Satversmes tiesas priekšsēdētājs:

— intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 6.decembrī

Intervija Latvijas Televīzijas 6. decembra raidījumā “4. studija” pulksten 19.30. Vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Es neesmu jurists un neesmu izglītots cilvēks. Es domāju, arī daudzi mūsu televīzijas skatītāji nezina atšķirību starp parasto tiesu un Satversmes tiesu. Arī es varu iesniegt sūdzību Satversmes tiesā.

Aivars Endziņš: — Es negribētu piekrist tam, ka jūs neesat izglītots cilvēks. Bet atšķirība ir ļoti liela. Satversmes tiesa neizskata krimināllietas, civillietas un administratīvās lietas pēc būtības. Satversmes tiesa nevērtē pierādījumus, to, vai cilvēks ir pareizi notiesāts. Satversmes tiesa izskata tiesību normu. Tie ir gan Ministru kabineta noteikumi, gan pašvaldību noteikumi, kā arī likumi. Mēs izskatām, vai tie atbilst Satversmei un starptautiskām normām. Mēs izskatām arī likumu hierarhiju. Šodien mēs saņēmām kārtējo konstitucionālo sūdzību no personas, kura ir notiesāta ar brīvības atņemšanu uz 15 gadiem slēgta tipa cietumā par trīs personu slepkavību.

Apsūdzētais raksta, ka ir pārkāptas viņa tiesības uz taisnīgu tiesu, jo pēc viņa aizturēšanas nebija nodrošināta advokāta klātbūtne.

— Tā bija?

A.Endziņš: — Tā bija, neapšaubāmi. Viņš norāda, ka pirmās instances tiesa, kā arī apelācijas tiesa ir nepamatoti viņu notiesājusi, jo viņš nav vainīgs. Diemžēl mēs nevaram lemt par jaunu lietas izskatīšanu, vēlreiz pārbaudīt visus pierādījumus. Bet, ja viņš sūdzētos, ka likuma norma, uz kuras pamata viņš ir notiesāts, viņaprāt, neatbilst Satversmei vai Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, tad tā ir mūsu kompetence.

— Vai šādas normas ir mūsu kriminālkodeksā?

A.Endziņš: — Šobrīd sagatavošanas stadijā ir vairākas lietas, kur ir apstrīdēts kriminālprocess. Ir arī viens pieteikums, kurš vēl nav izskatīts kolēģijā, bet visticamāk, ka lieta tiks ierosināta arī pēc individuālas sūdzības. Šajā prasībā tiek apstrīdēta administratīvā pārkāpuma kodeksa norma, kas nosaka to, ka cilvēks, kurš ir pārsūdzējis administratīvo sodu, pēc tam, kad to ir izskatījusi tiesa, to nevar izdarīt, jo spriedums ir nepārsūdzams. Tiesības uz taisnīgu tiesu nodrošina parasti to, ka cilvēkam ir iespējas iziet visas tiesu instances. Pirmo instanci, ja nepieciešams, apelācijas instanci, un beidzot arī kasācijas tiesu. Līdzīga situācija ir arī ar civilprocesa kodeksa normām. Piemēram, ja tiek pasludināta uzņēmuma maksātnespēja, tad spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams. Arī šī norma tiek apstrīdēta. Šī lieta tiek gatavota izskatīšanai Satversmes tiesā.

— Pirms pusgada jūs sākāt pieņemt privātpersonu iesniegumus. Cik tie ir pamatoti?

A.Endziņš: — No šī gada 1. jūlija jebkura persona var griezties pie mums. Mēs esam saņēmuši gandrīz 300 pieteikumus. Diemžēl lauvas tiesa nav mūsu kompetencē, jo tiek apstrīdēti vispārējās tiesas spriedumi vai arī administratīvie lēmumi. Un cilvēki raksta, ka, lūk, Satversmes tiesa ir viņu pēdējā cerība.

— Vai jūs esat šī cerība?

A.Endziņš: — Diemžēl mēs nevaram būt šī cerība. Ja šie cilvēki apstrīdētu konkrēto normu, kas ir piemērota viņu lietā, tad tas ir cits jautājums. Tad mēs varam šo lietu izskatīt, un, ja norma neatbilst augstākā juridiskā spēka normai, tas var būt par pamatu, lai lieta tiktu pārskatīta.

— Vai ir bijis tā, ka jūtat, ka cilvēkam ir taisnība, bet palīdzēt viņam nevarat?

A.Endziņš: — Jā, arī tā ir bijis. Lasīju sūdzību, kurā tika apstrīdēts Valsts ieņēmumu dienesta uzliktais administratīvais naudas sods 200 latu apmērā par nodarījumu, kas tādu sodu neprasa. Turklāt naudas sods tika uzlikts nevis tiešajai personai, kas likuma normu bija pārkāpusi, bet gan priekšniekam, kam jāatbild par savu padoto. Diemžēl šajā gadījumā mēs palīdzēt nevaram.

— Vai šis netaisnīgais sods paliek spēkā?

A.Endziņš: — Jā, tas paliek spēkā. Šajā gadījumā netika apstrīdēts tas, ka viņam nav pārsūdzības iespēju. Mēs saņēmām vienu iesniegumu, kas tiks novirzīts Satversmes tiesas kolēģijai trīs tiesnešu sastāvā, kas lems, ir pamats ierosināt lietu vai ne. Šajā lietā tiek apstrīdēts tas, ka tiesa savu spriedumu ir pasludinājusi par nepārsūdzamu un galīgu.

— Varbūt cilvēki, rakstot šos iesniegumus, neizmanto jurista pakalpojumus?

A.Endziņš: — Lielākā daļa neizmanto. Tajā pašā laikā ir arī pieteikumi, kurus ir sastādījis advokāts, profesionāls advokāts. Diemžēl man jāsecina, ka atsevišķi advokāti nav papūlējušies izlasīt Satversmes tiesas likumu. Ja advokāts ir rakstījis pieteikumu un pievienojis klāt pilnvaru un prasa, lai Satversmes tiesa aptur tiesas spriedumu, lai tā piespriež kompensāciju par nepamatoti uzlikto sodu un tā tālāk, tad šis advokāts nezina Satversmes tiesas likumu.

— Prese rakstīja par sievieti, kas apprecējusies ar vācieti un viņai Latvijā ir pārtaisīts latvisks uzvārds. Vai te arī ir Satversmes pārkāpums?

A.Endziņš: — Šī sieviete apstrīdēja valodas likuma pantu un uz tā pamata izdotos Ministru kabineta noteikumus. Viņa izgājusi visas trīs tiesu instances — gan pirmo instanci, gan apelācijas tiesu, gan kasācijas tiesu. Tiesa viņas prasību neatzina un uzskatīja, ka viņas uzvārds ir latviski pareizi ierakstīts viņas personu apliecinošajā dokumentā. Tad viņa vērsās pie mums. Satversmes tiesa lietu izskatīja. Bija publiska sēde, spriedums tiks pasludināts 21. decembrī. Sīkāk komentēt šo lietu es nevaru.

— Te ir problēma, ka šeit cīnās ar latviešu valodas gramatiku. Ja jūs paziņotu, ka šai sievietei ir taisnība, tad ir jāmaina latviešu valodas gramatika.

A.Endziņš: — Es nevaru teikt ne jā, ne nē.

— Bet problēma ir tāda?

A.Endziņš: — Jā, problēma ir. Satversmes tiesai jālemj, kur ir šī robeža, ko var, ko nevar, vai ir pareizi, vai nav.

— Valodnieki saka, ka pat Francijas karalis ievēro gramatiku.

A.Endziņš: — Neapšaubāmi. Bet es atkārtoju, es šo lietu sīkāk komentēt nevaru.

— Ir tāds deputāts Silārs, kurš kādreiz bija vēstnieks Izraēlā, savulaik balsoja par Latvijas neatkarību. Viņš jums ir nosūtījis sūdzību par, viņaprāt, nepamatotajām deputātu piemaksām par kancelejas izdevumiem un dzīvokļu īri galvaspilsētā. Viņš saka, ka to dara tāpēc, lai būtu lielāka pensija, kuru aprēķina no deputāta algas. Bet tās nepalielina, palielina piemaksas, no kurām netiek maksāts nodoklis. Tātad var teikt, ka deputāti izvairās no nodokļu maksāšanas. Ko jūs varat teikt par šādu sarežģītu lietu? Vai jūs varat iejaukties Saeimas deputātu lietās, kā viņi sadala naudu?

A.Endziņš: — Mēs nevaram iejaukties Saeimas deputātu lietās, kā viņi sadala naudu. Silāra kungs apstrīd vienu Saeimas lēmumu, kurā ir noteikta kārtība, kādā deputātiem šīs kompensācijas tiek izmaksātas. Šajā gadījumā mēs esam tiesīgi izskatīt, vai Saeimas konkrētais lēmums ir atbilstošs. Lieta vēl nav pabeigta. Tās termiņš ir 27. decembris.

— Vai šai gadījumā jūs varat pierādīt, ka deputātu piemaksas ir netaisnīgas, pārāk lielas? Kādu lēmumu jūs varat pieņemt?

A.Endziņš: — Šai gadījumā var minēt arī seno lietu, kas saistījās ar Valsts nekustamo īpašumu aģentūru. Mēs atzinām nolikumu, kuru bija apstiprinājusi Valsts nekustamo īpašumu aģentūra, par nelikumīgu. Pēc tam jau Prokuratūra cēla prasību tiesā par īres līgumu laušanu.

— Grūti iedomāties, ka prokurors tagad ņems priekšā Straumes kungu un teiks, ka viņš ir vainīgs. Mani interesē šīs lietas teorētiskais atrisinājums.

A.Endziņš: — Tas neapšaubāmi ir ļoti īpatnējs gadījums. Tas ir jautājums par to, vai nolikums atbilst vai neatbilst. Vai tam ir kompensācijas raksturs vai nav. Ja Satversmes tiesa atzīs, ka nav šī kompensācijas rakstura, tādā gadījumā Saeimas Prezidijam būs jādomā, kā lietu nokārtot. Tikpat labi mēs varam atzīt Saeimas pieņemto likumu par neatbilstošu Satversmei. Tādā gadījumā arī Saeimas Prezidija lēmums, kurš balstās uz šo likumu, būs nelikumīgs.

— Daudzi likumi tiek pieņemti steigā. Jūs paši no savas galvas nevarat ierosināt likumu?

A.Endziņš: — To nevar darīt neviena konstitucionālā tiesa pasaulē. Sākotnēji Krievijas Federācijā Konstitucionālās tiesas likumā bija paredzēts, ka Konstitucionālā tiesa var ierosināt likumu. Tam sekoja Jeļcina konfrontācija ar Valsts domi, kas beidzās ar tankiem pie Baltā nama. Tajā visā ļoti aktīvi iesaistījās arī daži Konstitucionālās tiesas tiesneši. Tas beidzās ar to, ka attiecīgā norma no likuma tika izņemta. Nevar būt, ka Konstitucionālajai tiesai ir uzraudzība pār likumdošanu.

— Ja man nepatīk kāds likums, vai es varu griezties Satversmes tiesā?

A.Endziņš: — Vienkārši ar nepatiku ir par maz. Ja jūs kā fiziska persona griežaties pie mums, tad jums ir jānorāda, kā konkrētā likuma norma aizskar jūsu Satversmē paredzētās tiesības. Tieši personīgi jūsu, nevis kaimiņa. Tas ir jāpierāda, ir jābūt juridiskai argumentācijai. Pie mums griežas arī cilvēki ar konstitucionālām sūdzībām par notikumiem, kas ir bijuši sen atpakaļ. Likumā skaidri un gaiši ierakstīts, ka persona var griezties Satversmes tiesā sešus mēnešus pēc pēdējā nolēmuma. Tātad persona šo sešu mēnešu ietvaros ir izgājusi visas tiesu instances. Ja tas ir skatīts pakļautības kārtībā, tad pēc pēdējā atteikuma cilvēks var griezties pie mums. Ja mēs prasīsim, lai cilvēks iziet visas tiesu instances, tas var radīt smagas sekas. Šādos gadījumos Satversmes tiesa var pieņemt lietu izskatīšanai bez tās izskatīšanas visās tiesu instancēs.

— Tā kā jūs esat Satversmes speciālists, es gribētu jūs lūgt komentēt Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas izteikumu: “Tomēr, laikam ejot, man rodas arvien lielāks iespaids, ka Latvijai būtu jāmaina Satversme un jāpāriet uz tautas vēlētu prezidentu.” Tas lieliem burtiem bija rakstīts uz “Dienas Biznesa” vāka un ir jau izsaucis plašu rezonansi. Premjerministrs teica, ka to nevajag darīt, kamēr Latvija nav iestājusies NATO un ES. Kā jūs uz to skatāties?

A.Endziņš: — Es uz to raugos kā speciālists konstitucionālo tiesību jautājumos. Tas ir ļoti nopietni diskutējams jautājums. Tas nav vienkārši pāriet un ievēlēt prezidentu tautas vēlēšanās. Ir jādomā par to, kādas prezidenta pilnvaras seko līdzi.

— Bet ja pilnvaras ir tādas pašas, tikai prezidents ir tautas vēlēts?

A.Endziņš: — Tas var radīt diezgan nopietnu bāzi konfliktsituācijai starp tautas vēlētu prezidentu un tautas vēlētu Saeimu, jo abiem diviem aiz muguras stāv vēlētāji. Patreiz Satversmē šīs lietas ir sabalansētas. Prezidents var ierosināt Saeimu atlaist. Ja viņš to dara, ir jānotiek referendumam. Ja tauta atbalsta, Saeima ir atlaista. Ja neatbalsta, prezidents zaudē savu krēslu. Satversme paredz iespēju, ka arī Saeima var ierosināt prezidenta atlaišanu. Tam ir vajadzīgas divas trešdaļas balsu. Tātad ir radīts sabalansēts mehānisms. Prasība pēc stingras rokas ir raksturīga postsociālisma valstīm.

— Mēs tādi esam.

A.Endziņš: — Jā, mēs tādi esam, bet mēs arī redzam piemērus mūsu kaimiņos, piemēram, Baltkrievijā.

— Bet Lietuvā ir tautas vēlēts prezidents.

A.Endziņš: — Bet Lietuvā ir pavisam cita konstitūcija.

— Kādas ir būtiskākās atšķirības?

A.Endziņš: — Tur prezidentam ir plašākas pilnvaras.

— Cik nopietni būtu jāpārraksta Satversme, lai būtu tautas vēlēts prezidents?

A.Endziņš: — Ļoti nopietni. Manuprāt, tādā gadījumā Satversme būtu jāpārstrādā par jaunu. Ne jau par velti Jura Bojāra piedāvātā jaunā Satversme ir nevis Satversmes jauna redakcija vai grozījumi, bet pilnīgi jauna Satversme.

— Jūs noteikti esat lasījis šo Jura Bojāra projektu.

A.Endziņš: — Jā, es to no viņa esmu saņēmis, man bija arī pirmais variants, kuru es dabūju no žurnālistiem.

— Ko jūs par to sakāt?

A.Endziņš: — Man, atklāti sakot, pat ir grūti komentēt. Man personīgi būtu kauns to rādīt pat saviem tuvākajiem draugiem.

— Bet Bojārs taču ir gudrs cilvēks.

A.Endziņš: — Jaunais Satversmes projekts ir absolūti nenoslīpēts, tajā ir šausmīgas pretrunas. Mani visvairāk izbrīna tas, ka pie Bojāra kā līdzautori ir pielikti klāt vairāki eksperti, to starpā bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo. Mani visvairāk izbrīna tas, ka šajā Bojāra Satversmē sadaļā, kas attiecas uz tiesu varu (Zemrībo savulaik bija viens no autoriem par tiesu varu un cīnījās par to, lai tiesneši būtu neatceļami) ir ierakstīts, ka tiesneši faktiski tiek atdoti politiķu patvaļai. Satversmes jaunā redakcija paredz, ka tiesnešus ik pēc četriem gadiem ieceļ un apstiprina Saeima.

— Varbūt kaut kāda loģika tur ir. Tagad tiesneši par labiem spriedumiem ņem bargu naudu.

A.Endziņš: — Nu labi, neņems no tautas, maksās politiķi. Es pats biju deputāts Augstākajā padomē, 5. un 6. Saeimā. Tiesnešu apstiprināšana gāja caur Saeimas Juridisko komisiju. Es ļoti labi atceros, kas notika, kad tiesnešiem beidzās darbības termiņš. Toreiz, kā izrādījās, bija deputāti, kas cietuši no tiesnešiem, viens jaunībā bija sodīts par sīko huligānismu, attiecīgi tiesnesis tika izbalsots. Vai arī viens deputāts ar savu kolēģi bija gājuši pie tiesneša Latgales reģionā un mēģināja ieskaidrot, kā kāda civillieta būtu pareizi jāizlemj. Kad attiecīgās tiesas priekšsēdētājs to ignorēja, pēc tam viņš vairs apstiprināts netika. Šie fakti nāca gaismā, mēs veicām izmeklēšanu. Saprotiet, balsošana ir aizklāta. Bet var pačukstēt kolēģiem, ka tas ir tāds vai šitāds, kaut ko sastāstīt. Kā tu neticēsi kolēģim!

— Kāpēc prezidente grib mainīt Satversmi? Viņa tautā ir ļoti populāra. Vai viņa nesaprot jūsu domu gājienu?

A.Endziņš: — Viedoklis par tautas vēlētu prezidentu ir ļoti populārs.

— Es arī gribētu vēlēt prezidentu.

A.Endziņš: — Es varbūt arī, bet šādas lietas ir ļoti nopietni jāizsver. Ir jāizsver atsvari starp prezidentu un valdību, un Saeimu. Ir jābūt noteiktam mehānismam. Vienkārši ierakstīt normu, ka prezidentu ievēl nevis Saeima, bet tauta, ar to vien nav problēma atrisināta.

— Es gribētu atcerēties Kārli Ulmani. Kad nāca iekšā krievu tanki, viens cilvēks izšķīra tautas likteni. Viņš paglāba cilvēkus, lai viņi nemirtu kara laikā, bet tai pašā laikā visus tos cilvēkus aizsūtīja uz Staļina nometnēm. Viss lēmumu pieņemšanas smagums gūlās uz vienu cilvēku. Manuprāt, tik sarežģītās situācijās viens cilvēks nedrīkst izlemt valsts likteni.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā