Lai apzināmies problēmu “Aizdodiet bērnus!”

Prof. Oļģerts Krastiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Ir nograndis Rīgas astoņsimt gadu jubilejai veltītais svētku salūts, daudzkrāsaini izgaismodams Daugavas ūdeņus. Daugava atkal plūst ierasti melni pelēka. Ir izskanējuši un publicēti Rīgas jubilejai veltītie referāti un ziņojumi par Rīgas vēsturi gadsimtu griežos. Nu atkal jāatgriežas pie ikdienas darba un ikdienas problēmām. Tomēr, atceroties, ka šis bija un vēl ir Rīgas jubilejas gads, raksta centrā liksim Rīgu, precīzāk — Rīgas iedzīvotājus. Visi zinām sakāmvārdu, ka Rīga nekad nebūs pabeigta, bet, ja kādreiz būs pabeigta, tā nogrims Daugavas dzīlēs. Tādēļ Rīga būs tik ilgi, kamēr būs tās iedzīvotāji, Rīgas cēlāji. Diemžēl daba ir noteikusi tā, ka atsevišķa cilvēka mūžs ir laikā krietni ierobežots. Lai saglabātos tauta, arī rīdzinieki, ir jānotiek normālai paaudžu maiņai. Tādēļ šo rakstu veltīsim paaudžu maiņai Rīgā.

Aizbrauktgribētāji ir aizbraukuši

Pēdējos desmit gados Rīgas iedzīvotāju skaits ir ievērojami samazinājies. 1991.gadā Rīgā dzīvoja 900 tūkstoši iedzīvotāju, bet 2001. gadā bija palikuši tikai 759 tūkstoši (Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2001.—R.: CSP, 2001.—35.lpp.). Galvenais rīdzinieku skaita samazināšanās cēlonis šajā laika posmā bija migrācija, tai skaitā starpvalstu. 1992.gadā no Rīgas izbrauca 26,8 tūkstoši cilvēku, bet iebrauca tikai 7 tūkstoši. Līdz ar to Rīga zaudēja 19,8 tūkstošus cilvēku (migrācijas saldo).

Intensīva iedzīvotāju izbraukšana no Rīgas turpinājās arī 1993.gadā, kad migrācijas saldo bija 11,8 tūkstoši, un 1994.gadā — 9,3 tūkstoši. Turpmākajos gados izbraucēju skaits samazinājās un Rīgas iedzīvotāju skaits stabilizējās (“Rīga skaitļos 1997.” — R.:VSK, 1997.—47.lpp.), 2000.gadā no Rīgas izbrauca 9,3 tūkstoši cilvēku, iebrauca 6,7 tūkstoši, iedzīvotāju skaita samazinājums migrācijas rezultātā — vairs tikai 2,6 tūkstoši (Demogrāfijas gadagrāmata... 142.—143.lpp.).

Plašā teorētiskā skatījumā iedzīvotāju skaita samazināšanās kādā teritorijā tiek vērtēta negatīvi. Šī teritorija cilvēkiem kļūst nepievilcīga. Konkrētajā gadījumā iedzīvotāju skaita samazināšanās Rīgā ir vērtējama citādi. Aizbrauca galvenokārt tie, kuri vēl nesen šeit bija ieradušies labākas dzīves meklējumos. Notikušās politiskās izmaiņas viņiem gaidītos dzīves apstākļu uzlabojumus vairs nesolīja. Saimnieciskās reformas un daļējs Rīgas rūpniecības sabrukums vairs nespēja nodrošināt darbu tik lielam iedzīvotāju skaitam, kāds bija deviņdesmito gadu sākumā.

Konkrētajā vēsturiskajā situācijā iedzīvotāju skaita samazinājumam Rīgā bija pat savas pozitīvās iezīmes. Vispirms palielinājās latviešu īpatsvars rīdzinieku vidū. Vismazāk latviešu starp rīdziniekiem — tikai 36,5% — bija 1989.gadā. Kaut gan arī 2001.gadā latvieši Rīgā joprojām ir minoritāte, viņu īpatsvars ir pieaudzis līdz 41,2% (Latvijas statistikas gadagrāmata 2001.—R.:CSP, 2001.—41.lpp.).

Rīgas iedzīvotāju skaita samazināšanās daļēji mīkstināja smago bezdarba problēmu galvaspilsētā, tāpat dzīvokļu trūkumu. Bez vairāku tūkstošu dzīvokļu atbrīvošanās, sarūkot iedzīvotāju skaitam Rīgā, diezin vai valdībām bez sociāla sprādziena būtu izdevies “palaist” brīvo dzīvokļu tirgu.

Var uzskatīt, ka Rīgas iedzīvotāju skaits ir stabilizējies, kaut gan daļa sabiedrības domā citādi (“Nevienam mēs Latviju nedosim” — R.:Vieda, 2001.). Reālistiskāka šķiet prognoze, ka turpmāk Rīgas iedzīvotāju skaits mainīsies ne tik daudz migrācijas, kā paaudžu maiņas (dzimstība — mirstība) rezultātā, ko statistiķu žargonā sauc par “iedzīvotāju dabisko kustību.”

Rīdzinieki izmirst straujāk

1.tabulā ir uzrādīti dati par dzimušo un mirušo skaitu Rīgā un šo skaitļu starpību — dabisko pieaugumu ilgākā laika periodā (1980.—2000.g.). Šādus datus iegūst no civilstāvokļa aktu reģistriem, kurus sastāda dzimtsarakstu iestādēs, tālāk apkopo pilsētu un rajonu statistikas nodaļas un visbeidzot Centrālā statistikas pārvalde (CSP). Civilstāvokļa aktu reģistros ieraksta katru dzimšanas un miršanas gadījumu, registrēšanas process gadu gaitā ir labi nokārtots. Tātad minētos datus CSP iegūst pēc pilna novērojuma, nevis izlases aptauju rezultātā. Līdz ar to datus par dzimušo un mirušo iedzīvotāju skaitu un arī par iedzīvotāju dabisko pieaugumu uzlūkojam par vieniem no precīzākajiem, varbūt pat par pašiem precīzākajiem no visas datu bagātības, kāda ir CSP un līdz ar to arī mūsu rīcībā. Vismaz tāds ir autora ekspertīzes vērtējums.

Kā redzams 1.tabulā, 2000.gadā Rīgā ir dzimuši 5,4 tūkstoši bērnu, kas ir tieši puse no dzimušo skaita 1980.gadā (10,9 tūkstoši). Lielo dzimstības samazinājumu tikai nedaudz var izskaidrot ar iedzīvotāju skaita samazināšanos Rīgā. Lai izslēgtu iedzīvotāju skaita ietekmi, var izmantot vispārējo dzimstības koeficientu, ko aprēķina, attiecinot visus gada laikā dzīvi dzimušos bērnus pret gada vidējo iedzīvotāju skaitu. Šo koeficientu visbiežāk izsaka kā dzimstību uz 1000 iedzīvotājiem (1.tabulas 5.aile).

Vismazākais vispārējās dzimstības koeficients aplūkojamā laika periodā ir bijis 1997.un 1998.gadā, nesasniedzot pat pusi no dzimstības intensitātes Rīgā 1980.—1985.gadā. Pēdējos gados rīdziniekiem ir dzimis nedaudz vairāk bērnu nekā iepriekšējos pārejas un krīzes gados, taču 2000.gadā vispārējais dzimstības koeficients joprojām ir ļoti zems — apmēram 1995.gada līmenī, kas, kā redzēsim turpmāk, nespēj nodrošināt pat vienkāršu paaudžu maiņu Rīgā.

Otrs faktors, kas nosaka iedzīvotāju paaudžu maiņu, ir mirstība. Maksimālais mirušo skaits Rīgu piemeklēja trīs četrus gadus agrāk nekā minimālais dzimušo skaits. No 1993. līdz 1995.gadam ik gadu Rīgā nomira 12,7—13,6 tūkstoši iedzīvotāju. Pēdējos trīs gados mirušo skaits Rīgā ir apmēram 1985.gada līmenī (1.tabulas 3.aile).

Lai izslēgtu kopējā iedzīvotāju skaita izmaiņu ietekmi, aprēķina vispārējo mirstības koeficientu, attiecinot gada laikā mirušo skaitu pret gada vidējo iedzīvotāju skaitu. Visbiežāk to izsaka kā mirstību uz 1000 iedzīvotājiem (1.tabulas 6.aile).

Maksimālais mirstības koeficients Rīgā bija 1993.—1995.gadā un dažos no tiem vairāk nekā divas reizes pārsniedza dzimstības koeficientu. Uz katru dzimušo — divi mirušie vai vēl vairāk!

Dzimušo un mirušo starpība veido iedzīvotāju dabisko pieaugumu. To var izteikt vai nu absolūtos skaitļos (1.tabulas 4.aile), vai koeficienta veidā (1.tabulas 7. aile).

Dabiskā pieauguma koeficients Rīgā, sākot no 1990.gada, visus gadus ir bijis negatīvs, maksimumu sasniedzot 1994. un 1995.gadā. Pēdējos gados dabiskā pieauguma koeficients Rīgā ir nedaudz uzlabojies, galvenokārt samazinoties mirstības intensitātei. Taču šis koeficients joprojām saglabā draudīgi lielas negatīvu skaitļu vērtības.

Statistikas avotos, zinātniskajos darbos un publicistikā ir daudz runāts par demogrāfisko krīzi, kura aptvērusi visu Latviju, visas Baltijas, pat visas Austrumeiropas valstis. Varbūt Rīga uz šī fona nav nekāds izņēmums, un mēs velti izceļam tieši Rīgas datus?

Tādēļ salīdzināsim iedzīvotāju dabiskā pieauguma koeficientus Rīgā un vidēji visā Latvijā (1.tabulas pēdējās ailes). Redzams, ka vienīgi no 1980. līdz 1985.gadam Rīgā ir bijis lielāks dabiskais pieaugums nekā vidēji Latvijā. Turpretī visus nākamos gadus, kad vairs nav pamata runāt par iedzīvotāju dabisko pieaugumu, bet jārunā par “dabisko zudumu”, Rīgas rādītāji ir sliktāki nekā vidēji Latvijā.

Raksimies dziļāk un sāksim ar dzimstību

Vispārējais dzimstības koeficients dzimstības intensitāti raksturo ļoti vispārēji. Tādēļ demogrāfiskajā statistikā lieto vairākus specializētus koeficientus, kuri ir gan nedaudz sarežģītāki, taču interesējošo problēmu raksturo citos aspektos un zināmā mērā precīzāk.

Šos rādītājus par Rīgu salīdzināsim nevis ar valsts vidējiem rādītājiem, bet ar analogiem rādītājiem Latvijas laukos. Jāņem vērā, ka Rīgas iedzīvotāji veido ap 32% no visas valsts iedzīvotāju skaita, tādēļ ievērojami ietekmē valsts vidējos rādītājus.

Viens no specializētajiem dzimstības rādītājiem ir summārais dzimstības koeficients. Summārais dzimstības koeficients rāda vidējo bērnu skaitu, kas varētu piedzimt vienai sievietei viņas dzīves laikā, ja dzimstība katrā vecuma grupā saglabātos uzrādītā aprēķina gada līmenī. Šis rādītājs nav atkarīgs no iedzīvotāju vecumsastāva, bet raksturo vidējo dzimstības līmeni attiecīgajā gadā. Summāro dzimstības koeficientu aprēķina, summējot viengadīgos dzimstības koeficientus (2.tabulas 2.—3.aile; šī un citu turpmāk izmantoto rādītāju skaidrojums atbilst CSP praksē pieņemtajam, skat. Demogrāfijas gadagrāmata 2001. 173.—176.lpp.).

2. tabulā redzams, ka 1990. gadā atbilstoši tālaika ģimenes vērtību skalai nosacīti katra otrā sieviete sev ir “plānojusi” divus bērnus, pārējās — pa vienam. Ne jau visas, jo dažas tomēr domāja par trim un vairāk.

1994. gadā summārais dzimstības koeficients Rīgā nokritās līdz vienam: “viena sieviete — viens bērns”, bet kopš 1995. gada šis koeficients Rīgā ir bijis mazāks par vienu, tikai 2000. gadā atkal sasniedzot precīzu vieninieku.

Redzams, ka summārais dzimstības koeficients Latvijas laukos visā desmitgadu periodā ir bijis daudz lielāks nekā Rīgā (3. aile). No 1990. līdz 1993. gadam tas pārsniedza divus un nevienu gadu nav nokrities zem viena. Lauki, neraugoties uz lielajām grūtībām, joprojām “aizdod” (bez atdošanas!) Rīgai savus bērnus un pieaugušos.

Kā redzams, demogrāfiskā vitalitāte nav tieši atkarīga no tā materiālās labklājības līmeņa, kuru izsaka ar mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. 2000. gadā šis ienākums Rīgas mājsaimniecībās bija Ls 88,11, bet lauku — tikai Ls 52,13 (Mājsaimniecības budžets 2000. gadā. — R.:CSP, 2001. — 26. lpp.). Kā jau esam rakstījuši iepriekš, iedzīvotāji savu labklājību novērtē daudz plašākā skatījumā: kā drošību tuvākā un tālākā nākotnē — par darbu, ienākumiem, mājokli, ārstēšanas un atpūtas iespējām u.c. Tieši šāds skatījums, mūsuprāt, izšķir, būt vai nebūt ģimenē bērnam, īpaši otrajam. Pie šiem jautājumiem vēl būs jāatgriežas kādā citā rakstā.

Ja katrai sievietei mūžā piedzimtu viens bērns (summārais dzimstības koeficients tad būtu viens), tas nekādi nespētu nodrošināt pat vienkāršu paaudžu maiņu. Lai radītu vienu bērnu, ir vajadzīgi divi vecāki.

Rūpes par paaudžu maiņu tradicionāli uzliek sievietēm, kaut arī pēdējā laikā notiek dažādas diskusijas par dzimumu lomu mājsaimniecībā un sabiedrībā. Tādēļ nākamais specializētais rādītājs ir ataudzes bruto koeficients. CSP publikācijās to sauc par atražošanas bruto koeficientu, kas, pēc autoru domām, nav labskanīgi: vai tad bērnus ražo?

Ataudzes bruto koeficients ir vidējais meiteņu skaits, kas piedzimtu vienai sievietei fertilajā vecumā, pastāvot attiecīgā gada dzimstības līmenim. Savukārt par fertilo sauc to organisma vecumu, kad tas spējīgs radīt pēcnācējus. CSP prakse nosacīti pieņem, ka sievietēm tas ir 15—49 gadu vecums, kaut gan dabai patīk arī izņēmumi.

Ataudzes bruto koeficienti Rīgā un Latvijas laukos 1990. un 2000. gada periodā ir parādīti 2. tabulas 4. un 5. ailē. Tie ir aptuveni divreiz mazāki nekā summārie dzimstības koeficienti, jo, pavisam aptuveni runājot, piedzimušo zēnu un meiteņu skaits ir vienāds. Precīzāk: zēnu piedzimst nedaudz vairāk, bet viņi arī biežāk nomirst, nesasniedzot pilngadību.

Bruto ataudzes koeficienti vēl spilgtāk parāda, ka paaudžu maiņa Latvijā, bet jo īpaši Rīgā, netiek nodrošināta. Rīgā šie koeficienti ir daudz mazāki nekā laukos.

Ar to vēl analītisko spriedumu ķēdīte nebeidzas. Ne katrai meitenei, kura piedzimst, ir lemts sasniegt fertilo vecumu, resp., iespējas kļūt mātei. Tādēļ statistika vēl aprēķina ataudzes (atražošanas) neto koeficientu. Tas ir vidējais meiteņu skaits, kuras varētu piedzimt vienai sievietei un nodzīvot līdz vidējam mātes vecumam, pastāvot attiecīgā gada dzimstības un mirstības līmenim. Ja šis koeficients ir 1, tas nozīmē, ka katrā sieviešu paaudzē ir tieši tik meitu, lai aizvietotu savas mātes nākotnē un saglabātu nemainīgu iedzīvotāju skaitu.

Ja tauta grib attīstīties un stāvēt pretī migrantu ieplūšanai no citām teritorijām, iespējams, citiem kontinentiem, šim koeficientam būtu jāpārsniedz 1.

Diemžēl Rīgā šis koeficients ir nokrities ne tikai zem 1, bet pat zem 0,5 (2. tabulas 6. aile).

Ja šādas tendences turpināsies, 2025. gadā Latvijā 2,3 miljonu iedzīvotāju vietā varētu būt palikuši vairs tikai 1,9 miljoni (ar nosacījumu, ka neradīsies jaunas migrantu straumes). Tādēļ zinātnieki, kas prognozē demogrāfiskās situācijas izmaiņas nākotnē, ir spiesti pieņemt, ka iedzīvotāju vitalitāte uzlabosies. Un tomēr arī visoptimistiskākais variants paredz Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanos (“Latvijas demogrāfiskās attīstības prognozes: 1998. — 2025. gads” (red. P.Zvidriņš) — R.: LU, 1999. — 74 lpp.).

1. tabula

Rīgā dzimušo un mirušo skaits un dabiskais pieaugums

Datu avoti:

Rīga skaitļos 1997. — R.: VSK, 1997. — 36. lpp.

Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1998. — R.: CSP, 1998. — 58. lpp.

Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1999. — R.: CSP, 1999. — 66. lpp.

Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2000. — R.: CSP, 2000. — 66. lpp.

Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2001. — R.: CSP, 2001. — 53., 54., 56. lpp.

2. tabula

Dzimstības koeficienti Rīgā un Latvijas laukos

Datu avots:

Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 2001. — R.: CSP, 2001. — 76. lpp.

Turpinājums — seko