Postenī uz Latvijas Valsts robežas — Latvijas Sanitārā robežinspekcija

Otrdien, 2. maijā, trešās dzimšanas dienas svinības rīkoja Sanitārā robežinspekcija (SR). Tās priekšnieks Jānis Kinna uzrunāja savus kolēģus, sadarbības partnerus, svinību viesus un preses pārstāvjus:

— Lēmumu par Sanitārās robežinspekcijas dibināšanu Ministru kabinets pieņēma 1997. gada 12. martā. Mūsu inspekcijas nolikumu apstiprināja 1997. gada 15. aprīlī. Kādēļ esam te sapulcējušies maijā? Tādēļ, ka 1997. gada 1. maijā SR pārņēma juridisko atbildību uz robežas un 1997. gada 1. jūnijā uzsāka darbību muitas noliktavās.

Ir pagājuši trīs gadi. Jūs visi esat saņēmuši 1999. gada publiskā pārskata tipogrāfisko versiju. Tas ir mazs ieskats 1999. gadā un vienlaikus arī mūsu trīs gadu vēsturē. Domāju, ka mums ir izdevies šajos trīs gados izveidoties par ļoti nelielu — kopumā esam tikai 250 strādājošie, diezgan mobilu, diezgan kašķīgu iestādi, kas strādā un veic savas funkcijas uz Latvijas valsts robežas un arī Latvijas Republikas iekšienē, muitas noliktavās.

Domāju, ka lielākais ieguvums trīs gados ir mūsu kolektīvs, kurš vienmēr ir sūrojies, ka ir ļoti grūta dzīve — nepārtraukti jāmācās. Es nezinu, vai kāda cita iestāde tik ļoti dzen savus cilvēkus, liekot mācīties, taču mēs šo procesu uzmanām ļoti nopietni. Diemžēl tas rada arī problēmas, jo tad, kad esam cilvēku labi apmācījuši un izskolojuši, viņš reizēm atrod labāk atalgotu darbu. Un mums jāsāk skološanas lietas no sākuma.

Nākamais mūsu lielākais ieguvums ir trīs gadu pieredze, kas atspoguļojas mūsu datu bāzē, kura glabā jau miljonu ierakstu. Katram ierakstam ir atšifrējums konkrēti par katru importētāju, nosūtītāju, ievedēju, par kontrolējošo inspektoru utt. Mūsdienu diezgan sarežģītajos apstākļos arvien biežāk mūsu datu bāzi izmanto dažādas tiesībsargājošās institūcijas.

Mums ir bijuši arī zaudējumi — lētticības vai kāda cita iemesla dēļ ir izdevies piemānīt mūsu cilvēkus un Latvijas tirgū nonākusi nekvalitatīva prece. Lielākais zaudējums bija Argentīnas iebiezinātais piens "Malvīne", trīs konteineri nonāca Latvijas iekšējā tirgū ar nederīgiem, nomainītiem realizācijas termiņiem. Vēl viens zaudējums, kā jau minēju, ir mūsu cilvēki, kuri aiziet strādāt uz citām iestādēm, jo mūsu atalgojums ir konkurētspējīgs valsts perifērijā, bet nav konkurētspējīgs Rīgā. Tādēļ mēs zināmā mērā jūtamies kā kadru kalve citām kontrolējošām institūcijām.

Man ir ļoti liels prieks jūs visus šeit redzēt, un īpaši liels prieks ir redzēt mūsu kolēģus no Igaunijas — Vladimiru Razumovski, kas ir Igaunijas Veterinārās robežkontroles priekšnieks. Kaimiņvalstī Veterinārā robežkontrole veic gan to, ko, mūsu izpratnē, dara vetārsti un lielā mērā arī ārsti. Uzņēmējiem varu ieteikt izmantot šo lielisko iespēju un vakara gaitā iepazīties, kā tad Igaunijā tas tiek darīts.

Pēc izsmeļošas neklātienes ekskursijas pa Latvijas robežu, kurā gida lomu bija uzņēmies pats SR priekšnieks Jānis Kinna, tika sniegti nelielas socioloģiskās aptaujas rezultāti par sabiedrības attieksmi pret SR. Aptauju bija veikuši Latvijas Universitātē studējošie sociologi, un ar rezultātiem iepazīstināja Miervaldis Mozers. Un tad pie vārda tika viesi, kas vēlējās ko īpašu teikt gan Jānim Kinnam, gan Sanitārajai robežinspekcijai, kas, būdama tikai trīs gadus jauna, jau sevi apliecinājusi kā nepiekāpīgu un stabilu kontrolējošu iestādi. Bet žurnālistiem bija īstais brīdis, lai iztaujātu svinību viesus.

VID Galvenās muitas pārvaldes direktora Aivara Krastiņa viedoklis, ko viņš neslēpa "Latvijas Vēstnesim", ir šāds:

— Sadarbība ar SR izveidojusies ļoti laba, pat apskaužami laba. Mēs strādājam tandēmā. Un to es nesaku tādēļ, ka ir svētki un tas nav arī kompliments. Mums ar SR ir noslēgts sadarbības memorands, un mēs visus jautājumus risinām vienotā komandā. Pirms gada, kad sāku strādāt muitā, sadarbība ar SR bija diezgan smaga, jo bija stipri daudz nesakārtotu jautājumu likumdošanā un daudz vairāk nesakārtotības nekā pašlaik bija arī muitas lietās. Taču ar Jāni Kinnu esam atraduši kopīgu valodu, un tas mums abiem ir devis iespēju daudzas problēmas risināt kopīgi. Tagad mēs divas vai trīs reizes nedēļā satiekamies un risinām jautājumus. Tas nāk par labu gan Latvijas robežai, gan pārvadātājiem un patērētājiem, gan ražotājiem un zemniekiem. Gan arī cīņai pret kontrabandu. No Sanitārās robežinspekcijas darbības iegūst visi.

Zemkopības ministrijas (ZM) valsts sekretārs Jānis Lapše "Latvijas Vēstnesim" pastāstīja:

— Sanitārā robežinspekcija ir ne tikai ZM pakļautības un pārraudzības iestāde, bet mūsu izveidota iestāde. Un neesam kļūdījušies. Mums tagad ir informācija par to, kas kur notiek, arī darbs ministrijā kļuvis daudz konkrētāks, nekā bija pirms SR izveidošanas. SR ir dzinulis arī Zemkopības ministrijai precīzāk izstrādāt kādu normatīvo aktu, esam iesnieguši ne vienu vien grozījumu likumdošanā. Novēlu, lai šī institūcija tiktu saglabāta. Nav noslēpums, ka ir atradušies enerģiski vīri, kas apgalvo, ka mums ir pārāk daudz kontrolējošo iestāžu un inspekcijas vajag apvienot. Tādēļ vislielākais vēlējums SR būtu — lai šīs sarunas izbeigtos, tā būtu labāk visiem. Dievs nedod, ka šīs maiņas sāktos...

Arī pats Sanitārās robežinspekcijas priekšnieks Jānis Kinna , ziedu un apsveicēju ielenkts, labprāt atbildēja uz dažiem "Latvijas Vēstneša" jautājumiem:

— Kas, jūsuprāt, būtisks šajos trīs gados ir paveikts?

— Tas ir mūsu inspekcijas kolektīvs, kas — pulēts, slīpēts, mācīts, bārts, slavēts — ir izveidojies. Un tas ir lielisks. Lielisks!

— Sākums SR nebija īpaši patīkams — bija pretestība gan no muitas, gan no robežsardzes darbinieku puses.

— Protams, mums vajadzēja iekarot savu vietu, un mēs to izdarījām. Pašlaik gan ar muitu, gan robežsardzi sadarbība ir ļoti laba.

— Kas vēl nav izdarīts, bet ko noteikti vajadzētu paveikt?

— Kvalitāte — tas nozīmē atbilstību prasībām. Un problēma ir tā, ka likumdošanā daudzās vietās nav noteiktas prasības, piemēram, attiecībā uz noliktavām. Un tieši neskaidrības prasībās rada šķēršļus. Jo kontrolēt aiz kaut kādas revolucionārās pārliecības ir muļķīgi. Vienam šķiet, kas tas konteiners ir gana labs, bet citam — ka Otrā saldētava jāver ciet. Bet patiesībā Pirmās saldētavas jaunais korpuss ir vienīgais, kas atbilst normālām prasībām. Tātad skaidrs, ka prasības ir jādefinē.

— Un kā veicas ar "vienas pieturas aģentūras" izveidošanu uz robežas?

— Tāda pašlaik ir Ainažos, ir mēģinājums to izveidot Grenctālē, un plānots uzcelt arī Valkā. Tas nozīmē, ka kravai jāapstājas vienreiz. To paredz arī starptautiskais projekts, ka valsts institūcijas dokumentus nodod no rokas rokā. Patlaban šī sistēma uz Latvijas robežas vēl nestrādā pietiekami labi. Mums bieži vien ir vajadzīgs arī pats klients, nevis tikai dokumenti, lai varētu saprast, kas tie īsti ir par dokumentiem. Ja viss ir vislabākajā kārtībā, mums klients nav vajadzīgs. Bet, tikko ir kādas neskaidrības, nepieciešams dialogs.

— Ko jūs gribētu paša vadītajam dienestam novēlēt?

— Godīgumu. Mācīties, pilnveidoties vēlmi. Jo neviens mūsdienu modernajā pasaulē nevar teikt: esmu gudrs. Tagad ir tik daudz inžu, tik daudz piesārņojuma, tik daudz kritisko robežu, ka jāmācās ir nepārtraukti.

Rūta Bierande, "LV" ekonomikas redaktore

Sanitārās robežinspekcijas kontroles punkti