Par sabiedrības integrāciju: kā īstenību, ideāliem vai maldiem

Kas ir integrācija, kā mēs katrs to saprotam un kā to panākt? Šie bija galvenie jautājumi, uz kuriem atbildi centās rast oktobra beigās Eiropas Savienības (ES) informācijas centrā notikušās diskusijas “Integrācija — ideāli un maldi” dalībnieki.

Paralēli skaidrojumam un lietojumam, ko vārdam “integrācija” devuši valodnieki, iespējams secināt, ka ar šo jēdzienu mums katram var asociēties visai atšķirīgi procesi un norises.

Visbiežāk “integrācija” saistās ar Latvijā tik populāro un politizēto dažādu etnisko grupu integrāciju. Citiem šis vārds visbiežāk saistās ar Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā vai NATO, turpretim vēl kādam integrācijas pieminēšana liek domāt par ekonomisko, sociālo, kultūras vai kādu citu integrāciju. Minētajā diskusijā saruna ievirzījās par pirmo, Latvijā populārāko integrācijas veidu, proti, — par sabiedrības integrāciju.

Jau vairākus gadus Latvijā diezgan aktīvi tiek runāts par sabiedrības integrāciju kā vienu no pamatnosacījumiem valsts veiksmīgai politiskai un ekonomiskai attīstībai. Ir pieņemti vairāki dokumenti — stratēģijas un programmas, kurās minēta virkne pasākumu, kas būtu jāveic, lai Latvijā noritētu sekmīgs integrācijas process.

Viena no galvenajām integrācijas problēmām ir fakts, ka visbiežāk šī integrācija tiek saprasta tikai kā nelatviešu jeb cittautiešu integrācija Latvijas sabiedrībā, un tā rezultātā liela daļa latviešu uzskata, ka viss process tos neskar un tādēļ galvenā darbība un pūles tur būtu jāiegulda nelatviešiem — tiem, kurus nepieciešams integrēt. Tomēr jāsaprot, ka integrācijas mērķis ir panākt kaut ko veselu, veidot ko kopīgu, bet šim nolūkam nepieciešama visu iesaistīto pušu aktīva līdzdalība.

Kā diskusijas laikā norādīja Latvijas Universitātes docents Ābrams Kleckins: “Integrēties nevar tikai no vienas puses, līdzīgi kā nevar aplaudēt ar vienu roku. Ir nepieciešamas abas rokas.”

Problēma ir integrācijas izpratnē, tā ir atšķirīga latviešiem un nelatviešiem. Līdz šim lielākā daļa latviešu gaidījusi, kad nelatvieši integrēsies latviešu sabiedrībā, savukārt daļa krievu jūt aizvainojumu par nepieciešamību naturalizēties, lai iegūtu pilsonību valstī, kurā daudzi no tiem nodzīvojuši visu savu mūžu.

Kā diskusijas laikā apgalvoja Ā. Kleckins, etniskā disintegrācija (integrācijas vai kopības trūkums) ir tikai neliela daļa problēmas, lielākā plaisa ir starp varu un tautu. Piemēram, pēc viņa domām, nepareizs ir bijis politiskais lēmums pāriet uz latviešu valodu kā pamatmācību valodu visās krievu plūsmas skolās. Šādi lēmumi izraisa tikai neapmierinātību un papildu pretestību no krievvalodīgo iedzīvotāju puses, un tas šķeļ, nevis integrē sabiedrību, atzina runātājs. Arī situācija ar pilsonības likuma un naturalizāciju ierobežojošās “logu” sistēmas pieņemšanu bijusi pārāk asa un objektīvi neapdomāta rīcība. Kā norādīja Ā. Kleckins, līdz ar šāda Pilsonības likuma pieņemšanu Latviju pameta zināms skaits PSRS laikā šeit ieceļojušo krievvalodīgo iedzīvotāju, tomēr aizbrauca tieši gudrākie un kvalificētākie, kam bija kurp doties. Šie cilvēki būtu “noderējuši” Latvijai, tie spētu dot ieguldījumu mūsu valsts attīstībā. “Mums taču ir vienalga, ar kādiem līdzekļiem tiek panākta integrācija, galvenais ir rezultāts. Ir jārod demokrātisks un visiem pieņemams risinājums,” uzsvēra Ā. Kleckins.

Sabiedrībā integrācija norit arī dabiski, bez valdības programmām un uzspiestiem mehānismiem. Liela daļa krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju sūta savus bērnus latviešu skolās, jo domā par savu bērnu nākotni un izaugsmes iespējām, dzīvojot Latvijā. Arī jaukto laulību skaits latviešu un krievu starpā arvien palielinās un šobrīd jau atgriezies astoņdesmito gadu līmenī. Tas norāda, ka sabiedrībā savstarpējā sapratne uzlabojas un, neraugoties uz politiķu pieļautajām kļūdām, integrācija “praksē” tomēr norit, atzina Ā. Kleckins.

Par vienu no galvenajiem šķēršļiem sekmīgai sabiedrības integrācijai diskusijas laikā tika atzīta latviešu valodas vieta Latvijas sabiedrībā.

I. Mežs pauda viedokli, ka itin bieži paši latvieši sevi un savu valodu nostāda minoritātes lomā. Viņaprāt, Latvijā bieži nākas saskarties ar situāciju, ka latvietis uz ielas, veikalā, frizētavā vai kur citur, saskaroties ar nelatvieti, kurš latviski runā ar akcentu vai atbild krieviski, pats pāriet uz saziņu krievu valodā, lai sarunas biedram sazināties būtu vieglāk. Šāda situācija nekādā ziņā neveicina latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanos.

Arī Ā. Kleckins atzina, ka lielākā daļa latviešu krievu valodu prot ļoti labi un tādēļ bieži “pakļaujas” sarunās ar krievvalodīgajiem. Rīgā iespējams dzīvot, arī nezinot latviešu valodu, un tādējādi arī tiem, kas šo valodu prot, tā ar laiku aizmirstas, secināja runātājs.

Tādēļ, lai veicinātu latviešu valodas apguvi, kas ir tieši sasaistīta arī sabiedrības integrāciju, latviešu valoda ir jānostāda augstākā vietā un nevajadzētu šādi pakļauties, pārejot sarunā uz krievu valodu, izdzirdot kaut mazāko akcentu vai nesapratni, uzsvēra I. Mežs. Protams, valodas apguve nav vienas dienas jautājums, tam ir nepieciešams zināms laiks, bet tikpat svarīgi ir radīt atbilstošus apstākļus un motivāciju šo valodu apgūt.

Arī sabiedrības integrācija ir ilglaicīgs process, to nevar veicināt, pieņemot drastiskus likumus vai izstrādājot pārspīlēti optimistisku integrācijas programmu, atzina sarunas dalībnieki. “Bērnus parasti dzemdē tikai pēc deviņiem mēnešiem, bet, ja agrāk — tad parasti tas sagādā problēmas. Līdzīgi ir ar integrāciju,” salīdzināja Ā. Kleckins. Tā arī sabiedrības integrācijai ir nepieciešams ievērojams laika periods, bet, lai šis process notiktu pietiekami raiti, ir nepieciešams radīt vajadzīgos apstākļus — visas sabiedrības izpratni un vēlmi integrēties, secināja diskusijas “Integrācija — ideāli un maldi” dalībnieki.