Eiropas cilvēktiesību tiesa un cilvēktiesības Latvijā

Eiropas Cilvēktiesību tiesa Otrā nodaļa

Lieta “Kulakova pret Latviju”

(iesniegums nr. 50108/99)

Spriedums

(par mierizlīgumu) Strasbūrā 2001.gada 18.oktobrī

lietā “Kulakova pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Otrā nodaļa) Palātas sēdē šādā sastāvā: C.L.Rozakis — priekšsēdētājs, tiesneši: A.B.Baka, G.Bonello, P.Lorenzen, E.Levits, A.Kovler, V.Zagrebelsky un tiesas nodaļas sekretārs E.Freibergh pēc apspriešanās padomes palātā 2001.gada 27.septembrī šajā datumā nolemj sekojošo:

Procedūra

1. Lietas pamatā ir sūdzība (nr. 50108/99), kas vērsta pret Latvijas Republiku, šīs valsts pastāvīgā iedzīvotāja Ņina Kulakova (“prasītāja”) vērsās Tiesā saskaņā ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (“Konvencija”) 34. pantu.

2. Latvijas valdību (“Valdība”) pārstāv tās aģente K.Maļinovska.

3. Pamatā atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.paragrāfu, prasītāja sūdzējās par krimināllietas, kurā viņa bija civilā puse, pārāk ilgo izmeklēšanu.

4. Prasība tika nosūtīta Tiesas Otrajai nodaļai (Tiesas reglamenta 52.panta 1.paragrāfs). Tās ietvaros palāta, kurai bija uzdots izpētīt lietu (Konvencijas 27.panta 1.paragrāfs), tika izveidota saskaņā ar Tiesas reglamenta 26.panta 1.paragrāfu.

5. Ar 2001.gada 3.maija lēmumu Tiesa pasludināja prasību par pieņemamu.

6. Savās 2001.gada 21. un 24.augusta vēstulēs attiecīgi prasītāja un Valdība informēja nodaļas sekretāru par to, ka tās bija panākušas mierizlīgumu saskaņā ar Konvencijas 38.panta 1.b) paragrāfu.

Lietas izklāsts

7. Prasītāja ir bijušās PSRS pavalstniece, Latvijas pastāvīgā iedzīvotāja, dzimusi Rīgā 1950.gadā.

8. 1994.gada 15.jūlijā prasītāja iesniedz krimināla rakstura sūdzību Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona prokuratūrā, paziņojot, ka viņa ir savas pilnvarotās personas M.M. ļaunprātības upuris, kura izmantojusi neaizpildītas parakstītas veidlapas un veikusi citas krāpnieciskas darbības. Pēc prasītājas domām, uzrādītie fakti viņai bija radījuši ievērojamus materiālos zaudējumus, tai skaitā arī zaudētas īpašuma tiesības uz savu dzīvokli. Nekavējoties tika uzsākta izmeklēšana attiecībā uz izspiešanu, īpašuma iznīcināšanu un viltojumu izmantošanu.

9. 1995.gada 11.augustā pret M.M. tika uzsākta izmeklēšana par minētajiem galvenajiem apsūdzības punktiem. Pēc tam prokuratūra sadalīja M.M. lietu divos atsevišķos kriminālprocesos: pirmais attiecās uz apsūdzības punktu par izspiešanu un īpašuma iznīcināšanu, otrā par viltojumu izmantošanu. Nedaudz vēlāk pirmo procesu pārtrauca nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Turpretī otrās procedūras ietvaros attiecībā uz viltojumu izmantošanu, kurā tika apsūdzēts M.M., pirmās instances Ziemeļu rajona tiesa atņēma prasītājai iesākumā atzīto civilās puses statusu.

10. 1996.gada 5.janvārī prokuratūra uzsāka nošķirtu kriminālprocesu pret M.M. par tiem pašiem faktiem, šoreiz patvarības aspektā. Šī procesa ietvaros prasītāja tika atzīta par upuri un civilo pusi. Lietas izmeklēšanas gaitā viņa vairākas reizes ievāca informāciju no atbildīgā prokurora par lietas stāvokli un lūdza paātrināt izmeklēšanas gaitu. Tomēr neattaisnotā ilguma dēļ šis prokurors 1997.maijā saņēma brīdinājumu un 1998.gada septembrī tika disciplināri sodīts.

11. 1999.gada 31.maija vēstulē Ziemeļu rajona prokuratūra informēja prasītāju par to, ka lieta tika pārtraukta noilguma dēļ, jo pēc nozieguma izdarīšanas bija pagājuši vairāk nekā pieci gadi. Bez tam prokuratūra atzina, ka lietas izmeklēšanas kavēšanās dēļ vairs nebija iespējams savākt atbilstošus pierādījumus, lai noteiktu M.M. vainu.

No tiesību viedokļa

12. 2001.gada 16.augustā Valdības aģente nosūtīja prasītājai šādu vēstuli:

(Tulkojums no tulkojuma)

“ (...) 2001.gada 14.augusta sanāksmē, pēc tam, kad tika izskatīts jautājums par iespējamu mierizlīgumu attiecībā uz (lietu, kuras pamatā ir) sūdzību, kuru Jūs iesniedzāt Eiropas Cilvēktiesību tiesā, Ministru kabinets nolēma apstiprināt mierizlīgumu, ar kompensāciju 5000 (pieci tūkstoši) latu.(...)

No Jūsu iepriekšējām vēstulēm izriet, ka Jūs šo risinājumu uzskatāt par piemērotu atrisinājumu. Tādējādi var secināt, ka ir atrasts abām pusēm pieņemams risinājums: Jums, kā sūdzības autorei (...) un Latvijas valdībai.

(...) Šis mierizlīgums (...) paredz to, ka Jūs no savas puses atzīstat kompensāciju par pietiekamu, kā arī to, ka Jūs apstiprināt, ka Jūs atsakāties no jebkādām pretenzijām pret Latviju sakarā ar lietu, par kuru Jūs esat saņēmusi kompensāciju.(...)”.

13. 2001.gada 21.augustā Tiesai nosūtītajā vēstulē prasītāja atzīmēja to, ka viņa piekrīt Valdības priekšlikumam.

14. 2001.gada 24.augusta vēstulē Valdība Tiesai norādīja sekojošo:

( Tulkojums no tulkojuma)

“ (..) Man ir tas gods Jūs informēt par to, ka prasītāja un Valdība ir panākušas mierizlīgumu.

Šī mierizlīguma gaismā Valdība apņemas samaksāt prasītājai 5000 latu (LVL). Šai summai jāsedz visi izmaksas un tiesu izdevumi (...).

Ir panākta vienošanās ar prasītāju, ka šīs naudas summas iemaksa (.....) tiek uzskatīta par galīgu lietas atrisinājumu.”

15. Tiesa pieņem zināšanai mierizlīgumu, kuru panākušas abas puses (Konvencijas 39.pants). Tiesa pārliecinājās par to, ka šis mierizlīgums panākts, ievērojot cilvēktiesības, kā to paredz Konvencija vai tās Protokoli (Konvencijas 37.panta 1.paragrāfs in fine un Tiesas reglamenta 62.panta 3.paragrāfs).

16. Tādējādi lieta ir svītrojama no izskatāmo lietu saraksta.

Ņemot vērā šos motīvus, tiesa vienbalsīgi

nolemj:

svītrot lietu no izskatāmo lietu saraksta.

Teksts sastādīts franču valodā un rakstiski darīts zināms 2001.gada 18.oktobrī saskaņā ar Tiesas reglamenta 77.panta 2. un3. paragrāfu.

Erik Fribergh — sekretārs  

Christos Rozakis — prezidents

Ārlietu ministrijas neoficiāls tulkojums