Nāk kārtējais laucinieku pavasaris

Anna Seile, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisijas priekšsēdētāja, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Kāda ir jūsu vadītās apakškomisijas misija, sastāvs, un kā veidojas tās darba saturs?

— Lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisija pastāv jau kopš 5. Saeimas laika. Patlaban tajā strādā 16 Saeimas deputāti no visām Saeimā esošajām frakcijām — gan no pozīcijas, gan no opozīcijas. Turklāt apakškomisijā ar lielu ieinteresētību darbojas arī daudzi tādi deputāti, kas nav Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas locekļi, taču tiešā veidā ir saistīti ar laukiem. Apakškomisijas sēdes regulāri notiek katru otro nedēļu, bet, ja vajadzība, arī biežāk. Sevišķi tad, kad sagatavojams kāds aktuāls un apjomīgs likumprojekts, piemēram, kad bija apspriežami grozījumi Lauksaimniecības likumā. Jāsaka, ka tādi jautājumi, kas saistīti ar zemniecību, ar subsīdijām lauksaimniecībai, ar grozījumiem nodokļu likumdošanā, Saeimas darba kārtībā tiek izskatīti diezgan bieži. Un šādos gadījumos gandrīz vienmēr viesi mūsu apakškomisijā ir Zemkopības ministrijas pārstāvji — galvenokārt ministrijas valsts sekretāre Laimdota Straujuma vai pat pats ministrs Atis Slakteris. Ļoti bieži izskatām jautājumus, kas saistīti ar Valsts Meža dienesta darbību un Meža likuma izpildi, arī ar jaunās celulozes rūpnīcas projektēšanas gaitu un tās iespējamo celtniecību Latvijā.

— Laucinieki pastāvīgi sūrojas par saviem pašreizējiem dzīves un darba apstākļiem, aizvien izsaka neapmierinātību gan ar valdības, gan ar Saeimas agrāro politiku. Kā, jūsuprāt, varētu atvieglot vai uzlabot laucinieku stāvokli tagadējā tirgus ekonomikas situācijā?

— Jāsaka, ka gan Augstākās padomes, gan visu trīs Saeimu deputāti aizvien ir vēlējušies atvieglot zemnieku likteni. Diemžēl šajā Saeimā aktīvo zemnieku atbalstītāju ir tā pamazāk. Diezgan maz tādu ir tieši tajā frakcijā, ko pārstāv premjers. Līdz ar to mums dažkārt ir grūti pieņemt kardinālus lēmumus.

Tomēr jāatzīst, ka pašlaik situācija laukos normalizējas. Lielā mērā pateicoties arī tam, ka ļoti aktīvu darbību ir uzsākusi nesen nodibinātā Sadarbības padome, kas pārstāv visas lielākās Latvijā reģistrētās lauksaimnieku sabiedriskās organizācijas un asociācijas. To viedoklis tomēr ir diezgan nozīmīgs un līdzsvarojošs. Te man laikam jāpaslavē mūsu zemkopības ministrs, kas labprāt sadarbojas gan ar mežsaimnieku konsultatīvo padomi, gan arī ar šo Sadarbības padomi lauksaimniecības jautājumos.

Bet man jāatzīst, ka šis zemnieku protestēšanas gars tomēr ir pamatots. Sevišķi sarežģīti ir jautājumi, kas saistīti ar finansējumu. Kad nupat rediģējām Lauksaimniecības likumā ietverto normu par valsts budžeta 3 procentu subsīdiju sadali, pēkšņi sāka uzpeldēt arī tādi priekšlikumi, ka no šiem 3 procentiem, kas būtu atvēlami vienīgi tiešai lauksaimniecības subsidēšanai, varētu tikt plānoti arī citi izdevumi — līdzfinansējumi dažādām Eiropas institūciju programmām. Tas, protams, izraisa zemnieku neapmierinātību.

Bet man arī ir gandarījums par to, ka Saeima nupat ļoti regulāri saņem vēstules no tā sauktā dumpīgo zemnieku spārna. Tagad gan Bauskas, gan Liepājas, gan Valmieras rajonā ir izveidojušās ļoti spēcīgas zemnieku organizācijas, kas katra apvieno vairākus simtus lauksaimnieku. Tas patiešām varētu būt ietekmīgs spēks, ja vien viņi reģistrē savas organizācijas likumā noteiktajā kārtībā.

Tas dotu viņiem tiesības aktīvi piedalīties minētās Sadarbības padomes darbā, līdz ar to tās lēmumi varētu kļūt radikālāki.

Pašlaik šajā Sadarbības padomē ļoti liela loma ir pārtikas produktu ražotājiem. Protams, arī viņiem neklājas viegli. Tomēr viņiem produkcijas ražošana kaut cik vairāk atmaksājas, salīdzinot ar graudu audzētājiem vai jebkuriem citiem ražotājiem, kas strādā tieši uz lauka vai kūtīs.

Jāsaka arī, ka mēs visi nedaudz esam pievīlušies, jau ilgāku laiku ar lielām cerībām lūkodamies uz Eiropas palīdzības programmām. Piemēram, "Sapard" programmas ietvaros gaidītā naudiņa neatnāca pagājušajā gadā, un tās joprojām nav arī šogad. Nu jau tiek runāts, ka to varētu iegūt tikai gada beigās. Bet jāņem vērā tas, ka visas šīs Eiropas palīdzības programmas paredz līdzfinansējumu no mūsu valsts budžeta līdzekļiem. Un tikai tad, ja tas nokārtots, zemnieki, piemēram, iegādājoties uz kredīta lauksaimniecības tehniku, daļēji naudu var saņemt atpakaļ. Šīs programmas, protams, ir labi domātas, taču tās nedrīkstētu uzskatīt par vienīgo instrumentu, ar ko atbalstīt mūsu zemniekus. Tās prasa gan līdzfinansējumu, gan jau paveiktu darbu.

Manuprāt, īpaši liels trūkums ir tas, ka tagad faktiski tiek bremzēts mežu atjaunošanas process. Jo mūsu subsīdiju programmās vairs netiek iekļauti līdzekļi jaunaudžu stādījumiem jeb mežu atjaunošanas pasākumiem. Tos gaida no "Sapard" programmas. Bet šī nauda, pirmkārt, vēl nav atnākusi, otrkārt, to izmaksās tikai tad, kad stādījumi jau būs ieauguši.

— Ar ko izskaidrojama šī aizkavēšanās "Sapard" programmas izpildē?

— Laikam gan Eiropas Savienība pārāk nesteidzas sniegt palīdzību tās jaunajām kandidātvalstīm. Acīmredzot tas mednis joprojām sēž kokā. Turklāt Rietumeiropā, ņemot vērā šo smago situāciju, kas radusies, izplatoties mājlopu lipīgajām slimībām un līdz ar to daudzviet likvidējot ganāmpulkus, nauda ir vajadzīga viņiem pašiem dažādām kompensācijām. Varbūt arī tādēļ nauda tik gausi nāk pie mums. Protams, formālie iemesli ir saistīti ar prasībām sagatavot un saskaņot dažādus dokumentus. Nu jau ir iestājušies tie lielie gaidīšanas svētki, bet gaidām un gaidām jau otro gadu.

— Kādas sekas Latvijā varētu radīt vairākās Eiropas valstīs izplatījušās mājdzīvnieku sērgas?

— Paldies Dievam, pagaidām mūsu valsti tās nav skārušas. Acīmredzot pirmām kārtām būtu veicami visi iespējamie pasākumi, lai nodrošinātu kontroli un uzraudzību. Jābūt pilnīgai pārliecībai, ka gan ievestajos, gan mūsu pašu ražotajos produktos nav nekādu infekcijas pazīmju. Tas ir ļoti svarīgi, bet tam ir vajadzīgi arī līdzekļi. Tieši tāpēc visas nepieciešamās normas un kompensāciju mehānismi tiek iekļauti Veterinārmedicīnas likuma projektā, ko gatavojam izskatīšanai Saeimā trešajā jeb galīgajā lasījumā.

Te gribētos piebilst, ka mūsu valstī ļoti iecienīta ir pašu ražotā produkcija. Taču diemžēl to pircējiem ir grūti pamanīt lielajā tirgus gūzmā. Par maz ir savas reklāmas, pārāk retas ir tādas tirdzniecības vietas, kur ikvienam būtu skaidrs, ka tur tirgo vienīgi pašmāju produkciju. Pavērosim kaut vai to, kā "Rimi" veikalos ļaudis stāv rindā pēc Mārupes gurķiem. Katrs zina, ka, salīdzinot ar ievestajiem no citām zemēm, tiem ir pavisam cita garša un smarža. Tā tas ir ar gluži vai visiem mūsu zemkopju un lopkopju ražojumiem. Latvieši patiešām ir iecienījuši savu produkciju. Vienīgi tās reklamēšana būtu daudz plašāk izvēršama.

Domāju, ka tagad, kad sakarā ar mājlopu slimību izplatību ciešāk tiek pievērtas mūsu robežas, Latvijas gaļas ražotāji varbūt tiešām varētu saņemties un palielināt savas produkcijas apjomus. Bet tas, saprotams, nevar būt ātrs process. Cūku vai liellopu audzēšana taču nevar atjaunoties tā pēkšņi un lielos apjomos. Jāpaiet vismaz pusgadam vai gadam, līdz saimniecības varētu atgūties un nostiprināties.

Arī reģionālo politiku īstenojot, tagad, kad mēs gatavojamies ar vienu kāju iekāpt Eiropas Savienībā, nevajadzētu aizmirst, ka visas tās sīkās palīgnozares jeb netradicionālās nozares nebūs galvenās mūsu laukos. Ja gribam, lai laukos aizvien dzīvotu cilvēki, manuprāt, arī turpmāk pirmām kārtām attīstāmas tradicionālās lauksaimniecības nozares. Žēl, ka ir palikušas tikai divas no trijām cukurfabrikām. Bet tieši cukurbiešu audzēšana, šķiet, ir samērā labi sakārtota, slēdzot līgumus par iespējamās produkcijas nodošanu cukurbiešu pārstrādātājiem. Protams, arī šis tirgus ar laiku varētu tikt apdraudēts, jo tās cenas, kas izveidojušās Eiropā, ir daudz zemākas salīdzinājumā ar Latvijas cukura cenām. Bet tā ir tālāka nākotne. Vismaz šos dažus gadus, ja ir iegādāta kārtīga tehnika un savas pārstrādes rūpnīcas, valstij ir jādara viss, lai šī nozare noturētos. Tāpēc arī patlaban tiek domāts par akcīzes nodokļa noteikšanu cukuram.

— Kas tuvākā nākotnē un arī tālākā perspektīvā ir aktuālākais lauksaimniecības un mežsaimniecības likumdošanā?

— Šobrīd mums priekšplānā ir Veterinārmedicīnas likums, kas jau drīz būtu pieņemams galīgajā lasījumā.

Bet pēdējā laikā sabiedrība arvien jūtamāk pauž viedokli, ka vajadzētu ierobežot zemes tirgu attiecībā uz personām, kas nav Latvijas Republikas pilsoņi vai vismaz Latvijas Republikas iedzīvotāji. Pastāv uzskats, ka tās lielās zemes platības, kuras pašlaik ir valsts vai pašvaldības rīcībā un kuras vēl var saņemt pat par sertifikātiem, vajadzētu izmantot vietējiem iedzīvotājiem. Jo šo nekustamo īpašumu vērtība, ejot uz iestāšanos Eiropas Savienībā, var tikai un vienīgi celties. Pašlaik ir izvērsusies tāda daļēji slēpta zemes uzpirkšana, ko galvenokārt veic zviedru un dāņu firmas, jo tās labi apzinās tās lielās vērtības, kas šeit Austrumeiropā būs, kad nekustamie īpašumi atradīsies viņu rokās. Paredzams ļoti straujš, vairākkārtējs zemes vērtības pieaugums. Piemēram, zviedru firmas, kur pēc likuma vajadzētu būt pusei Latvijas pilsoņu kapitāla, nepārtraukti uzstāj, ka Ziemeļkurzemē mežam paredzētās vai lauksaimniecībā izmantojamās zemes vajadzīgs apmežot, lai pēc tam saņemtu Eiropas subsīdijas. Kāpēc gan mēs paši to nevarētu darīt? Bet, protams, šādu lēmumu Saeimā būs ļoti grūti pieņemt.

— Ar kādām cerībām un prognozēm varētu sagaidīt šo pavasari, vasaru un rudeni Latvijas zemnieki?

— Domāju, ka optimismu varētu viest beidzot stabilizētā graudu iepirkuma politika. Godprātīgam un saimnieciskam zemniekam tomēr ir jābūt skaidrībā par to, vai viņa pavasara pūliņi un ieguldījumi nesīs augļus rudenī. Bet šajā ziņā daudz kas būs atkarīgs arī no mums — Saeimas deputātiem. Pavasaris nāk palēnām, bet cerīgs.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas lietu redaktors