Lai valodas politika būtu saskaņā ar nacionālajām interesēm un starptautiskajām saistībām

Lai pārrunātu valsts valodas politikas aspektus, kas saistīti ar Vēlēšanu likumu un starptautisko saistību ievērošanu, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vakar, 6. decembrī, Rīgas pilī rīkoja savu padomnieku tikšanos ar ekspertiem. Sanāksmē piedalījās Tieslietu un Ārlietu ministrijas un Saeimas Juridiskā biroja pārstāvji, kā arī speciālisti no Valsts cilvēktiesību biroja un vairākām citām valstiskām un nevalstiskām institūcijām.

Ar īsu uzrunu sarunu ievadīja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga:

— Es vairākkārt esmu paudusi savu rūpi par latviešu valodas tiesībām un latviešu valodas saglabāšanu. Mana rūpe par latviešu valodu ir ļoti dziļa un ļoti būtiska. Kā Valsts prezidentei man rūp arī tas, kā valodu aizsargā Latvijas likumdošana un kā Latvija ievēro tās starptautiskās konvencijas, ko tā parakstījusi. Es vēlētos pievērst jūsu uzmanību vairākiem jautājumiem, kas pēdējā laikā ir aktualizējušies.

Viens ir jautājums, kas attiecas uz īpašvārdu rakstību. Tā ir juridiska rakstura problēma. Un tajā ir arī elementi, kas skar informācijas apguvi. Piemēram, ja kādas personas uzvārds dzimšanas apliecībā un citos dokumentos rakstīts ar “sch”, bet Latvijā — ar “š”, tad starptautiskā informācijas tīklā to nevar atrast. Tātad personas identitātes apliecināšanā tas ir diezgan būtisks jautājums. Savukārt tās personas, kam pie uzvārda ir partikula “fon” vai “de” un latviešu valodā to atmet, varētu sūdzēties, ka tādējādi viņiem tiek atņemta ne tikai viņu personiskā identitāte, bet arī viņu dižciltības jeb labdzimtības mantojums, ko viņiem atstājušas viņu senču paaudzes. Par to visu būtu vērts parunāt, bet ne pašlaik, jo te vēl vajadzētu konsultēties ar juristiem, valodniekiem, politologiem un sociālajiem zinātniekiem, kas varētu runāt par vārdu un uzvārdu kā personas identifikācijas zīmi.

Šodien es gribu nodot jūsu gādībā jautājumu, kurā es vēlētos saņemt konsultāciju, jūsu vērtējumus un ieteikumus. Turklāt relatīvi īsā laikā — līdz janvāra sākumam. Runa ir par mūsu Vēlēšanu likumu un tajā izvirzīto prasību par latviešu valodas prasmi trešajā līmenī. Kā zināms, pašlaik starptautiskajā tiesā Strasbūrā ir lieta, kurā Latvijas valsts tiek apsūdzēta par diskrimināciju un cilvēktiesību neievērošanu tieši caur to, ka persona svītrota no kandidātu saraksta sakarā ar nespēju iesniegt apliecību par latviešu valodas prasmi trešajā līmenī.

Es gribu pastāstīt, cik tālu es savā domāšanā šajā jautājumā esmu tikusi, un tad lūgt jūsu palīdzību tālākā jautājuma risināšanā. Vispirms es painteresējos, kādi noteikumi un prasības šajā jautājumā ir izvirzīti 1918. gadā nodibinātās Latvijas Republikas Satversmē, kas pieņemta 1922. gadā. Par šīm lietām ir runa piecos pantos. Satversmes 6. pants nosaka, ka “Saeimu ievēlē vispārīgās,vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās”. Tātad tie, kam dzimtā valoda ir, piemēram, krievu valoda, ar šo Vēlēšanu likuma prasību zināmā mērā tiek diskriminēti, jo viņi latviešu valodu nav ģimenē no bērnības apguvuši un tagad ir nostādīti nevienlīdzīgā situācijā. Tālāk — 9. pants: “Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu.” Te par valodu prasmi nav ne vārda. Nodaļā par cilvēka pamattiesībām 89. pants skan tā: “Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.” Tātad šī prasība par atbilstību starptautiskajiem līgumiem ir ietverta mūsu Satversmē. Tālāk — 91. pants: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.” Tātad — bez jebkādas diskriminācijas. Bez jebkādas diskriminācijas! Un vēl 101. pants: “Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu.” Tātad šis pants skaidri un nepārprotami norāda, ka nekādu ierobežojumu nedrīkstētu būt. Protams, mēs runājam par Latvijas valsts pilsoņiem.

(Atgriežoties pie 89. panta un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem, Valsts prezidente min attiecīgos Eiropas cilvēktiesību aizsardzības konvencijas pantus, kas nepieļauj nekādu diskrimināciju uz tautības vai valodas pamata.)

Esmu interesējusies par likumdošanas iniciatīvām Igaunijā, kur attiecīgie Vēlēšanu likuma ierobežojumi ar parlamenta akceptu tikuši svītroti. Tādējādi Latvija šobrīd ir vienīgā valsts Eiropā, kur šādi ierobežojumi pastāv.

Var rasties bažas, ka Vēlēšanu likuma grozījumi varētu kļūt par signālu, ka Latvijā īstenībā nav nepieciešams zināt valsts valodu un Saeimā varēs tikt ievēlēts jebkurš ar jebkuru valodu un pieprasīt, lai pārējie deputāti zinātu viņa valodu. Protams, tā tas nebūs, jo tas varbūt atbilstu viņa cilvēktiesībām, bet pavisam noteikti apdraudētu pārējo deputātu tiesības. Tas būtu arī pretrunā ar mūsu principiālo un fundamentālo nostāju, ka Latvijā oficiālā valsts valoda ir latviešu valoda, un tikai latviešu valoda. Šajos pārejas apstākļos, kad liels skaits iedzīvotāju vēl neprot latviešu valodu, katrā ziņā ir jāturpina latviešu valodas apguves process. Ir sasniegts būtisks progress: latviski runājošo procents no 62 ir uzkāpis līdz 81 procentam un ir gandrīz izlīdzinājies ar krieviski runājošo latviešu procentu. Mums ir jāgādā, lai latviešu valoda būtu un paliktu vienīgā valsts valoda. Saeimā latviešu valodas lietošanu nosaka Kārtības rullis. Tāpat arī Pašvaldību likumā būtu jānodrošina, lai valsts valoda netiktu izskausta no aprites, kaut gan daudziem iedzīvotājiem tā nav dzimtā valoda. Tas ir ļoti būtiski mūsu sabiedrības integrācijai un nākotnei. Lai nerastos tāda situācija, ka, mainot Vēlēšanu likumu, mēs uzreiz pazaudētu latviešu valodas lietošanas tiesības. Tajos reģionos, kur ir liels cittautiešu skaits, tas stipri apdraudētu latviešu valodas mācīšanos, kas līdz šim attīstījusies ļoti labi.

Es gaidīšu jūsu ieteikumus un priekšlikumus, bet mans uzskats ir tāds, ka mūsu Vēlēšanu likuma pants par valsts valodas prasmi nav demokrātisks, jo tas rada nevienlīdzību starp mūsu valsts pilsoņiem un ir pretrunā ar minētajiem pieciem Satversmes pantiem un mūsu starptautiskajām saistībām. Es kā Valsts prezidente griezīšos parlamentā ar likumdošanas iniciatīvu par grozījumiem šajā likumā. Es saprotu, ka tas ir grūts jautājums, jo daudzi Saeimas deputāti te saskatīs draudus latviešu valodas lietojumam. Arī man tāpat kā jebkuram deputātam rūp latviešu valodas tiesības un latviešu valodas konsolidācija publiskajā dzīvē, taču pēc sava amata man tikpat svarīgi ir arī tas, lai mūsu likumdošanā nebūtu nekā tāda, kas būtu pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi un mūsu starptautiskajām saistībām.

 

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

(Pēc ieraksta “LV” diktofonā)