Nobeigums. Sākums — “LV” Nr.176, 5.12.2001.; “LV” Nr.178, 07.12.2001.

1) Avotu kopā, kas palīdzējuši veidot priekšstatu par pētāmo jautājumu un novadu, nav norādīts neviens oficiāls dokuments, kas būtu stāstījis par iedzīvotāju skaitu, etnisko, konfesionālo, sociālo sastāvu, par saimnieciskio darbību un citiem Sēliju kādā laikposmā raksturojošiem faktiem. 2) Stāstītāji (teicēji) izvēlēti ne pēc apstākļu (vides) objektīvas analīzes, bet “pēc vietējo kultūras un izglītības darbinieku ieteikuma no to cilvēku vides, kas apliecina kultūras aktivitātes”. 3) Jebkurā pētījumā svarīga ir avota (iegūto faktu) ticamība, apstākļu (vides) un notikumu raksturotspēja. Šā projekta gadījumā, autoresprāt, “Liecības nozīmīgums ir nevis atbilstībā faktam, bet gan tajā, kā tā novirzās no fakta un līdz ar to parādās izdoma, simboli, vēlamais. Tādēļ nav nepatiesu mutvārdu avotu. Ja apšaubāma faktiskā ticamība, tad jāmeklē nepatiesā apgalvojumā tā psiholoģiskais patiesums”.

Vadoties no šiem principiem, rakstā kā neapšaubāmas teicēju sniegtas patiesības un kā fakti, kas neprasa pārbaudi, paskaidrojumu (komentārus), publicētas daudzas nepareizības. Minēšu tikai dažas. 1) 131. lpp. Miķeļa Skruzīša 1889. gadā izdotajam apcerējumam “Sēļi, Kurzemes augšgala senči” piedēvēti (citēti) tādi ar mūsdienu modernajiem terminiem pildīti teikumi, kādus Skruzītis minētajā darbā nav ierakstījis un nevarēja ierakstīt, jo viņa laikā tādus vārdus nelietoja. Īstenībā šis citāts sastādīts no cita autora nesenā publikācijā atrodamām vārdkopām un teikumu daļām, izmetot no tām visai būtiskus elementus un piedēvējot sastādījumu M.Skruzītim. 2) 128. lpp. stāstīts par augšzemnieku evakuēšanu Pirmā pasaules kara laikā: “1914. Mūs jau no Kurzemes visus evakuēja laukā Pirmā pasaules karā. Tad bija jānodod, jānorullē visi lauki. Augusts tad sākās — rudzu pļauja tikai bija...” Bet ir taču labi zināms un arī publicēts, ka vācieši iebruka Kurzemē tikai 1915. gada vasarā, ka viņu uzbrukums no Jelgavas caur Augšzemi Daugavpils virzienā sākās 1915. gada septembrī, ka Ilūksti ieņēma 1915. gada 13. oktobrī. Ir arī zināms un publicēts, ka vismaz dažviet Kurzemes guberņā pirms lauku sētu atstāšanas 1915. gada vasarā sastādīja oficiālus aktus par visu sētās palikušo un varbūtējo bojā ejai nolemto, t.sk. arī par labības laukiem un ražu. 3) 133. lpp. lasām: “Latvija bija izsludināta jau kā brīvvalsts. Vēl tur 21. gadā karoja Latgalē, laikam, kamēr izveda laukā visus. Tad tā Stučkas valdība bija...” Bet ir taču labi zināms un rakstīts, ka Pētera Stučkas vadītā padomju valdība Latvijā krita 1920. gada janvārī un ka 1920. gada augustā noslēdza Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu. 4) 137. lpp. vākuma un redzētā apkopojumā teikts: “Literatūrā lasāms, ka šaursliežu dzelzceļš uzbūvēts 1915. gadā (vācu okupācijas laikā), lai aizvestu kokmateriālus no vietējiem mežiem.” Īstenībā vācu armija un okupācijas vara Augšzemes šaursliežu dzelzceļu tīklu izbūvēja 1916. gadā un tam bija liela nozīme Daugavas kreisajā krastā stāvošā vācu karaspēka apgādē ar visu nepieciešamo. 5) 130. lpp. autore parāda etnogrāfu pētījumu tematikas nezināšanu, ierobežojot to tikai ar etnogrāfiskajiem priekšmetiem un darba paņēmieniem, kā pretstatu minot dzīvesstāstu dokumentētāju pētījumu priekšmetu — cilvēka apziņu. Te tikai piebildīšu, ka visā latviešu etnogrāfijas pastāvēšanas laikā ir pētīta cilvēku apziņa un dzīves māksla, skaidrojot ģimenes un indivīdu darba un sadzīves tradīcijas, mitoloģiskos un reliģiskos priekšstatus, darba, ģimenes, saimes un sadzīves organizāciju, tautas mākslu un daudzas citas ļaužu dzīves jomas. Attiecīgo materiālu vākšanu brīvi uzrakstītu stāstījumu (atbilžu uz precīzi izteiktu jautājumu) veidā mēs droši pazīstam kopš 19. gadsimta pirmajiem gadiem.

Teiktais mudina lasīt mutvārdu vēsturei veltīto materiālu visai uzmanīgi un nevairoties no faktu salīdzināšanas un pārbaudes pēc citiem avotiem.

LZA īstenais loceklis

Jānis Stradiņš atceras neretietes, dzejnieces un LZA goda locekles Veltas Tomas saites ar dzimto novadu un Latviju,

kuras sākās 1969. gadā, kad dzejniece pēc 25 gadu prombūtnes pirmo reizi ciemojās dzimtajā zemē. Viņš stāsta par V. Tomas dziļajām saknēm Latvijā un par viņas vēlmēm kaut no tālienes sekmēt neatkarību atguvušās dzimtenes augšupeju. Rakstā uzzinām nozīmīgus faktus par Veltas Tomas sakariem ar Stradiņu dzimtu.

Filoloģijas maģistrs

Jānis Kušķis vērtē dialektoloģes Maijas Poišas grāmatu “Vidzemes sēliskās izloksnes. II”,

kurā aplūkotas Vidzemes sēliskā apgabala ziemeļaustrumdaļas izloksnes. Recenzents salīdzina divas izlokšņu pierakstīšanas metodes — teksta ierakstu magnetofona lentē un teksta pierakstu uz papīra tiešā sarunā ar teicēju — un izskaidro katras metodes priekšrocības un trūkumus. Valodnieks uzsver M. Poišas augsto profesionalitāti, teicēju rūpīgo, zinātniski pamatoto izvēli un spēju saklausīt teicēju izloksnes vissīkākās nianses. Viņš raksta: “M.Poišas grāmatā visi teksti pierakstīti fonētiski no magnetofona ieskaņojuma un šai ziņā ir ļoti uzteicami” un min daudzas valodniekiem svarīgas aplūkoto izlokšņu savdabības, tostarp pat pētnieku līdz šim nepamanītas. Pēc recenzenta domām, “M.Poišas veidotie sēlisko izlokšņu teksti ne tikai palīdzēs risināt daudzus jautājumus, bet izvirza arī jaunas problēmas, kam ne vienmēr pievērsta valodnieku uzmanība.” Recenzijā nosauktas četras šādas problēmas. 1) Jautājums par fonētisko transkripciju, kas dialektologiem nepieciešama, lai pierakstītu to, kas dzirdams izloksnēs. Domas, ka transkripcija būtu jāvienkāršo, ir visnotaļ noraidāmas, ja vien patiesi vēlamies rādīt izloksnes tādas, kādas tās ir. 2) M. Poišas publicētie sēlisko izlokšņu teksti izvirza jautājumu par Vidzemes sēlisko izlokšņu cilmi un sakaru ar citām izlokšņu grupām, īpaši — ar lībiskajām izloksnēm. Sēlisko izlokšņu novadā Daugavas ziemeļu pusē ir ne vien fonētiskas, bet arī morfoloģiskas, sintaktiskas, leksiskas, toponīmiskas un vēl citas pazīmes, kas rāda šo sēlisko izlokšņu sakaru ar lībiskām izloksnēm, ar lībiešu vai kādas citas somugriskas tautības valodas ietekmi. 3) Cilvēka, t.i., teicēja vecuma ietekme uz viņa valodu, jo ir noskaidrots, ka cilvēka valoda mainās viņa mūža gaitā. Tādēļ svarīgi prast nošķirt tipiskas izlokšņu īpatnības no tādām īpatnībām, kas varētu būt radušās teicēju vecuma dēļ. 4) Izlokšņu attīstība, kurā izšķirama izlokšņu savdabību zušana literārās valodas, migrācijas un citu apstākļu dēļ, no vienas puses, un izlokšņu iekšējā pašattīstība, kuras gaitā rodas agrāk nebijušas savdabības, no otras puses.

Iedaļā “Zinātniskās konferences”

Jānis Stradiņš plaši stāsta par pasākumiem, kas vairāku gadu gaitā radīja bāzi 1999. gada 20.—22. maijā Aknīstē, Sunākstē un Viesītē notikušā I Sēlijas kongresa sarīkošanai, par kongresa norisēm, referātu un ziņojumu saturu, par izteiktajiem ierosinājumiem un pieņemtajiem lēmumiem. Īpaša uzmanība veltīta Sēlijas ļaužu novadnieciskās apziņas augsmei, kas skatīta kā visā pasaulē pašlaik aktīvo reģionālās identitātes meklējumu sastāvdaļa vienā Latvijas vēsturiski etnogrāfiskajā apgabalā. Kā procesa saturdaļa skatīta dažādu jomu zinātnieku iesaistīšanās kultūrvēsturisko procesu izzināšanā. Dziļai pirmavotos balstītai sēļu etniskās vēstures un kultūras vēstures izzināšanai pievērsties mudina J. Stradiņa atreferētās Latvijas un Lietuvas zinātnieku un kultūras darbinieku pārrunas un domstarpības dažādos Sēlijas un sēļu problemātikas jautājumos. Vērā ņemamas domas izteiktas arī par Sēlijas kā vienotas administratīvas teritorijas izveidi, kategoriski iebilsts pret Sēlijas pievienošanu Latgalei, nosauktas novada asās saimnieciskās dzīves un sociālās problēmas, kuru sekmīga risināšana varētu uzlabot iedzīvotāju vispārējo stāvokli.

Sēlijas asociācijas viceprezidents

Guntars Saiva stāsta par “Seloniju”,

tās oficiālās atzīšanas 100. gadadienas norisēm Austrālijas pilsētās Melburnā un Sidnejā, kuras 1997. gada novembrī organizēja abu pilsētu “Selonijas” kopas. Viņš sniedz arī īsu uzziņu par korporācijas tapšanu un nosaukuma izvēli, atspoguļo to informāciju, kādu Austrālijas latvieši saņēmuši par Sēlijas izzināšanu, Sēlijas asociācijas darbību un iecerēm Latvijā. No viņa paustā izriet, ka 1) Austrālijas latviešiem ir visai pieticīgas ziņas par to, kas īstenībā padarīts Sēlijas izzināšanā, 2) Sēlijas asociācijas un citu organizāciju neatliekams uzdevums ir rūpēties par to, lai ārzemēs dzīvojošie latvieši saņemtu pilnvērtīgu informāciju par to, kas paveikts gan Sēlijas, gan citu Latvijas novadu izzināšanā.

Inženierzinātņu doktors

Sigizmunds Timšāns atreferē Lietuvā notikušo konferenci “Sēļu mantojums un tagadne” un kultūras dienas.

Konferences dalībnieki nolēmuši izveidot sēļu organizāciju un 2003. gada ziemā sarīkot Latvijā Latvijas un Lietuvas zinātnieku kongresu par sēļu problemātiku. Žurnālu noslēdz Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas zinātnes dzīves 2001. gada maija–jūlija hronika un 2001. gadā iespiesto rakstu un to autoru rādītājs.

Hronika stāsta

par LZA, tās nodaļu, Prezidija, Senāta sēdēm un LZA pilnsapulcēm, par LZA locekļu apbalvojumiem, jubilejām, radošajiem panākumiem, par ārzemju sabiedrisko, valsts un zinātnes darbinieku viesošanos LZA, par zinātniskās sadarbības līgumu slēgšanu un īstenošanu, par zinātnisko pētījumu organizēšanas norisēm, pētniecības iestāžu un zinātnisku fondu dibināšanu, par Latvijas un starptautiska mēroga zinātniskām konferencēm, kongresiem, semināriem, kuros piedalījušies Latvijas zinātnieki, par zinātnes un valsts darbinieku lekcijām plašai sabiedrībai, par zinātnisko iestāžu jubilejām, jaunu pētniecības metožu iesakņošanu un zinātnieku darba popularizēšanu masu saziņas līdzekļos, par zinātniskiem konkursiem un zinātnisko programmu izpildes apspriešanu, par jaunu grāmatu un citādu izdevumu iznākšanu, zinātnisku izstāžu atklāšanu un citām norisēm.

Žurnāls kopumā

sniedz lasītājam daudz jaunas zinātniskas un zinātniski praktiskas informācijas par Latvijas sēliskajiem apvidiem, it īpaši par dienvidaustrumdaļas vēsturiski etnogrāfiskajā apgabalā Augšzemē jeb Sēlijā notikušajiem un joprojām notiekošajiem kultūrvēsturiskajiem, saimnieciskajiem un sociālajiem procesiem. Šo procesu norises vide — dažādu etnosu apdzīvota teritorija, kas robežo ar baltkrievu un lietuviešu zemēm un ar trim citiem Latvijas vēsturiski etnogrāfiskajiem apgabaliem — Latgali, Vidzemi un Zemgali —, radīja novadā daudzas savdabības, kuru izzināšanai un izpratnei ir būtiska nozīme Sēlijas turpmākajā attīstībā. Tādēļ rakstu autori pašreizējo iespēju robežās ir izteikuši daudzus labi pārdomātus priekšlikumus novada turpmākajai attīstīšanai.

Līdz ar to ar žurnāla numuru, domāju, derētu iepazīties arī citu Latvijas novadu un valsts mēroga darbiniekiem. Daudz derīga publikācijā atradīs visu līmeņu mācību iestāžu audzēkņi un pasniedzēji, it īpaši tie, kas interesējas par kultūrvēsturiskajiem procesiem Latvijā.

Dabiski, Sēlijas izzināšana turpināsies. Latvijas Zinātņu akadēmija ir sākusi veidot jaunu, tikai Augšzemes problēmām veltītu žurnāla numuru, kas iznāks uz 2003. gadā plānotā III Sēlijas kongresa dienām.