Frakciju viedokļi

Pēc 2001. gada 6. decembra sēdes

Latvijas Radio tiešajā raidījumā

J.Bunkšs (savienības “Latvijas ceļš” frakcija): Viens no likumprojektiem, par kura pieņemšanu pirmajā lasījumā karsti debatēja Saeimā, bija Reģionālās attīstības likums. Šīs debates liecina par to, cik nozīmīgs šis likums ir mūsu lauku iedzīvotājiem, kā arī visiem tiem, kuri strādā, dzīvo vai mācās ārpus Rīgas.

Pirmajā acu uzmetienā šis likumprojekts šķiet pārrakstīts 1998.gadā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Anatolija Gorbunova sagatavotais un joprojām spēkā esošais “Teritoriju attīstības likums”. No šī likuma izņemtas visas tās normas, kas attiecas uz reģionālo attīstību un nosaka reģionālās attīstības dokumentu sistēmu kopumā, šo dokumentu hierarhiju, valsts pārvaldes un pašvaldību iestāžu pienākumus un tiesības reģionālās attīstības dokumentu sakārtošanā, un nosaukts par Reģionālās attīstības likumu.

Savienības “Latvijas ceļš” frakcijas pozīcija bija tāda, ka nevajadzētu steigties ar šā likuma pieņemšanu. Mēs neatbalstījām likumprojekta izskatīšanu steidzamības kārtā, jo, lai gan daudzas tā normas ir vispārīgas un šobrīd jau darbojas, tomēr ir virkne detaļu, par kurām joprojām nav skaidrības. Piemēram, ko īsti nozīmē šie plānošanas reģioni. Likumprojektā ir noteikts, ka valdība pēc pašvaldību priekšlikuma apstiprinās plānošanas reģionu robežas. Bet kas ir plānošanas reģions, kāds ir Plānošanas reģiona padomes statuss, vai tā ir tikai padomdevējs, vai tai ir arī kādas publiskas tiesības, tāpat kā citām valsts pārvaldes vai pašvaldību iestādēm, šajā likumā nav skaidri pateikts.

Lielas bažas rada arī tas, ka nav skaidrs, kas notiks ar īpaši atbalstāmo reģionu likumā noteiktajām valsts institūcijām, kuras šobrīd atrodas Ekonomikas ministrijas pārraudzībā. Likumprojekts piedāvā veidot īpašu fondu, taču nav skaidri pateikts, vai šis fonds vienkārši tiek nodots Finansu ministrijas pārraudzībā, vai arī piešķirti kādi papildu līdzekļi. Žēl, ka debatēs nebija klāt atbildīgie ministri — vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs un arī īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās. Iespējams, tieši tāpēc mūsu frakcija bija spiesta balsot pret likumprojekta izskatīšanu steidzamības kārtā.

J.Lagzdiņš (Tautas partijas frakcija): Tautas partija ir īpaši gandarīta, ka komisijām izskatīšanai un izvērtēšanai nodoti vairāki likumprojekti, kuri ierobežo politisko partiju interešu konfliktus un sakārto partiju finansu lietas. Tas mūsu politiķu un partiju darbu padarīs caurskatāmāku un godīgāku. Tautas partija pagājušās nedēļas nogalē savā konferencē apsprieda priekšlikumus korupcijas ierobežošanai, un mums ir vairāki nopietni priekšlikumi, kā ar likumu palīdzību šo mūsu valsts nelaimi mazināt. Mēs ierosināsim izstrādāt likumus, kas reglamentētu vienotu valsts amatpersonu disciplināro atbildību un noteiktu valsts amatpersonu materiālo atbildību par zaudējumiem, ko tās nodarījušas, veicot amata pienākumus. Joprojām nav noteikta vienota, stingra kārtība, kā šādi zaudējumi tiek atlīdzināti.

Tautas partija ir gandarīta, ka Saeima trešajā un galīgajā lasījumā pieņēma likumu “Par kārtību, kādā pašvaldības sniedz palīdzību iedzīvotājiem dzīvokļa jautājumu risināšanā”. Ar šī likuma palīdzību pašvaldībām būs daudz plašākas un demokrātiskākas iespējas, ņemot vērā vietējos apstākļus, palīdzēt trūcīgajiem un darba nespējīgajiem cilvēkiem risināt grūto dzīvokļa problēmu.

Tautas partija ļoti nopietni izvērtēs Valsts prezidentes ierosinājumu svītrot no vēlēšanu likumiem normu, kura nosaka deputātu kandidātiem obligāti zināt latviešu valodu. Tautas partija nevar pievienoties viedoklim, ka tautas priekšstāvji — Saeimas un vietējo pašvaldību deputāti — nezinātu latviešu valodu visaugstākajā līmenī. Tā būtu absolūti absurda situācija, ka parlamentā un pašvaldībās par mūsu dzīvi lemtu cilvēki, kuri pienācīgi neprot latviešu valodu. Tas mūsu valstij, manuprāt, būtu liels pazemojums.

Tāpēc mēs atbalstījām mūsu kolēģus no apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcijas, kuri iesniedza grozījumus likumā par pašvaldībām, kas nosaka, ka pašvaldību domju un padomju, kā arī komiteju sēdes jānotur latviešu valodā. Daļēji šis kolēģu ierosinājums varētu būt lieks, jo to jau nosaka likums par valsts valodu.

M.Grīnblats (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija): Valdībā sagatavotais Reģionālās attīstības likuma projekts palīdzēs koordinēt pa dažādām ministrijām izkaisīto reģionu attīstības darbu. Žēl, ka netika pieņemta likuma steidzamība, jo tagad visas izmaiņas nevarēs stāties spēkā ar 1.janvāri. Savienības “Latvijas ceļš” frakcijas deputāti diemžēl neuzticējās savam Ministru prezidentam, kurš likumprojekta izskatīšanas steidzamību atbalstīja.

Mūsu frakcija iesniegusi grozījumu likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu”. Tas ir daudz diskutētais un samērā strīdīgais jautājums par radošo personu pienākumu veikt vai neveikt sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas no saņemtās autoratlīdzības. Tā kā pašreizējā likuma norma ir spēkā tikai līdz 31.decembrim, esam iesnieguši samērā atvērtu formulējumu, kas dotu iespēju autoratlīdzības saņēmējiem izvēlēties — veikt vai neveikt šīs sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, protams, rēķinoties ar to, ka tas var ietekmēt pensijas lielumu.

Par valsts valodu droši vien daudz tiks debatēts nākamajā gadā saistībā ar Latvijas virzību uz Eiropas Savienību un NATO. Šodien tam tika pievērsta liela uzmanība, tāpēc ka Valsts prezidente pie sevis pulcējusi ekspertus un lietpratējus šajā jautājumā. Tomēr Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likumos noteiktie ierobežojumi, ka deputāta kandidātiem jāprot latviešu valoda, uzskatāmi par saprātīgiem un lietderīgiem, ņemot vērā Latvijas 50 gadu ilgo okupāciju un kolonizāciju. Valstī, kurā visi iedzīvotāji — gan pamatnācijas, gan mazākumtautību pārstāvji — raduši valsts pārvaldē un publiskajā dzīvē lietot vienu valsts valodu, šāda norma, protams, var šķist lieka, tomēr Latvijā nav šāda situācija, sevišķi Daugavpils un citu Austrumlatvijas pilsētu un pagastu pašvaldībās. Šī norma neapšaubāmi ir pozitīvi ietekmējusi Saeimas darbu, jo šobrīd nav tādu deputātu, kas neprastu un nelietotu latviešu valodu, tātad ierobežojumiem nav diskriminējošs raksturs, tie drīzāk ir līdzeklis, lai veicinātu sabiedrības locekļu iekļaušanos Latvijas sabiedrībā. Arī Satversme nosaka valsts valodas īpašās tiesības, savukārt Saeimas Kārtības rullis nosaka, ka Saeimas un komisiju sēdes notiek valsts valodā. Līdzīgu normu esam ierosinājuši iekļaut arī likumā par pašvaldībām, jo uzskatām, ka šīs tiesības jānostiprina īpaši. Neiegūtu arī tie vēlētāji, kuri pašvaldībās cer ievēlēt savus pārstāvjus, kas latviešu valodu nesaprot; būtībā viņi paši tiktu diskriminēti, jo tāds deputāts nespētu pilnvērtīgi strādāt.

M.Lujāns (politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcija): Cienījamā Valsts prezidente ir sākusi runāt par jautājumu, par kuru mūsu frakcija “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” runājusi jau kādus četrus gadus, vēl pagājušā Saeimā. Laikam galvenais motīvs, kādēļ iesākusies šī diskusija, ir gaidāmais tiesas spriedums Strasbūrā, kurā apstrīdēts aizliegums kandidēt vēlēšanās tāpēc, ka kandidāts nezina valsts valodu augstākā pakāpē. Nevaru piekrist cienījamajam kolēģim M.Grīnblatam — ja vēlētāji nolemj atbalstīt kādu no deputāta kandidātiem, kuram valodas zināšanu pakāpe nav tik augsta, tad tas ir vēlētāju rokās. Tas ir tāpat kā ar drošības komitejas aģentiem — visiem viņi ir zināmi, tomēr cilvēki par tiem balso, patīk tas valdošajām partijām vai nepatīk. Ja mēs gribam iekļauties Eiropas Savienībā, agri vai vēlu mums šīs izmaiņas būs jāizdara. Cits jautājums, kā tas tiks panākts — vai nu ar tiesas spriedumu Strasbūrā, kas Latvijai būtu kārtējais apkaunojums, vai arī būsim spiesti uzklausīt gan mūsu frakciju “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, gan Valsts prezidentes viedokli un meklēt kompromisus.

Saeimas Vides apakškomisijā mēs ļoti intensīvi strādājām ar likumprojektu “Iepakojuma likums”. Tas normalizēs situāciju ar otrreizējo taru, un tas ir pietiekami liels solis, sevišķi, kad slēgta sadaļa “Vide” iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību. Mums lēnām jāiet uz tiem normālajiem mehānismiem, kas eksistē pasaulē.

Nopietna diskusija bija par Reģionālās attīstības likumu. Diemžēl “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ministri nekvalitatīvi sagatavojuši likumprojektu, no kura nevar saprast, vai Reģionālais fonds, no kura kaut vai minimālu atbalstu savai uzņēmējdarbībai guvuši daudzu Latgales un Vidzemes depresīvo rajonu iedzīvotāji, tiks likvidēts un kas pārņems tā saistības. Bija patīkami, ka arī kolēģi no savienības “Latvijas ceļš” frakcijas saprata, ka likums ir vāji sagatavots un neatbalstīja tā steidzamību. Vienkāršāk būtu neiztērēt budžeta naudu, bet, apvienojot ar Eiropas Savienības līdzekļiem, saglabāt šo Reģionālās attīstības fondu, jo citādi Latvijā nav neviena reāla darboties spējīga mehānisma, lai atbalstītu mazo un vidējo uzņēmēju darbību. Ja gribam nodrošināt vidējā slāņa un mazo uzņēmēju uzņēmējdarbību, kas dod darbavietas, tad tādam mehānismam ir jābūt. Ceru, ka arī valdība būs spiesta pievērsties šai problēmai, jo tikai stāstīt Eiropas Savienībai, ka mēs atbalstām mazo un vidējo uzņēmēju, bet labākajā gadījumā cilvēkiem dot tikai kredītu, nav jautājuma atrisinājums.

A.Kalniņš (Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija): Palielinās ekonomiskās un sociālās atšķirības starp lauku rajoniem, Rīgu, Ventspili, Rīgas rajonu un Ogres rajonu. Tāpēc, izskatot Reģionālās attīstības likumu, mūsu viedoklis ir, ka būtu jāpārdomā, vai nebūtu lietderīgi Reģionālo fondu nodot Ekonomikas ministrijas pārraudzībā un lai šajā likumā parādītos konkrēti ekonomiskie mehānismi, kādā veidā izmantot Reģionālo fondu, kas paredzēts šajā likumā, un kā tiks turpināta kopš 1998.gada uzkrātā pieredze, kad Reģionālais fonds atbalsta depresīvo rajonu uzņēmējus.

Ir gandarījums, ka otrajā lasījumā pieņemti grozījumi Komerclikumā, un cerams, ka pēc divu gadu vilcināšanās 20.decembrī Komerclikums tiks pieņemts. Šobrīd ir panākts kompromiss starp Tautsaimniecības padomes ieteikumiem, ārvalstu investoru padomi, šī likumprojekta darba grupu un Juridisko komisiju.

Maz diskusiju bija par likumprojektu “Par darbinieku aizsardzību darba devēju maksātnespējas gadījumā”, tas ir ļoti nopietns likums, kas aizstāvētu darba ņēmējus, savukārt darba devējiem būs jāmaksā riska valsts nodeva.

Tika skatīts arī Latvijas Nacionālās operas likums, kas veltīts atsevišķai Kultūras ministrijas pārraudzībā esošai nacionālas nozīmes valsts kultūras iestādei. Vai tādi likumi par šādām nacionālas nozīmes valsts kultūras iestādēm tiražēsies arī turpmāk vai tas būs vienīgais? Mēs vēlētos, lai šajā likumā tiktu plašāk apskatīts finansēšanas mehānisms.

LSDSP valde 11.novembrī pieņēma lēmumu un arī sagatavoja vēstuli Valsts prezidentei, Saeimas priekšsēdētājam un Ministru prezidentam, lai no jauna tiktu atvērta Eiropas Savienības iestāšanās sarunu sadaļa par brīvu kapitāla kustību, paredzot pārejas perioda ierobežojumus Eiropas Savienības pilsoņiem iegūt īpašumā lauksaimniecības zemes no tā brīža, kad mēs iestāsimies Eiropas Savienībā.

I.Ūdre (Jaunā frakcija): Manā uztverē Latvijas Nacionālās operas likums ir ļoti samākslots un neatbilst Komerclikuma normām, jo Nacionālajai operai būs tiesības nodarboties ar uzņēmējdarbību. Nav arī pilnīgi skaidrs, kā Opera uzskaitīs savus līdzekļus un kāda būs atskaišu sistēma — vai kā budžeta iestādei, vai kā komercstruktūrai. Latvijas Nacionālās operas likumā paredzēts izveidot papildu struktūru — Operas padomi. Cerams, tā nebūs jau ierastā politiskā procedūra, kas ir daudzās uzņēmējsabiedrībās. Tad var gadīties, ka politiskās cīņas un diskusijas no Saeimas pārceltos uz Operas skatuvi.

Ļoti svarīgs ir likumprojekts “Par Eiropas Sociālo hartu”. Tas ir ļoti svarīgs instruments sociālās politikas un drošības jomā. Faktiski šī harta garantē pilsoņu ekonomiskās un sociālās tiesības. Diemžēl no šīs Eiropas hartas otrās sadaļas 19 pantiem Latvija tikai atbalsta 10 pantus. Tajā skaitā neatbalsta, piemēram, tādu pantu kā tiesības uz taisnīgu atalgojumu, kur rakstīts, ka līgumslēdzējas puses apņemas atzīt strādājošo tiesības uz atalgojumu, kas nodrošinātu tiem un to ģimenēm pienācīgus dzīves apstākļus, vai arī ka līgumslēdzēju puses atzīst visu strādājošo tiesības uz pieņemamu termiņu, kurā tiek paziņots par darba attiecību izbeigšanu. Tāpat nav atzīts pants par bērnu un jauniešu tiesību aizsardzību; par tā neatzīšanu nobalsoja koalīcijā esošās partijas. Tajā ir runa par bērnu nodarbinātību, ka jāatzīst jauno strādnieku un mācekļu tiesības uz taisnīgu atalgojumu un tiesības uz garantētu ne mazāk kā triju nedēļu ikgadēju atvaļinājumu. Tāpat netika pieņemta nodaļa, kas runā par tiesībām uz sociālo drošību, jo šī nodaļa prasa sociālās aizsardzības nodrošinājuma līmeņa nepārtrauktu paaugstināšanu. Diemžēl mūsu valstī tas nenotiek, jo pabalstu līmenis samazinās, bet pensionēšanās vecums palielinās. Galvenais iemesls, kāpēc šīs nodaļas netika pieņemtas, bija tas, ka nepietiks finansējuma un reāli nevarēs kontrolēt, vai šie panti tiek izpildīti.

Saeima nodeva komisijām savienības “Latvijas ceļš” frakcijas grozījumus Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā. Tur ir vairāki ļoti labi priekšlikumi par politisko partiju finansēšanu, taču uzskatu, ka pašreiz ziedot līdzekļus no valsts budžeta politisko partiju finansēšanai būtu amorāli, jo nepietiek līdzekļu zāļu iegādei ar hemofiliju slimo bērniem un invalīdu rehabilitācijai. Tā vietā savienība “Latvijas ceļš” rūpējas par partijām un par sabiedrisko tualešu celtniecību.

Saeimas preses dienests