"Visvajadzīgākās vērtības ir zeme un maize"

— Vanagu māte

Sēļu zemniece Zenta Cīrule ar savu dzīvesgājumu ieiet tautas likteņstāsta vijumā

Lauksaimniecības skolas audzēkne Zenta Cīrule 1937.gadā

— tie ir vārdi, kurus savās vēstulēs ne reizi vien atgādināja sauciete Zenta Cīrule, jeb kā sēļu pusē parasts godināt, izceļot cilvēka piederību viņa koptajai sētai — Vanagu māte. Dzimusi 1920. gadā Saukas "Vanagos", viņa tā arī visu mūžu nodzīvojusi tēva mājās, pašas vārdiem runājot, kā "vienkārša zemniece". Pieredzējusi smago darbu jaunībā, piedzīvojusi cilvēku izvešanas un kolhozu laikus, strādājusi gan laukkopībā, gan lopkopībā — ar to apbrīnojamo enerģiju, kas pat dzīves novakarē apliecināta vārdos: "Man ir laimējies, jo nekad mūžā man nav licies, ka ir grūti."

Zenta Cīrule 30. gados beigusi Saukas lauksaimniecības skolu. Neatkarīgās Latvijas laika mācību iestāde un mazpulks devuši ne tikai prasmi zemes kopšanā, bet ieaudzinājuši arī āboliņa četrlapītē ietverto simbolu: "asu prātu, skaidru sirdi, čaklas rokas un labu veselību". Allaž Vanagu saimniece lasījusi grāmatas, klausījusies latviešu komponistu dziesmas, allaž nodarbojusies ar aušanu, adīšanu un kopā ar citām saucietēm rīkojusi lietišķās mākslas izstādes, kad "cilvēki bija izslāpuši pēc skaistuma". Un skaistuma jēdziens gan viņai, gan citām vienaudzēm sevī ietvēris tieksmi pēc labestības, dzīves sakārtotības un saskaņas. Savā dzimtajā pusē viņa allaž saklausījusi un saskatījusi labo, jautro un parauga cienīgo un biezā kladē pierakstījusi dzīves novērojumus. Varbūt kādreiz kādam noderēs, kas pagātnē meklēs pieredzi nākotnes dzīvei. Varbūt tā varēs paglābt no aizmirstības Sauku — "gaismā saucēju", kur senatnē no kalngaliem taurētāji ziņojuši par briesmu tuvošanos un kur pirms pusotra gadsimta atvēra novada pirmo īsto skolu. Tajā pašā laikā Zenta Cīrule ar asu un ilūziju neapēnotu skatu raudzījusies laikmeta radītajā realitātē, izsāpējusi Saukas pagasta sadalīšanu un izputināšanu, skolu panīkumu, cilvēku garīgo pagrimumu padomju gados. Bet pēcatmodas laikā viņas vēstulēs arvien asāk sāka skanēt pārmetumi tiem, kas Latviju cenšas veidot par "treknu runču karaļvalsti". Kā saka saucieši: "Nedod, Dievs, pastalai tikt par zābaku!"

Savā mīlestībā un dusmās Vanagmāte bija ļoti konsekventa. Viņas lielā mīlestība mūzikā bija novadnieks Arvīds Žilinskis un rīdzinieks Raimonds Pauls. Bet kad viņa uzzināja, ka dievinātais Pauls atbalstījis pilsonības piešķiršanu baņķierim, kas pat neprot latviešu valodu, viņa likvidējusi visas ilgi vāktās komponista skaņu plates...

Mēs sarakstījāmies gadus piecpadsmit, un mums abām patika doma no atmiņām un nostāstiem izveidot Vanagmātes grāmatu par Saukas pagātni, tās cilvēkiem un dzīvesveidu. Viņa gan bija allaž aizņemta savā saimniecībā un pie stellēm, taču "vārds meklē vietu", un garajos ziemas vakaros radās atceres par tuviem un tāliem kaimiņiem, parunu, sakāmvārdu un anekdošu pieraksti, atzīmes par valodas īpatnībām. Pagājušā gada sākumā saņēmu no viņas solījumu uzrakstīt arī par kolhozu laikiem, to "noskaņu un cilvēkiem". Viņa negaidīja ne atzinību, ne atlīdzību. Vienā no pēdējām vēstulēm Vanagmāte ar raksturīgo ironiju piebilda: "Man pietiek ar Saukas vārdu, tas ir pats galvenais. Pensija man ir tikai pāris latu mazāka nekā Raimondam Paulam. Man lielākā daļa vajadzīgā izaug dārzā, bet Paula Lana jau nav Lidija Gorbunova. Man tiešām visa pietiek, to apliecina tas, ka mēs abas ar manu labāko kaimiņieni šķirstām katalogus un gudrojam, kādas puķes pasūtīt. Es uzskatu, ka bagāts ir tas, kuram nevis ir daudz, bet visa pietiek."

Kā stāstīja kaimiņi, pagājušo pavasari viņa stellēs sākusi aust bēru dvieli. Nepabeigusi un — aizgājusi 1999. gada 9. martā. Ar godu un cieņu pavadīta kapu kalnā. Viņas novadnieki ir apņēmušies saglabāt Zentas Cīrules piemiņu pagasta muzejā, un tur jau arī savākts nozīmīgākais, kas palicis pāri no viņas rosīgā mūža. Taču mūsu laikmeta aina nebūtu pilnīga, ja nepieminētu, kas "Vanagos" notika, kad nelaiķe bija tikko izvesta no tēvtēvu mājām. Nezināmi, taču pašu apkārtnes neļaudis ieradās meklēt vientuļās saimnieces "dārgumus". Viņi ne tikai izvandīja visu palikušo mantību, bet izjauca pat krāsnis, griestu apšuvumus, salauza logus un aiznesa prom visu, kam vien vēl bija kāda lietošanas vērtība...

Esmu sagatavojusi publicēšanai dažus fragmentus no Vanagu mātes rakstītajām atmiņām un man adresētajām vēstulēm.

Saulcerīte Viese —  "Latvijas Vēstnesim"

No Vanagu mātes atmiņu burtnīcām

l Pēc Pirmā pasaules kara, tukšiem un plikiem atgriežoties no bēgļu gaitām, bija grūti atkal atsākt saimniekošanu. Lielākā bagātība bija zeme. Bet nebija ne inventāra, ne darba spēka, ne arī ko galdā likt. Bagāts bija tas, kuram bija kāda gotiņa, bet arī no tās katru nedēļu bija jānodod mārciņa (400 gr.) sviesta. Daļa lielāko saimniecību pārdeva 10–20 ha lielus zemes gabalus, sev paturot 30–60 ha lielas normālas divzirgu saimniecības. Īsts latvietis vienmēr ir bijis traks pēc zemes, gribējis paša zemi zem kājām, savu jumtu virs galvas un paša stādītu ābeli dārzā. Nebija jau šīs pašu mājas nekādas lepnās, parasti celtas no vecajiem baļķiem, kas noārdīti lielo saimniecību par liekām kļuvušajās ēkās. Cēla arī "patverķos" (dialekt. — pildrežģis, no vācu "Fachwerk"), kur labi koki bija tikai karkasam, bet starpas starp stabiem pildīja ar slīpi liktu mazvērtīgu koksni vai lika zāģu skaidu pildījumu starp dēļiem. Bet lai nu kādas, tās tomēr bija pašu!

l Brinķis bija plašā apkārtnē iecienīts linu kulstītājs, viņa kulstītie lini parasti aizgāja augtākajā šķirā. No agra rudens, kad sāka kūpēt rijas, viņš rija putekļus, kulstīkli cilādams no četriem rītā vējluktura gaismā līdz pat vakariņu laikam, kamēr visā apkārtnē lini bija izkulstīti. Čakli strādādams un sīksti un taupīgi dzīvodams, viņš sakrāja tik, lai nopirktu savu zemīti un uzceltu mājiņu. Arī kļuvis saimnieks un uzrunāts, kā tas mūspusē pieņemts, māju vārdā par Robežnieku tēvu, viņš vēl arvien kulstīja linus, visu nopelnīto ielikdams saimniecībā.

Mājiņa bija skaista kā biķerītis, tai apkārt iestādīja ābeļdārzu, atradās vieta arī maijrozīšu krūmam un lauku sētā parastajām ziemcietēm. Labs palīgs bija zirgs Baltiņš, dzīve gāja uz augšu, viss pašiem bija, visa pietika.

Dzīve pret veco vīru bija žēlīga, likdama viņam aiziet Aizsaulē, nepieredzējušam, kā tiek izpostīts viņa mūža darbs. Nāca kolhozu laiks, kad pašiem nepiederēja vairs nekas. Znots aizgāja valsts darbā, mazbērni aizklīda citur labumu meklēt. Vecā zemnieka mūža darbs savējiem nebija vajadzīgs. Labi, ka atradās kāds, kurš Robežniekus atpirka. Kaut nu viņam pietiktu spēka izturēt! Vai tad mēs tiešām reiz nenāksim pie prāta, ka vislielākās vērtības ir zeme un maize?

l Viņi bija divi vien, un vieni no nabadzīgākajiem. Istabiņa bija pa daļai kā zemnīca, ar vienu sienu ierakta zemē, bet dienvidu pusē bija gaiši logi, kur uz palodzēm ziedēja tik daudz puķu kā nekur citur. Arī ārā smaržoja un ziedēja vesela ziedu bagātība. Kādreizējā kalpa sieva varēja darīt, kā pašai patika. Tomēr no nabadzības izkļūt nevarēja. Bet tad nāca kara laiks. Saimnieks pievērsās "palīgnozarēm" — taisīja zārkus un dzina "dzimtenīti". Tas bija laiks, kad sākās "šķidrās valūtas" uzvaras gājiens, ar tās palīdzību daudzi ceļi bija vaļā. Un tā līdz kolhozu sākuma laikam tika uzbūvēta kārtīga māja, kaut gan pilnīgi gatava bija tikai viena istaba. Pilnīgi māju pabeigt neļāva Krautiņtēva nāve. Pēc kāda laika arī māmuļa sekoja vīram uz Klauces kapiem. Nevienam no radu bērniem abu vecīšu darbs nebija vajadzīgs, jo bija citi laiki. Šodien tur ir krūmiem aizauguši mājas pamati, visu derīgo pievāca tie, kam "viss ir mūsu". Vēl par bijušo mājvietu vēsta daži sīkstu zemē ieaugušu ziemciešu ceri un daži upeņu krūmi, ogu laikā mielodami gan putnus, gan arī dažu izslāpušu garāmgājēju.

l Tā bija visnabadzīgākā jaunsaimniecība — maza istabiņa ar nelielu kūtiņu zem viena jumta. Bet tur bija arī vislielākā bagātība — auga jauka, skaista un čakla meita. Zeme Putniņos bija sila smilktiņa, grūti nācās "savilkt galus". Saimnieks nedaudz audzēja ābeles, bet māmuļa nesa uz mazpilsētiņas tirgu gan olas, gan katru sataupītu sviesta un biezpiena mārciņu un rudeņos Sūpes purvā salasītās dzērvenes.

Vienīgā meita tika ģērbta un posta uz to labāko, gan kā gandarījums par māmuļas pelēko kalpu meitenes jaunību, gan ar klusu cerību, ka meiteni kāds ieraudzīs un aizvedīs labākā un bagātākā dzīvē. Un ieraudzīja. Viņš bija lielu māju vienīgais mantinieks, labi paskolots un gudrs puisis, kurš meklēja nevis mantu, bet prata ieraudzīt cilvēka patieso vērtību. Bet ne tā domāja vecāki. Tiem galvenais bija manta, tās gribējās vēl vairāk. Kad aizliegumi nelīdzēja, sekoja rīcība. Reiz, kad jaunieši ievziedā Raudupītes krastā klausījās lakstīgalas, puiša māte klusītēm piezagās un uzgāza meitenei spaini rūgušpiena. Arī tēvs neatpalika. Kad abi jaunieši reiz satikās māju labības šķūnī, tēvs paņēma grožus un gribēja meiteni sist ar grožu līkumu. Tad gan puisis drosmīgi aizstājies priekšā un sacījis: "Tēvs, sit mani, viņa nav vainīga!"

Bet "mīla, kam radi ziedēt liedz, rūgta kā paegļa oga". Beigās arī puisim aprēķins kļuvis stiprāks par jūtām. Padodoties vecāku gribai, viņš apprecēja ne mazāk jauku meiteni, un tai līdzi nāca arī manta. Bet tad nāca laiks, kad manta izputēja un priecīgs bija tas, kurš spēja saglabāt dzīvību, un ja vēl arī brīvību, kaut arī nosacītu, tad tā bija laime.

Meitene ar māmuļu, jo tēvs jau bija Aizsaulē, vēl kopa savu zemīti. Bet kad saprata, ka būs kolhozs, meitene aizgāja uz Rīgu. Māmuļa palika uz savas zemītes viena pati, jo te bija ielikts viņas mūžs. Labi, ka laukos vēl dzīvs vecais latviešu tikums, kad kaimiņš rūpējas par kaimiņu. Kad jau visu dienu Putniņos nekūpēja skurstenis, tuvākais kaimiņš gāja skatīties un atrada Putniņu māmuļu mirušu. Lai nu kā, tomēr uz savas zemes zem savas pašas jumta.

Putniņu sen vairs nav, kaut Rīgā dzīvo māmuļas mazbērni un mazmazbērni. Bet tie ēd Polijas kartupeļus un ābolus un Izraēlas zemenes un nezina, kā garšo pašu rokām paša zemē audzēts miltains kartupelis, rasots sulīgs ābols no pašu ābeles un Latvijas saulē sārtojušās smaržīgas, ekoloģiski tīras zemenes.

Tāds ir dažu jaunsaimniecību liktenis.Bet nekas labāks nenotiek arī ar vecajām lauku sētām, tās pazūd cita pēc citas. Lauki aizaug ar usnēm un krūmiem, šķiet, ka te pāri gājis vai nu mēris, vai karš. Ai, nē! Tā jau ir tā jaunā lauksaimniecības (ne)politika. Sava maize mums vairs nav vajadzīga. Kaut nu mums nebūtu jāpiedzīvo laiks, ar kādu mūs biedēja kādreiz kolhozu gados, dīdot ar pretgaisa aizsardzības apmācībām: " Var pienākt laiks, kad sauja graudu būs vērtīgāka nekā maiss ar dārgakmeņiem!"

Bet cik būtu to, kam Sauka vajadzīga? Ir daži desmiti veco sauciešu, kuri turas ar zobiem un nagiem pie savas dzimtās sētas, ieliekot zemītē gan visus spēkus, gan arī pensijas, lai tikai izturētu, jo šodien pret laukiem un zemniekiem tiek realizēts īsts genocīds. Mūsu varasvīri par to nedomā, ka visvajadzīgākās vērtības ir zeme un maize. Vieniem galvas pilnas ar ES instrukcijām, citiem ar rūpēm, kā vairāk sagrābt un sablēdīt mantas, tā ka skaidrajam saprātam un savas valsts un tautas interesēm tur vairs vietas nav. Vēl no pamatskolas vēstures stundām atceros seno teiku par varoni, kurš bijis neuzvarams, ja neticis atrauts no zemes, bet spēku zaudējis, ja viņu no zemes atrāvuši. Šķiet, ka arī mums vēl būs jāsaņem kāviens, lai atkal piezemētos.

Ceļš pie manis ved pa Viesītes — Aknīstes lielceļu. Pa šo ceļu braucot, ir arī ko redzēt. Apm. 7 km no Viesītes pa kreisi ir maza mājiņa Ūdri ar palielu ābeļdārzu, tai blakus liels mūsdienu mākslas objekts — instalācija. Tur kādreiz bija jauncelta ferma. To prihvatizēja, lopus izkāva, visu iespējamo izlaupīja un izpārdeva. Divus gadus priecīgi notrallināja, bet šodien viena no prihvatizētājām esot priecīga, ja kaimiņi pacienā ar šķīvi zupas. Mazliet tālāk pa labi ir Klauces kapsēta. Netālu no vārtiem ir Zaļkalna veidots piemineklis. Vēl pēc pāris km pa labi ir Sīpolu pietura. Tanī pa Latvijas laikā stādīto liepu gatvi pēc apmēram 50 vai 100 metriem var nokļūt pie nabaga Bobīša (Lutera–Boba) pieminekļa. Sarkanā granītā kaltais revolucionārs gadu gaitā un putekļos ir kļuvis pelēcīgi balts un skumīgs raugās debesīs. Tālāk, pa lielceļu braucot, apmēram 1 km pa labi ir mājiņa ar veselu lērumu noprihvatizētas tehnikas, pēc kādiem 100–200 m pa kreisi vientuļa māja bez logiem, tai iepretī pa labi divas priedes iezīmē ceļu pie manis.

Vanagu māte Zenta Cīrule 1985.gada vasarā

Vanagu māte ar ciemiņiem Arvīdu Žilinski un Saulcerīti Viesi

Foto: Juris Krieviņš