Par Latvijas minoritātēm: kā faktu un kā problēmu

Minoritāšu stāvoklis Latvijā kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas uzskatāms par vienu no jutīgākajiem jautājumiem Latvijas politikā. Tas bijis par pamatu dažādām nesaskaņām gan Latvijas iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Kāds ir minoritāšu stāvoklis šobrīd, septiņus gadus pēc Pilsonības likuma pieņemšanas, trīs gadus pēc naturalizācijas “logu” sistēmas atcelšanas un gadu pēc jaunā Valsts valodas likuma stāšanās spēkā? Minoritāšu stāvoklis Latvijā un minoritāšu aizsardzība bija viens no trim diskusiju tematiem 28. novembrī notikušajā 2.Latvijas sabiedrības Eiropas lietu forumā.

Diskusijas pamatā bija nesen publicētais ziņojums “Pirmsiestāšanās procesa ES monitorings: Minoritāšu aizsardzība”, kuru rīkoja Atvērtās sabiedrības institūts. Pētījuma izstrādē piedalījušies pētnieki un eksperti no desmit Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm. Ziņojuma autors ir Boriss Kolčanovs, kurš pārstāv pētniecības institūtu “Baltic insight”.

Aktīvajā un visai pretrunīgu viedokļu pārpilnajā diskusijā par ziņojumu piedalījās tā autori, cilvēktiesību un valodniecības speciālisti, kā arī citi minoritāšu speciālisti.

Ziņojumā izteiktās atziņas par minoritāšu aizsardzību Latvijā

Ziņojuma autors uzskaitījis virkni pozitīvo izmaiņu likumdošanā, kā pozitīvu novērtēja Sabiedrības integrācijas fonda izveidi un atzinīgi vērtēja arī Valsts valodas likuma pieņemšanas faktu. Ziņojumā atzīts, ka arī ES paplašināšanās procesam un Eiropas Komisijai bijusi pozitīva loma minoritāšu integrācijas veicināšanā, jo visi politiskie spēki vēloties veicināt valsts virzību uz ES un tādēļ uzmanīgi uzklausa un cenšas pildīt Komisijas ieteikumus.

Ziņojumā norādīts arī uz vairākām, pēc autora domām, visai smagām problēmām minoritāšu aizsardzībā Latvijā. Kā uzsvēris B.Kolčanovs, par nepieņemamām uzskatāmas jaunā Valsts valodas likuma normas, kas nosaka, ka visas citas valodas, izņemot latviešu un lībiešu, Latvijā uzskatāmas par svešvalodām un ir aizliegta to lietošana saskarsmē ar valsts iestādēm. Tas radot ievērojamas praktiskas grūtības dažām mazaizsargātām krievvalodīgo iedzīvotāju grupām, piemēram, pensionāriem, bezdarbniekiem un ieslodzītajiem. Ņemot vērā šo iedzīvotāju grupu ierobežotās iespējas izmantot tulka pakalpojumus, tiekot ierobežotas viņu cilvēktiesības.

Kritiku izpelnījušies arī likumdošanā noteiktie ierobežojumi, kas nosaka, ka privātajos elektroniskajos saziņas līdzekļos valsts valodas lietojumam jābūt ne mazākam kā 75 procenti no raidlaika.

B. Kolčanovs kritiku veltījis arī sabiedrībā daudz diskutētajam jautājumam par pāreju uz latviešu valodu visās valsts finansētajās vidusskolās un profesionālajās skolās līdz 2004. gadam.

Kā viens no strīdīgākajiem jautājumiem ziņojumā minēta prasība piešķirt vēlēšanu tiesības pašvaldību vēlēšanās arī nepilsoņiem, jo absurda esot situācija, ka vairākās Latvijas pilsētās, kur nelatvieši ir nospiedošā vairākumā, pilsētas domēs pārstāvēti galvenokārt latvieši, uzsvēris ziņojuma autors.

Ziņojuma nobeigumā piedāvātas vairākas rekomendācijas minoritāšu stāvokļa uzlabošanai Latvijā — attīstīt bilingvālās izglītības sistēmu, ratificēt Vispārējo mazākumtautību aizsardzības konvenciju, paātrināt naturalizāciju, piešķirt vēlēšanu tiesības pašvaldību vēlēšanās nepilsoņiem un uzlabot Sabiedrības integrācijas programmu.

Kritika un atbalsts ziņojumā ietvertajām rekomendācijām

Visi 28.novembrī notikušās diskusijas dalībnieki atzinīgi novērtēja šāda ziņojuma izstrādes faktu un atzina, ka tajā apkopotā informācija un secinājumi vērtējami kā profesionāls alternatīvais viedoklis par minoritāšu jautājumu Latvijā. Tomēr neizpalika arī kritika gan par pētījuma metodiku, gan secinājumiem un rekomendācijām.

Kā norādīja Ārlietu ministrijas Starptautisko organizāciju un humanitāro jautājumu departamenta Humanitāro jautājumu nodaļas vadītājs Jānis Mažeiks, pētījums vērtējams kā labs un profesionāls, bet grūti piekrist pētījuma metodei. Nav pieņemams, ka tiek salīdzinātas visai atšķirīgas minoritāšu grupas, proti, Latvijā un Igaunijā tiek aplūkots krievvalodīgo stāvoklis, bet pārējās astoņās kandidātvalstīs (izņēmot Maltu, Kipru un Turciju) pētīti čigāni, kas nav līdzīgā situācijā un skaitā kā krievvalodīgie Latvijā un Igaunijā.

Profesore Ina Druviete vērsa uzmanību uz to, ka līdzās čigāniem Viduseiropā ir arī citas lielas minoritātes, piemēram, ungāru minoritāte Ungārijas kaimiņvalstīs, kā arī pēdējos gados ieceļojušie imigranti.

Arī Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktors Nils Muižnieks atzina, ka, veidojot šādu pētījumu, vispareizāk būtu pētīt līdz šim visvairāk cietušās minoritātes, kas Eiropā ir čigāni un ebreji. Bet caur šo prizmu raugoties uz Latviju un Igauniju, krievvalodīgo izvēle pētījumam esot saprotama un pamatojama, jo PSRS laikā šī iedzīvotāju grupa atradās privileģētā stāvoklī salīdzinājumā ar citām etniskām grupām, bet, Latvijai atgūstot neatkarību, šīs privilēģijas atņemtas un šo iedzīvotāju pozīcija Latvijas sabiedrībā mainījusies.

Attiecībā uz pētījuma metodiku kritiku izpelnījās arī vispārējās Latvijas politiskās un vēsturiskās situācijas atspoguļojums. “Ja ziņojumā iegūtā informācija būtu vienīgais, ko es zinātu par Latviju, tad šis viedoklis būtu visai maldinošs un nepilnīgs,” atzina Saeimas deputāte Inese Birzniece.

Arī I. Druviete norādīja, ka ziņojumā nav informācijas par minoritāšu situācijas attīstību un vēsturisko izveidi, kā arī par to, ka vēl aizvien notiek latviešu valodas funkciju atjaunošana valstī.

Diezgan asu kritiku izpelnījās pētījuma autora ierosinājums piešķirt Latvijā dzīvojošajiem nepilsoņiem vēlēšanu tiesības pašvaldību vēlēšanās. Piešķirt šādas tiesības nepilsoņiem it kā pat būtu vēlams, bet, iegūstot tiesības vēlēt pašvaldības, nepilsoņiem zudīs motivācija un vēlme naturalizēties, teica Latviešu valodas apguves valsts programmas direktore Aija Priedīte. Viņai piekrita arī I. Birzniece, norādot, ka vēlēšanu tiesību piešķiršana nepilsoņiem tikai pasliktinātu integrācijas procesu un veicinātu “valodu geto” izveidošanos Latvijā.

Kritizēta tika arī ziņojumā ietvertā rekomendācija pēc iespējas drīzāk ratificēt Vispārējo mazākumtautību aizsardzības konvenciju. I. Druviete norādīja, ka viens no galvenajiem šķēršļiem ir vēl aizvien nedrošā latviešu valodas vieta Latvijā, jo zināma daļa krievvalodīgo minoritātes vēl aizvien neprot valsts valodu. Latvijas situācija šajā ziņā atšķiras no pārējām Eiropas valstīm, kā arī no Igaunijas, kur lielākā daļa cittautiešu pārzina valsts valodu. Savukārt A. Priedīte norādīja, ka šīs konvencijas ratifikācija nav iespējama, kamēr nav skaidri definēts, kas ir minoritāte Latvijā.

Savukārt Nils Muižnieks, kurš bijis recenzents ziņojumam par Latviju, norādīja, ka kopumā atbalsta ziņojumā ietvertās rekomendācijas un neuzskata par pietiekami pamatotu diskusijas laikā izteikto kritiku. Attiecībā uz Vispārējās mazākumtautību aizsardzības konvencijas ratifikāciju N. Muižnieks izteica viedokli, ka konvencijas ratifikācija nevarētu radīt īpašas problēmas Latvijai un valdībai ir pārāk lielas un nepamatotas bažas par šo konvenciju, savukārt cittautieši ar to saista pārāk lielas cerības.

N. Muižnieks pauda atbalstu arī vēlēšanu tiesību piešķiršanai nepilsoņiem, apgalvojot, ka tas nekādā veidā nekavēs naturalizācijas procesu. “Šie jautājumi loģiski neiet kopā, un nav objektīvu pierādījumu tam, ka tiesības vēlēt varētu kavēt, nevis — tieši pretēji — veicināt naturalizāciju,” atzina N. Muižnieks, piebilstot, ka būtu grūti iedomāties vēl lēnāku naturalizācijas procesu, kāds tas ir pašreiz Latvijā.