Par Eiropas ideju un liberālisma faktu

Oskars Cēris, Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas integrācijas institūta 4. kursa students, — “Latvijas Vēstnesim”

Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē sadarbībā ar Filozofijas un socioloģijas institūtu 26. novembrī risinājās konference “Eiropas ideja un liberālisma tradīciju attīstība Eiropā”.

Atklājot pasākumu, tās vadītāja profesore Maija Kūle atzīmēja, ka Latvijas integrācija Eiropas Savienībā (ES) līdz šim brīdim tikusi apspriesta valstiskā, politiskā, juridiskā un ekonomiskā aspektā. Par šīs konferences galveno mērķi tās vadītāja izvirzīja plašāku diskusiju par eirointegrācijas kultūras, humanitāro un garīgo dimensiju, kas līdz šim ir bijusi šī procesa politisko un ekonomisko aspektu ēnā.

Kā vienu no būtiskākām šā brīža problēmām konferences sākumā vadītāja uzsvēra pārlieko Latvijas attīstības vērtējuma reducēšanu uz finansiāliem, ekonomiskiem un politiskiem rādītājiem. Līdz ar to sabiedrībā nav attīstījušās debates par Eiropas ideju, tās vērtībām un par vienotas Eiropas idejas ģenēzi, kuras iespaidā jau pirms pusgadsimta radās pirmās Eiropas kopienas, vēlāk pārtopot Eiropas Savienībā. Šāda diskusija ir svarīga, lai veicinātu sabiedrības izpratni par Latvijas dalību ES, un lauztu negatīvos stereotipus par valsts piederību “savienībām”.

Konferences gaitā savās idejās un zināšanās dalījās septiņi referenti. Uzstājoties viņi ieskicēja Eiropas idejas attīstību no antīkās pasaules līdz pat mūsdienu jaunā Eiropas ētosa veidošanās brīdim. Tika apskatīta arī valsts un varas likumsakarību veidošanās, tai skaitā arī liberālisma uzplaukums mūsdienu Eiropā un tā saistība ar Eiropas komunikatīvo telpu, apziņas brīvību un cilvēktiesībām. Viens no referentiem uzsvēra ļoti būtisku tēmu, kas saistīta ar mītiem un vīzijām par Eiropas kopību, kuru caurvij vairāku “Eiropas” ideju konfrontācija.

Izskanēja viedoklis, ka Eiropas ideju ģenēze ir izprotama, ielūkojoties Eiropas ģeofilozofijas attīstībā. Ģeofilozofija atzīst, ka idejas ir matērijas metamorfoze. Jau antīkajā pasaulē radās tautu pašapziņas pirmsākumi. Sevis apzināšanās process bija savstarpējo karu inspirēts, to rezultātā etniskās grupas nošķīrās un pretnostatīja sevi citām grupām. Tā, piemēram, līdzīgā situācijā grieķiem radās vēlme izzināt sevi, lai pretotos persiešiem. Tādējādi tika formulētas idejas par identitāti, piederību, kopību, kā arī atšķirību. Ārēju draudu ietekmē grieķi attīstīja jūras tirdzniecību, virzījās ārpus sava ģeogrāfiskā areāla jaunu zemju meklējumos, tādējādi apgūstot plašākas teritorijas, paralēli apzinoties gan kopīgas iezīmes, gan atšķirības saskarsmē ar citiem etnosiem. Tā tika identificēta arvien lielāka Eiropas daļa.

Žaneta Markēviča, uzstājoties ar priekšlasījumu par Eiropas jauno etosu, turpināja jau iesākto tēmu par identitāti un pretnostatījumu, tomēr jau mūsdienīgā skatījumā. Īpaši tika akcentēta lauku problēma integrētajā Eiropā. Kā vienu no būtiskākajiem apgrūtinājumiem referente minēja esošo pretstatu starp institucionālo līmeni, ko pārstāv politiskā elite, un sabiedrisko līmeni. Priekšlasījumā tika izvirzīta tēze, ka sabiedrības interese par ES ir visai pieticīga, kas var negatīvi ietekmēt Latvijas integrācijau ES. Sabiedrības piemērošanās pārejai no valsts formas uz pārnacionālu organizāciju nebūs sekmīga, ja nenotiks dziļākas sabiedriskās pārmaiņas. Šajā sakarā ir jāmin ētoss, jēdziens, kas jāsaprot kā ētikas kods, vērtības, saskaņā ar kurām dzīvo sabiedrība, kā arī domāšanas veids, kas nosaka attiecības un attieksmi sabiedrībā. Tās ir arī attiecības starp “savējo” un “citādo”, “latvisko” un “eiropeisko”. Integrējoties ES, sabiedrībai ir jāuzdod un jāatbild uz jautājumu , kādā veidā būs iespējams integrēt šos pretstatus un kādi šķēršļi jāpārvar.

Valodas eksistences jautājums ES ir plaši diskutēts temats Latvijā, kas ne reizi vien kļuvis par eiroskeptiķu ieroci. Tomēr pamatproblēma nav saistīta ar draudiem mazo nāciju valodām. Grūtības pirmkārt būs cieši saistītas ar komunikāciju. Būs jāapzinās un jāspēj pārvarēt šķēršļus, kas radīsies vairāku kultūru mijiedarbībā. Tā kā valoda nav noslēgta sistēma, būs jārūpējas par dažādu jēdzienu “pārtulkojamību” un precīzu jēgas pārnešanu. Būs jāsaprot, kā dažādus jēdzienus saprot citi un kā tie tiek lietoti, jo tautu ētoss īstenojas valodā. Būs jārēķinās ar daudzveidīgo Eiropas tautu vēsturisko atmiņu, priekšstatiem un stereotipiem. Esot kritiskiem, tomēr pirmām kārtām jābūt tolerantiem savā skatījumā uz citādo. Piemēram, Latvijas gadījumā, tiem, kas sevi uzskata par šīs valsts un tautas atbrīvotājiem, ir grūti apzināties sevi kā okupantus. ES kontekstā Eiropas kopējam ētosam ir jāveidojas uz sapratnes pamata, nevis stereotipu labs — slikts, melns — balts, savējais — svešais iespaidā.

Igors Šuvājevs apskatīja dažādo varas tehnoloģiju attīstību Eiropā, sākot ar 16. gadsimtu.

Vēl pirms savas darba prezentācijas I. Šuvājevs uzsvēra, ka ar varas tehnoloģiju ir jāsaprot “guvernatorisms” — vara, kas sajūgta ar valsti. Tajā pašā laikā valsts ir jāuztver kā fakts, kuru nav vērts nedz mīlēt, nedz nemīlēt. 16. gadsimta kara pārņemtajā Eiropā par ideālu valsts vadīšanai tika uzskatīts valdnieks, kurš, izmantojot viltību un izvairību, cenšas fokusēties uz būtiskāko mērķi –— saglabāt un aizsargāt “guvernatora” attiecības ar cilvēku. Tā tika likts pamats absolūtismam.

Tomēr drīzumā to nomainīja apgaismības vēsmas un sabiedrības līguma teorijas, kuru iespaidā valsts tika uztverta kā racionālu likumsakarību rezultāts.

19.gadsimtā valsts sāka pastāvēt pati par sevi, nedaudz vēlāk tā tika saistīta ar Maksa Vēbera formulētās birokrātiskās valsts jēdzienu. Paralēli tam pastāvēja Adama Smita sludinātais uzskats par tirgu kā brīvības nosacījumu un “neredzamo roku”, kas vada sabiedrības norises. Šo parādību Igors Šuvājevs nosauca par “brīvības fabricēšanu”.

Uzņēmējdarbības un tirgus principa iespaidā tolaik noritēja dzīves “darvinizācija” jeb “gladiatorizācija”, kuras spilgtākais paraugs bija uzņēmējs. Rezultātā vara kapitālisma uzplaukuma laikmetā saistījās ar citu un sevis pārvaldīšanu.

Nākamās referentes, —Velga Vēbere un Elga Freiberga — savās runās pievērsās kapitālisma attīstības laikmeta idejiskai bāzei — liberālismam, to saistot ar mūsdienu Eiropas komunikatīvo un publisko telpu. E. Freiberga uzsvēra, ka liberālisma tradīcijas, kuras iemiesojušās mūsu mītos un vīzijās par Eiropu, nebūt nav vienotas. Šīs tradīcijas ir sabiedriskas konstrukcijas, kurām ir ļoti daudz formu un nav dominējošu lauku. Latvijas virzība uz ES tiek skatīta kā iekļaušanās Rietumeiropas sabiedrības modelī. Tomēr tiek piemirsts, ka kopības apziņa “mēs, eiropieši” nepastāv kā vienota vērtība. Pastāv dažādi skatījumi, atšķirīgas publiskās telpas, kurās ir pavisam citāds skatījums uz Eiropu. Ir jomas, kurās pastāv vienota Eiropas telpa, bet ir arī citas, kur vienotības trūkst.

Viduseiropas un Austrumeiropas valstis tiecas integrēties ES, cenšoties apliecināt savu vēsturisko piederību “Rietumu” modelim. Savukārt Rietumeiropas valstīs dominē citas vērtības, un piederības jautājums nav aktuāls.

Rezultātā uz ētosa pamata rodas dažādas Eiropas publiskās telpas. Tas savukārt liek jautāt— vai vispār pastāv Eiropa?

Arī V. Vēberes izklāstītās tēzes liecināja, ka, neraugoties uz integrācijas procesu un dažādo ētosu tuvināšanos ekonomiskā liberālisma iespaidā, Eiropas kopējās komunikatīvās telpas nav. Tomēr, kā atzina referente, svarīgākais nav panākt Eiropas publiskās un komunikatīvās telpas vienotību un zaudēt diversifikāciju, bet sasniegt sapratni, iepazīstot dažādos ētosus.

Eiropas integrācijā vienlīdz svarīgi ir arī apzināties citu kultūru vērtības un īpatnības, arī izzināt sevi. Kā atzina Ieva Lapinska, vienlīdz būtiski ir saprast, ka cilvēktiesības ir arī citu cilvēku tiesības un šo cilvēku citādības atzīšana. Savstarpēja cilvēku dažādības atzīšana ir daudz lielāks garants cilvēktiesībām nekā valsts dotās garantijas.

Līdzīgas paralēles var vilkt arī ar Eiropas integrācijas procesu. Tautu un kultūru dažādības izpratne un atzīšana sabiedriskā līmenī būs daudz vērtīgāka par institucionālām garantijām un tuvināšanos. Līdz ar to integrācijas process ir pirmām kārtām sabiedrisks, nevis valstisks uzdevums.

Lappuses redaktors: “LV” Eiropas lietu redaktors Artis Nīgals