Lai augtu Latvijas izglītības konkurētspēja pasaulē

Rezultāti, kas iegūti, salīdzinot Latvijas un vēl 31 pasaules valsts skolēnu sagatavotību dzīvei un turpmākajai izglītībai, ir samērā skarbi. Tieši tā tos aizvakar, 12.decembrī, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas rezultātu prezentācijā raksturoja Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis. OECD veiktajā pētījumā, kurā pārbaudītas 15 gadu vecu skolēnu zināšanas un prasmes lasīšanā, matemātikā un dabaszinātnēs ar mērķi novērtēt, kā jaunieši tās spēj izmantot reālās dzīves situācijās, Latvijas rādītāji ir vieni no sliktākajiem. 32 valstu konkurencē, no kurām tikai četras nav OECD dalībvalstis, Latvijas skolēniem lasītprasmē ir 28.vieta, matemātikā — 25.vieta, dabaszinātnēs — 27.rezultāts.

Lai arī pētījuma nacionālais vadītājs Latvijā LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes dekāns Andris Kangro uzsvēra, ka iegūtie rezultāti nav domāti vietu sadalei, bet turpmākam darbam un izglītības politikas veidošanai, ir skaidrs, ka Latvijai vēl daudz darāmā, lai sasniegtu pasaules attīstītāko valstu izglītības līmeni. Mūsu valstij par labu gan liecina fakts, ka izglītība ir tieši tik laba, cik tā iespējama, ņemot vērā valsts vispārējos ekonomiskos rādītājus, tostarp arī iekšzemes kopproduktu (IKP) — to pierāda pētījumā veiktās sakarības modelēšana starp skolēnu sasniegumiem un IKP uz vienu iedzīvotāju valstī.

“Viens no svarīgākajiem izglītības kontekstiem ir visas valsts bagātība. Jo valsts ir bagātāka, jo vairāk līdzekļu var novirzīt izglītībai. Tas laiks, kad labas izglītības iegūšanai bija vajadzīga silta klase, tāfele ar krītu un dažas grāmatas, ir aizgājis nebūtībā. Bez nosauktā nepieciešamas arī jaunas mācību metodes, uzlaboti mācību līdzekļi, datori, programmatūra un daudzas citas lietas. Līdzšinējie izglītības pētījumi ir pierādījuši, ka valstīs ar zemu ienākumu līmeni nevar būt augsti sasniegumi izglītībā,” teikts pētījuma rezultātu apkopojumā. Turpat uzskatāmi parādīts, ka nevienā valstī, kur IKP ir zemāks par 15 000 ASV dolāriem uz vienu iedzīvotāju (pēc pirktspējas paritātes), skolēnu vidējie rādītāji nesasniedz OECD valstu vidējos rādītājus. Tas nozīmē, ka šādā salīdzinājumā ar OECD valstīm Latvijas skolēnu sasniegumi pilnībā atbilst valsts relatīvi nelielajam ekonomiskajam potenciālam, un, kā domā pētījuma Latvijas koordinatori, var sagaidīt, ka izglītības kvalitātes rādītāji palielināsies reizē ar valsts ekonomiskajiem rādītājiem. Protams, ar nosacījumu, ka izglītības sistēma tiek pareizi attīstīta un tās veidošanā netiek pieļautas nopietnas kļūdas.

Tam, ka tieši materiālās labklājības pieaugums valstī varētu sekmēt vispārēju izglītības līmeņa celšanos, liek ticēt arī fakti, ka Latvija ir vienā no pirmajām vietām starp pētījuma dalībvalstīm, ja tiek ņemtas vērā skolēnu ģimenei piederošās ar kultūru saistītās lietas (2.vieta), indekss, kurš raksturo sarunu biežumu ģimenē par sociālām un politiskām tēmām, par teātra izrādēm, filmām utt. (4.vieta). Tāpat Latvija ir viena no līderēm kultūras aktivitāšu indeksā, kuru veido atbildes uz jautājumiem par izstāžu, muzeju, teātru, baletu un klasisko koncertu apmeklējumu (3.vieta 32 valstu starpā). Tāpat augsta ir skolēnu ieinteresētība lasīšanā, pozitīva ir attieksme pret skolu. Tajā pašā laikā ģimeņu turība zemāka par Latviju ir tikai Krievijā, arī skolu materiālais stāvoklis tiek vērtēts kā ļoti zems. Kopumā tas ļauj domāt, ka Latvijai ir labi priekšnoteikumi augsta līmeņa izglītībai, ko kavē līdzekļu trūkums un, iespējams, arī ne īpaši veiksmīga izglītības politika — esošo resursu izmantošana maksimāli efektīvā veidā.

Analizējot pētījuma rezultātus tieši Latvijas kontekstā, atklājas vairākas būtiskas lietas. Piemēram, noskaidrots, ka mūsu valstī ir samērā augsta atšķirība starp skolēnu zināšanu un prasmes rādītājiem dažādās skolās. Tāpat secināts, ka visaugstākie skolēnu rezultāti ir Rīgā, tad lielajās Latvijas pilsētas un visbeidzot mazpilsētās un laukos. Tas lieku reizi apliecina, ka ir nepieciešama būtiska izglītības politikas maiņa attiecībā uz lauku skolām. Skolēnu sasniegumu līmenis Latvijā diemžēl ir atkarīgs arī no skolas tipa. Kā teikts pētījuma rezultātu apkopojumā, “ļoti sliktā stāvoklī ir tie skolēni, kuri ģeogrāfisku vai kādu citu iemeslu pēc nevar izvēlēties savām mācībām vidusskolas. Vidēji Latvijā vidusskolas ir daudz lielākas par pamatskolām. Pētījuma starptautisko datu analīze rāda, ka 1000 skolēnu ir minimālais skolas lielums, lai sasniegtu augstu mācību kvalitāti.”

Latvijai jau ir aptuveni desmit gadu ilga starptautisku pētījumu pieredze, taču iepriekšējie novērojumi ir uzrādījuši krietni labākus rādītājus. Šo faktu OECD pētījuma Latvijas koordinatori skaidro ar to, ka nekad līdz šim mūsu valsts nav skatīta salīdzinājumā ar tik augsti attīstītām valstīm, kādas ir OECD dalībvalstis. Tāpat atšķirīgi ir gan pētījuma uzdevumi, gan mērķis, galveno akcentu liekot nevis uz zināšanu un prasmju atbilstību mācību programmām, bet uz to izmantošanu reālās dzīves situācijās. Neparasta ir arī pētījumā iesaistīto skolēnu izvēle — 15 gadu veci jaunieši neatkarīgi no klases, kurā viņi mācās, no skolas tipa, atrašanās vietas vai mācību valodas.

Lai kādi arī būtu objektīvie apstākļi zemajiem Latvijas izglītības kvalitātes rādītājiem, nepārprotami ir skaidrs: optimistiskiem apgalvojumiem, ka mūsu valsts izglītības sistēma ir laba, nav stingra pamata. Laba nacionālā līmenī nebūt nenozīmē, ka tā piemērota starptautiskajiem standartiem. Un kāda nozīme dažiem desmitiem uzvaru starptautiskās mācību olimpiādēs, ja gandrīz 13 procentiem skolēnu zināšanas un prasmes lasīšanā ir sliktākas par zemāko līmeni?

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore