Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 6.decembrī

Intervija Latvijas Radio 6. decembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Mēs te tikko spriedām, ka ir vēl viens cilvēks, kuru jūs parasti nedzirdat šeit,viņš sēž blakus, un tas ir Arnis Lapiņš — premjera padomnieks, kurš šodien svin savu dzimšanas dienu. Mēs viņu arī apsveicam, daudz laimes! Bet mēs pievērsīsimies to klausītāju jautājumiem, kuri mums ir zvanījuši, paldies par tiem. Pāris vārdu par tautas vēlētu prezidentu. Jūs esat izteicies samērā skeptiski pret prezidentes ideju par to, ka viņu varētu vēlēt visa tauta. Kāpēc?

Andris Bērziņš: — Mēs neesam izteikušies skeptiski, un es gribu teikt — “Latvijas ceļa” pozīcija bija tāda, ka mēs esam par diskusijām. Bet tas būtu jādara tad, kad Latvija būs jau iestājusies Eiropas Savienībā un NATO, tas būtu tas brīdis, kad mēs varētu runāt par Satversmes maiņu, tā būtu stabilitāte,drošība, ilgtermiņa garantijas.

— Kāpēc ne agrāk?

A.Bērziņš: — Ja mēs paskatītos kaut vai iepriekšējās prezidenta vēlēšanas, ja tās būtu bijušas visas tautas vēlēšanas, tad ļoti cienītā Vaira Vīķe-Freiberga diez vai būtu prezidente, prezidents droši vien būtu bijis Raimonds Pauls vai Anatolijs Gorbunovs.

— Toties iespējams, ka nākamajā reizē būs nevis visu cienītā Vaira Vīķe-Freiberga, bet atkal kāds cits no politiķiem, jo — lai nu kā, bet šobrīd Freibergas kundze bauda tautas labvēlību.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka Freibergas kundzei nav nekāda pamata šaubīties par to, vai valsts politiķi viņu ievēlēs vēl vienu reizi, jo viņa tik tiešām ļoti godprātīgi un precīzi pilda savu pienākumu.

— Jūs minējāt Eiropas Savienību, man viens klausītājs prasīja: bet, ja nu tauta pasaka referendumā “nē” Eiropas Savienībai, ko tad?

A.Bērziņš: — Nu tad mēs pildīsim tautas gribu.

— Bet vienalga — vēlēsim tautas prezidentu, arī neiestājoties Savienībā.

A.Bērziņš: — Redziet, Latvijas Republikas Satversmes rakstītāji savā laikā vispār nav paredzējuši, ka varētu mainīt Latvijas Republikas Satversmi vai kādu citu sarakstītu dokumentu. Šai Satversmē var vienīgi ielikt iekšā grozījumus, un, ja jūs būsit ievērojuši, tad pēdējo desmit gadu laikā pie Satversmes grozīšanas parlaments ir ķēries tikai vienu reizi — papildinot Satversmi ar cilvēktiesību sadaļu, kura acīmredzot nebija aktuāla 1918.gadā, kad Satversmi rakstīja. Tā kā par šīm izmaiņām ir ļoti, ļoti nopietni jādiskutē, jārunā pietiekami ilgi un daudz un tikai pēc tam var ņemt un kaut ko grozīt.

— Citi jautājumi. Runājot arī par cilvēktiesībām, viens klausītājs zvanīja un jautāja mums: Igaunijā ir ombudsmeņa institūcija, Lietuvā ir ombudsmeņa institūcija, Latvijā šādas nav, un kāpēc tad mums šī lieta neiet uz priekšu?

A.Bērziņš: — Šis cilvēks ir maldināts, vienkārši Latvijā mēs to saucam par Cilvēktiesību biroju, un tās funkcijas, kādas ir zviedru vārdā sauktajai institūcijai vai cilvēkam, Latvijā vienkārši nosauktas latviski un tieši tādas pašas kā Igaunijā un Lietuvā. Šos visus cilvēktiesību jautājumus izskata Cilvēktiesību birojs, tas ir neatkarīgs birojs, tā vadītāju ievēlē Saeima, viņš ir tiesīgs runāt ar visām valsts institūcijām. Pašlaik, starp citu, notiek sarunas par to, ka tā funkcijas vajadzētu paplašināt, nedaudz pārskatīt, ir jau prakse — ilgāk nekā piecus gadus šī institūcija jau ir strādājusi.

— Laikam strīds vienīgi par to, vai nevajadzētu papildināt tā pilnvaras vai vairāk vai mazāk kādas funkcijas.

A.Bērziņš: — Jā, bet par to pašlaik arī notiek diskusija, Valsts prezidente ir ierosinājusi šādu diskusiju, par to diskutē arī politiķi.

— Runājot vēl par cilvēktiesībām, man, viena kolēģe zvanīja un jautāja tā: viņa kā medmāsa aizvieto slimu cilvēku, kurš nav šobrīd kolēģes darbā, bet viņai par to nepiemaksā, bet, arī ja piemaksā, tad piemaksā ļoti minimālu summu, viņa trīs dienas ir nostrādājusi gandrīz par velti, vai tas nav cilvēktiesību pārkāpums?

A.Bērziņš: — Viņai jāgriežas pie savas iestādes vadītāja, kurš ir administrators. Ja kāds cilvēks ir slims, tad šī cilvēka darba samaksas fonds tiek ekonomēts, jo viņš saņem slimības pabalstu no sociālās apdrošināšanas, un šīs iestādes administrators ir tiesīgs izdarīt kādas piemaksas vai noteikt kādus citus abām pusēm pieņemamus veidus, kādā veidā atalgot, un, protams, visam ir jānotiek Darba likumu kodeksā noteiktajos rāmjos.

— Es viņai ieteicu, lai viņa griežas arī arodbiedrībā, kam droši vien būtu jāaizstāv.

A.Bērziņš: — Jā, viņa var griezties arodbiedrībās, viņa var griezties arī Valsts darba inspekcijā, kurai ir pienākums šos jautājumus uzraudzīt, ja cilvēkam ir aizdomas, ka Darba likumu kodekss netiek ievērots.

— Vēl par medicīniskām problēmām. Kā mēs zinām, daļa no slimokasēm nav saņēmušas šo pasūtījumu, viena klausītāja uztraukusies zvana: vai invalīdi, kuri šajā rajonā dzīvo, vēl joprojām saņems zāļu atlaides vai ne?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka šie jautājumi nav savstarpēji saistīti, un, ja cilvēkiem ir tiesības saņemt kādas atlaides vai kādus pakalpojumus veselības aprūpē, tad viņi tos saņems.

— Ja minam medicīnas iestādes, man arī zvanīja kāds klausītājs un interesējās par bērnu pabalstiem. Medicīnas darbinieks vienreizējo pirmreizējo bērna piedzimšanas pabalstu saņem 200 latus, bet, izrādās, likums nosaka, ka tie, kas strādā valsts institūcijās, var saņemt sešu amatalgu apmērā, un tas nozīmē, ka šie cilvēki var saņemt kādu tūkstoti pirmoreiz tad, kad viņiem bērns piedzimst. Viņaprāt, tas ir negodīgi.

A.Bērziņš: — Nu, Saeima tā ir lēmusi attiecībā uz civildienestu, tie ir cilvēki, kuri apzināti atsakās no veselas virknes dažādu tiesību, kādas ir pārējiem cilvēkiem, piemēram, viņiem nedrīkst būt nekāds privātais bizness, viņi nedrīkst strādāt dažādās institūcijās papildu darbus, viņiem ir vēl vesela virkne ierobežojumu, kā civildienesta ierēdņiem viņiem tiešām šāda norma ir likumā paredzēta.

— Vēl tas pats cilvēks zvanīja un interesējās par Ulmaņa pensiju: kāpēc Ulmanim ir pensija 1000 latu, ja viņam alga bija 500 latu, jo visiem pārējiem ir otrādi, pensija ir aptuveni 40 procentu apmērā no algas.

A.Bērziņš: — Šis ir ļoti specifisks gadījums, kad Saeima faktiski vienā likumā ir salikusi kopā Valsts prezidenta algu un Valsts prezidenta pensiju. Faktiski tā shēma ir šāda — ja Valsts prezidentei tiek palielināta alga, tad automātiski arī bijušajiem Valsts prezidentiem palielina pensiju.

— Vai, jūsuprāt, tas ir godīgi?

A.Bērziņš: — Saeima tā ir lēmusi.

— Jūs nekomentējat?

A.Bērziņš: — Es nekomentēju.

— Runājot arī par citiem jautājumiem, kas skar šajā brītiņā vairāk finanšu lietas. Jūs sakāt — kopprodukts pieaug no 7 uz 9 procentiem, tā liecina statistika; klausītājs saka tā: bet Fondu biržā, kur kotējas uzņēmumu akcijas, labi ja desmit procenti uzņēmumu ir likvīdi un reti kurš vispār no tiem maksā dividendes; kā gan tas var saiet ar šo kopprodukta pieaugumu, šie skaitļi vienkārši nesaskan.

A.Bērziņš: — Jā, dividenžu maksāšana pēc būtības ir attīstītas uzņēmējsabiedrības pazīme. Un lielāka tiesa mūsu uzņēmumu tik tiešām, ja ir peļņa, investē to atpakaļ uzņēmuma rekonstrukcijā un uzņēmuma atjaunošanā. Un šīs divas lietas — to uzņēmumu skaits, kas ir kotēti Fondu biržā, un to uzņēmumu skaits, kas maksā dividendes, — tās nav savstarpēji saistāmas lietas. Tanī brīdī, kad uzņēmums atjaunojis savas ražošanas iekārtas un visu savu ražošanas ciklu un sāk izmaksāt dividendes, ir pavisam citi nosacījumi, un tiešas saistības ar kotāciju Fondu biržā tam nav. Tā ka šeit es aicinātu uzmanīgāk sekot līdzi visiem šiem procesiem un cerēt, ka visi tie uzņēmumi, kas ir kotēti Fondu biržā, pirmām kārtām sāks izmaksāt dividendes.

— Protams, jautājums — tātad šie uzņēmēji vienkārši liek naudu iekšā, lai attīstītu ražošanu; kāda ir statistika, kā ražošana šobrīd mums attīstās?

A.Bērziņš: — Jā, mums rūpniecības produkcijas pieaugums kopumā šā gada astoņos mēnešos, ja pareizi atceros, ir 14 procenti. Tas nozīmē, ka tik tiešām ražošana attīstās. Un kas tad sastāda starpību starp importu un eksportu Latvijai? Latvijai pagaidām ir diezgan negatīva bilance, turpat vai 70 procentus no šīs starpības sastāda iekārtu un mašīnu imports Latvijā. Latvijā tiek ievestas tehnoloģiskās iekārtas, un tas ir viens no izskaidrojumiem, kādēļ pie šādas negatīvas tirdzniecības bilances mums tomēr ir tik zema inflācija.

—Tas ir labs izskaidrojums tomēr.

A.Bērziņš: — Nu, tas nav labs tādā sakarībā, ka mums ir negatīva bilance, bet tas izskaidro to, kādēļ, pieņemsim, šāda negatīva bilance neietekmē inflācijas procesus šeit.

— Viens klausītājs jautāja par celulozes rūpnīcu: kāpēc, ja acīmredzot tā ir tik ļoti postoša Latvijai, tomēr šis projekts tiek virzīts uz priekšu?

A.Bērziņš: — Neviens šobrīd nav pateicis, ka tas ir postošs, tieši otrādi – visi novērtējumi ir tādi, ka šo rūpnīcu var uzbūvēt tā, ka mēs iegūtu vienu no vismodernākajām attīrīšanas un dabu saudzējošajām tehnoloģijām pasaulē. Pie tā, protams, ir jāstrādā, novērtējums ir pozitīvs, un šeit ļoti no svara ir tas, vai izdosies Latvijai, zviedru investoram un somu investoram atrast kopēju kopsaucēju un vienoties par konkrētiem risinājuma modeļiem. Es domāju, ka nākamajā gadā mums šajā jautājumā arī jārod skaidrība.

— Te tiek vilktas paralēles ar “Lattelekom”, kur arī esot savulaik tā runāts, bet beigu beigās iznācis viss otrādi.

A.Bērziņš: — Es negribētu piekrist, ka kaut kas būtu otrādi iznācis. Cilvēki sen ir aizmirsuši tās nošņurkušās būdiņas ar izdauzītajiem logiem un automātiem, pa kuriem bija jādauza ar dūri, ka tie rija kapeikas, nekad nevarēja sazvanīt, arī no mājas nevarēja sazvanīt nevienu. Ja gribēji zvanīt uz ārzemēm, tad bija jāpiesaka iepriekšējā dienā un pēc tam četras stundas jāgaida, kamēr būs savienojums.

— Bet tagad tik dārgi pensionāriem, ka viņi vispār vairs nevar piezvanīt.

A.Bērziņš: — Nu, ir jāizmanto tā sauktie nakts tarifi un dažnedažādās atlaides, kādas ir svētku dienās. Protams, pensionāriem ir sarežģīti un grūti ilgi lietot telefonu un daudz zvanīt, bet viņiem visiem ir bērni, kuri var viņiem palīdzēt.

— Ar celulozes rūpnīcu nebūs tā, ka beigu beigās izpostīs mežus, izdegs Latvijas koks un tamlīdzīgi?

A.Bērziņš: — Kā tad to var izdarīt? Faktiski tas apjoms, kurš katru gadu ataug, ir aptuveni 11,5 miljoni kubikmetru, un tas apjoms, kas vajadzīgs rūpnīcai, būs 3,4 miljoni kubikmetru koksnes. Tā ir nepilna trešā daļa no tā, kas katru gadu mūsu mežos izaug. No otras puses, mēs esam valdībā pagaidām lēmuši par to, ka mēs neieguldām mežus pamatkapitālā, bet mežu izstrāde ir pašu Latvijas uzņēmēju rokās, viņi vienkārši slēdz ilgtermiņa piegādes līgumus šai rūpnīcai un paši piegādā šo koksni. Tā ka es nedomāju, ka te varētu vispār būt runa par kādām nelikumībām jau no paša sākuma, nekādā gadījumā.

— Klausītājs jautā: kādēļ nav valstiskas programmas darbaspēka eksportam? Viņš te min Turciju, Dienvidslāviju un citas valstis, kuras eksportējušas savus cilvēkus strādāt uz citām valstīm, šie cilvēki labi nopelna, un beigās ir labi gan viņiem, gan valstij.

A.Bērziņš: — Pirmām kārtām, tādas programmas Latvijā, es domāju, nebūs nekad. Otrkārt, mēs paši Latvijā neesam ieinteresēti savus, augsti kvalificētos cilvēkus, it īpaši jauniešus, kaut kur aizsūtīt, jo mums ir nepieciešami kvalificēti cilvēki šeit, lai viņi strādātu Latvijā, radītu nacionālās bagātības Latvijai un attīstītu valsti. Trešais: es domāju, ka pasaule kopumā arī šai jomā mainās, un pašlaik jau faktiski moderno tehnoloģiju interneta kontekstā, informācijas sabiedrības attīstības kontekstā ir diezgan vienalga, kur tu fiziski sēdi. Tu vari šodien, sēžot, teiksim, kādā Ludzas rajonā lauku sētā, piemēram, strādāt Amerikas kompānijā un pa internetu nosūtīt visu nepieciešamo informāciju gan uz turieni, gan saņemt visu atalgojumu caur banku norēķiniem. Tas, pēc manām domām, ir daudz labāk.

— Tas izklausījās pēc spiegošanas.

A.Bērziņš: — Nē, kāda tur spiegošana! Vienkārši, ja cilvēks, teiksim, strādā kādā datorprogrammēšanas nozarē, viņam ir uzdevums, kas jāizpilda, viņš šo uzdevumu izpilda un aizsūta šo informāciju...

— Jautājums, protams, bija tāpēc, ka Latvijā trūkst darbavietu.

A.Bērziņš: — Pagaidām Latvijā ir neliels darbaspēka pārpalikums, jāsaka gan, ka bezdarba procents ir 7,8. Faktiski, ja runājam par lielajām pilsētām, tad bezdarbs ir vairāk strukturāls. Tas nozīmē, ka trūkst attiecīgās kvalifikācijas cilvēku un tai pašā laikā ir cilvēki, kurus neviens negrib ņemt darbā. Tas nozīmē, ka viņiem vienkārši ir vairāk jāmācās, viņi ir jāpārkvalificē, tas ir tas, ko Nodarbinātības valsts dienests arī dara, uz ko liek galveno akcentu. Savukārt, kas attiecas uz laukiem, tad tur tiešām ir vesela virkne problēmu, kas būtu risināmas, un pirmām kārtām tā jau ir nodarbinātība laukos jeb nodarbinātības daudzveidīgums, uzņēmējdarbības vides dažādošana, kā mēs sakām. Un pirmie instrumenti, kurus mēs esam iedarbinājuši ar nākamā gada budžetu, jau palīdzēs mums šos jautājumus risināt. Kaut vai hipotekārie kredīti zemniekiem, lauksaimniekiem, pārstrādes rūpniecībai, nopietnu būvju izveidošanai, atjaunošanai, caur kuriem faktiski būtu jāattīstās gan pakalpojumu sektoram, gan celtniecībai kā uzņēmējdarbības sfērai laukos. Tas nozīmē, ka tiem cilvēkiem, kuri kādu iemeslu dēļ vairs nenodarbojas ar lauksaimniecību, tiktu radīti priekšnoteikumi, lai viņi varētu sākt nodarboties ar kādām citām nozarēm, piemēram, tūrismu vai vēl ko citu.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā