Lai mēs viens otru labāk pazītu, labāk saprastu un justos laimīgi kopā

Rīgā šodien pēdējo dienu notiek Armēņu tautas mākslas un tradīciju dienas

Tie ir svētki, kas ar savām melodijām, krāsām, smaržām un garšām ļauj justies tuvāk armēņu zemei, kur kalnu galotnēs nekad nenokūst sniegs, bet ielejās ienākas visgardākās vīnogas pasaulē, ļauj just sev cieši blakus tās tautu, kas skarbajos vēstures līkločos spējusi savu valodu un ticību nosargāt un uzcēlusi savai grāmatai apbrīnas vērto templi Matenadaranu. Tā devusi cilvēcei tādas kultūras zvaigznes kā Komitass, Ovaness Tumanjans un Martiross Sarjans.

“Kultūras zīmes ir mūsutautu saprašanās zīmes”

— svētku atklāšanas sarīkojumā Rīgas Latviešu biedrībā sacīja Naturalizācijas pārvaldes priekšniece Eiženija Aldermane. Tepat biedrības namā mājvietu radis Tautas tērpu centrs “Senā klēts”, kura paspārnē tiek organizētas Latvijā dzīvojošo tautu tradīciju dienas. Projekts, kura autore ir “Senās klēts” saimniece Maruta Grasmane, paredz veicināt Latvijas mazākumtautību integrāciju tautas mākslas un tradīciju izziņas ceļā. Divu gadu laikā simtiem līdzdalībnieku un skatītāju pulcinājušas baltkrievu, čehu, vāciešu, lībiešu, igauņu, ukraiņu un citu Latvijā dzīvojošo tautu tradīciju dienas. Šīs ir jau desmitās.

Svētku koncertā piedalījās gan armēņu jaunie mūziķi, folkloras ansamblis un slavenais Noras Novikas un Rafi Haradžanjana klavieru duets, gan ukraiņu ansamblis “Dņipro” un Rīgas Skolēnu pils koris “Accolada”, kurā kopā ar daudzu tautību bērniem dzied arī armēņu meitene Amalija. Tai pašā dienā “Senajā klētī” tika atklāta armēņu mūsdienu un tradicionālās mākslas izstāde. Te ir Latvijas Mākslas akadēmijas absolventa Karuša Akopjana (1926–1982) gleznas, grafikas lapas un cizelējumi, arī daži Babkena Stepanjana, divu viņa dēlu un meitas darbi. (Plaša viņa darbu izstāde šajās dienās skatāma Itas Kozakēvičas Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācijas telpās Slokas ielā 37.) Ekspozīcijas centrā likta garīdznieka mantija no pašas Ečmiadzinas, jo šīs tradīciju dienas veltītas 1700. gadadienai kopš kristietības kā valsts reliģijas pieņemšanas Armēnijā. Pazīstamais mūziķis profesors Rafi Haradžanjans ekspozīciju bagātinājis arī ar lielo kristietības jubilejas medaļu, ko svētkos viņam pasniedzis pats katolikoss Garegins II. Ar tautas podniecības un metālmākslas tradīcijām iepazīstina Babkena Stepanjana ģimenes kolekcija. Te ir podi skābēšanai un sautētas jēra gaļas uzglabāšanai, caurumotas misiņa karotes ar alvas pārklājumu ievārījumu gatavošanai, smalks gludeklis mežģīņu gludināšanai un citas mājturības mantas. Arī viņa dēls Martins sāk veidot savu kolekciju un šoreiz izstādījis 19. gadsimta keramikas paraugu — skaisti veidotu piena krūku. Haradžanjanu ģimene ekspozīcijai devusi lielākoties mūsdienu juveliermākslas paraugus.

Slaveno armēņu miniatūru kopijas un kā mākslas darbs apskatāmais armēņu alfabēts sauc atmiņā Armēnijas kalnus un ļaudis, viņu daudzkārt dzirdētos apgalvojumus, ka tik skaisti burti nav nevienai citai tautai pasaulē. Un patiesi — armēņu burtu vijumā var skatīties gluži kā šīs kalnu zemes ainavā. Par savu alfabētu armēņu tauta ir pateicīga kristietībai, kas pirms 1700 gadiem Armēnijā tika pieņemta par valsts reliģiju un kopā ar rakstīto vārdu un tautas mākslu palīdzēja saglabāt nācijas vienotību un identitāti.

“Te brīnumainā veidā jūt armēņu dvēseles klātbūtni, lielas kultūras klātbūtni”

— tā svētkos valdošo noskaņojumu raksturoja Latvijas ZA akadēmiķe profesore Janīna Kursīte. Viņa šīs tradīciju dienas uzskata par drošāko ceļu uz Latvijā dzīvojošo tautu saskanīgu nākotni integrētā sabiedrībā un augstu vērtē to emocionālo pilnskanību:

— Tas nebija parasts koncerts, tie bija svētki dvēselei, ko piedzīvoja visa zāle. Spēlējot jaunajiem mūziķiem, pēkšņi kāda armēņu meitene sāka dejot līdzi. Es domāju, ka viņa ir profesionāla māksliniece, bet izrādās — Rīgas angļu ģimnāzijas skolniece. Ielūdzu viņu Ziemassvētkos ciemos pie mums Filoloģijas fakultātē. Viņa te, Latvijā, dzīvo ar savu kultūru, ar savas tautas mentalitāti. Mums, latviešiem, jau Rainis novēlējis labvēlīgu attieksmi pret armēņiem kā visvairāk cietušo tautu. Manas simpātijas pret Armēniju vairojuši personiskie kontakti ar kolēģiem. Studiju laikā Tartu Universitātē iepazinos ar Rafaelu Papajanu, kas tagad ir ievērojams literatūras pētnieks. Erevānā 1986. gadā notika starptautiska zinātniskā konference, kurā arī es referēju. No Latvijas bijām trīs delegāti. Un armēņu kolēģi pēc konferences mūs izvadāja pa savu kalnu zemi. Rādīja visu, ar ko viņu tauta lepojas. Atceros, Ečmiadzinā viņi stāstīja par savām ticības lietām, parādīja vairākas unikālas relikvijas. Es domāju, ka būtu interesanti papētīt, kas vienojošs mūsu kultūrās nāk no kristietības. Un kādas atšķirības varbūt izriet no tā, ka starp indoeiropiešu tautām armēņi bija vieni no pirmajiem kristietības pieņēmējiem, bet mēs — vieni no pēdējiem.

Es vienmēr esmu jutusi lielu garīgu tuvību ar armēņu tautu un dabu, arī ar armēņu dzeju, kuru daudz tulkojis Māris Čaklais. Šajā “Senajā klētī” iekārtotajā izstādē mani sevišķi piesaista armēņu 19.–20. gadsimta keramikas paraugi. Pēdējā laikā esmu pievērsusies Latvijas novadu podniecības tradīciju izpētei no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Tāpēc varu labāk saskatīt, kas mums kopīgs, kas atšķirīgs. Un izrādās, ka šie ieplaisājušie māla podi un krūkas nebūt nenāk no vēstures muzeju krātuvēm. Tās ir armēņu ģimeņu relikvijas. Dodoties prom no savas zemes, viņi tās ņēmuši līdzi kā lielāko dārgumu, tāpat kā mūsu tautieši savos trimdas ceļos ņēma līdzi tautas tērpu vai sagšu. Te jūt tautas dvēseli, lielas kultūras klātbūtni. Tas nebūt nav viegli nācis, jo armēņu skaits Latvijā nav liels un ne jau visi ir saistīti ar kultūras sfēru. Maruta Grasmane ar savu lielisko projektu ir rosinājusi viņus uz kopdarbību, ar minimāliem līdzekļiem panākot vairāk, nekā dažs labs izdara ar maksimālu finansējumu.

Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā Lielvārdes ielā iekārtota lielajiem armēņu ticības svētkiem veltīta izstāde “Armēnijas ceļš”. Tajā eksponēti seni izdevumi un bibliogrāfiski retumi, kā arī armēņu mākslinieku darbi.

Šodien, 7. decembrī, tradīciju dienu izskaņā trijos pēcpusdienā notiks atceres brīdis pie Krustakmens Basteja bulvārī, pieminot 1988. gada zemestrīces upurus. Šādi akmens mežģīnēm rotāti krusti jeb hačkari ir viena no Armēnijas pazīšanas zīmēm — tos liek ne vien kapsētās un piemiņas vietās, bet arī pie ūdens avotiem un svarīgu ceļu krustojumos. Kad armēņu tautu piemeklēja lielā dabas katastrofa, palīdzību zemestrīcē cietušajiem sniedza arī latviešu tauta. Kā pateicību par to armēņu mākslinieki uzstādīja šo Krustakmeni. Tas kļuvis par mūsu tautu līdzjūtības un solidaritātes zīmi.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore