomju noziegumi pret cilvēci — masveida deportācijas, vajāšanas, ieslodzīšanas, eksekūcijas, nāve gulaga nometnēs un izsūtījumā — Rietumos netika tieši pārdzīvoti, nedz arī bija plaši zināmi, kad tie notika, un tā neiespiedās vispārējā apziņā. Turpretī Austrumeiropas valstīs, ko Padomju Savienība bija vai nu okupējusi, vai kas atradās tās atkarībā līdz 80. gadu beigām vai 90. gadu sākumam, padomju noziegumi, kas savā smagākajā veidā bija turpinājušies līdz pat 50. gadiem, sabiedrības apziņā dominē kā kaut kas tieši pārdzīvots un nesen noticis. Tāpēc gan Austrumu, gan Rietumu vēsturnieku pienākums ir lietot nesen iegūtos avotus un pētniecības brīvību, lai atklātu un izskaidrotu neseno vēsturi visā pilnībā. Austrumeiropas zinātniekiem jāķeras pie nacistu izraisītā holokausta pētīšanas savās zemēs, ieskaitot pētījumus par piespiestu vai brīvprātīgu tautas locekļu piedalīšanos ebreju slepkavošanā, kā redzams no nesenajām apsūdzībām par vietējo iedzīvotāju līdzatbildību Polijā un Rumānijā. Tai pašā laikā Rietumu vēsturniekiem jāizzina un jāizvērtē Padomju Savienības un citu komunistisko režīmu noziegumi pret cilvēci Austrumeiropā.

Kā visām citām valstīm līdzīgā situācijā, arī Latvijai jāsastopas ar uztveres atšķirībām. Latvija un abas pārējās Baltijas valstis īsā piecu gadu laika posmā tika okupētas trīsreiz — pirmā bija Padomju Savienība 1940. gadā, nacionālsociālistiskā Vācija 1941. gadā un atkārtoti Padomju Savienība 1944.–1945. gadā. Latvijas piespiedu pārveidošana par padomju republiku un nelegālā pievienošana Padomju Savienībai 1940. gadā noveda pie masveida deportācijas 1941. gadā, kas skāra tās politisko, saimniecisko, sabiedrisko un kulturālo eliti, un pie otras masveida deportācijas 1949. gadā, kura bija vērsta pret zemniekiem un nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Padomju okupācija bija iemesls arī daudzu iedzīvotāju izceļošanai, bēgot no otras padomju okupācijas 1944.—1945. gadā. Vācu okupācija 1941. gada vasarā, kas pēc briesmīgajiem pirmā padomju okupācijas gada pārdzīvojumiem sākumā ļāva cerēt uz sava veida “normalizāciju”, ātri vien ieviesa ne visai atšķirīgu cietsirdīgu apspiešanas un izmantošanas politiku. Gandrīz visi Latvijas ebreji tika sistemātiski noslepkavoti pirmajos sešos nacistu okupācijas mēnešos.

Pēkšņais grūti izcīnītās neatkarības zaudējums, kam sekoja divi teroristiski režīmi, Latvijas iedzīvotājus nostādīja smagu un sarežģītu ētisku problēmu priekšā. Šīs problēmas saasināja okupāciju varu manipulācijas ar sabiedrības uzskatiem un nacionālajām jūtām, it sevišķi attiecībā uz piederības un naida jūtām. Jāatceras, ka abas okupācijas varas bija sazvērējušās Latvijai atņemt neatkarību (1939. gada 23. augusta Hitlera–Staļina pakts) un abu varu ilgtermiņa mērķis bija tautas pilnīga pakļaušana.

Šo problēmu un manipulāciju analīze un izvērtēšana ir ļoti grūts tagadnes vēsturnieku uzdevums. Notikumu precīzu aprakstīšanu un klasificēšanu apgrūtina vēsturisko leģendu noturība, no kurām daudzas vismaz daļēji var piedēvēt pašiem okupantiem. Tā nacistu varas pārstāvji centās attaisnot savus noziegumus, atsaucoties uz padomju varas noziegumiem iepriekšējā gadā, bet savukārt šo pašu metodi lietoja padomju vara, attaisnojot savas terora metodes pēc 1944.–1945. gada. Tā tika izveidoti nepareizi priekšstati un stereotipi, kas vēl arvien daļēji ietekmē sabiedrisko domu. Vācu propaganda, piemēram, apgalvoja, ka vairākums padomju drošības orgānu locekļu, kas piedalījās politiskajās vajāšanās un deportācijās, bija ebreji. Vēl arvien atrodas latvieši, kas šo apgalvojumu izmanto, lai attaisnotu daža laba sava tautieša piedalīšanos ebreju vajāšanā un noslepkavošanā 1941. gada otrajā pusē. Savukārt padomju varas pārstāvji un vairāki Rietumu autori nereti apgalvoja, ka gandrīz visi latvieši bija piedalījušies ebreju noslepkavošanā. Šis apgalvojums vēl turpina atbalsoties. Tāpēc ir nepieciešams pilnībā apzināt okupācijas varu mērķus un metodes, lai iejūtīgi un diferencēti varētu izvērtēt gan individuālu personu, sociālu un etnisku grupu un visas nācijas ciešanas — politiskās vajāšanas, holokaustu, koncentrācijas nometnes, deportācijas un gulagu —, gan arī ilgtermiņa sekas ciešanas pārdzīvojušajiem un visai tautai.

Lai veicinātu šo sarežģīto problēmu izpēti un darītu pieejamus pētīšanas rezultātus gan Latvijas, gan starptautiskajai sabiedrībai, Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis 1998. gada 13. novembrī izveidoja Starptautisko vēsturnieku komisiju. Tā bija veidota, vadoties no līdzīgām komisijām citās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs. Tagadējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga turpināja sava priekšgājēja iesākto virzienu un ir pagarinājusi komisijas pilnvaras. Komisijai uzdots nepārprotami un skaidri atklāt noziegumus pret cilvēci okupācijas režīmu laikā. Komisija ir veltījusi savu darbu šā uzdevuma veikšanai, rīkojot starptautiskas konferences, veicinot un publicējot pētnieku darbus un attīstot atbilstošas mācību programmas skolās un augstākajās izglītības iestādēs.

Starptautiskās konferences, galvenokārt sadarbībā ar Latvijas Vēstures institūtu, nosaka pētniecības darba virzienus un informē publiku par vēsturnieku atzinumiem. Līdz šim notikušas trīs šādas konferences: “Latvija Otrajā pasaules karā” (1999), “Holokausta pētniecības problēmas Latvijā” (2000) un “1941. gada 14. jūnija deportācija” (2001). Pirmo divu konferenču referāti publicēti sērijā “Latvijas vēsturnieku komisijas raksti”.

Konferences palīdzējušas noskaidrot jautājumus, kuros Latvijas pētnieku atzinumi sakrīt vai nesakrīt ar starptautisko zinātnieku uzskatiem, kā arī noskaidrot vajadzību pēc salīdzinošiem pētījumiem. Vairākos gadījumos konferencēs izcēlušās ļoti pretrunīgas diskusijas, it sevišķi par latviešu piedalīšanos nacistu izraisītajā holokaustā, un par termina “genocīds” lietošanu, aprakstot padomju okupācijas politiku, it sevišķi deportācijas. Šīs pretrunas norāda, ka Latvijas vēsturniekiem nepietiek tikai rūpēties par faktu apzināšanu, izvērtēšanu un pasniegšanu, bet arī par starptautiskās pētniecības attīstību un starptautiski atzītas terminoloģijas lietošanu.

Starptautiski salīdzinājumi ir arī svarīgi, lai izvērtētu vairākus Latvijas vēstures aspektus un tos ierindotu pasaules vēstures kopsakarībās. Šāds aspekts ir autoritārā režīma pastāvēšana Latvijā kopš 1934. gada, kura politiskās struktūras veicināja komunistu varas sagrābšanu 1940. gadā un kura uzsvars uz nacionālo un autoritāro izglītību deva zināmus impulsus nacistu propagandai pēc 1941. gada. Šāds aspekts ir latviešu kolaborācija gan ar padomju, gan vācu pusi. Šie aspekti kā tādi nav nekāds izņēmums un vislabāk ir izprotami kopsakarā ar attīstību citās centrālajās un dienvidu Austrumeiropas valstīs.

Komisija veltījusi sevišķu uzmanību, lai skolās izplatītu atbilstošas vēstures zināšanas un mācību metodoloģijas. Lai to panāktu, komisija sadarbojusies ar Latvijas Izglītības un zinātnes ministriju, Latvijas Vēstures skolotāju asociāciju, muzeju “Ebreji Latvijā”, Latvijas Okupācijas muzeju (1940–1991) un citām izglītības un kultūras organizācijām. “Kontroversiālu Otrā pasaules kara vēstures jautājumu mācīšana” bija skolotāju semināra tēma 2000. gada aprīlī. Vēlāk vasarā sekoja seminārs par holokausta grāmatas “Stāstiet to saviem bērniem” mācīšanu, bet 2001. gada novembrī notika skolotāju seminārs par holokausta mācību metodiku.

Lai veicinātu pētniecības attīstību, komisija izveidojusi četras apakškomisijas: 1. “Noziegumi pret cilvēci Latvijas teritorijā padomju okupācijas laikā 1940–1941”, ko vada prof. Dr. hist. Valdis Bērziņš; 2. “Holokausts Latvijas teritorijā 1941–1944”, ko vada prof. Dr. hist. Aivars Stranga; 3. “Noziegumi pret cilvēci Latvijas teritorijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941–1945”, ko vada prof. Dr. hist. Inesis Feldmanis un 4. “Noziegumi pret cilvēci Latvijas teritorijā otrās padomju okupācijas laikā 1944–1956”, ko vada prof. Dr. hist. Heinrihs Strods. Vairāk nekā 30 Latvijas vēsturnieku patlaban nodarbojas ar svarīgāko okupācijas laika noziegumu pētīšanu. Pētniecības mērķis ir savākt pietiekami pilnīgu un labi dokumentētu pierādījumu krājumu, lai nodrošinātu iespējami precīzu un nenoliedzamu ainu par šiem noziegumiem un to veicējiem.

Holokausts un it sevišķi etnisko latviešu piedalīšanās masu slepkavībās 1941. gada vasarā un vēlā rudenī ir svarīgākais centrālais pētniecības priekšmets. Pirmie atzinumi liecina, ka nepastāv tieša saistība starp notikumiem pirmajā padomju okupācijas gadā (1940–1941) un latviešu grupu dalību ebreju nogalināšanā. Piedalīšanās motīvi meklējami citur (Rudīte Vīksne). Ir iespējams nosaukt atsevišķas personas, kas piedalījās ebreju masu slepkavībās mazpilsētās (Dzintars Ērglis), tādējādi noliedzot klišeju, ka latvieši kopumā bija iesaistīti šajā vardarbībā.

Šis ir tikai šo necilvēcīgo noziegumu izpētes iesākums. Vēl nepieciešams daudz darba, lai analizētu vēsturisko fonu, attiecīgos apspiešanas mehānismus, kā arī visa okupācijas perioda (1940–1991) ekonomiskās, demogrāfiskās, kulturālās un etniskās sekas. Nepieciešama daudz detalizētāka iedziļināšanās sarežģītajos kolaborācijas jautājumos. Jāveido visaptverošas nogalināto un vajāto personu datu bāzes. Tas viss prasa laiku, it sevišķi tādēļ, ka daudzi avoti tikai nesen kļuvuši pieejami. Vēsturnieku darbu sarežģī arī fakts, ka viņiem tikai ar grūtībām pieejami attiecīgie Krievijas arhīvi. Tai pašā laikā ir svarīgi pieminēt, ka pētniecības darbā ir iesaistījušies daudzi jaunās paaudzes vēsturnieki. Viņi iegūst ne vien pieredzi, bet arī iespējas profesionālai karjerai, tādējādi nodrošinot Latvijas historiogrāfijai jaunu vēsturnieku paaudzi, kas darbu turpinās.

Ziņojumi, kurus sarakstījuši četru apakškomisiju vadītāji, sniedz informāciju par apakškomisiju darba mērķiem, pētniecības stāvokli, problēmām un pētniecības darba sasniegumiem līdz 2001. gada vasarai.

 

Pirmā apakškomisija:

Noziegumi pret cilvēci Latvijas teritorijā pirmās padomju okupācijas laikā 1940–1941

 

Rietumu sabiedrībai, kas nekad nav nonākusi tiešā saskarsmē ar boļševistiskā totalitārisma noziegumiem pret cilvēci, par tiem joprojām maz zināms. Informācija par šiem noziegumiem nereti ir nepareiza vai pat sagrozīta. Informācija, kas savulaik nāca no Padomju Savienības, bija pilnībā kontrolēta. Jāievēro arī padomju propagandas un speciālo dienestu loma informācijas sniegšanā. Uzsverot savu līdzdalību Otrajā pasaules karā kā galvenajam, pat vienīgajam, pretfašistiskajam spēkam, Padomju Savienība noliedza pati savus noziegumus pret cilvēci, tos piedēvēja citiem un par nodevējiem vai nacistu kolaborantiem nomelnoja cilvēkus, kas šos noziegumus atklāja. Lai gan mūsdienās ir iespējams atrast nenoliedzamus pierādījumus par padomju noziegumiem pret cilvēci, vēl arvien ir spēki, kas tos cenšas slēpt vai aizbildināt ar padomju līdzdalību antinacistiskajā koalīcijā. Latvijas gadījumā Krievijas Federācija ar šo aizbildinājumu cenšas attaisnot un paglābt no taisnīgas tiesas personas, kas apsūdzētas nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšanā un masu deportāciju realizēšanā.

 

Vēsturiskais fons

Pirms Otrā pasaules kara Latvija, tāpat kā abas pārējās Baltijas valstis — Igaunija un Lietuva —, bija neatkarīga un neitrāla valsts, Tautu savienības locekle, kas neapdraudēja nevienu kaimiņvalsti. Tiesa, kopš 1934. gada maija tās parlamentāro demokrātiju pēc apvērsuma bija nomainījis Kārļa Ulmaņa autoritatīvais režīms. Taču tas bija nesalīdzināmi maigāks par nacistiskās Vācijas un boļševistiskās Padomju Savienības totalitārajiem režīmiem ar savām koncentrācijas un gulaga nometnēm. Ulmaņa režīms ievēroja 1929. gadā noteikto nāvessoda aizliegumu, turklāt Latvija, tradicionāli pazīstama ar toleranto attieksmi pret minoritātēm, kā viena no retajām Eiropas valstīm uzņēma nacistiskajā Vācijā vajātos ebrejus. Sasniegusi tiem laikiem augstu dzīves līmeni un izcilus panākumus tautas izglītībā un kultūrā, tā visnotaļ bija ieinteresēta miera saglabāšanā.

1939. gada 23. augustā agresīvi noskaņotā Vācija un Padomju Savienība noslēdza savstarpēju neuzbrukšanas līgumu, kas noveda pie Vācijas uzbrukuma Polijai un Otrā pasaules kara. Šim un sekojošajam 28. septembrī noslēgtajam līgumam pievienotajos slepenajos pielikumos aiz Baltijas tautu mugurām noziedzīgi tika izšķirts to turpmākais liktenis. Lai gan pagājuši jau vairāk nekā 60 gadu un gan Vācija, gan Krievijas Federācija kā Padomju Savienības mantiniece atzinusi šā slepenā darījuma faktu, kas noveda pie daudzkārtējiem noziegumiem pret cilvēci Baltijā, neviena no abām lielvalstīm nav uzskatījusi par vajadzīgu atvainoties Igaunijai, Latvijai un Lietuvai.

Kopā ar nacistisko Vāciju sagrābusi un sadalījusi Polijas teritoriju, Padomju Savienība sāka rīkoties savā slepenajos pielikumos noteiktajā “interešu sfērā”. It kā rūpējoties par savu drošību, tā 1939. gada septembra beigās un oktobra sākumā uzspieda Baltijas valstīm “sadarbības līgumus”, kas paredzēja tajās ievest ievērojamus Sarkanās armijas kontingentus. Nākamā gada jūnijā, kad Eiropas uzmanība bija pievērsta vācu iebrukumam Francijā, Padomju Savienība okupēja Igauniju, Latviju un Lietuvu, kas nespēja turēties pretī pārspēkam. To darot, tā ignorēja starptautiskās tiesības un divpusējos neuzbrukšanas līgumus.

Latvijā šis pirmais padomju okupācijas periods no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 7. jūlijam piedzīvotās brutālās necilvēcības dēļ pazīstams ar apzīmējumu “Baigais gads”. Latvija beidza pastāvēt kā neatkarīga valsts savā teritorijā, lai gan Latvijas aneksiju neatzina liels skaits rietumvalstu, ieskaitot ASV un Lielbritāniju. Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā noorganizēja vietējie komunisti un citi kolaboranti militāras okupācijas apstākļos. Vietējos komunistus, kuru skaits nepārsniedza 400, pirms varas pārņemšanas bija algojusi Kominterne, un viņu ietekme sabiedrībā bijusi niecīga. Vienlaikus ar neatkarīgās valsts aparāta salaušanu atlaida un vajāja valstsvīrus, diplomātus, ierēdņus, virsniekus. Represēja kulturālās un intelektuālās aprindas, kas nepieņēma marksisma—ļeņinisma monoideoloģiju, un nesaudzīgi vērsās pret jebkuru pretošanās mēģinājumu. Boļševistiskās pseidodemokrātijas vārdā pamatos pārveidoja sabiedrības struktūru, atcēla preses brīvību un ieviesa cenzūru. Privātīpašumu likvidēja vai stipri ierobežoja. Latvija tika ekonomiski izlaupīta.

Padomju okupācijas režīma represijas kulmināciju sasniedza 1941. gada pavasarī. 14. jūnijā notika masveida civiliedzīvotāju deportācija no Latvijas uz Sibīriju. Ļaužu transportēšanai nepiemērotos preču vagonos, pēc jaunākajiem datiem, izveda 15 424 cilvēkus, to vidū mazgadīgus bērnus un zīdaiņus, no kuriem lielākā daļa gāja bojā jau ceļā, daudzi citi — no bada un aukstuma Sibīrijā. Pēc Vācijas un Padomju Savienības kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā, Sarkanarmijai haotiski atkāpjoties, Rīgā un tās apkārtnē, kā arī citās vietās daudzi civiliedzīvotāji tika brutāli nogalināti.

 

Apakškomisijas mērķi

Pirmās apakškomisijas mērķis ir objektīvi un iespējami konkrēti noskaidrot padomju režīma noziegumus pret cilvēci Latvijā minētajā laikā no 1940. gada 17. jūnijam līdz 1941. gada 7. jūlijam. Šie noziegumi pret neatkarīgās Latvijas pilsoņiem izpaudās cilvēku apcietināšanā, ieslodzīšanā, izsūtīšanā uz t. s. gulaga nometnēm, nometināšanā uz mūžu tālos PSRS apgabalos un nogalināšanā. Tas notika bez tiesas un izmeklēšanas, ļoti bieži pat neuzrādot apsūdzību. Apsūdzības izvirzīja pēc PSRS likumiem, un tās bija ar atpakaļejošu spēku — par piedēvētiem noziegumiem, pildot dienesta pienākumus neatkarīgās Latvijas laikā. Apsūdzības pilnībā ignorēja starptautiskas konvencijas un tiesības. Tikpat svarīga ir kolaborācijas problēmas izpēte, noskaidrojot vietējo komunistu un t. s. padomju aktīvistu līdzdalību represijās pret okupētās Latvijas civiliedzīvotājiem. Jānoskaidro arī, vai un kur tieši vietējo civiliedzīvotāju slepkavībās piedalījušies no Latvijas teritorijas 1941. gada jūnija pēdējā un jūlija pirmajā nedēļā atkāpušies sarkanarmieši.

 

Agrākā pētniecība

Latvijā padomju režīma noziegumus pret cilvēci pirmajā okupācijas periodā varēja sākt pētīt tikai pēc Padomju Savienības sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā. Tikai Rietumos dzīvojušie vēsturnieki, tostarp baltu izcelsmes pētnieki, varēja nodarboties ar šo jautājumu risināšanu un publicēt savus atzinumus, lai gan viņiem nebija pieejami Padomju Savienības un okupētās Latvijas avoti.1 Latvijā zināms pētniecības darbs šai ziņā veikts jau pirms vēsturnieku komisijas izveidošanas, pat pirms 1991. gada. Tika publicēti dokumentu krājumi par Latvijas okupāciju un okupācijas varas politiku Latvijā, par politiskajām prāvām no 1940. līdz 1986. gadam.2 Izdoti arī represēto saraksti,3 upuru liecības,4 publikācijas par represijām5 u. c. Taču periods pētīts, balstoties galvenokārt uz pašu pētnieku entuziasmu, bez kopēja plāna un darbības saskaņošanas, daudzos gadījumos — arī bez materiālā nodrošinājuma.

 

Apakškomisijas darbs

Ar komisijas nodibināšanu sākās sistemātisks darbs, apzinot konkrētu tēmu izpētē ieinteresētos zinātniekus, tai skaitā — gados jaunos pētniekus. Pētniecības darbu stimulēja valdības izdalītais finansējums.

Starptautiskā konference “Latvija Otrajā pasaules karā”, ko komisija noorganizēja 1999. gada 14.–15. jūnijā, stimulēja pētniecību par padomju režīma represijām pret Latvijas iedzīvotājiem, masveida un atsevišķām mazāka apmēra deportācijām, par cilvēku apcietināšanu, spīdzināšanu un nonāvēšanu.

2001. gada 12.–13. jūnijā sakarā ar 14. jūnija deportācijas 60. gadskārtu Rīgā notika apakškomisijas organizēta starptautiska konference, kā arī iznāca komisijas daļēji finansētais dokumentu krājums ar 15 424 deportēto personu datiem “Aizvestie...”.6 Konferences referāti sniedza deportācijas vērtējumu salīdzinājumā ar citu tautu perspektīvu un pieredzi. Vairākums dalībnieku, to skaitā visi Latvijas pārstāvji, 1941. gada 14. jūnija deportāciju vērtēja kā genocīda izpausmi saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas 1948. gada 9. decembra konvencijas (Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide, 9 December 1948) 2. panta vairākiem punktiem,7 noraidot Krievijas Federācijas pārstāvju mēģinājumus to apstrīdēt. Konferences rezumējumā tomēr tika fiksēta nepieciešamība detalizētāk izvērtēt un argumentēt šo genocīdu.

Sagatavoti un 2002. gadā tiks publicēti šīs konferences materiāli, tāpat pētnieku zinātniskie raksti. Dr. hist. Irēnes Šneideres rakstā būs aplūkota padomju režīma izrēķināšanās ar civiliedzīvotājiem Latgalē 1940. gada jūnija beigās un jūlija sākumā. Dr. hist. Ēriks Jēkabsons pievērsies represijām pret minoritātēm, bet kopā ar Aināru Bambālu — represijām pret Latvijas armijas virsniekiem. Savukārt Aināra Lerha raksts veltīts diplomātu likteņiem.

Vairākus rakstus par līdzīgām problēmām, tai skaitā par kolaborāciju padomju okupācijas pirmajā periodā, apņēmušies sagatavot citi vēsturnieki līdz 2001. gada nogalei. Viņiem garantēts komisijas finansiāls atbalsts. Rezultāti ļauj secināt, ka komisija ievērojami veicinājusi pētniecību par padomju režīma noziegumiem pret cilvēci Latvijā.

 

Turpmākais darbs

Tēmas turpmākajā izpētē svarīgi noskaidrot un izvērtēt padomju represiju apmērus okupētajā Latvijā, kolaborācijas cēloņus un iemeslus, kolaborantu sociālo izcelsmi. Nozīmīgi arī izvērtēt, kāda vieta Latvijai, respektīvi, Baltijai, tika ierādīta Kremļa aplēsēs tā laika un plašākā perspektīvā. Turpmāk jāanalizē arī padomju režīma ekonomiskā un nacionālā politika, pastiprinātā rusifikācija, kultūras sovjetizācija u. c. problēmas.

Lai veiktu šos uzdevumus, arī turpmāk pētniekiem būs nepieciešams finansiālais nodrošinājums. Visai problemātiska ir mūsu vēsturnieku pieeja attiecīgiem Krievijas Federācijas arhīviem. Tās arī ir galvenās problēmas, kas traucē komisijas pirmās apakškomisijas organizēto izpētes darbu.

1 Lai gan daudzām sākotnējām Rietumu publikācijām par šo tēmu, it īpaši auksta kara laikā, bija skaidrs politisks nolūks — padomju noziegumu nosodījums un aicinājums atbrīvot Baltijas valstis —, ne visam trūkst dokumentāras vai zinātniskas vērtības. Starp svarīgākajām: These Names Accuse: Nominal List of Latvians Deported to Soviet Russia in 1940—41. Stockholm: Latvian National Foundation, 1952; Report of the Select Committee to Investigate Communist Aggression and the Forced Incorporation of the Baltic States into the U.S.S.R.: Third Interim Report. Washington: US Printing Office, 1954, 537 lpp. (pazīstams kā Kerstena komitejas zinojums); Ādolfs Šilde. Pa deportēto pēdām. [Ņujorka]: Grāmatu Draugs, 1956, 304 lpp. (Šilde ieguva informāciju, intervējot no padomju gūsta atlaistos vācu karagūstekņus). Interesants, bet publikācijas datuma dēļ nereti neievērots avots ir Alfreda Ceichnera grāmata — Latvijas bolševizācija. Rīgā: A. Ceichnera apgāds, 1944; pārpublicēts 1986, 595 lpp. Sevišķi jāpiemin nepolitizēta zinātniska pieeja 1969. gadā dibinātās Baltijas Studiju veicināšanas apvienības (Association for the Advancement of Baltic Studies — AABS) darbā. Zinātniskie raksti, kas publicēti Journal of Baltic Studies un AABS izdotajās grāmatās, reģistrēti: Laurence Kitching. Baltic Studies Indexes 1970—1997. Hackettstown, NJ: AABS, 1998, 136 lpp. Jāievēro arī Romuald. J. Misiunas and Rein Taagepera. The Baltic States: Years of Dependence 1940—1980. Berkeley: U of California P, 1983, 333 lpp.

2 Latvijas okupācija un aneksija: 1939—1940: Dokumenti un materiāli. Sast. I. Grava—Kreituse, I. Feldmanis, J. Goldmanis, A. Stranga. Rīga: Preses nams, 1995, 603 lpp.; Okupācijas varu politika Latvijā, 1939—1991: Dokumentu krājums. Atb. red. E. Pelkaus. Rīga: Latvijas Valsts arhīvs/Nordik, 1999, 590 lpp.; Politiskās prāvas Latvijā 1940—1986: Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs. Red. R. Vīksne un K. Kangeris. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999, 975 lpp.

3 Represēto saraksts 1941. Latvijas Arhīvi, 1–2. Pielikums. Rīga: Latvijas Republikas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija, 1995.

4 Anda Līce, sast. un red. Via Dolorosa: Staļinisma upuru liecības. 1.—2. grām. Rīga: Liesma, 1990, 1993. 604, 622 lpp.; 3.—4. grām. Rīga: Preses nams, 1994, 1995. 312, 320 lpp.

5 J. Riekstiņš. “‘Kulaki’ Latvijā (1940.—1953. gads): Kā varasvīri Latvijā ‘kulakus’ taisīja un kādas sekas tas radīja”. Dokumenti un fakti. Rīga: Ievanda, 1996., 129. lpp.; A. Bambals. “Staļinisma genocīds pret Latvijas armijas karavīriem Baigajā gadā”, Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā: Zinātniskās konferences materiāli. Rīga: Zinātne, 1992., 74.—86. lpp.

6 Elmārs Pelkaus u. c., red. Aizvestie: 1941. gada 14. jūnijs. Rīga: Latvijas Valsts arhīvs, 2001. 808 lpp.

7 Sk. konvencijas 2. pantu: “Šajā konvencijā genocīds nozīmē jebkuru no sekojošām rīcībām, kas veiktas nolūkā iznīcināt pilnībā vai daļēji nacionālu, etnisku, rases vai reliģisku grupu kā tādu: a) nogalinot grupai piederīgos; b) nodarot grupai piederīgajiem smagus miesas vai garīgus bojājumus; c) apzināti uzspiežot grupai dzīves apstākļus ar aprēķinu, lai novestu pie grupas pilnīgas vai daļējas iznīcināšanas; d) ieviest noteikumus ar nolūku aizkavēt dzimstību grupā”. Citēts pec G?nter Hoog and Angela Steinmetz, red. International Conventions on Protection of Humanity and Environment. Berlin and New York: Walter de Gruyter, 1993, 32. lpp.

Otrā apakškomisija:

Holokausts Latvijas teritorijā nacistu okupācijas laikā 1941–1945

Ebreju totāla iznīcināšana — holokausts — nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā bija lielākais kriminālais noziegums, kurš tika nodarīts Latvijā 20. gadsimtā. Tas izceļas ar neaprakstāmu sadismu un milzīgu upuru skaitu.

Vēsturiskais fons un kopsavilkums

Lēmumu par ebreju iznīcināšanu pieņēma vācu okupācijas iestādes. Okupētajā Latvijā nepastāvēja autonomija un nebija latviešu varas iestāžu, kas varētu tādā vai citādā veidā iespaidot okupantu lēmumu. Latvijas sabiedrību bija smagi ietekmējis pirmā padomju okupācijas perioda (1940. gada 17. jūnijs – 1941. gada jūnija beigas) brutālais terors; tā sagaidīja vācu okupāciju fiziski un morāli novājināta.

Holokausta upuri ir lielākā cilvēku grupa, par kuru nogalināšanu atbildīgi okupācijas režīmi no 1940. gada jūnija, kad tika iznīcināta Latvijas neatkarība, līdz 1945. gada maijam, kad beidzās karš. Tika nogalināti vairāk nekā 70 000 Latvijas ebreju un vairāk nekā 20 000 ebreju no citām okupētajām Eiropas valstīm (Austrijas, Čehijas, Ungārijas, Lietuvas) un pašas Vācijas, kuri tika ievesti okupētajā Latvijā no 1941. līdz 1944. gadam.

Ebreju totālā iznīcināšana un Latvijas ebreju nogalināšana ārpus okupētās Latvijas teritorijas turpinājās līdz pat nacistiskās Vācijas sakāvei 1945. gada maijā. Neilgi pirms Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā 1944. gada 13. oktobrī nacistu varas iestādes pārveda aptuveni 1500 ebreju no koncentrācijas nometnes “Lenta” un citām nometnēm uz Liepāju. No Liepājas līdz 1945. gada martam lielāko daļu ieslodzīto pārveda uz Hamburgu Vācijā. Liepājā līdz pat Vācijas kapitulācijai palika neliela daļa no “Lentas” atvesto ieslodzīto. Kurzemes mežos slēpās aptuveni 50 no Dundagas koncentrācijas nometnes izbēgušo ebreju, no kuriem puse tika notverti un noslepkavoti. Pārējiem ebrejiem, ieslodzītiem Liepājā un klīstošiem pa mežiem, holokausts beidzās tikai 1945. gada 9. maijā. Arī tiem ebrejiem, kuri laikā no 1944. gada 6. augusta līdz septembra beigām tika aizvesti no nometnes “Kaiserwald–Riga” uz Štuthofas koncentrācijas nometni Vācijā, holokausts beidzās tikai pēc Vācijas kapitulācijas.

Holokausta Latvijā īpatnība ir tā, ka ebreju iznīcināšanā bija divi posmi. Pirmajā posmā — Vācijas okupācijas sākumā, 1941. gada jūlijā un augustā — ebreju iznīcināšana vienmēr vēl netika tieši un centralizēti vadīta. Vācu okupantu drošības policijas dienesti (SD) īstenoja galvenokārt vispārēju uzraudzību un iedvesmoja latviešu kolaborantus uz ebreju iznīcināšanu. Ebreju nogalināšanā, it īpaši Latvijas provinces pilsētās un apdzīvotajās vietās, liela loma bija vietējiem kolaborantiem. Otrajā posmā — no 1941. gada rudens līdz 1945. gada maijam — ebreju iznīcināšana notika nacistiskās Vācijas okupācijas iestāžu pilnīgi centralizētas, plānveidīgas un sistematizētas politikas veidā.

Pie holokausta izpētes īpatnībām pieder arī tas, ka par ebreju slepkavošanas gaitu Latvijas provincē 1941. gada vasarā galvenie pētniecības avoti ir padomju okupācijas gados veiktā Valsts drošības komitejas (VDK) izmeklēšana un padomju tiesu prāvu dokumenti, nacistu Einzsatzgruppe-A (drošības dienesta un SD operatīvā grupa) dienas ziņojumi (Ereignismeldunen UdSSR) un pusgada darbības atskaites, kuri uzliek par pienākumu pētniekiem būt īpaši uzmanīgiem un kritiskiem avotu ticamības izvērtēšanā. Cits nozīmīgs avots, bet ar mazāku nozīmi, ir nacistiskās okupācijas laika Latvijas provinces prese.

Apakškomisijas mērķi

Holokausta pētniecībai un izglītības darbam Latvijā ir divi ļoti svarīgi uzdevumi.

1. Informēt un izglītot Latvijas iedzīvotājus, it sevišķi jaunatni, par ebreju traģēdiju un saglabāt dzīvu nevainīgo upuru piemiņu.

2. Informēt starptautisko sabiedrību par holokaustu Latvijas teritorijā un izlabot kļūdainu informāciju un nepareizus stereotipus par to. Atzīmēsim tikai visizplatītākās kļūdas: a) stereotips, ka brīvajā Latvijā pirms 1940. gada jūnija esot valdījis ļoti dziļš antisemītisms, kurš tieši ietekmējis ebreju iznīcināšanu (tā ASV profesors Daniels Goldhāgens grāmatā, kura kļuva par bestselleru, raksta, ka visu latviešu kultūru kopumā ir raksturojis radikāls antisemītisms1); b) ļoti bieži tiek ignorēts fakts, ka neatkarīgā Latvijas valsts beidza pastāvēt 1940. gada 17. jūnijā PSRS militārās agresijas dēļ, un tiek radīts priekšstats, ka holokausts ir noticis Latvijas valstī ar latviešu rīcībspējīgu institūciju ziņu; c) pieņēmums, ka vācu okupētajā Latvijā vietējie iedzīvotāji masveidā piedalījās holokaustā (klaji šis viedoklis ir izteikts holokausta vēstures klasiķa Raula Hilberga darbos, ieskaitot viņa pēdējo monogrāfiju2).

 

Agrākā pētniecība

Padomju okupācijas laikā, kopš 1944.–1945. gada, holokausta vēsture netika pētīta. Negatīva nostāja pret ebreju totālās iznīcināšanas izpēti vēl vairāk pieauga 60. un 70. gados, kad PSRS aktīvi izvērsa “cīņu pret cionismu” un atbalstīja ANO antisemītisko rezolūciju, kura pielīdzināja cionismu rasismam. Holokausta vēsture Latvijā tika pētīta ārpus PSRS, jau sākot ar 40. gadu otro pusi. Par holokaustu Latvijā ir izdotas vairāk nekā 25 grāmatas ārzemēs: ASV, Izraēlā, Vācijā, Anglijā un citās zemēs. Tā galvenokārt ir memuāru literatūra. Zinātniskus pētījumus ir publicējuši Gertrūde Šneidere (Gertrud Schneider) ASV, Dovs Levins (Dov Levin) Izraēlā, Hanss-Heinrihs Vilhelms (Hans-Heinrich Wilhelm) un Helmuts Krausniks (Helmut Krausnick) Vācijā, Marģers Vestermanis Latvijā. Nozīmīgākais pētījums ar paliekošu nozīmi historiogrāfijā ir Vilhelma un Krausnika darbs par SD speciālo vienību — Einzsatzgruppen — lomu ebreju iznīcināšanā Latvijā.3 Ievērojamākais darbs, kas veltīts tieši holokaustam Latvijā, ir Andrieva Ezergaiļa plašā monogrāfija “Holokausts vācu okupētajā Latvijā”.4 Tas ir pirmais darbs, kurā sniegta visa holokausta kopaina Latvijā. Īpaši nozīmīgs ir latviešu izdevums, kurā kopā ar Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta zinātnisko līdzstrādnieci Rudīti Vīksni ir iekļauta ļoti rūpīgi izstrādātā nodaļa par ebreju iznīcināšanu Latvijas provincē — Ikšķiles apriņķī. Ezergaiļa būtiskākais ieguldījums ir latviešu vienību — īpaši t.s. Arāja komandas — detalizēta izpēte un tās lomas holokaustā atspoguļojums. Daudzos pētījumos ir viennozīmīgi pierādīta galveno nacistu noziedznieku loma ebreju iznīcināšanā Latvijā: tie bija vācu okupantu drošības dienestu vadītāji Valters Štālekers (Walter Stahlecker), Hanss Adolfs Pricmanis (Hans Adolf Pr?tzmann), Frīdrihs Jekelns (Friedrich Jeckeln), Heincs Josts (Heinz Jost), Rūdolfs Lange (Rudolf Lange), kā arī latviešu noziedznieki Viktors Arājs, Voldemars Veiss, Roberts Štiglics, Mārtiņš Vagulāns. Plašāk vēl būtu pētāma Veisa, Roberta Oša, Kārļa Lobes u. c. loma ebreju iznīcināšanā holokausta pirmajā posmā 1941. gada vasarā. Vienlaikus jāatzīmē, ka līdz komisijas izveidei ļoti vāji bija izpētīta ebreju iznīcināšana Latvijas provincē.

Jau ilgi pirms komisijas izveides, pateicoties Marģera Vestermaņa ilggadējam darbam, tika radīts dokumentācijas centrs un muzejs “Ebreji Latvijā”, kurš veica ievērojamu pētniecisku un izglītības darbu. Muzejā tika savākts visplašākais holokaustu izdzīvojušo cilvēku atmiņu apkopojums; muzeja darbinieki pirmie sāka analizēt PSRS VDK arhīva materiālus par ebreju slepkavām. Vestermanis, jau sākot ar 1989. gadu, regulāri publicējas Vācijas akadēmiskajos izdevumos; daļa no muzeja ekspozīcijas tika izstādīta Vācijā.

 

Apakškomisijas darbs

Komisijas izveide ļāva sākt kompleksu, plašu, valsts atbalstītu holokausta Latvijā pētniecību, iesaistot tajā arī vairākus ārvalstu speciālistus. Komisijas darbības laikā organizētas divas starptautiskas konferences: 2000. gada 1.–2. aprīlī Līgatnē, kurā bija iekļauti referāti par holokausta mācīšanu Latvijas vēstures kursā vidusskolās, un 2000. gada 16.–17. oktobrī Rīgā par holokausta izpētes problēmām. Rīgas konferences materiāli jau ir publicēti zinātniskā krājumā; daļa no pētījumiem publicēta angļu valodā, kas padara tos pieejamus lasītājiem visā pasaulē.5 Rīgas konferencē vēsturnieku komisijas loceklis Marģers Vestermanis nolasīja analītisku referātu par visu holokausta Latvijā historiogrāfiju, ievedot zinātniskajā apritē līdz šim neievērotos darbus idiša un ivrita valodā.

Pilnībā pabeigti un publicēti šādi pētījumi: 1) Dzintars Ērglis. “Dažas holokausta epizodes Krustpilī: Beila Bella Veide”. Šis pētījums pārstāv jaunāko pētniecības virzienu holokausta Latvijā vēsturē — mazpilsētu ebreju iznīcināšanas gaitas pētniecību; 2) Aivars Stranga. “Ebreju bēgļi Latvijā. 1933–1940”; 3) Rudīte Vīksne. “Arāja komandas dalībnieks pēc padomju tiesas prāvu materiāliem: sociālais stāvoklis, izglītība, iestāšanās motīvi, piespriestais sods”; 4) Marģers Vestermanis. “Pārskats par ebreju glābējiem Latvijā”. Vestermanis ir noskaidrojis, ka tika slēpti 450 ebreju; 400 no slēptajiem tika izglābti un izdzīvoja. Pilnībā pabeigts Leo Dribina monogrāfiskais pētījums “Antisemītisma vēsture Latvijā”, kurš iznāks 2002. gada sākumā.

Komisijas darbības laikā ir uzlabojusies holokausta vēstures mācīšana Latvijas vidusskolās. Komisijai ir sekmīga sadarbība ar Latvijas Vēstures skolotāju asociāciju. Ir sākušies Latvijas un Izraēlas skolotāju pieredzes apmaiņas braucieni.

Muzejs “Ebreji Latvijā” ir saņēmis jaunas, ievērojami plašākas telpas un sagatavojis jaunu, papildinātu un paplašinātu ekspozīcij par holokausta vēsturi Latvijā. Muzeja darbinieki ir sagatavojuši trīs videofilmas — triloģiju “Glābēji un izglābtie”.

Holokausta tematikai ir pievērsušies novadpētniecības muzeji un novadpētnieki. Īpaši jāpiemin Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzeja vēstures nodaļas vadītāja Aigara Urtāna paveiktais darbs. Novadpētniecības darbs ir uzsākts Valdemārpilī (Ēriks Prokopovičs), Saldus apriņķī (Aldis Belsons) un Pāvilostā. Novadpētnieciskus materiālus par ebreju iznīcināšanu Latgales mazpilsētās ir sācis vākt Meijers Mellers.

Kopš komisijas darba sākuma ir novērojama pozitīva sabiedrības nostājas maiņa pret holokausta pētniecību. Šobrīd holokausta pētniecība notiek visos Latvijas vēstures akadēmiskajos pētniecības centros: Latvijas Universitātes Vēstures institūtā, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē un Jūdaikas centrā (projekts: “Latvijas ebreju mutvārdu vēsture”), Latvijas Okupācijas muzejā, muzejā “Ebreji Latvijā”, Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē (Dmitrijs Oļehnovičs). Ievērojamākais sasniegums ir jaunākās paaudzes pētnieku iesaistīšanās (Svetlana Bogojavļenskaja, Dzintars Ērglis, Dmitrijs Oļehnovičs, Aigars Urtāns u.c.).

 

Turpmākie plāni

1. Rudīte Vīksne turpinās darbu pie tēmas “Holokausts Latvijas mazpilsētās un lauku novados”. Ebreju iznīcināšanas vēsturi Latvijas mazpilsētās turpinās pētīt un vāks materiālus Meijers Mellers, Aigars Urtāns un Dr. Grigorijs Smirins.

2. Marģers Vestermanis turpinās darbu pie trim tēmām: a) “Latvijas iedzīvotāju pretdarbība holokaustam”; b) “Ebreju pretošanās holokaustam”; c) “Koncentrācijas nometņu “Kaiserwald” un “Jungfernhof” vēsture”.

3. Tiks sākts darbs pie projekta Latvijas mērogā visu Latvijā nogalināto ebreju vārdu apzināšanai un saraksta sastādīšanai. ASV profesors Edvards Anderss (Edward Anders) un Latvijas pētnieks Juris Dubrovskis ir veikuši pētījumu par Liepāju.6 Projekts par visu Latvijā nogalināto vārdu apzināšanu ir izstrādāts Latvijas Universitātes Jūdaikas centrā profesora Ruvina Ferbera vadībā.

4. Turpināsies sadarbība ar Latvijas Vēstures skolotāju apvienību, lai sagatavotu metodisko mācību materiālu komplektu “Holokausts” (autore: Ieva Gundare, zinātniskais konsultants: M. Vestermanis) un sagatavotu audiokaseti “Latvijas geto un koncentrācijas nometņu dziesmas un poēzija” kā palīglīdzekli holokausta mācīšanai skolās (autori: Marģers Vestermanis un Vladens Šūlmans).

5. Tālākas pētījumu tēmas: a) Latvijas iedzīvotāju reakcija pret Latvijas ebreju masveida iznīcināšanu nacisma okupācijas apstākļos; b) Latvijas preses izdevumos vērojamā nostāja pret ebrejiem, it sevišķi raksti, kas nosoda “žīdu žēlotājus”; c) visaptverošs pētījums par visu Latvijas kristīgo konfesiju (Romas katoļu, evaņģēliski luteriskās, pareizticīgo un baptistu) nostāju pret ebreju iznīcināšanu.

1 Daniel Johan Goldhagen. Hitler’s Willing Executioners. London: Abacus, 1996, 409. lpp.

2 Raul Hilberg. Täter, Opfer, Zuschauer. Frankfurt: a.M., 1992, 313.—316. lpp.

3 Helmut Krausnick und Hans—Heinrich Wilhelm. Die Truppe des Weltanschauungskrieges. Stuttgart, 1981, 688 lpp.

4 Andrievs Ezergailis. Holokausts okupētajā Latvijā. Rīga: Vēstures institūta apgāds, 1999, 591 lpp. Angļu valodā: Andrew Ezergailis. The Holocaust in Latvia. Rīga: Vēstures institūta apgāds, 1996, 465 lpp.

5 Andris Caune, Aivars Stranga un Marģers Vestermanis, red. Holokausta izpētes problēmas Latvijā / The Issues of the Holocaust Research in Latvia. Latvijas vēsturnieku komisijas raksti 2. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2001, 408 lpp.

6 Edward Anders and Juris Dubrovskis. Jews in Liepāja 1941—1945: A Memorial Book. Burlingame, CA: Anders Press, 2001, 199 lpp.

 

Trešā apakškomisija:

Noziegumi pret cilvēci Latvijas teritorijā nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941–1945

Tā sauktais vācu laiks ir sarežģīts un ļoti pretrunīgs laiks Latvijas vēsturē, kura izpratnes atslēga slēpjas objektīvā notikumu kopsakara izvērtējumā un līdzsvarotā pagātnes uztverē.

 

Vēsturiskais fons un kopsavilkums

Nacistiskās Vācijas okupācija nomainīja tūkstošiem latviešu ļoti sāpīgi izjusto un pārdzīvoto padomju okupāciju. Ar vāciešiem tika saistītas cerības uz Latvijas neatkarības atjaunošanu, kas izrādījās nepamatotas. Nacistu plānos neietilpa suverēna Latvija. Tie paredzēja Latvijas pakļaušanu un ģermanizēšanu. Latvija kļuva par Austrumzemes reihskomisariāta sastāvdaļu (ģenerālapgabalu). Tā sauktajai Vietējai zemes pašpārvaldei, kas tika izveidota 1942. gada martā, bija tiesībās tikai ļoti ierobežota izpildvara. Vācu suverēno varu Latvijas ģenerālapgabalā realizēja reihskomisāram pakļautais ģenerālkomisārs.

Nacistu okupācijas vara Latvijā ignorēja starptautiskās tiesības. Tā bija pilnā mērā atbildīga par smagajiem noziegumiem pret civiliedzīvotājiem, kas tika izdarīti Latvijas teritorijā. Nacistu teroram bija spilgti izteikts politiski rasistisks raksturs. Bez ebreju holokausta norisinājās čigānu un garīgi slimo iznīcināšana. Vācu represijas skāra komunistus un padomju aktīvistus, kā arī nacionālās pretošanās grupu dalībniekus. Vietējie iedzīvotāji tika iesaistīti vācu okupantu izveidotajā represīvajā sistēmā, mobilizēti militārajos formējumos, kā arī sūtīti uz Vāciju darba dienestā. Nacistu saimnieciskā politika bija virzīta uz Latvijas pilnīgu izlaupīšanu.

 

Agrākā pētniecība

Vācu okupācijas varas noziedzīgā politika Latvijā ir aplūkota daudzu vēsturnieku darbos. Līdz 90. gadiem šo jautājumu nopietni varēja pētīt un izvērtēt vienīgi Rietumu valstīs. Latvijā visa vēstures literatūra par nacistu okupācijas politiku bija lielā mērā politizēta un ideoloģizēta. Tā pauda padomju okupantu skatījumu uz “vācu laiku” Latvijā un kā tāda bija izteikti fragmentāra, nepilnīga un vienpusīga.

Ar Latvijas un latviešu trimdas vēsturnieku pūlēm 90. gados tika panākts jūtams progress vācu okupācijas laika izpētē. Sagatavoti un izdoti vairāki dokumentu krājumi, kas ievērojami paplašināja avotu bāzi. Sarakstīti un publicēti atsevišķi nozīmīgi monogrāfiska rakstura darbi (Haralds Biezais. “Latvija kāškrusta varā”6, Heinrihs Strods. “Zem melnbrūnā zobena”7, Andrievs Ezergailis. “Holokausts vācu okupētajā Latvijā”8 u.c.), kuros analizētas nacistu okupācijas politikas raksturīgākās izpausmes Latvijā. Dažādos periodiskos izdevumos ievietoti desmitiem rakstu, kuru vidū minami Kārļa Kangera pētījumi, kas izceļas ar izteikti profesionālu pieeju un ir labi pamatoti avotos.9

Latvijas vēsturniekiem jāturpina pastiprināti pētīt nacistu okupācijas varas politiku, īpašu uzmanību pievēršot noziegumiem pret cilvēci. Nepieciešams sarakstīt stingri zinātnisku apkopojoša rakstura darbu par “vācu laiku” Latvijā.

 

Apakškomisijas darbs un plāni

Latvijas vēsturnieku komisija jūtami aktivizēja pētniecības darbu. Apakškomisijas uzdevumu ietvaros tas tagad norisinās vairākos virzienos.

1. Nacistu terora un represiju apjoma precizēšana. Vēstures literatūrā sastopamie skaitļi bieži ir pārspīlēti un nerada uzticību. Vēsturnieki Uldis Neiburgs un Kaspars Zellis pašlaik ir iesākuši apzināt nacistu okupācijas gados bojā gājušos un represētos, kā arī veidot attiecīgu datu bāzi pēc vairākiem parametriem: uzvārds, vārds, dzimšanas dati, dzīves vieta, nodarbošanās, apsūdzība, represiju vieta, represiju rezultāts utt. Topošās datu bāzes galvenais uzdevums ir nodrošināt okupācijas laika pētniecību ar empīriskiem pierādījumiem un atsegt redzamākās represēto grupas.

2. Jauni pētījumi par visu nacistu izveidoto represīvo sistēmu Latvijā. Nepieciešams pievērst uzmanību vācu okupācijas varas cietumu un koncentrācijas nometņu struktūrai, kā arī to darbības mehānismiem. Nopietni jāpēta arī policijas aparāta veidošana, īpašu vērību veltot latviešu policijas bataljonu formēšanas norisei un to funkcijām. Joprojām vēstures literatūrā, kurā aplūkota šī tēma, nav sniegtas pietiekami pārliecinošas un argumentētas atbildes uz nozīmīgiem jautājumiem: kāpēc veidoja latviešu policijas bataljonus, kāda bija to loma okupācijas varas represīvajā sistēmā, kas kopējs un atšķirīgs policijas bataljonu formēšanā Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Ukrainā. Ar šo jautājumu izpēti nodarbojas Kārlis Kangeris un citi.

3. Pētījumi par Latvijas iedzīvotāju sadarbošanos ar nacistu okupācijas varu. Vienu no šīs problēmas aspektiem pašlaik pēta Edvīns Evarts. Šajā sakarā vispirms jāanalizē situācijas īpatnības Latvijā nacistu okupācijas laikā: divas dažādas viena otrai ātri sekojošas okupācijas, iedzīvotāju toreizējā izpratne par lojalitāti (lielākoties — lojalitāte pret de facto iznīcināto Latvijas valsti), viņu nostāja pret nacistu okupācijas varu un masu psiholoģiskie noskaņojumi. Jānorāda arī uz kolaborācijas galvenajām īpatnībām Latvijā — to lielā mērā noteica pirmā padomju okupācija un centieni atgūt Latvijas neatkarību.

4. Historiogrāfiska rakstura darbu sagatavošana (Inesis Feldmanis, Antonijs Zunda, Jānis Taurēns), kas nepieciešami, lai precizētu, kādi jautājumi vēl pastiprināti jāpēta. Tam pēdējos divos gados pievērsta liela uzmanība. Historiogrāfiskas ievirzes pētījumi dod iespēju niansēti izvērtēt arī ārzemju autoru skatījumu uz “vācu laiku” Latvijā.

 

Pētniecības problēmas

1. Ļoti būtiska pētniecības problēma ir varas maiņas norise Latvijas teritorijā 1941. gada vasarā. Vēsturnieku komisijas uzdevumā to ir iesācis risināt Juris Pavlovičs. Izpētes procesā ne vien jāprecizē, kuros datumos sākās vācu okupācija Latvijas mazpilsētās un pagastos, bet arī jānoskaidro, kā okupācijas sākumā izveidojās vācu komandantūru sistēma un kā vācieši savā pavēļu lokā ietvēra t. s. pašaizsardzības grupas. Neskaidrs, piemēram, ir jautājums, kuras vācu institūcijas kontrolēja “pašaizsardzības” vienības.

2. Šajā sakarā ir nepieciešams atrisināt t. s. interregnum problēmu, t. i., vai un kādos apmēros Latvijā pēc padomju karaspēka aiziešanas 1941. gada jūnija beigās un jūlija sākumā pastāvēja vai nepastāvēja varas vakuuma periods. Pašlaik vēstures literatūrā sastopami atšķirīgi un pretrunīgi viedokļi. Interregnum tēzes aizstāvji pārstāv samērā maz pārbaudītu un apšaubāmu viedokli, ka “īstas vācu okupācijas, vismaz sākumā, nemaz nebija un latvieši pašierosmē darbojās (dienas, nedēļas, pat mēnešus) bez vācu kontroles un pavēlēm”. Latviešiem tiek pārmests arī tas, ka pašaizsardzībnieki “bez vācu klātbūtnes un ziņas šāva ebrejus”. Otru pusi pārstāv vēsturnieki, kas uzskata, ka vācieši pilnībā kontrolēja situāciju jau no iesākuma un ka nepastāvēja ieildzis interregnum periods.

3. Svarīgi ir arī precīzi noskaidrot, cik latviešu Otrā pasaules kara laikā bija iesaistīti vācu militārajos formējumos. Minēti skaitļi no 80 000 līdz 160 000. Jaunākie pētījumi (Kārlis Kangeris) rāda, ka varētu runāt par aptuveni 100 000 latviešu, no kuriem gandrīz 70% cīnījās Latviešu SS brīvprātīgo leģionā. Neskatoties uz apzīmējumu “brīvprātīgie”, galvenais karavīru rekrutēšanas veids vācu armijas vajadzībām bija piespiedu mobilizācija. Īsto brīvprātīgo skaits nevarētu pārsniegt 15%. Precīzi noteikt to ir grūti, jo trūkst attiecīgās dokumentācijas.

4. Ir svarīgi novērst padomju dezinformācijas sekas par latviešu līdzdalību vācu karaspēka vienībās. Vācu vienībās kalpojušo latviešu karavīru skaita un rekrutēšanas veida noteikšana ir viens veids, kā pierādīt, ka nepastāvēja tieša saistība starp Latviešu leģionu un agrāko militāro vai paramilitāro vienību nodarītajiem kara noziegumiem. Padomju veidotā saikne: pašaizsardzība — policijas bataljoni — leģions pieraksta vainu piederības dēļ (guilt by association) un neatbilst faktiem. Latviešu karavīri nepiedalījās represīvās darbībās. Neviens leģionārs nevienā tiesā nav bijis apvainots par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darbības kontekstā. Leģions tika izveidots gadu pēc pēdējās lielās ebreju slepkavības Latvijā. Ja kara beigās Latviešu leģionā no agrākajām latviešu SD pakļautajām struktūrām ieplūda arī personas, kas bija veikušas kara noziegumus, tad tas nepadara visu leģionu par noziedzīgu. “Nirnbergas kara tribunāla spriedumā skaidri noteica to personu grupu, kura ieskaitāma noziedzīgās SS organizācijas kopumā, kā izņēmumu minot piespiedu kārtā mobilizētos, kuri nav pastrādājuši kara noziegumus.” (Kārlis Kangeris)

5. Latviešu leģiona izveidošana Otrā pasaules kara gados jāskata un jāvērtē visu nacistu okupēto un pārvaldīto zemju militāro formējumu pastāvēšanas un darbības kontekstā. Šāds skatījums parāda, ka Latviešu leģions nebija izņēmums, un dod iespēju akcentēt Latvijas īpatnējo situāciju. Latviešu leģionāri cīnījās vienīgi pret PSRS karaspēku — tās valsts armiju, kura bija likvidējusi Latvijas neatkarību, veikusi represijas pret civiliedzīvotājiem, bet vēlāk draudēja to okupēt otrreiz.

 

Pētniecības grūtības

Lai panāktu ievērojamu progresu nacistu okupācijas politikas izpētē, nepieciešams rūpīgi apzināt un izvērtēt iespējami plašu faktisko materiālu, kas atrodams dažādu valstu arhīvu dokumentos.

1 Haralds Biezais. Latvija kāškrusta varā: Sveši kungi — pašu ļaudis. [Lansing, MI]: Gauja, 1992, 535 lpp.

2 Heinrihs Strods. Zem melnbrūnā zobena: Vācijas politika Latvijā. Rīga, 1994.

3 Andrievs Ezergailis. Holokausts okupētajā Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999, 591 lpp. Angļu valodā: Andrew Ezergailis. The Holocaust in Latvia. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1996., 465 lpp.

4 Kārlis Kangeris. “Die baltischen Völker und die deutschen Pläne fūr die Räumung des Baltikums”. Baltisches Jahrbuch (1988), 177.–196. lpp. Kārlis Kangeris. “Kollaboration vor der Kollaboration?” Okkupation un Kollaboration (1938—1945). Berlin: Huthig, 1994, 165.—190. lpp. Kārlis Kangeris. “Die Deutschbalten und die nationalsozialistische Okkupationspolitik im Baltikum: Fragen der Rūckkehr und des Einsatzes der Deutschbalten in Lettland 1941–1944”. Die deutsche Volksgruppe in Lettland. Bibliotheka Baltica 2000, 187.–206. lpp.

Ceturtā apakškomisija:

Noziegumi pret cilvēci Latvijas teritorijā otrās padomju okupācijas laikā 1944–1956

Apakškomisijas mērķi

Apakškomisijas aptverošais mērķis ir pētīt visus otrā padomju okupācijas posma (1944–1991) aspektus, ieskaitot saimniecisko, sociālo, etnisko un kultūras politiku un praksi. Šā mērķa sasniegšanai nepieciešams vispirms izpētīt trīs jomas.

1. Atklāt okupācijas periodā veiktos faktu sagrozījumus un falsifikācijas. Tie sniedzas no ekonomisko rādītāju sagrozīšanas līdz noziegumu pret cilvēci falsifikācijai. Nacistu valdītāji (1941–1945) savus noziegumus mēģināja leģitimizēt ar agrākās komunistu okupācijas (1940–1941) noziegumiem, savukārt komunisti pēckara gados savus noziegumus leģitimizēja, izmantojot nacistu noziegumus un veidojot vēsturiskus mītus.

2. Atklāt PSRS centrālās varas un vietējo varas struktūru patieso lomu ekonomiskajā un publiskajā dzīvē, ieskaitot agrāro, etnisko attiecību un kultūras politiku.

3. Sevišķi svarīgi ir izpētīt okupācijas varas un tās administratīvo struktūru darbības kriminālos aspektus, īpaši uzsverot noziegumus pret cilvēci.

Noziegumi pret cilvēci ir komisijas tiešais uzdevums. Abu okupācijas varu noziegumu kara dēļ Latvija zaudēja lielu daļu savu iedzīvotāju, ieskaitot lielāko daļu savas nacionālās elites, kā arī Latvijai tradicionālās minoritātes — vāciešus un ebrejus. Kopējo zaudējumu lēš uz 340 000 cilvēku (17%), salīdzinot ar 1940. gadu.10 Bez fiziskās iznīcināšanas notika tautas garīga novājināšana. Noziegumi pret cilvēci nenotika epizodiski, bet turpinājās visu okupācijas laiku un skāra visu Latvijas tautu.11

 

Agrākie pētījumi

Pēckara okupācijas varas noziegumus pret cilvēci Latvijā pirmā pētījusi latviešu trimdas historiogrāfija. Trimdas pētījumu lielākajai daļai ar atsevišķiem izņēmumiem,12 trūka nopietnas vēstures avotu bāzes, tāpēc tā sniedza vairākumā publicistisku informāciju un publicēja laika liecinieku atmiņas. Šīs tēmas pētniecība atjaunotajā Latvijā notiek trijos galvenajos virzienos — dokumentu apzināšana un edīcija, monogrāfiskie pētījumi un laika liecinieku atmiņu publikācijas.

Pirmos pētījumus un dokumentus par minēto tēmu publicēja Latvijas Universitātes zinātniskais žurnāls “Latvijas Vēsture”13 1991. gadā. Žurnāls šo darbu sekmīgi turpina, apvienojot akadēmiskos spēkus.

Kopš 90. gadu vidus par svarīgu dokumentu edīcijas centru kļuva Latvijas Valsts arhīvs.14 Komunistu varas noziegumi pret cilvēci pēckara gados pierādīti Latvijas Valsts arhīva koordinētajā plaši anotētajā dokumentu krājumā “Okupācijas varu politika Latvijā: 1939–1991”, kas iznāca arī angļu un krievu valodā.15 Latvijas Valsts arhīva publicētie dokumentu krājumi ir svarīgs ieguldījums Latvijas otrās komunistu okupācijas dokumentēšanā un turpmākajā pētīšanā. Taču minētās dokumentu publikācijas vairāk liecina par cilvēku un materiālajiem zaudējumiem, mazāk uzsver aktīvās bruņotās un nevardarbīgās pretošanās lomu.

Bruņotās pretošanās vēsturi laikā starp 1994. un 1998. gadu vairāk pētījuši atsevišķi zinātnieki.16 Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautu bruņotā cīņa pret okupācijas varu, kurā 1944. gadā piedalījās ap 80 000 vīru un kurai nepievērsa uzmanību Rietumu valstis, bija lielākais partizānu karš šo zemju vēsturē. Ir izpētītas 1949. gada 25. marta masu deportācijas no Baltijas valstīm, kurās tika izvesti ap 94 000 cilvēku un kuras daļēji bija vērstas pret partizāniem un to atbalstītājiem. Balstoties uz atslepenotajiem Krievijas arhīviem, šīs deportācijas plānoja Maskavā un tās īstenoja vietējās okupācijas varas iestādes.17

Pēdējos gados komunistu okupācijas varas noziegumus pret cilvēci plašāk pēta Latvijas Okupācijas muzejs un Latvijas Kara muzejs, publicējot rezultātus šo muzeju gadagrāmatās.18 Pētniecības darbu veic arī Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs.

Atjaunotās neatkarības desmit gados publicētas daudzas laika liecinieku liecības, kuru autori galvenokārt ir bijušie pretošanās kustības dalībnieki vai varmācīgi uz vergu darba nometnēm vai nometinājuma vietām izsūtītie.19 Laika liecinieku atzinumi sniedz dokumentālajos materiālos atrodamus vēstures faktus, taču nereti atmiņas izdotas veidā, kas mazina to kā vēsturisku avotu nozīmi — trūkst autoru īsbiogrāfiju un profesionālu vēsturnieku komentāru. Okupācijas muzejs patlaban veido aptverošu šādu muzeja rīcībā esošu materiālu datu bāzi, kas ļaus zinātniekiem viegli piekļūt svarīgākajai informācijai (vārdi, dzimšanas un ģimenes dati, vietas, datumi, organizācijas, ieslodzījuma vai nometinājuma dati, dokumenta veids, galvenie biogrāfiskie dati) un dos iespēju pārbaudīt un salīdzināt dažādos dokumentos atrodamo informāciju.20

Par svarīgiem trūkumiem pēckara okupācijas noziegumu izpētē jāuzskata galvenā zinātniskā pētniecības centra trūkums, nepietiekamais finansējums, vājā pētījumu koordinācija Latvijā un Baltijas valstīs, kā arī ierobežotā ārzemju arhīvu pieejamība, it sevišķi — Krievijā.

 

Apakškomisijas darbs

Apakškomisijas septiņi pētnieki 2001. gadā nodarbojās ar trim komisijas galvenajai tēmai pakārtotām tēmām.

1. Okupācijas varas represīvie orgāni un genocīds Latvijā. Pie šīs tēmas strādā Indulis Zālīte, Ritvars Jansons un Aldis Bergmanis. Autori noskaidroja Latvijas PSR valsts drošības orgānu struktūras izveidošanos, svarīgākos šo iestāžu vadītājus, viņu biogrāfijas un lomu noziegumos pret cilvēci. Paralēli VDK visu PSRS tipveida struktūrdaļu darbībai tika skaidrota īpašā LPSR VDM darbība cīņā pret nacionālajiem partizāniem, kā rezultātā vien tika nogalināti ap 60 nacionālo partizānu vadītāju un partizānu. Darbu paredzēts turpināt, izstrādājot monogrāfiju “Latvijas PSR IeTK–VDM–VDK vēsture”. Darbā autoriem jāsastopas ar ļoti lielu faktu materiāla trūkumu.

2. Latvijas saimnieciskās, sociālās un etniskās struktūras iznīcināšana. Balstoties ne tikai uz arhīvu materiāliem, bet arī plašu Latvijas un ārzemju vēstures literatūru, pētījumā “Latvijas zemniecības genocīds un piespiedu kolektivizācija” Daina Bleiere pierāda, ka tradicionālā viensētu saimniecību iznīcināšana un lauksaimniecības piespiedu kolektivizācija pēc Krievijas parauga bija visnepopulārākā okupācijas režīma darbības sastāvdaļa. Tā noveda pie sliktas saimniekošanas un nevienam nepiederošās zemes izpostīšanas neatbildīgu nomenklatūras darbinieku nekompetentas administratīvas darbības dēļ, kā arī pie represijām, ieskaitot masu deportācijas. Rezultāts — pēc deportācijām palikušie zemnieki atstāja laukus, aizplūda uz pilsētām, bet to vietā paplašinājās no ražīga darba Padomju Savienībā atradināto migrantu ieplūšana. Tas līdztekus ekonomiskajai un sociālajai struktūrai iznīcināja arī etnisko struktūru laukos.

Juris Ciganovs analizēja “Padomju militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumu veidošanos Latvijas teritorijā un Latvijas rūpniecības pakļaušanu militārajām vajadzībām”. PSRS MRK uzņēmumu apkalpošanai uzticamus strādniekus pārvietoja no Krievijas uz Latviju, bet par Vācijā iegūtajām militārajām iekārtām Rīgai bija jāsamaksā Maskavai.

Jānis Riekstiņš pētīja tēmu “Migrantu kolonizācija Latvijā”, kurā nonāca pie secinājuma, ka pastāvējušas trīs galvenās migrantu grupas: 1) “stihiskā migrācija”; 2) “atvaļinātie militāristi” un 3) “ieplānotie migranti”, kuri mainīja Latvijas tradicionālo etnisko sastāvu.

Visu trīs uzskaitīto tēmu izpēte turpinās, plašāk izmantojot Krievijas arhīvu un ārzemju speciālās literatūras materiālus.

3. Pretošanās kustība Latvijā. Šīs tēmas ietvaros Heinrihs Strods veica pētījumu “Jaunatnes nevardarbīgā pretošanās kustība Latvijā”. Pētījumā autors noskaidroja trīs jaunatnes pretošanās veidus: 1) jaunatnes atturēšanās kustība (1944–1948); 2) jaunatnes pretpadomju pulciņu kustība (1944–1959) un 3) jaunatnes iekļaušanās visas tautas pasīvajā pretošanās kustībā. Jaunatnes nevardarbīgajai pretošanās kustībai, kurā piedalījās tūkstošiem jauniešu, nebija vienota organizēta centra; atsevišķas organizācijas darbojās autonomi. Jaunieši prasīja okupācijas izbeigšanu un neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas valsts atjaunošanu. Darbs turpināms un turpmākajos gados pabeidzams kā monogrāfija par nevardarbīgās pretošanās kustības vēsturi Latvijā no 1944. līdz 1991. gadam.

 

Tālākā pētniecība

Ir svarīgi izvērst pētījumus laika posmā pēc 1956. gada. Pretēji Rietumos dažkārt izplatītajam uzskatam, ka komunistiskais totalitārisms pēc 1956. gada mainījās un kļuva maigāks, jāsecina, ka mainījās dažas tā ārējās darbības formas, bet totalitārisma būtība ne tikai nemainījās, bet to nespēja mainīt arī Gorbačova “pārbūve”. Ievērojot paplašināto pētniecības laika posmu, līdztekus jau iesāktajam pētniecības darbam jāveic citi ilgtermiņa pētījumi.

1. Trimdas latviešu un starptautiskās demokrātiskās sabiedrības darbība Latvijas neatkarības atjaunošanai 1944—1990.

2. Latvijas un ārzemju kristīgās baznīcas loma pretošanās kustībā Latvijā 1944—1990.

3. Bruņotās un nevardarbīgās pretošanās kustības izpēte visos Latvijas novados un iedzīvotāju grupās.

4. Kolaborācijas cēloņi, formas un ietekme Latvijas okupācijā.

5. Okupācijas varas sociālā, ekonomiskā, kultūras un etniskā politika un prakse.

6. Izmantojot igauņu vēsturnieku pieredzi, sastādāma kritušo, nogalināto un vergu darba nometnēs bojā gājušo nacionālo partizānu datu bāze.

7. 1945. gada februārī un 1949. gada 25. martā deportēto Latvijas iedzīvotāju datu bāzes izveidošana.

Jau veiktajos un minētajos jaunajos ilgtermiņa pētījumos jānoskaidro 1) kāda bija Maskavas okupācijas centrālās varas, vietējo “valdību”, kolaborantu un migrantu loma okupācijas nostiprināšanā un 2) kādu lomu spēlējusi okupācijas varas politika un prakse, bet it īpaši — tās noziegumi pret cilvēci, Latvijas attīstības palēnināšanā un problēmās pārejas periodā uz demokrātisku sabiedrību, kā arī integrācijai Eiropā.

1 Pārsla Eglīte. “Latvijas iedzīvotāju skaita un etniskā sastāva veidošanās XX gadu simtenī”. Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata 2001. Red. Heinrihs Strods. Rīga: Okupācijas muzeja fonds, 2002 (sagatavošana). Eglīte aprēķina iedzīvotāju skaita zaudējumus no 1940. līdz 1959. gadam, ieskaitot Latvijas ebrejus. Skaitlis 325 000 ir viņas minimālais aprēķins.

2 Okupācijas režīma vajāto un represēto skaita aprēķins liecina, ka ap 1/3 jeb 600 000 līdz 700 000 iedzīvotāju bija tieši iesaistīti. Sk. P. Zvidriņš, J. Vanovska. Latvieši. Statistiski demogrāfisks portretējums. Rīga: Zinātne, 1992, 23.—24. lpp. Arī: M. Šmulders. “The Results of 70 Years of Bilateral Relations between Latvia and the USSR”. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, nr. 1 (1992), 31.—38. lpp.

3 Ādolfs Šilde. The Profits of Slavery: Baltic Forced Laborers and Deportees under Stalin and Khruschev. Stockholm: Latvian National Foundation, 1958, 302 lpp. Baltijas Studiju veicināšanas apvienības (Association for the Advancement of Baltic Studies — AABS) periodiskie izdevumi ir Journal of Baltic Studies un Baltic Studies Newsletter. JBS un AABS izdotajās grāmatās publicētie raksti ir reģistrēti: Laurence Kitching. Baltic Studies Indexes 1970—1997. Hackettstown, NJ: AABS, 1998, 136 lpp. Tadeušs Puisāns, red. Okupācijas varu nodarītie postījumi Latvijā 1940—1990. Stockholm/Toronto: Memento/Daugavas Vanagi, 2000, 592 lpp.

4 Latvijas Vēsture Latvijas Universitātes paspārnē iznāk kopš 1991. gada.

5 Jānis Riekstiņš, red. Represēto saraksts 1941—1953. 2 sēj. Rīga: Latvijas Valsts arhīvs, 1995. Jānis Riekstiņš, red. Represēto saraksts 1949. 4 sēj. Rīga: Latvijas Valsts arhīvs, 1995. Elmārs Pelkaus u.c., red. Aizvestie: 1941. gada 14. jūnijs Rīga: Latvijas Valsts arhīvs, 2001, 808 lpp.

6 Elmārs Pelkaus, red. Okupācijas varu politika Latvijā 1939—1991. Rīga: Latvijas Valsts arhīvs/Nordik, 1999.

7 Heinrihs Strods. Latvijas nacionālo partizānu karš 1944—1956. Rīga: Preses nams, 1996, 574 lpp. Heinrihs Strods, sast. un red. Latvijas nacionālo partizānu karš: Dokumenti un materiāli 1944—1956. Rīga: Preses nams, 1999, 656 lpp.

8 Heinrihs Strods. “PSRS Valsts drošības ministrijas pilnīgi slepena Baltijas valstu iedzīvotāju izsūtīšanas operācija ‘Krasta banga’ (priboj)”. Latvijas Vēsture, nr. 2 (1998), 38.—47. lpp. Arī: Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata 1999. Rīga: Okupācijas muzeja fonds, 2000, 164.—186. lpp. Arī lietuviešu, krievu un ukraiņu valodā.

9 Latvijas Okupacijas muzeja gadagrāmata 1999 Yearbook of the Occupation Museum of Latvia. Red. Heinrihs Strods. Rīga: Okupācijas muzeja fonds, 2000, 282 lpp. Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata 2000 Yearbook of the Museum of the Occupation of Latvia. Red. Heinrihs Strods. Rīga: Okupācijas muzeja fonds, 2001, 340 lpp.

10 Anda Līce, sast. un red. Via Dolorosa: Staļinisma upuru liecības. 1.—2. sēj. Rīga: Liesma, 1990, 1993, 604, 622 lpp.; 3.—4. sēj. Rīga: Preses nams, 1994, 1995, 312, 320 lpp.

11 Matthew (Matīss) Kott. “Gaining Ground on the Battlefield of Public History: The Work of the Museum of the Occupation of Latvia, June 1999—June 2000” (Panākumi cīņā par publisko vēsturi: Okupācijas muzeja darbs no 1999. gada jūnija līdz 2000. gada jūnijam). Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata 2000. Rīga: Okupācijas muzeja fonds, 2001, 309. lpp.