Satiksmes ministrs:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 12.decembrī

Intervija Latvijas Radio 12. decembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Ārā kļūst arvien aukstāks, arvien vairāk sāks snigt un sals pieņemsies. Kā ir ar mūsu ceļu gatavību ziemai?

Anatolijs Gorbunovs: — Nu, mēs esam gatavi gan tīrīt ceļus, gan kaisīt ceļus, bet diemžēl paši ceļi rudens lietavu iespaidā ir visai bēdīgi. Es šeit domāju nevis galvenos valsts autoceļus, bet grants ceļus, jo vienmēr ceļinieki cenšas pirms sala uzlabot ceļiem gan profilu, gan arī noplanēt tos, bet šoziem iznāca tā, ka pēc tam veselu nedēļu bija lieti; piemēram, es pats biju Alūksnē — veselu nedēļu lietavas, un pēc tam pēkšņi sasala, tāpēc tā ceļu virsma dažviet ir ļoti grumbuļaina un nelīdzena.

Ceļinieki darīs visu, lai šo ceļu virsmu arī uz tādiem ceļiem uzlabotu, mēģinātu dabūt tās ledus grumbas nost. Bet katrā ziņā mums nauda ceļu kaisīšanai, greiderēšanai, tīrīšanai ir, un mēs to darīsim.

— Es ceru, ka to grants ceļu tomēr kļūs ar laiku mazāk. Nākamajā gadā ir piešķirts mazlietiņ vairāk naudas. Kam tur tā nauda ir domāta?

A.Gorbunovs: — Patiešām, nākamajā gadā mūsu ceļinieki var raudzīties drusciņ cerīgāk, es domāju — uzlabojumu ziņā, jo papildus ir piešķirti šie 10 procenti, tātad 60 procenti no akcīzes nodokļa tiks novirzīti autoceļiem, un šī papildu nauda, kā arī par 50 procentiem palielinātā transportlīdzekļu nodeva, kā es esmu teicis un vēlreiz atkārtoju, tiks novirzīta reģionālajiem autoceļiem Kurzemē, Latgalē, Zemgalē un Vidzemē — šis pieaugums arī būs divi miljoni — ceļa zīmēm un norādēm laukos.

— Ja skatāmies vispār uz aizgājušo gadu, kāds tas ir bijis tieši ceļu jomā?

A.Gorbunovs: — Pagājušais gads bija visai bēdīgs autoceļu jomā. Pēc tam, kad Krievijas krīze stipri iespaidoja arī mūsu valsts budžetu, pirms diviem gadiem šo budžetu lāpīja tieši ar ceļu naudu, un ceļu nauda strauji tika samazināta, un to, protams, jūt ikviens, kas brauc pa Latvijas ceļiem, bet nākamgad šī situācija uzlabosies. Bet bija arī, es domāju, pozitīvas lietas uz tiem pašiem ceļiem. Izrādās, ka Latvija ir vienīgā valsts, kuras ceļinieki, meistari un inženieri bija sagatavojuši un veiksmīgi prezentējuši projektus pirmsiestāšanās fondam ISPA, Latvija vienīgā saņēma šo naudu, un šis ceļa posms pie Lilastes, Gaujas — Rīga—Ainaži ir realizēts par pirmo Eiropas Savienības tā saucamo pirmsiestāšanās fonda naudu. Tas nozīmē, ka mēs protam šos projektus gan sagatavot, gan arī iesniegt, gan realizēt, līdz ar to arī nākamgad šī Eiropas nauda tiks turpināta. Un šogad otra nauda, tā saucamā PHARE nauda — tā ir tehniskā palīdzība — veiksmīgi tika izmantota autoceļa posmā no Iecavas līdz Bauskai, Bauskas galvenā iela tika pilnīgi rekonstruēta. Arī attiecībā uz dzelzceļu, par ko mēs esam iesnieguši projektus uz šo pirmsiestāšanās fonda naudu, nauda jau ir akceptēta. Man pat bail nosaukt to summu, par kuru ir akcepts.

— Nebaidieties, nosauciet varbūt!

A.Gorbunovs: — Varbūt pagaidīsim, kad tā patiešām būs jau akceptēta augstākā līmenī, bet tehniskās komitejās visi projekti, ko esam iesnieguši, ir akceptēti.

— Tas nozīmē, ka Eiropas Savienība mums dāvinās, ja tā varētu sacīt, vairāk naudas, nekā mēs esam to saņēmuši līdz šim?

A.Gorbunovs: — Tā tas būs, bet varbūt tā nav dāvana, jo mēs jau esam Eiropas Savienības sastāvdaļa nākotnē, infrastruktūra mums jau ir kopēja, it sevišķi ņemot vērā, ka nākotnē varbūt patiešām būs šie Krievijas dažādie enerģētiskie resursi, tāpat arī tranzīts, zināmā mērā būs jāapmierina Eiropas Savienības un Krievijas intereses šajā jomā, tāpēc arī viņi ir ieinteresēti mūsu infrastruktūrā ieguldīt līdzekļus.

— Es tikai domāju — nu, Eiropas Savienībai varbūt interesē mazliet platāki ceļi, piemēram, kāda maģistrāle vai kaut kas, kas ļautu mazliet labāk pārvietoties pa Latviju?

A.Gorbunovs: — Vispār ar Latvijas ceļiem šajā situācijā ir interesanti — mums faktiski nav tādu īstu “autobāņu”... mums pat nav nosaukuma, faktiski tie ir ātrgaitas ceļi, mums nav tādu.

— Un Jūrmalas šoseja? Arī nav?

A.Gorbunovs: — Arī nav — tuvojas, bet nav. Eiropā ir vai nu ātrgaitas ceļi, vai šaurāki ceļi. Piemēram, es tikko braucu pa ceļu no Ventspils uz Kolku, tur ir grants ceļš, tāds diezgan sabrucis, diezgan sliktā stāvoklī, milzīgi plats ceļš; lai to nogreiderētu, jābrauc neskaitāmas reizes pa to. Tātad nākotnē šeit arī mūsu ceļu inženieri strādās pie tā, ka vai nu būs ātrgaitas, vai arī tādi ekonomiski, ne visai plati ceļi.

— Vēl dažas citas lietas, ko vajadzēja pajautāt. Un viens ir par autopārvadātāju atļaujām. Mēs zinām, ka tur ne vienmēr ir veicies, atkal pārāk viegli nav gājis, un autopārvadātāji paši gribētu tās atļaujas sadalīt — darīt to, ko šobrīd dara valsts.

A.Gorbunovs: — Galvenā problēma, protams, nav sadalē, tā varbūt tagad ir aktuāla problēma, bet galvenā problēma ir tā, ka Krievija vēlas pati savas kravas, piemēram, no Rietumeiropas ostām vest uz Krieviju un paši krievu autopārvadātāji — pelnīt, jo tā ir liela peļņa. Mūsu Latvijas autopārvadātājiem tradicionāli tur ir bijušas ļoti stipras pozīcijas, bet diemžēl tās ir starpvalstu lietas, un tad valstis apmainās ar tā saucamajām starptautiskajām autopārvadātāju atļaujām. Un, protams, Krievija grib šo tirgus daļu izmantot ar efektivitāti saviem pārvadātājiem, notiek šīs nemitīgās pārrunas un sarunas, pēc tam iedod vienu skaitu, tam mēs vēl izlūdzamies papildus, bet domāt, ka nākotnē Krievija atteiksies no savām ekonomiskajām interesēm, — tas būtu nepareizi. Bet attiecībā uz šo sadalīšanu — arī es kā ministrs esmu ieinteresēts, lai šīs atļaujas tiktu sadalītas pēc iespējas caurskatāmāk, pēc iespējas prognozējamāk un, protams, taisnīgāk. Un šajā sakarā tagad pati asociācija “Latvijas auto” gribētu šīs atļaujas dalīt, protams, problēma ir tā, vai visi to vēlas, tāpēc pilnsapulcē izskatīs to jautājumu. Otrs — lai arī tie, kas nav “Latvijas auto” biedri, arī var cerēt uz taisnīgu sadali, ne tikai lielie autopārvadātāji. Un tagad kopēji gan ministrijas ierēdņi, gan “Latvijas auto” darbinieki izstrādā Ministru kabineta noteikumus, kuros, varbūt līdzīgi kā Igaunijā, pēc iespējas sīkāk un pamatīgāk būtu reglamentēts, lai visiem būtu skaidrs, uz ko orientēties un kādā veidā tiks sadalītas šīs atļaujas.

— Vienīgi vēl par tām atļaujām — Krievija, protams, ir ieinteresēta, bet Latvija arī ir ieinteresēta, lai Latvijas autopārvadātāji pārvadātu. Kāda ir tā proporcija, cik var krievi un cik latvieši — to jau arī galu galā var regulēt, vai ne?

A.Gorbunovs: — Protams, mēs arī cenšamies to darīt, un faktiski, lai cik tas paradoksāli būtu, mums pēc iespējas vairāk ir jāieinteresē Krievijas autopārvadātāji Latvijas preču pārvadāšanā — tādā veidā mēs uz paritātes principa saņemam tā saucamās universālās autopārvadājumu atļaujas vest preces no Rietumeiropas ostām uz Krieviju, Sibīriju un citur. Krievija ļoti grib turēties pie šī paritātes principa, bet mēs, protams, neesam ieinteresēti, jo mūsu potenciāls ir lielāks un tas ir kvalitatīvs potenciāls. Mēs tagad arī saņemam vairāk atļauju no Eiropas transporta ministru konferences, ar kurām var braukt visur Eiropā, jo mūsu autopārvadātāji ir spējuši pārorientēties uz tā saucamajiem zaļiem, superzaļiem automobiļiem — es šeit domāju no vides viedokļa — , un tādā veidā viņi ir patiešām konkurētspējīgi. Mēs cenšamies arī dažādās Eiropas Savienības regulācijās, kuras tagad notiek ar Eiropas Savienību, panākt to, lai šis tirgus būtu pēc iespējas brīvāks, lai būtu pēc iespējas mazāk ierobežojumu, lai mūsu autopārvadātāji vairāk varētu šajā tirgū darboties un nopelnīt sev, ģimenei un Latvijas valstij.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā