Varbūt tomēr necentralizēsim

Atklāta pārdomu vēstule īpašu uzdevumu ministram valsts reformu lietās Jānim Krūmiņam, un pie viena arī visai mūsu valdībai

Jau ilgāku laiku laikrakstos lasām par tā vai cita Latvijas pagasta ļaužu bažām, ka viņiem reāli draudot šo vēsturiski izveidojušos administratīvi teritoriālo vienību no augšas diktēta direktīva apvienošana. Vieni no pēdējiem savu satraukumu “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” pauda Lielplatones pagasta ļaudis par viņu varbūtējām piespiedu laulībām ar Sesavas, Elejas un Vilces pagastiem.

Tikai dienu vēlāk šajā laikrakstā lasījām, ka nopietni sāk satraukties arī mazpilsētas. Proti: “... iedzīvotāji veiktajā aptaujā (izcēlums mans — J.P.) kategoriski noraidījuši valdībā konceptuāli atbalstīto 102 novadu projektu, kurā Baložus paredzēts likvidēt kā pilsētu, apvienojot ar Ķekavu.” Satraukumu par šādas piespiedu apvienošanas draudiem ir nācies lasīt arī dažu citu avīžu rakstos.

Varbūt tiešām ir taisnība tiem šīs piespiedu apvienošanas aizstāvjiem, kuri šādas un jau ļoti daudzu iedzīvotāju bažas vērtē kā izpausmi tam, ka vietējie vadītāji vienkārši nevēloties zaudēt savus krēslus. Varbūt, varbūt, jo cilvēki vien visi esam. Taču arī tādā gadījumā rodas jautājums — kāpēc tomēr šādus vadītājus arvien vairāk sāk atbalstīt arī pati vietējā sabiedrība? Vai varbūt tas tomēr nav galvenokārt šī subjektīvā iemesla dēļ? Varbūt ļaudis gluži vienkārši arvien vairāk sāk baidīties no tā, ka jau tuvākā nākotnē, atskaitot galvaspilsētu Rīgu, kā arī Daugavpili, Liepāju un citas daudzmaz lielākās mūsu pilsētas, Latvijas lauki ātri vien var kļūt par saimnieciski, administratīvi un kultūras ziņā no cilvēkiem brīvu, ar usnēm, latvāņiem, kārkliem un baltalkšņiem aizaugušu skumīgu teritoriju?

Ja tas ir tā, tad mūsu šķietami retoriskais jautājums — vai Latvijas pārvaldi vēl vairāk centralizēt vai, gluži otrādi, tomēr pakāpeniski un pārdomāti decentralizēt — jau gribot negribot iegūst dziļi principiālu, valsts tuvākā un tālākā nākotnē vērstu nozīmi.

Tāpēc šis ir ļoti būtisks mūsu valsts un tautas turpmākās attīstības jautājums. Tā saprātīga risināšana prasa, kā sakāmvārdā teikts — vismaz septiņas reizes nomērīt un tad tikai ņemt rokās administratīvi teritoriālo pārkārtojumu šķēres.

Taču vispirms dažas atkāpes vēsturē.

Mans dzimtais Aiviekstes pagasts Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija Daugavpils apriņķa pats tālākais ziemeļrietumu nostūris. Tā Aiviekstes upes Vidzemes pusē atrodošos teritoriju, ja var ticēt nostāstiem, tālajos cara laikos Vietalvas barons it kā esot paspēlējis kārtīs Krustpils baronam. Padomju varas gados savukārt sākās tāds teritoriālo pārkārtojumu riņķa dancis, kura gaitā manas dzimtās mājas “Dzelmes”, kuras joprojām atrodas Aiviekstes upes Vidzemes krastā, nonāca vispirms Pļaviņu, tad Krustpils, vēlāk Jēkabpils un visbeidzot šobrīd pat Aizkraukles rajona teritorijā. Šī raksta lasītājs pats gluži labi sapratīs, kādas lielas papildu izmaksas tas viss prasīja.

Otrā atkāpe. Padomju varas pēdējos gados man nācās vadīt īpašu valdības komisiju imigrācijas jautājumos. Toreiz tikai ar milzīgām neatlaidīgām pūlēm izdevās pierādīt, ka nedrīkst pieļaut Rīgas pārtapšanu par vairākus miljonus cilvēku apdzīvotu Baltijas megapoli. Par laimi toreiz ļoti noderēja Maskavas zinātnieku pētījums, kurš liecināja, ka, pilsētas iedzīvotāju skaitam pārsniedzot nepilnu pusmiljonu, strauji pieaug tās budžeta izdevumi, rēķinot uz vienu cilvēku. Toreiz ļoti noderēja arī tāds demogrāfiskās statistikas fakts, ka, neskaitot miniatūrās pilsētvalstiņas, tikai Islandē, Armēnijā un Latvijā to galvaspilsētās dzīvoja vairāk nekā trešā daļa no visiem valsts iedzīvotājiem. Salīdzinājumam var minēt, ka Somijā ar aptuveni divas reizes lielāku iedzīvotāju skaitu nekā Latvijā, galvaspilsētā Helsinkos dzīvo apmēram tikpat reizes mazāk cilvēku nekā Rīgā.

Latvijas lauki un mazpilsētas jau šodien izjūt arvien lielāku iedzīvotāju deficītu, viņiem arvien plašākā plūsmā pārceļoties uz Rīgu vai citām lielākajām mūsu pilsētām. Turpinot valsts mērogā uzspiestu administratīvi reģionālo centralizāciju, likvidējot daudzus pagastus un vietējās skolas, šī Latvijas lauku nepietiekamā apdzīvotība var kļūt vēl dramatiskāka un, nedod Dievs, pat neatgriezeniska.

Kur meklējams un kāds tad ir nepieciešamais pozitīvais risinājums? Ir pats pēdējais laiks izstrādāt un likumdošanas kārtībā pieņemt Latvijas lauku detalizētu atdzimšanas programmu. Par tās pamatfilozofiju jeb galveno mērķi ir jākļūst visu vietējo pašvaldību arvien pieaugošo funkciju atbilstoši pietiekamai nosegšanai ar tām nepieciešamajiem finansu resursiem. Šai nolūkā gan Saeimai, gan valdībai, gan, protams, arī vietējai vadībai ir daudz neatlaidīgāk un rezultatīvāk jāmeklē ceļi un risinājumi, kā visoptimālāk celt ikvienas vietējās pašvaldības ieinteresētību savas teritorijas saimnieciskajā attīstībā, sava budžeta ieņēmumu palielināšanā, vienlaikus panākot, lai tos pēc tam pārāk voluntāri neapcērp par labu centram.

Mūsuprāt, tieši šī grūtā, bet nu jau galīgi neatliekamā uzdevuma risināšanai ir jākļūst par vienu no svarīgākajām Saeimas valdības un jo sevišķi īpašu uzdevumu ministra darbības prioritātēm, tam piesaistot gan zinātniekus, gan arī daudz vairāk un neiztrūkstoši arī pašus vietējo pašvaldību darbiniekus.

Dr.habil.oec. Jānis Porietis,

Latvijas Universitātes profesors emeritus

2001.gada 6.decembrī