Sabiedrības integrācijas fonda padomes priekšsēdētāja:

— intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 13. decembrī

Intervija Latvijas Televīzijas 13. decembra raidījumā “4. studija” pulksten 19.30. Vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Ar ko īsti nodarbojas integrācijas fonds? Man viens teica, kad es viņam prasīju, kas tas ir tas pats komunisms.

Ramona Umblija: — Kas ir integrācijas fonds, ir uzrakstīts likumā par to. Valstī lēni, bet pamatīgi ir veikti dažādi priekšdarbi, lai izstrādātu Valsts integrācijas programmu. Kopā ar nozaru ministrijām ir izstrādāti dažādi projekti un programmas. Integrācijas fonds ir viens no instrumentiem, kā šos projektus un programmas realizēt.

— Kur jūs ņemat naudu?

R.Umblija: — Pašreiz naudiņa nāk no valsts budžeta.

— No manis kā no nodokļu maksātāja.

R.Umblija: — Tieši tā. Nākamajā gadā arī ir paredzēts, ka būs budžeta nauda plus “Phare” programmas nauda.

— Eiropas nauda?

R.Umblija: — Jā.

— Vai fonds piesaista arī privātos līdzekļus?

R.Umblija: — Fonds ir tikko sācis strādāt. Jebkurai institūcijai, lai piesaistītu privātos līdzekļus un ziedojumus, ir jāiegūst uzticība. Es domāju, ļoti svarīgi, ka šobrīd ir veikta pirmā projektu aprobēšana, tie ir sākti realizēt. Pašreiz fonda sekretariāta direktors slēdz līgumus ar konkrētām institūcijām, kas šos projektus realizēs. Es domāju, ka gan sabiedrība kopumā, gan potenciālie donori skatīsies, kādi ir šie projekti. Tikai pēc tam varēs domāt par to, vai kāds būs gatavs mums iedot naudu.

— Pasen es kādā avīze lasīju, ka vairākas institūcijas ir atskaitījušās, ko tās ir darījušas integrācijas jomā. Un iznāk, ka visas ministrijas neko citu nedara, kā tikai nodarbojas ar integrāciju. Vai tā ir vai nav?

R.Umblija: — Par ministrijām es neņemos spriest, man nav tik daudz informācijas.

— Ministrijas visu izdara, un jums nekas nav jādara...

R.Umblija: — Tad jau arī nebūtu jātērē daudz naudas no nodokļu maksātāju kabatām. Bet pašreizējā situācija rāda, ka sabiedrība vēl ir tālu no tiem ideāliem, par kuriem mēs sapņojam.

— Kāds ir jūsu integrācijas ideāls? Kad fonds tiek likvidēts?

R.Umblija: — Es nezinu, vai fonds tiks slēgts. Es domāju, tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, arī sabiedrība nekad nebūs tik gatava, lai to nevarētu kvalitatīvāk uzlabot. Ja man jautā par integrāciju, un tas atskan bieži — kas tas tāds ir un ko ar to dara un kāpēc tas ir vajadzīgs — tad mans skaidrojums ir diezgan vienkāršs. Pašam terminam gan ir daudzas zinātniskas definīcijas. Bet mans skaidrojums ir tāds — tā ir savstarpēja cieņa attiecībās, tās ir attiecības indivīdam ar indivīdu un cilvēkiem ar valsti. Ja attiecības šādā veidā tiek sakārtotas, tas nozīmē, ka valsts ir demokrātiska un toleranta. Tas nozīmē, ka indivīds pret indivīdu ir saprotošs un arī valsts pret saviem iedzīvotājiem.

— Bieži tolerance pārvēršas ārkārtīgā netolerancē. Es esmu dzirdējis ļoti prastu viedokli, ka integrācija ir krievu pārlatviskošana un latviešu pārkrievošana.

R.Umblija: — Mums vakar bija preses konference, kurā mēs presi iepazīstinājām ar tikko apstiprinātajiem projektiem. No krievu preses izskanēja viedoklis, ka šie projekti nav integrācija, bet asimilācija. Jautājums, kas ir integrācija un kas ir asimilācija, ir ļoti būtisks. Diemžēl sabiedrība uz to nav saņēmusi atbildi. Šis jautājums būtībā nav risināts. Lietas ir apskatītas tikai tirgus laukuma līmenī. Viens no integrācijas fonda uzdevumiem varētu būt veicināt sabiedrībā diskusiju, savstarpēju viedokļu apmaiņu. Ja mēs runājam par informatīvo telpu, par to, ka tā ir sadalīta latviskajā un krieviskajā...

— Galvenokārt presē, televīzijā tik traki nav.

R.Umblija: — Varbūt. Ir ļoti svarīgi, lai gan latviski, gan krieviski rakstošie masu mediji savā starpā par šīm lietām diskutētu. Latviski runājošā un krieviski runājošā sabiedrība nav vienādi informēta par to, kas notiek Latvijā.

— Nākot uz raidījumu, es atcerējos, ko man stāstīja tēvs. Tās ir atmiņas par Ulmaņa laikiem. Tai laikā cilvēks zināja trīs valodas — latviešu, krievu un vācu. Tagad vācu valodu varētu nomainīt angļu valoda. Varbūt sabiedrības ideāls ir runāt nevis vienā — latviešu valodā, bet gan trijās valodās.

R.Umblija: — Jā, es piekrītu. Būtībā tas jau tiek realizēts dzīvē. Ja mēs paskatāmies uz jauniešiem, uz tīņiem, tad viņiem nav īpašu problēmu.

— Varbūt šī ideja par trīs valodām varētu būt jūsu fonda karogs? Jo krievvalodīgie galvenokārt uztraucas, ka tie pazaudēs savu dzimto valodu.

R.Umblija: — Tā kā mēs neesam diskutējuši šos jautājumus par integrāciju un asimilāciju, tad es gribētu teikt, ka, atvainojiet, bet Latvijā nav tikai latvieši un krievi. Latvijā dzīvo ebreji, poļi, ukraiņi, baltkrievi, lietuvieši, igauņi, tatāri, ļoti daudzas citas tautības. Šobrīd, kad līdz galam nav atrisināti izglītības reformas jautājumi, zināmā mērā pastāv nelatvisko tautību asimilācija krieviskajā. Tā taču arī ir problēma. Ja mēs runājam par trīs valodām un nosaucam latviešu, krievu un angļu valodu, tad, es domāju, tas ir mazliet nekorekti. Ir jārunā par latviešu valodu, vienu mazākumtautību valodu un vienu svešvalodu. Manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi, lai tām mazākumtautībām, kas Latvijā pastāv, nebūtu jāasimilējas ne latviešos, ne krievos. Tām ir jāvar pārstāvēt sava nacionālā identitāte. Protams, tiem, kuriem tāda ir.

— Jā, tas ir ļoti svarīgi. Piemēram, kad Čečenijā tika nolaupīti mūsu strādnieki, tad Latvijas čečeni palīdzēja viņus glābt. Ir svarīga tautas diplomātija, ne tikai Ārlietu ministrijas līmenī, bet gan cilvēku līmenī.

R.Umblija: — Tāpēc ir ārkārtīgti svarīga mazākumtautību politika. Ne jau par velti mūsu kaimiņos — atkal viņi mums ir priekšā — Igaunijā ir tautību ministrs. Tas nozīmē, ka augstākajā valsts institūciju līmenī šis jautājums tiek risināts gan no izglītības, gan no kultūras aspekta. Latvijā diemžēl tik pilnveidota šī situācija nav.

— Ko dara fonds? Jums ir piešķirta kaut kāda nauda, jūs to sadalāt projektiem.

R.Umblija: — Man ir uztaisīta tabula, kā mēs varam iedalīt visus projektus, kuriem mēs esam piešķīruši līdzekļus. Ir divas lielas grupas — viena ir sociālās integrācijas projekti un otra — etniskās integrācijas projekti. Es gan uzreiz gribu teikt, ka termini tiek lietoti ļoti nosacīti. Sociālās integrācijas projektos pilnībā nav svarīga etniskā piederība. Sociālajā integrācijā ir divi diezgan lieli (finansiālajā ziņā) projekti. Viens ir mazredzīgo un neredzīgo bibliotēka. Padome uzskatīja, ka ir būtiski palīdzēt šai bibliotēkai atbilstoši tās specifikai, piemēram, ieskaņot grāmatas, lai mazredzīgie varētu lietot literatūru. Otrs ar sociālo integrāciju saistīts projekts ir Jelgavas Ģederta Eliasa muzejs, kam ir piešķirti līdzekļi, lai šajā muzejā varētu nokļūt invalīdi, cilvēki ar kustību traucējumiem. Būtībā abos projektos nauda ir piešķirta kultūras objektiem, bet rezultāts ir virzīts uz sociālo integrāciju.

— Ja man būtu kāds projekts, kas man būtu jādara, kur man būtu jāiet? Teiksim, ja es gribētu integrēties kādā restorānā?

R.Umblija: — Masu medijiem vajadzētu rūpēties, lai integrācijas procesu nedevalvē un nepadara muļķīgu, jo tas ir ļoti svarīgs. Nākamajā gadā, tās varētu būt februāra beigas vai marta sākums, tiks izsludināts konkurss, kurā tiks pasludinātas fonda prioritātes un galvenie virzieni, kādiem varētu projektus pieteikt. Summa, kas paredzēta sadalei projektiem, ir 20 tūkstoši latu. Pēc šā gada projektiem spriežot, ir ļoti daudz pašvaldības institūciju, ļoti maz nevalstisko institūciju. Es uzskatu, ka viens no būtiskākajiem integrācijas fonda uzdevumiem ir šo procesu rosināt no apakšas un reģionos. Ja mēs mēģināsim šo integrācijas procesu virzīt tikai Rīgā, tad tas būs stipri par maz.

— Vai tā kārtība, kādā tiek apspriesti projekti, ir līdzīga kā Kultūras fondā?

R.Umblija: — Apmēram tā pati.

— Teiksim, ja es gribu sakopt kapus vai kāpas?

R.Umblija: — Katrā gadījumā projektiem ir jābūt saistītiem ar dažādiem integrācijas virzieniem. Tā var būt sociālā integrācija, tie var būt ar valodu saistīti projekti, kā arī ar mazākumtautību politiku. Tie ir arī naturalizācijas jautājumi. Šobrīd situācija ir tāda, ka vairākas institūcijas — Sorosa fonds, Izglītības un zinātnes ministrija, vairākas nozaru ministrijas — veic pētījumus, monitoringu šajā procesā, lai būtu priekšstats, kā šie procesi valstī notiek, kur būtu vajadzīgs pielikt spēkus. Tāpēc viens no integrācijas fonda uzdevumiem ir radīt neatkarīgu analīzi un materiālu apkopojumu, kas būtu noderīgs gan valdībai, gan Saeimai, gan arī pašai sabiedrībai.

— Jūs varētu pasūtīt šādus pētījumus?

R.Umblija: — Jā. Šis aspekts ir minēts arī likumā par integrācijas fondu.

— Aizvien vairāk mūsu valstī palielinās plaisa starp bagātajiem un nabagajiem, starp lauciniekiem un pilsētniekiem. Ko jūs tur varētu darīt? Bet tas arī ir jūsu uzdevums, jūs darbojaties kā baznīca.

R.Umblija: — Ja mēs runājam par sociālo sašķeltību, par noslāņošanos sabiedrībā, tad tur nepalīdzēs ne viens, ne divi, ne pieci fondi. Tas galvenokārt ir valsts ekonomiskās politikas uzdevums. Tas ir Labklājības ministrijas uzdevums mazināt sociālo sašķeltību.

— Vai Požarnova kungs ir jūsu padomē?

R.Umblija: — Jā.

— Vai tur ir nopietnas sanāksmes? Man ir aizdomas, ka fonds ir tikai acu aizmālēšana Eiropai — re, kur mēs nodarbojamies ar integrāciju, re, kur mums ir fonds.

R.Umblija: — Es domāju, ka atbildi sniegs realizēto projektu rezultāti. Es tagad neņemšos tos vērtēt, sagaidīsim rezultātus. Bet integrācijas fonds nav burvju nūjiņa, ar kuru mēs risināsim visas integrācijas problēmas, kas pastāv Latvijas valstī. Ne velti ir Valsts integrācijas programma, kuras izstrādē ir piedalījušās daudzas nozaru ministrijas. Katrai no nozaru ministrijām ir sava joma, kurā tā darbojas. Ja šīs nozaru ministrijas, valdība un Saeima par šiem jautājumiem gan no finansiālā, gan no politiskā viedokļa programmatiski nelems un nedarīs, tad viens integrācijas fonds nevarēs izdarīt itin neko vai ļoti maz. Viens no ļoti būtiskiem integrācijas aspektiem ir naturalizācija, pilsoņu loka paplašināšana, bet tas nav vienīgais. Pārējie nav viena integrācijas fonda subjekts. Valsts integrācijas programmā liela vieta ir ierādīta pašvaldībām. Ja pašvaldība nepildīs savas funkcijas integrācijas jomā, tad integrācijas process uz priekšu nevirzīsies. Kur tad veidojas cilvēku attiecības? Tās veidojas pašvaldībās.

— Jūsu padomē ir ļoti daudz pašvaldību vadītāju. Kā viņi skatās uz šo lietu? Es tieši lasīju, ka Ventspilī sākās šīs lietas.

R.Umblija: — 1999. gadā Ventspils domes priekšsēdētājs Lemberga kungs lūdza mani ķerties klāt pie Ventspils pilsētas integrācijas programmas izveides. Līdz tam konkrētās pilsētās integrācijas programma nebija izstrādāta.

— Kā jūs jūtaties šādos ūdeņos? Jūs kādreiz bijāt kultūras ministre. Vai tagad, esot Ventspilī, jūs varat izdarīt vairāk, nekā esot kultūras ministre?

R.Umblija: — Tagad es jūtu konkrētākus savas darbības rezultātus.

— Piemēram? Ko jūs esat izdarījusi Ventspilij?

R.Umblija: — Es domāju, viens no nozīmīgākajiem projektiem, kas ir radīts un izstrādāts, ir pašreizējā Ventspils muzeja pirmā kārta. Šajā projektā ir arī zināms mans ieguldījums, tieši konceptuālajā uzstādījumā. Pie šī darba strādāja liela cilvēku grupa. Es Ventspilī esmu jau trešo gadu un šī laika periodā šis darbs ir noticis manu acu priekšā. Mēs esam daudz diskutējuši, daudz strīdējušies un esam nonākuši pie konkrēta rezultāta.

— Es domāju, tas varētu būt viens no normāliem integrācijas piemēriem.

R.Umblija: — Vārdu “integrācija” nedrīkstētu lietot, runājot par jebkuru procesu, kas notiek sabiedrībā. Bet no tā viedokļa, ka šis projekts ir radījis iespēju savstarpēji komunicēt un citam citu saprast, neapšaubāmi tas ir integrācijas piemērs. Ventspils muzejā vēsturnieki kopā ar māksliniekiem ir radījuši digitālo ekspozīciju, lai ieinteresētu par vēsturi jauniešus. Tas ir ārkārtīgi būtiski, jo, kā mēs zinām, jaunieši nevisai interesējas par vēsturi. Ekspozīcijā ļoti daudz tiek runāts par Kurzemes vēsturi, par lībiešiem, līdz ar to parādās interese, jo cilvēki daudzas lietas mēģina izprast kontekstā. Muzejā var redzēt, no kurienes tu esi nācis, kāpēc tu šeit esi. Jauniešiem neatkarīgi no viņu nacionālās piederības — latvietis, krievs vai ebrejs — ir jāzina tās vietas vēsture, kurā viņi dzīvo.

— Es domāju, to varētu saukt tajā sliktajā vārdā — integrācija.

R.Umblija: — Es to negribētu saukt par sliktu vārdu, es to gribētu saukt par svešvārdu, kuru mums vajadzētu padarīt par darbības vārdu.

— Es domāju, Ventspilī arī sporta klubs ir labs integrācijas piemērs?

R.Umblija: — Runājot par sociālo integrāciju, tad ne visiem ir iespējams apmeklēt sporta nodarbības. Es šeit domāju maznodrošinātās ģimenes. Ventspilī Olimpiskais centrs ir nācis pretī un vairāk nekā 40 maznodrošināto ģimeņu bērniem ir iespējas apmeklēt sporta kompleksu par velti.

— Paldies, ka jūs atnācāt un iekustinājāt skatītājus! Es domāju, ka vismaz uz Ventspils muzeju cilvēki aizbrauks.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā