Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 13.decembrī

Intervija Latvijas Radio 13.decembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Starp citu, es nāku tikko no Saeimas, klausījos, kā Repšes kungam tika veltīti vislielākie grēki, kādus mēs visi esam pagājušajos gados pamanījuši Latvijas Bankas darbībā. Vienīgi Godmaņa kungs kāpa augšā un teica, ka vajagot varbūt arī kādreiz pateikt paldies cilvēkam par darbu, arī par labām lietām. Kā jūs vērtējat Repšes kunga desmit gadu darbību?

Andris Bērziņš: — Jā, nenoliedzami, Repšes kungs ir ļoti daudz izdarījis, lai izveidotu Latvijas Banku, lai izveidotu bankas darbinieku kodolu, lai izveidotu viņus par augsti profesionāliem cilvēkiem, kas tik tiešām saprot visas lietas. Ir ļoti daudz darīts tieši tad, kad tika mainīta nauda; es gribētu teikt arī — lata stiprums ir zināmā mērā Repšes kunga nopelns, bet zināmā mērā tikai — to es saku tādēļ, ka faktiski visas valdības, kas ir bijušas līdz šim, ir ļoti strikti sargājušas nacionālās bankas suverenitāti. Un es atceros, ka Demokrātiskā partija “Saimnieks” savulaik mēģināja runāt par lata devalvāciju, un bija tur tādi mēģinājumi Saeimā ietekmēt centrālo banku jeb ierobežot centrālās bankas patstāvību un neatkarību, noteikt, teiksim, valūtas kursus. Kā jūs atceraties, visas partijas faktiski, izņemot šo vienu, nostājās ļoti stingrās pozīcijās, ka centrālajai bankai jābūt neatkarīgai. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka faktiski to vidi, kurā Repšes kungam bija jāstrādā, faktiski nodrošināja nekas vairāk kā visas Saeimas un visas valdības, tā ka savā veidā mums pašiem sev arī vienlaikus ir jāpateicas par to, ka lats ir stabils un stiprs. Droši vien Repšes kungam ir bijušas arī kādas kļūdas. Es diemžēl šajā diskusijā neesmu piedalījies, neesmu klausījies, ko tur Saeimā runā, bet man liekas, ka tā pozitīvā un labā ir vairāk.

— Vienīgi varbūt Repšes kungam arī bija jāpasaka paldies Saeimai un valdībai par to, ko viņš ir izdarījis, nevis aizejot, kā saka, tikai negatīvo pieminēt.

A.Bērziņš: — Ja apskatāmies internetā Repšes kunga publicēto iesniegumu — citur es to neesmu redzējis — un uzmanīgi izlasām, tad man ir tāda sajūta, ka Repšes kungs ir atmodies no letarģiskā miega un pēkšņi sapratis, ieraudzījis, kas viss tikai nav noticis. Un jāsaka, ka Repšes kungam bija ar likumu noteiktās tiesības sēdēt Ministru kabineta sēdēs un izteikt jebkurus viedokļus un savus priekšlikumus par jebkuru izskatāmo jautājumu jebkurā laikā. Manas valdības laikā viņš apmēram sešus vai septiņus mēnešus ļoti godprātīgi nāca uz katru Ministru kabineta sēdi un sēdēja no sākuma līdz beigām, kā arī dažās diskusijās piedalījās un pauda savu viedokli, te es viņam neko nevaru pārmest, bet, nu, izlikties, ka tu neko neesi zinājis un ka pēkšņi viss ir tik slikti. Tā laikam ir tā latviešu tradīcija, ka mēs nemākam paši varbūt paskatīties uz to, kas ir bijis labs, bet vienmēr koncentrējam savu uzmanību uz to, kas vēl ir jādara, vai to, kas ir bijis slikts.

— Aizvakar valdība arī apstiprināja jauno Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoru, kas ir Ozolnieka kungs, ar pārbaudes laiku, kas īstenībā, kā pats Ozolnieka kungs saka, nebija gaidīts, un viņš pat esot nedaudz aizvainots. Kāpēc tā?

A.Bērziņš: — Es domāju, šeit nav nekāda pamata aizvainojumam. Vienkārši Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors ir valstī ārkārtīgi nozīmīga persona, un tā ir vispārēja tradīcija, ka mēs šādiem ļoti nozīmīgiem cilvēkiem, kuri tiek iecelti, nosakām noteiktu pārbaudes laiku. Pārbaudes laiks jau nenozīmē to, ka viņam pēc tam būs vēlreiz jāiziet visa apstiprināšanas procedūra Ministru kabinetā. Tas nozīmē, ja šajos trīs mēnešos viņš parādīs, ka ir spējīgs vadīt Privatizācijas aģentūru, ka viss Privatizācijas aģentūrā notiek labi, tad vienkārši šis darba līgums automātiski pāriet vispārējā darba līgumā, un tur nav nekādu ierobežojumu. Tai pašā laikā, protams, mēs gribam būt pārliecināti, ka viss noritēs, kā vajag, un lai mums būtu iespējas, ja gadījumā kaut kas nav tā, kā vajag, teiksim, ja neiet darbi uz priekšu, tad kaut kādā veidā šos procesus tālāk ietekmēt.

— Ozolnieka kungs tika apstiprināts samērā vienprātīgi, lai gan līdz šim bijis diezgan nezināms. Kas pārliecināja, ka viņš būs labs Privatizācijas aģentūras vadītājs?

A.Bērziņš: — Mēs uzticējāmies Kalvīša kungam. Kalvīša kungs kā Tautas partijas ieceltais atbildīgais ministrs, kurš ir atbildīgs par privatizācijas procesu kopumā, viņu rekomendēja, un mēs neapšaubījām viņa viedokli.

— Un, ja kas notiks, tad visa atbildība uz Kalvīša kungu?

A.Bērziņš: — Nu, droši vien, ja notiks kas nepareizi administratīvi, tad atbild pati Privatizācijas aģentūra. Protams, zināmu politisku atbildību Tautas partija ir uzņēmusies, šo kandidatūru virzīdama Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora postenim.

— Un valdība, protams, apstiprinot?

A.Bērziņš: — Protams, valdība jau atbild par visu, tas pats par sevi, bet konkrēta politiskā atbildība — tā ir Tautas partijas ieceltajam ministram Kalvīša kungam.

— Tajā brītiņā, kad jūs tur viņu apstiprinājāt, jums bija kāds pārtraukums, kas, piemēram, žurnālistiem ārpusē izraisīja interesi, kāpēc jūs nevarat vienoties tomēr?

A.Bērziņš: — Nē, mums ir regulāri pārtraukumi ik pēc stundas aptuveni.

— Tas bija pēc pusstundas kopš iepriekšējā.

A.Bērziņš: — Jā, nu, katrā gadījumā mēs par šo jautājumu nopietni diskutējām, tad bija nepieciešams vēlreiz pārrunāt šos jautājumus, un...

— Konsultācijas ar citiem partijas biedriem?

A.Bērziņš: — Ar citiem partijas biedriem, ar citu partiju biedriem. Katrā gadījumā es gribētu teikt, Ministru kabinetā mēs partijiskumu tikpat kā nemanām, mēs faktiski strādājam kā viena vienota komanda.

— Pusgadu, kā es saprotu, Privatizācijas aģentūra varētu strādāt un tad arī varētu likvidēties.

A.Bērziņš: — Saeimai vēl jāpieņem pēdējais likums, un faktiski lēmums par Privatizācijas aģentūru jau ir pieņemts pirms pusotra gada — man liekas, vēl Šķēles kunga valdības laikā, un principā tas ir pareizi, jo lielā masveida privatizācija faktiski Latvijā ir pabeigta, ja kaut kas vēl būs jāprivatizē, tad to normāli var izdarīt vai nu pašvaldības, vai, teiksim, Nekustamā īpašuma aģentūra, kura pārvalda valsts īpašumu, vai kādas citas ministrijas, kuras vienkārši likumā “Par valsts vai pašvaldību īpašuma atsavināšanu” noteiktā kārtībā to nāk un dara — ja nepieciešams, dara to caur Ministru kabinetu; ja nepieciešams, tad dara to tādā ietvarā, kā atļauj likums. Savukārt atlikušie lielie uzņēmumi … tiešām ir jāpiekrīt tam, ko teica ekonomikas ministrs, iesakot Ozolnieka kandidatūru Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora amatam, — ar lielajiem uzņēmumiem Privatizācijas aģentūrai nav īpaši veicies, un tāpēc varbūt jāmeklē citi veidi un formas, kā lielos uzņēmumus privatizēt.

— Jā, vēl ir “Latvijas kuģniecība”, kur atkal tūlīt parādīsies 53 procenti par naudu — tāds savdabīgs skaitlis, kāds līdz šim nav bijis, — un pārējais par sertifikātiem.

A.Bērziņš: — Kalvīša kungs vēl nav iesniedzis nevienu konkrētu dokumentu, tādēļ es atturētos šodien runāt par kādiem skaitļiem. Es zinu, ka ilgāk nekā divus mēnešus darba grupa, kurā ir pārstāvēti visu partiju nominēti cilvēki, ir sēdējusi, nopietni strādājusi un analizējusi, droši vien nāks klajā un piedāvās kādu mehānismu. Man gribētos teikt, ka mums vajadzētu šo jautājumu padarīt pilnīgi publisku un atklātu, virzīt šo privatizāciju caur Fondu biržu. Savukārt Fondu birža lai apbraukā citu valstu fondu biržas, piesaka, ka Latvijas Fondu biržā veic tā sauktos roudšovus jeb tādas prezentācijas apkārt pa pasauli, piesaka, ka šāda kompānija tiks privatizēta caur biržu, ka par to maksās nevis tik, cik nosaka politiķi, bet tik, cik faktiski biržā par to kāds ir gatavs šodien maksāt, tad izdara šīs visas procedūras, mēs privatizējam šo uzņēmumu un noņemam politisko spiedienu no šī uzņēmuma, lai uzņēmums saimnieciski strādātu.

— Tas nozīmē, ka nebūs tā kā iepriekš — ir konfidencialitātes princips, un mēs nekad neko nezinām?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka šobrīd tur nav nekāda konfidencialitātes principa.

— Es domāju par iepriekšējo variantu.

A.Bērziņš: — Iepriekšējo variantu ministrs Kalvītis lūdza skatīt kā konfidenciālu, un tādēļ mēs to tā arī skatījām. Šobrīd es neredzu nepieciešamību runāt par konfidencialitāti, ja tas tiek publiski pārdots biržā. Iepriekšējā variantā tiešām bija vairākas tādas lietas ar pretendentu atlasēm, un Kalvīša kungs pamatoti teica, ka ir vesela virkne jautājumu, par kuriem pārējiem konkurentiem, kas arī piedalās šajā izsolē, nav jāzina, un visā pasaulē ir tādas sadaļas, kas notiek konfidenciāli. Bet šoreiz tas notiks atbilstoši pašas biržas regulācijām, un birža būs tā, kas teiks, cik liela informācijas daļa ir publiska un cik liela daļa — ierobežotas pieejamības.

— Valdība aizvakar apstiprināja arī Latvijas Nacionālo attīstības plānu, kurā runāts par to, kas notiks turpmākajos piecos gados, kaut gan īsti nav saprotams, jo tie projekti, kurus jūs esat vai neesat gatavi atbalstīt, ir stipri apjomīgi finansu ziņā.

A.Bērziņš: — Nacionālais attīstības plāns — tas pēc būtības ir nopietns dokuments par Latvijas attīstību ilgākā termiņā, kurā tiek pamēģināts izsvērt un novērtēt Latvijas vietu un lomu tanī ģeogrāfiskajā teritorijā, kurā tā atrodas; novērtēt valsts saites ar kaimiņos esošām valstīm, ar lielākiem un mazākiem tirgiem, izvirzīt kā prioritāras tās nozares, kuras vajadzētu attīstīt globālākā kontekstā. Jāsaka, ka mēs šo Nacionālās attīstības plānu, vismaz šī plāna vienu daļu, apstiprinājām ar lielu nokavēšanos. Jo faktiski 1999.gadā, vēl pirms šī valdība stājās pie pienākumu pildīšanas, šim plānam jau bija jābūt nosūtītam uz Eiropas Savienību un apstiprinātam, saskaņotam ar Eiropas Savienību, jo Eiropas Savienība dod naudu, tikai pamatojoties uz šī Nacionālā attīstības plāna organizatorisko sadaļu, kurā tiek noteiktas konkrētas programmas, konkrētas prioritātes, zem šīm programmām un prioritātēm salikti apakšā konkrētie projekti. Un šobrīd pirmsstrukturālo fondu kontekstā tas ir svarīgi, bet varbūt nedaudz mazsvarīgāk svarīgi nekā tad, kad būsim Eiropas Savienībā un kad šis līdzekļu apjoms būs apmēram četrarpus reizes lielāks, ko mums vajadzēs absorbēt. To varēs izdarīt, un mēs šo naudu varēsim saņemt tikai tad, ja mums būs skaidri saplānots, ko mēs gribam, uz kurieni virzāmies, kā redzam šo attīstību, vai tas ir vispārējā kontekstā ar to, kas notiek kopumā šajā reģionā — šeit es domāju reģionu ap Baltijas jūru, reģionu uz rietumiem no mums un uz austrumiem no mums.

— Bet tie projekti un plāni šobrīd ir tādi ļoti vispārīgi pagaidām.

A.Bērziņš: — Nē, tur ir ļoti konkrēti plāni tai skaitā. Apstiprinātā daļa ir tiešām tāda diezgan vispārīga no mērķu un tālākas perspektīvas uzstādījuma viedokļa. Savukārt konkrētie projekti, kas bija pielikti klāt, tie bija ļoti konkrēti, un varbūt tieši šī konkrētība bija tas, kādēļ mēs teicām, ka pie tiem vēl drusciņ ir jāpastrādā, mēģinot tos apkopot atbilstoši tām prioritātēm, kas ir ieliktas Nacionālajā attīstības plānā, un kaut kā viņus saranžēt arī pēc prioritātēm, kuras būs pirmajā kārtā, kuras otrajā. Tātad pie šī jautājuma ministrijas vēl turpinās strādāt, bet savukārt pirmā apstiprinātā daļa jau tiks aizsūtīta uz Eiropas Komisiju caurskatīšanai, akceptēšanai.

— Jūs šodien dodaties uz ārzemēm.

A.Bērziņš: — Jā, atkal ir pienākušas gada beigas, un Eiropas Savienībā kārtējo reizi mainās prezidējošā valsts. Šo pusgadu tā bija Beļģija, un, kā jau vienmēr tad, kad prezidējošā valsts mainās, īsi pirms sava termiņa beigām tā rīko tā saukto Eiropas sammitu. Iepriekšējais bija Gēteborgā, pirms tam bija Nicā un tagad būs Lākenā, Briseles priekšpilsētiņā. Galvenais jautājums, par ko tur runās, būs par Eiropas nākotni. Citiem vārdiem — ir priekšlikums izveidot tādu konventu kā sapulci, tādā izpratnē, pēc tam noteikt prioritātes un secību, laika grafikus, kā šim konventam vajadzētu strādāt, kādām jābūt valstu pārstāvniecībām šajā konventā, cik lielā mērā šim konventam, piemēram, ir jāieklausās arī kandidātvalstu balsīs. Un sagatavotajā pamatdokumentā pagaidām ir teikts, ka kandidātvalstis, tai skaitā Latvija, varēs tajā piedalīties tikai ar padomdevēja tiesībām. Savukārt Eiropas Parlamenta liberālā internacionāle, kurai šobrīd ir vairākums Eiropas Parlamentā, uzskata, ka arī kandidātvalstīm vajadzētu būt pilntiesīgām loceklēm šajā konventā un runāt līdzi ar Eiropas Savienības dalībvalstīm, jo ļoti tuvā nākotnē mēs taču arī tur būsim, tādēļ mums jau šajā procesā vajadzētu būt klāt. Par visām šīm lietām notiks dažādas tikšanās, un, protams, es izmantošu šo iespēju arī dažādiem divpusējiem kontaktiem, man tiešām ir saplānota pietiekami piesātināta darba kārtība, un svētdienas vidū es būšu atkal atpakaļ Latvijā.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā