UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas prezidente, kultūras ministre Karina Pētersone:

Runa UNESCO ģenerāldirektora Koičiro Macuuras oficiālās vizītes Latvijā laikā 2001. gada 9. decembrī

Augsti godātais UNESCO ģenerāldirektora kungs!

Cienījamie UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas locekļi! Dāmas un kungi!

Man kā UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas prezidentei ir liels gods sirsnīgi sveikt Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerāldirektoru Koičiro Macuuras kungu Rīgā.

Jūsu ierašanās mūsu valstī tik drīz pēc UNESCO Ģenerālās konferences 31. sesijas liecina par šīs organizācijas apņēmību sekmēt jauno dalībvalstu iesaistīšanos un pārstāvību UNESCO aktivitātēs.

Jūsu klātbūtne nostiprina Latvijas iedzīvotājos apziņu, ka mēs piederam pie visu pasaules kultūru globālā kopuma, starptautiskā foruma, kurš ir pieejams visiem, kas vēlas apvienot savas balsis un pūles, lai “sekmētu mieru un cilvēces attīstību izglītības, zinātņu un komunikāciju jomā”.

Latvija, tāpat kā daudzas citas UNESCO dalībvalstis, pēc teroristu 11. septembra barbariskā uzbrukuma Ņujorkā un Vašingtonā ir pārliecināta, ka UNESCO aktivitātes nekad agrāk nav bijušas tik ļoti vajadzīgas kā tagad, kad “pasaule vairs nekad nebūs tāda kā agrāk”.

Šajā kontekstā mēs apzināmies, ka UNESCO pienākums ir ierosināt pasākumus, kas sekmētu dialogu starp civilizācijām, lai atbalstītu miera ideālus un kultūras vērtības un saglabātu pasaules kultūru daudzveidību.

Macuuras kungs, esmu pārliecināta, ka Latvija ir gatava piedalīties šīs jaunās misijas īstenošanā.

Jūsu ievēlēšana UNESCO ģenerāldirektora amatā pirms diviem gadiem iezīmēja nozīmīgu pagriezienu šīs organizācijas vēsturē.

Mēs esam ievērojuši, ka pēdējo divu gadu laikā jūs, Macuuras kungs, esat panācis daudzas pozitīvas pārmaiņas šīs organizācijas darbības dažādās jomās, ko augstu novērtējušas dalībvalstis un nacionālās komisijas.

Es īpaši gribētu atzīmēt šādas iniciatīvas:

— stingrs uzsvars uz to UNESCO aktivitāšu decentralizāciju, kas UNESCO tuvina tās dalībvalstīm un to pilsoniskajai sabiedrībai;

— uzmanības pievēršana starpdisciplīnām, ilgtermiņa prioritātēm un savstarpēji saistītām tēmām, kas ir uzskatāmi atspoguļotas organizācijas jaunajā vidēja termiņa stratēģijā un divgadīgajā programmā;

— programmu izstrādāšanas, menedžmenta un monitoringa rezultātu pamatošana;

— jaunu cilvēkresursu piesaistīšanas un sabiedrības informēšanas politika.

Mēs uzskatām arī, ka jaunu partnerattiecību veidošanai un nostiprināšanai ir būtiska nozīme UNESCO atjaunināšanas procesos.

Es pilnībgi atbalstu jūsu stingro viedokli, ka organizācijai “jāaptver daudz lielāks partneru loks”, proti, valdības, starpvaldību, starptautiskās un reģionālās organizācijas, sevišķi no ANO sistēmas, privātā sektora, UNESCO klubiem un asociācijām, UNESCO asociētām skolām un nevalstiskajām organizācijām.

Mūs interesē arī tāds jautājums kā UNESCO reģionālā un subreģionālā stratēģija. Tā kā Latvija savā ārpolitikā stingri iestājas par Eiropas integrāciju, mūsu valsts pilnīgi atbalsta UNESCO praksi saskaņot un koordinēt savas aktivitātes un politiku ar Eiropas Padomi un Eiropas Savienības institūcijām.

Subreģionālā sadarbība Latvijai ir ļoti svarīga. Mūsu reģionā tā ir dabiska un jau tradicionāla un mēs apzināmies, ka īpaši atbalstāma ir Baltijas jūras reģiona attīstība UNESCO ietvaros.

UNESCO Ģenerālās konferences 31. sesijā vairākkārt tika uzsvērts, ka “nacionālās komisijas ir organizācijas dzīvais spēks”.

Mēs uzskatām, ka UNESCO nacionālās komisijas ir unikāla struktūra un tām ir milzīgas iespējas, jo tās spēj sapulcināt vienkopus māksliniekus, skolotājus, studentus, rakstniekus, zinātniekus, ierēdņus un lēmumu pieņēmējus un iesaistīt viņus kopīgā dialogā par mūsu globalizētās pasaules vispārcilvēciskām tēmām.

Savas pastāvēšanas desmit gados UNESCO Latvijas Nacionālā komisija ir pielikusi lielas pūles, lai parādītu, ka Latvija vēlas aktīvi iesaistīties UNESCO darbā.

Desmit gadu laikā gūtie sasniegumi, pieredze un nākotnes redzējums ir apkopoti mūsu jubilejas brošūrā “Latvija UNESCO un UNESCO Latvijā — 10 gadi”, un šie jautājumi tika plaši apspriesti reģionālajā konferencē “UNESCO 21. gadsimtā un Latvijā”, kas notika Rīgā 2001. gada 20.–22. septembrī. Ņemot vērā UNESCO jauno vidēja termiņa stratēģiju 2002.–2007. gadam un vispārējos UNESCO reformu procesus, UNESCO Latvijas Nacionālā komisija ir izstrādājusi savu ilgtermiņa stratēģiju un rīcības plānu.

Turpinājumā es gribētu pieskarties dažiem jautājumiem, kas attiecas uz mūsu UNESCO redzējumu.

Izmantojot Dakāras rīcības plāna struktūru un Starptautiskās komisijas ziņojumu par izglītību 21. gadsimtā kā iedvesmas avotus, Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija un UNESCO Latvijas Nacionālā komisija ar UNICEF nacionālās komitejas, ANO misijas Latvijā un citu ieinteresēto organizāciju atbalstu ir sākusi darbu, lai sarīkotu nacionālo forumu “Izglītība visiem”.

Mēs darīsim visu, lai līdz 2002. gada beigām tiktu sagatavots šī foruma nacionālais rīcības plāns (kā to iesaka Pasaules forums).

Tomēr mēs saprotam, ka pasaulē, kas kļūst arvien ciešāk savstarpēji saistīta, nacionālo rīcības plānu nevar īstenot bez citu palīdzības. Šodien šo uzdevumu var paveikt, tikai apvienojot starptautiskās un reģionālās aktivitātes. Tāpēc mēs piešķiram ārkārtīgi lielu nozīmi subreģionālās sadarbības formai.

Lai dotu savu ieguldījumu, Latvija jau ir uzņēmusies iniciatīvu vadīt Baltijas jūras valstu apspriedi “Izglītība visiem Baltijas jūras reģiona valstīs”.

Ar šo iniciatīvu mēs vēlamies veicināt diskusiju par reģionālajām “Izglītība visiem” problēmām un izvirzīt nākotnes sadarbībai prioritātes.

Mums jāapzinās, ka cilvēku sadarbība un savstarpējā iecietība nerodas pati no sevis, tā ir rūpīgi jāiestrādā mācību programmās un izglītības politikā.

Lai palīdzētu iemācīties sadzīvot, mūsu komisija ar Sorosa fonda — Latvija atbalstu 1999. gadā sarīkoja reģionālu Baltijas jūras valstu konferenci “Starpkultūru izglītība sabiedrības integrācijai”. Šā gada novembrī notika starptautiska konference “Ceļā uz pilsonisku kultūru Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs”. Tātad mēs esam centušies veicināt diskusijas starp politiķiem, izglītības darbiniekiem, darba devējiem, jauniešiem un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem par jautājumiem, kas attiecas uz pilsonisku kultūru, tās pamatvērtībām un to izpausmi.

Godātais ģenerāldirektora kungs, godātie komisijas locekļi!

Kultūru daudzveidības un kultūras vērtību aizsardzība ar standartu noteikšanas instrumentu palīdzību ir vēl viens ļoti nozīmīgs UNESCO darba virziens, ko aktīvi ietur mūsu valstī.

Es gribu izmantot šo izdevību un apsveikt UNESCO ar jaunpieņemtajiem svarīgajiem dokumentiem, proti, UNESCO Deklarāciju par kultūru daudzveidību un Starptautisko konvenciju par zemūdens kultūras mantojuma aizsardzību. Kopš Latvija ir pievienojusies Starptautiskajai konvencijai par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību un Rīgas pilsētas vēsturiskais centrs ir ierakstīts prestižajā Pasaules mantojuma sarakstā, mūsu Nacionālā komisija ir aktīvi iesaistījusies programmās un projektos, ko izstrādā un atbalsta UNESCO Pasaules mantojuma aizsardzības centrs.

Piemēram, 2000. gada 23. un 24. oktobrī Rīgā notika reģionāla konference “Autentiskums un vēsturiskā rekonstrukcija attiecībā uz kultūras mantojumu”, pateicoties sadarbībai starp Latvijas Nacionālo komisiju, Latvijas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, UNESCO Pasaules mantojuma aizsardzības centru un Starptautisko kultūras vērtību saglabāšanas un restaurācijas pētniecības centru.

Tā rezultātā tika pieņemts nozīmīgs starptautisks dokuments ar Rīgas vārdu — Rīgas harta par autentiskumu un vēsturisko rekonstrukciju attiecībā uz kultūras mantojumu, kas tagad lēmumu pieņemšanā kalpo kā rekomendācijas restauratoriem, arhitektiem un citiem, kas nodarbojas ar mantojuma jautājumiem.

Macuuras kungs, līdz ar jūsu stāšanos UNESCO ģenerāldirektora amatā UNESCO un tās dalībvalstis panākušas ievērojamu progresu nerakstītās kultūras aizsardzībā un atbalstīšanā visā pasaulē. Augstu novērtējot jūsu iniciatīvu darīt pasaules sabiedrībai zināmus cilvēces mutvārdu un nerakstītā kultūras mantojuma šedevrus, UNESCO Latvijas Nacionālā komisija kopā ar latviešu folkloras ekspertiem ir sagatavojusi pieteikuma failu par tradicionālajām latviešu tautasdziesmām.

Mēs lepojamies, ka mūsu tautasdziesmas un dziedāšanas tradīcijas ir Latvijas iedzīvotāju vislielākais dārgums un mūsu tautas dzīvā gara izpausme, kas saista savā starpā paaudzes.

Tāpēc mēs esam pārliecināti, ka mūsu tautasdziesmas ir vērtības, kas jāatzīst par cilvēces mutvārdu un nerakstītā kultūras mantojuma šedevriem, un mēs atkārtoti aicināsim cienījamo ekspertu padomi un žūriju to darīt.

Mūsu divus gadus ilgā dalība UNESCO nerakstītā kultūras mantojuma programmā ir palīdzējusi mums labākapzināties, cik lielas garīgās vērtības un gudrību mums ir atstājuši mantojumā mūsu senči.

No otras puses, mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka vēl ir ļoti daudz jādara, lai šīs vērtības kļūtu zināmas citās pasaules valstīs. Un šī uzdevuma veikšanā ļoti svarīga loma ir UNESCO.

Tāpēc mēs esam pateicīgi, ka mūsu lepnums — Dainu skapis, ko jūs, ekselence, šorīt redzējāt, ir iekļauts Pasaules atmiņas reģistrā.

Mēs, ģenerāldirektora kungs, ļoti atzinīgi novērtējam to, ka ANO Ģenerālā asambleja pasludinājusi 2002. gadu par Apvienoto Nāciju Kultūras mantojuma gadu, kā arī tās lēmumu iecelt UNESCO par šī gada vadošo organizāciju.

Arī mūsu dabas mantojumam ir nepieciešama sapratne un aizsardzība. Cilvēce arvien vairāk saduras ar dažādām apkārtējās vides problēmām, kā globālā sasilšana, ozona slāņa iznīcināšana, piesārņojums un citas. Lai atrisinātu šīs globālās problēmas, UNESCO un tās dalībvalstīm cieši jāsadarbojas ar citām ANO aģentūrām, lai īstenotu programmu “Agenda 21” un saglabātu pasaules ekosistēmu.

Tāpēc arī mūsu valstī arvien lielāku nozīmi iegūst UNESCO hidroloģijas, ekoloģijas zinātnes un ilgtspējīga piekrastes attīstības programmas.

Šodien es ar prieku varu pastāstīt par mūsu nesenajiem sasniegumiem šajā sakarā, proti, par jaunizveidoto UNESCO Ilgtspējīgas piekrastes attīstības katedru Latvijas Universitātē, kas ir vienīgā šāda veida katedra visā Eiropas reģionā.

Latvija stingri atbalsta arī UNESCO iniciatīvu izvirzīt priekšplānā dabaszinātņu un informācijas tehnoloģiju ētikas jautājumus.

Mēs ceram, ka pēc tam, kad Latvija kļūs par Starptautiskās bioētikas komitejas locekli, mūsu valsts daudz aktīvāk varēs iesaistīties UNESCO aktivitātēs bioētikas jautājumu risināšanā.

Mēs uzskatām, ka ar UNESCO dāsno atbalstu 1998. gadā Latvijas Universitātē nodibinātā Starptautiskā Biomedicīnas un biotehnoloģijas centra pieredze var izraisīt interesi citās valstīs un sekmēt jaunu partnerattiecību veidošanos starp zinātniekiem, studentiem un izglītības darbiniekiem.

Macuuras kungs, es esmu pārliecināta, ka Latvijas Nacionālā komisija un visi mūsu partneri turpinās sadarboties ar UNESCO visās šajās jomās.

Macuuras kungs, Latvijas Nacionālās komisijas vārdā es gribētu izteikt jums un jūsu līdzstrādniekiem UNESCO iestādēs vislabākos novēlējumus jūsu turpmākajā darbībā.

“LV” (Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas