"Divtūkstoš sveču liesmiņas lai ir mūsu suminājums Latgalei"

— Pēteris Ušpelis

Tapusi grāmata par pazīstamās Latgales keramiķu dzimtas vitālo turpinātāju Pēteri Ušpeli

Šajā sakarā daži jautājumi grāmatas autoram profesoram Pēterim Zeilem .

— Kā radās šī darba iecere un kad tas ieraudzīs dienas gaismu?

— Par grāmatas autoru mani izvēlējās pats Pēteris Ušpelis. Varbūt tāpēc, ka esam tuvi novadnieki, abi dzimuši Preiļu rajonā. Pazīstu Pētera bērnības un agrās jaunības Silajāņu pusi, kas palīdz visai tieši restaurēt podnieku dzīves, darba, paražu un tradīciju reālos apstākļus, norises, kolorītos cilvēkus.

Mana specialitāte ir kultūrvēsture un estētika. Taču pašlaik par estētikas jautājumiem, vismaz Latvijā, tikpat kā neraksta un neko nepublicē. Dažkārt šķiet, ka jūk un brūk visi gadsimtos veidotie mākslas vērtību, skaistuma kritēriji. Tas redzams, gan skatoties filmas, gan ielūkojoties mākslas galerijās, gan citur. Strādājot pie grāmatas, man bija iespēja mūsdienu skatījumā risināt tādus jautājumus kā attiecības starp keramiku un citiem mākslas veidiem, tradīcijām un to jaunradošu pārveidi laika gaitā, lietišķi funkcionālā un estētiskā saikne, par tīro, dekoratīvo skaistumu kā vienu no keramikas funkcijām, ornamentālo zīmju jēgu un simbolisko skaidrojumu.

Grāmatu izdod Latgales kultūras centra izdevniecība Rēzeknē, sadarbojoties ar spiestuvi "Latgales druka", kas var nodrošināt labu kvalitāti vizuālajam materiālam, kuram šajā gadījumā svarīga vieta. Grāmatu bija paredzēts laist klajā 2.maijā, kad Pēterim Ušpelim palika 50 gadu, taču darbi mazliet aizkavējās un tās iznākšana acīmredzot sakritīs ar jubilāra rūpīgi gatavotās personālizstādes atklāšanu Rēzeknē maija vidū. Izstāde būs skatāma līdz 17.jūnijam.

— Vai jums, kas visu laiku esat sekojis Latgales keramikas un arī Pētera Ušpeļa jaunrades attīstībai, darba gaitā bijuši arī kādi pārsteigumi?

— Pārsteigums pašam bija vispirms tas, ka iecerētās nelielās monogrāfijas (ap 120 lpp.) vietā iznāca apjomos vairāk nekā divas reizes plašāks (datordrukā — 265 lpp.) darbs. Jāņem vērā, ka kopš 1960.gadā iznākušās Jāņa Pujāta albuma tipa grāmatas "Latgales keramika" nekas plašāks par šo jomu nav parādījies. Vienīgi vairāk vai mazāk informatīvi raksti periodikā. Tāpēc gribējās šo robu aizpildīt.

Lai arī galvenie posmi un parādības Latvijas keramikas vēsturē man pamatos bija zināmi, pievērsos tomēr detalizētākai izpētei — sākot ar Latgales aizvēsturi, akmens laikmetu. Japāņu keramiķis Tadao Sato, kurš pagājušajā gadā ilgāku laiku strādāja Latvijā, teica, ka Japānas keramika aizsākusies pirms 6500 gadiem. Tas man šķita ļoti cienījams vecums. Taču vēlāk konstatēju, ka Lubānas klānos atrastā akmens laikmeta keramika datējama ar 4600.gadu pirms mūsu ēras, t.i., 6600 gadus sena. Tātad Latgales zemē tapusī keramika ir par simt gadiem vecāka nekā vissenākā Japānas keramika. Latgales novadpētniecības muzejā ar bijību aplūkoju šīs mūžības elpas apdvestās trauka daļas ar vēl skaidri saskatāmiem ķemmes bedrīšu rotājumiem. Tāpat kā dainas, arī keramiku senatnē darinājušas sievietes, tā pieder kolektīvi tapušajam mantojumam. Jo vairāk tuvojamies mūsdienām, jo vairāk izdalās atsevišķi podnieku puduri un visubeidzot — atsevišķi indivīdi, spožas personības. Tā, ejot cauri Latgales keramikas tūkstošgadu vēsturei, nonācu pie Pētera Ušpeļa kā unikāla fenomena mūsdienu keramikā. Arī keramikas procesa organizatora un virzītāja.

Ar Pēteri Ušpeli biju daudzkārt ticies gan cepļa atvēršanas reizēs viņa darbnīcā Moldedžos, gan keramikas dienās un izstādēs. Kopš 1993.gada braucu lasīt lekcijas uz Rēzeknes Augstskolu, kurai gluži blakām dzīvo Pēteris. Taču, vispusīgāk izsekojot viņa veikumu, biju pārsteigts par to kolosālo darbu, ko līdz šim paveicis (un ko var paveikt!) viens cilvēks. Piedalījies 105 izstādēs (no tām — 8 personālizstādes, 10 izstādes ārzemēs, 6 Maskavā, 3 citās bijušajās padomju republikās, 20 Rīgā). Kopš 1980.gada gandrīz visu Latgales tradicionālo keramikas dienu organizētājs un koordinators. No 1990.gada vada studiju "Latgales apriņķa pūdnīki", kas apvieno redzamākos novada un dažus Vidzemes keramiķus, veidojot "spēcīgo kopu", ap to saliedējot citus podniekus. Tā, nesen Rēzeknē notika pirmreizīga Latgales svečturu izstāde, kurā ar saviem darbiem piedalījās 34 keramiķi. Studijā tiek celta dalībnieku kvalifikācija, tās dalībnieki rīko kopīgas specializētas un personālās izstādes, godina vecos podniekus, veido bukletus un veic citādus darbus.

— Vai grāmata ir tikai par Pēteri Ušpeli? Kādu vietu jūs esat ierādījis tradīcijai?

— Protams. Pēteris Ušpelis ir galvenais grāmatas varonis, kura enerģijas pilnais raksturs, veidols, gars ir klāt un piedalās visās 13 grāmatas nodaļās, to norisēs.

Nodaļā "Silajāņi. Podnieki, keramiķi. Ušpeļu dzimta", izmantojot kinematogrāfa tēlainības principu, lieku no pagātnes zilganās dūmakas pacelties un pretī nākt Pētera bērnības izcilajiem kaimiņiem — Silajāņu poddaru dinastijai. Radinieki, ar Parīzes medaļu zeltu rotātie Andrejs Paulāns, Polikarps Vilcāns, brāļi Rivči un Kaļvas. Un tālāk — Staņislavs Vilcāns, Polikarps Čerņavskis, Jānis Backāns, Gailīši, Zagorski, Limāni, Caici un vēl citi. Viņu vidū aizvien vairāk iezīmējas Ušpeļu dzimta — tēvs Antons, māte Jūlija, viena meita un pieci viņu dēli. Trīs no viņiem — Antons jaunākais, Pēteris un Viktors — iet tēva un mātes podnieku ceļu. Un nu jau viņiem piebiedrojas mazdēli — Aivars un Pētera dēls Andris. Arī viņi ir keramiķi — nu jau piektajā paaudzē. Stāstot par visiem viņiem, tiecos parādīt, kā dzimtas dziļā tradīcija un visa Silajāņu podnieciskā vide palīdzējusi Pēterim tapt par izcilu keramiķi, saglabāt saknes un reizē izkopt vienreizēju, neatkārtojamu rokrakstu, savu stilu.

— Vai Pēteri esat aprakstījis tikai pie podnieka ripas?

— Esmu aprakstījis dažādas sadzīviskās bērnības un skolas gadu epizodes, interesantos pieredzējumu braucienus uz Maskavu, Brēmeni, Parīzi. Pēteris stāsta, kā viņš kārtojis daudzas vērienīgas izstādes. Gatavojot izstāžu izstādi Rīgas pilī "Ušpeļu dzimtas podniecība 100 gados", viņš lika lietā visu savu organizatora talantu un radošos spēkus. Nav aizmirsti raibu raibie gadatirgi Latgalē, Rīgā, Berlīnē, Oldenburgā, Parīzē. Tāpat Latgales keramikas patriarha Andreja Paulāna mājas un cepļa atjaunošana Jasmuižā.

— Pēterim Ušpelim ir biezas, interesantas Viesu grāmatas...

— Jā, pieci biezi sējumi, tapuši laikā no 60.gadu sākuma līdz mūsu dienām. Arī tie kļuva par nozīmīgu avotu grāmatai un pārtapa atsevišķā visai plašā nodaļā "Tikšanās ar savu tautu. Un pasauli". Ušpeļu mājas Silajāņu "Dūbes" un Pētera Ušpeļa Moldedžus pie Rēzeknes apmeklējuši daudzi desmiti tūkstoši cilvēku no visām Latvijas malām, daudzām ārvalstīm, visiem kontinentiem, izņemot Āfriku un Antarktīdu. Sajūsma, apbrīns, vēlējumi, liriskas pārdomas un romantiskas asociācijas. Lietišķos atzinumos, vēlējumos, tēlainās esejās, dzejā, zīmējumos. Apliecinājums P.Ušpeļa darbu tiešām magnētiskai pievilcībai un rezonansei pasaulē.

— Un kā veicās ar radošā procesa aprakstu?

— Daudzas stundas pavadījām darbnīcā "Moldedžos", lēnām un pacietīgi iedami pa tādu kā spirāles loku — darbnīca ar ripu, dedzināmais ceplis un gatavo darbu atlases kolekcija, būtībā viņa keramikas muzeja pamats. Tātad — no bezveidīgas māla pikas līdz gataviem traukiem un to vispusīgai analīzei. Man bija vispārējs priekšstats par trauka formēšanu, angobēšanu, glazēšanu, vāpēšanu, ornamentēšanu. Taču man gribējās zināt un es tiecos izzināt, kā to dara tieši Pēteris. Viss šis daudzpusīgais process aplūkots nodaļā "Māla, roku un uguns brīnums", kura ir viena no plašākajām un veido grāmatas kodolu.

Zināt, kas mani īpaši izbrīnīja, runājot par materiālu, tehniku un tehnoloģiju? Keramikas pamatvielas — māla — sagatavošana tagad un agrāk. Tagad izmanto rūpnieciski sagatavotu mālu, pirms likšanas uz ripas to nedaudz saspaidot. Bet agrāk — Silajāņu periodā māla sagatavošana bija ilgstošs un smags process. Vispirms mālu izraka ziemā, lai kārtīgi izsaldētu. Tad atveda uz mājām un turēja siltā vietā. Pēc tam aplēja ar karstu ūdeni un lika nostāvēties pāris nedēļas. Tālāk — lika uz koka grīdas un ilgi mīcīja kailām kājām, prom metot vissīkākos svešķermeņus. Saritināja lielā klucī un vēl no otras puses mīcīja un spaidīja. Nolika pagrabā, lai tur "nogatavojas" un kļūst plastiskāks. Pēc kāda laika sadalīja mazākos klučos trauku izgatavošanai vienam ceplim. Sagatavoja māla pikas konkrētam traukam. Un tikai tad lika uz virpas. Visu šo procesu jaunībā izgājis Pēteris. Šis, kā viņš smejas, verga darbs tomēr pacīlā dvēseli, ja savām korām vari atraisīt mālā ieslēpto skaistumu.

— Vai grāmatā ir kādi īpaši akcenti, ko jūs gribētu izcelt?

— Jā, tādi ir vismaz divi. Katras grāmatas pamatnodaļai seko īsāki dialogi ar kopīgu virsrakstu "No sarunām ar Pēteri Ušpeli". Tajās risinātas Latgales keramikas un kultūras attīstības problēmas. Viņš te atklājas ne tikai kā perfekts profesionāls meistars, bet arī kā labs dzīves pazinējs ar savu viedokli un konkrētiem projektiem.

Grāmatas izskaņā veidojas ar reālām norisēm apliecināta atziņa: laika gaitā Pētera Ušpeļa enerģija nevis mazinās, bet aizvien vairāk atraisās. Par to liecina viņa vadībā organizētā un sagatavotā pirmreizējā svečturu izstāde Rēzeknē, kuras atklāšana, iedegoties vairākiem simtiem krāsainu sveču, bija ļoti fascinējoša. Tālākais ceļš ved uz jūnijā Rīgā iecerēto un gatavoto izstādi "Svečturis 2000", kad četrās zālēs iedegsies divi tūkstoši sveču. Tagad — Latgales keramikas dienas Preiļos un Jasmuižā viņa vadībā. Domāju, ka arī viņa personālizstāde maijā un jūnijā būs notikums mūsu kultūras dzīvē. Ne velti Pēters Ušpelis ir arī Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Pēteris Ušpelis savā darbnīcā, kur ir arī izstāžu zāle