No jaunākā kancelejas ierēdņa līdz departamenta direktoram

Par Arturu Stegmani, ārlietu resorā no 16 gadu vecuma

Dr.habil.hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Tādu garceļu 21 gada laikā nostaigāja Latvijas brīvvalsts karjeras diplomāts Arturs Stegmanis. Viņš, 1902.gada 5.oktobrī atskrējis Rīgas puika, atšķirībā no lielākās daļas neatkarīgās Latvijas diplomātu, kuri sāka darbu ārpolitiskajā dienestā jau ar augstskolas diplomu kabatā, devās uz Zigfrīda Meierovica vadīto resoru nepilnu 17 gadu vecumā pat bez vidējās izglītības. Tāpēc A.Stegmani ar Informācijas departamenta direktora pavēli Nr.1 1919.gada 6.augustā iecēla par jaunāko kancelejas ierēdni (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.fonds, 14.apr., 1437./I lieta, 2.–2.lapa; turpmāk — LVVA). Jaunietim palīdzēja labās krievu un vācu valodas zināšanas, kā arī prasme nedaudz buldurēt angļu un franču mēlē (vēlāk tām nāca klāt poļu valoda). Turklāt minētā departamenta vadītājs Pauls Ašmanis bija Artura krustmātes apakšīrnieks...

Puisis sāka ar pasta iznēsāšanu, dažādu dokumentu un rakstu pavairošanu uz šapirogrāfa, mācīšanos klabināt uz rakstāmmašīnas. Jādomā, ka strādāt viņš gribēja un prata, jo jau pēc mēneša tika paaugstināts par vecāko kancelejas ierēdni, pēc gada — par sekretāra palīgu, vēl pēc gada — par 3.šķiras sekretāru, jo 1921.gada pavasarī bija absolvēta arī vakara vidusskola. Jau rudenī A.Stegmanis līdztekus darbam sāka studijas Latvijas Augstskolas Juridiskajā fakultātē, 1929.gadā iegūstot tiesību zinātņu kandidāta grādu (LVVA, min.lieta, 2.–2., 5.–5.l.).

Pa to laiku Informācijas departaments bija pārdēvēts par preses nodaļu, kuras galvenais uzdevums Alfreda Bīlmaņa vadībā bija informēt ārzemes par jauno valsti gan caur Latvijas pārstāvniecībām, gan ar Rietumu žurnālistu starpniecību, kuri diezgan kuplā skaitā apmeklēja Baltijas valstis. Bez dažām uz ātru roku izdotām grāmatiņām par Latviju angļu, franču un vācu valodā liela loma informācijas darbā bija arī fotomateriālam, kura sagādāšanu uzticēja A.Stegmanim. Viņš šajā sakarā iepazinās un iedraudzējās ar “Klio” fotodarbnīcas īpašnieku, vienu no labākajiem Rīgas fotogrāfiem Medni–Rīdzenieku, kas rūpējās par teicamas kvalitātes ilustrācijām ministrijai.

Parīze–Rīga–Belgrada–Rīga

Tādās pilsētās 20.gadu vidū un otrajā pusē vajadzēja strādāt jaunajam latviešu diplomātam. Tā kā diplomātijas pamatskola bija visnotaļ sekmīgi izieta, ārlietu ministrs Ludvigs Sēja 1924.gada 29.jūlijā izdeva pavēli pārcelt A.Stegmani, kam nebija pat vēl pilni 22 gadi, darbā par atašeju Latvijas sūtniecībā Parīzē. Tur viņš ieradās jau 4.augustā, lai, kā saka, turpinātu mācīties Eiropā (LVVA, min.lieta., 2.–2.l.).

Sūtniecības diplomātiskais personāls nebija liels — sūtnis, sūtniecības padomnieks un atašejs, kura uzdevumos ietilpa galvenokārt konsulāro funkciju pildīšana, t.,i., Latvijas pilsoņu pasu pagarināšana, iebraukšanas un tranzītvīzu izsniegšana un Francijas iestāžu izdoto dokumentu legalizēšana. A.Stegmanim bez tam bija jāsaņem un jānosūta Ārlietu ministrijai Rīgā sūtniecības diplomātiskais pasts.

Kā liecina arhīva dokumenti, Latvijas sūtnim Parīzē Dr.Miķelim Valteram, kuram gan bija lieli nopelni neatkarīgās valsts nodibināšanā, ikdienas praktiskajā darbā netrūka ambīciju, un viņš neprata rast kopēju valodu ar saviem padotajiem. To izjuta arī A.Stegmanis, kas jau pēc pusgada lūdza Z.Meierovicam atļauju atgriezties darbā Rīgā.

Atvēle tika saņemta, un kopš 1925.gada 1.marta dienests turpinājās jau minētajā ministrijas preses nodaļā. A.Bīlmaņa komandējumu un atvaļinājumu laikā A.Stegmanim nereti vajadzēja viņu aizvietot, kā arī pildīt citus svarīgus uzdevumus. Tā, piemēram, 1925.un 1927.gada vasarā viņš veica Latvijas konsula (attiecīgi ģenerālkonsula) pienākumus Prāgā. Lai gan A.Stegmanis Čehijas galvaspilsētā uzturējās pavisam neilgu laiku, viņš uzskatīja par vajadzīgu uzrakstīt recenziju par tur izdoto Čehoslovākijas prezidenta Tomāša Masarika atmiņu krājumu “Pasaules revolūcija”, kuru laikraksts “Līdums” ar lepnu piezīmi “No mūsu līdzstrādnieka Prāgā” publicēja 1925.gada 26.augusta numurā. Šī pati avīze 1927.gada 19.marta laidienā ievietoja A.Stegmaņa rakstu par Latvijas Valsts prezidentu — “Jānis Čakste kā Latvijas neatkarības izcīnītājs”, kurā stāstīts par viņa ārpolitisko darbību no 1916. līdz 1919.gadam un kurš tika iespiests nākamajā dienā pēc valsts galvas bērēm.

Ar ārlietu ministra Fēliksa Cielēna 1927.gada 11.oktobra pavēli A.Stegmani pārcēla pirmā sekretāra amatā uz Balkānu valstīm ar sēdekli Belgradā turienes Latvijas goda konsulātu darbības pārraudzīšanai un vadīšanai. Pildot šo uzdevumu, viņš apmeklēja Budapeštu, Atēnas un Salonikus, kā arī pats nostrādāja vairākus mēnešus Latvijas goda konsulātā Vīnē (LVVA, min.lieta, 3.–3., 5.–5.l.).

Iepazinies ar stāvokli šajā reģionā, A.Stegmanis publicēja avīzes “Pēdējā Brīdī” 1927.gada 21.oktobra numurā rakstu ar paskaļu nosaukumu “Politika ar bumbām un revolveri (Stāvoklis Balkānos)”. Viņš atzīmēja, ka Balkānu valstīm Eiropā nav laba reputācija. Ar to vārdu saistās domas par politiskiem apvērsumiem, slepkavībām, spridzināšanām utt. Nevarētu teikt, ka sliktā slava būtu pilnīgi nepamatota. Taču, viņaprāt, vainīgas ir lielvalstis, kuru devīze ir “Skaldi un valdi”, t.i., sēt ienaidu mazo tautu un valstu starpā. Šādu politiku piekopa ne tikai Turcija, bet arī Austroungārija, Itālija un pat slāvus aizsargājošā Krievija.

Ar fašistu nākšanu pie varas, turpināja A.Stegmanis, Itālija atkal cenšas nostiprināt savu paputējušo iespaidu Vidusjūras reģionā. Albānijas dēļ izveidojies konflikts ar Dienvidslāviju, jo Itālija 1926.gadā noslēdza Tirānas līgumu, kas faktiski pārvērta albāņu zemi par itāļu protektorātu. Šo līgumu nekad nav atzinusi Dienvidslāvija, tāpēc attiecības starp Belgradu un Tirānu nav draudzīgas.

Otrais karstais punkts, konstatēja raksta autors, ir Maķedonijas jautājums. Parīzes miera konference sadalīja šo zemi. Serbi gāja vēl tālāk, noliedzot atsevišķas maķedoniešu tautas pastāvēšanu un nosaucot viņu zemi par Dienvidserbiju. Maķedonieši pretendē uz plašu autonomiju. Viņi dzīvo arī Bulgārijā un Grieķijā. Albānijas un Maķedonijas jautājums ir daļa no sarežģītā Balkānu jautājuma, pie kura Eiropai gribot negribot vēl būs bieži jāatgriežas (domājot par mūsdienām, var sacīt: pravietiski vārdi — R.T.).

Pamatojoties uz ārlietu ministra Antona Baloža 1929. gada 15. marta pavēli, A.Stegmanim atkal vajadzēja doties mājup, lai turpinātu darbu Ārlietu ministrijā — Baltijas valstu nodaļas pirmā sekretāra postenī (LVVA, min. lieta, 5–5.l.). Pats nozīmīgākais pienākums šajā ampluā bija pārstāvēt savu resoru Latvijas—Lietuvas un Latvijas—Igaunijas robežu galīgai izkārtošanai veltītajās apspriedēs.

Trīsarpus gadi Varšavā

1930. gada rudenī jaunieceltais Latvijas sūtnis Polijā Oļģerts Grosvalds piedāvāja A.Stegmanim pārstāvniecības pirmā sekretāra amatu, resp., viņa tuvākā palīga vietu. Ar Ministru prezidenta un ārlietu ministra Hugo Celmiņa 1930. gada 26. septembra pavēli šis piedāvājums tika akceptēts, un 25. oktobrī diplomāts izbrauca uz Varšavu (LVVA, min. lieta. 6.—6.l.). Šis, kā arī turpmākie A.Stegmaņa darbības posmi ir visplašāk apgaismoti viņa “Atmiņās” (“Atbalss”, 1981, 4.—5.nr.; 1982, 6.nr.), kuras arī šī raksta autors visplašāk izmantojis.

A.Stegmanis stāsta, ka, pateicoties O.Grosvaldam un viņa sievai — francūzietei —, viņš ar savu dzīvesbiedri izgāja “īstu diplomātiskās etiķetes skolu”. Viņš ātri apguva poļu valodu, un viens no A.Stegmaņa pienākumiem bija informēt sūtni par poļu preses saturu, ciktāl tas atspoguļoja notikumus pašā Polijā vai skāra attiecības ar Latviju.

Strādājot Varšavā, A.Stegmanis sastādīja pārskatus par Latvijas un Polijas tirdzniecību, kuri liecināja, ka Latvijas eksports uz Poliju nepārsniedza 10—15% no importa. Pēc ilgām un grūtām sarunām tika gan panākti ievedmuitas nolaidumi Latvijas ķilavām, taču šī samērā lētā prece un dažas Latvijā ražotās krāsas veidoja vai visu eksportu uz turieni. Turpretim Latvija no Polijas ieveda daudz akmeņogļu — lielu daļu no gada patēriņa. A.Stegmanis savos pārskatos atkārtoti pievērsa kompetento iestāžu uzmanību šādai disproporcijai preču apmaiņā, bet Rīga uz to nereaģēja.

O.Grosvalda atvaļinājuma laikā 1932. gada rudenī A.Stegmanim vajadzēja aizstāvēt Latvijas intereses nopietnā politiskā konfliktā ar Poliju, kura laikā poļi atļāvās ne tikai nekorektus izteicienus pret savu kaimiņu, bet pat aizrunājās līdz teritoriālām prasībām, kūdot savas tautības iedzīvotājus Latgalē ignorēt Latvijas valsti un latviešu valodu. Viļņā pie Latvijas konsulāta notika plaša demonstrācija, kuras dalībnieki skandināja latviešiem naidīgus lozungus un pat izsita nama logus. A.Stegmanis saņēma rīkojumu izteikt mutisku protestu Polijas ārlietu ministram un paziņot, ka, šādai akcijai atkārtojoties, Latvija būs spiesta konsulātu slēgt. Notikumiem Viļņā sekoja studentu gājiens pie Latvijas vēstniecības Varšavā, agresīvi saucot “Sitiet latviešus!”. Pāris simt cilvēku lielais demonstrantu pūlis gan necentās izlauzties cauri policistu ķēdei un pēc 10—15 minūtēm izklīda. A.Stegmanim atkal vajadzēja doties uz Polijas Ārlietu ministriju.

Strādājot poļu galvaspilsētā, A.Stegmanim bija jāpārstāv sava valsts divos nozīmīgos starptautiskos forumos — 1933. gada maijā viņš vadīja Latvijas delegāciju gaiskuģniecības konferencē Varšavā, bet nākamajā mēnesī piedalījās agrārvalstu konferencē Bukarestē. Šādās starptautiskās sanāksmēs iegūtā pieredze nāca par labu katram diplomātam. Arīdzan A.Stegmanim, kuru ārlietu ministrs Voldemārs Salnais 1934. gada 19. februārī iecēla par Ārlietu ministrijas Rietumu nodaļas vadītāju, skaitot no 16. marta (LVVA, min. lieta, 7.—7.l.).

No Rīgas uz Berlīni

Par šo darbības posmu dzimtenē A.Stegmanis nebija augstās domās. Viņa atcerēs lasāms: “Pēc Varšavas, kur es dažubrīd biju spēlējis diezgan aktīvu lomu, nodaļas vadītāja darbs man šķita samērā vienmuļīgs, jo tas bija tīri tehniskas dabas un īstenībā sastāvēja no priekšniecības rezolūcijās izteikto norādījumu pildīšanas. Vairs nenotika arī agrāk praktizētās ministrijas padomes sēdes, kurās esot izdarīta starptautiskā stāvokļa analīze no dažādiem viedokļiem. Piedalījos vienīgi 1935. gada vasarā ministru prezidenta un ārlietu ministra Ulmaņa sasauktajā sūtņu konferencē, no kuras kā spilgtāko diskusijas momentu atceros vairāku dalībnieku strīdu par to, vai par Latvijas “ienaidnieku Nr.1” būtu uzskatāma Vācija vai Padomju Savienība. Viss pārējais bija pelēks ikdienas rutīnas darbs. Biju tādēļ patīkami pārsteigts par Muntera (viņš tai laikā jau pildīja ministrijas ģenerālsekretāra pienākumus) priekšlikumu ar 1936. gada 1. janvāri ieņemt sūtniecības padomnieka posteni Berlīnē. Sūtnis Edgars Krieviņš nesen bija pārcelts uz Tallinu, un viņa vietā Vācijā mūs pārstāvēja viens no pēc 15. maija apvērsuma formāli gan likvidētās Zemnieku savienības dižgariem, vairākkārtējais agrākais ministru prezidents Hugo Celmiņš. Klīda baumas, ka starp viņu un Ulmani esot radušās kādas nesaskaņas, ka Celmiņa iecelšana par sūtni Berlīnē patiesībā neesot nekas cits kā godpilna trimda. Munters motivēja manu nozīmēšanu ar sūtņa pieredzes trūkumu diplomātijas laukā un viņa pavājām vācu valodas zināšanām, piezīmēdams, ka Vācijas politikai pašreizējā momentā mums esot sevišķi uzmanīgi jāseko. Šaubos gan, vai Celmiņam pārmestie “defekti” bija pietiekošs pamats tai demonstratīvajai atturībai, ko Munters kā ģenerālsekretārs un vēlāk jau kā ārlietu ministrs, ierodoties Berlīnē, arvien izrādīja mūsu valsts oficiālajam pārstāvim. Varēja just, ka Celmiņš Rīgā tiešām nebija labi ieredzēts. Šādos apstākļos man personīgajās attiecībās nācās ievērot sevišķu uzmanību un taktu, jo lielo vīru strīdi un domstarpības mani toreiz maz interesēja un es vēlējos tikai pēc iespējas labāk pildīt man doto uzdevumu — vērīgi sekot fašistiskās Vācijas politikai. Izmantojot diplomātisko pastu, es rakstīju (paralēli sūtņa ziņojumiem) privātas vēstules Munteram. Notikumi lielajā politikā sekoja cits citam. Vācija, pārkāpdama Versaļas miera līgumu, okupēja demilitarizēto Reinas zonu, izstājās no Tautu Savienības, aktīvi atbalstīja Spānijas reakcijas dumpi, izveidoja agresīvo Vācijas – Itālijas – Japānas trīsstūri, pilnīgi atklāti bruņojās un beidzot 1938. gada martā pievienoja sev Austriju. Visi šie notikumi, protams, atbalsojās pasaules presē, un manis sniegtā informācija interesēja Munteru.”

A.Stegmanis atzīmēja: “No tīri formālās puses Latvijas vēstniecība baudīja visas protokolā paredzētās tiesības: sūtnis vai es kā viņa vietnieks piedalījāmies diplomātiskajām pārstāvniecībām paredzētajos sarīkojumos, piemēram, partijas kongresos, valdības sarīkotajās pieņemšanās utt. Man reiz sūtņa atpūtas laikā pat nācās kopā ar pārējo misiju šefiem nodot “fīreram” mūsu Jaungada apsveikumus.

Tai pašā laikā mūsu lauksaimniecības atašejam Bricim un man satiksmē ar atsevišķiem ārlietu resora un citu resoru dalībniekiem nācās sastapties ar visai nekorektiem izlēcieniem. Piemēram, kādā apspriedē, kad valdības uzdevumā pacēla jautājumu par iespējamību Vācijas pretebreju likumus nepiemērot šīs tautības Latvijas pilsoņiem, saņēmu no Ārlietu ministrijas pārstāvja noraidošu atbildi tik nekorektā tonī, ka biju spiests par to sūdzēties protokolu nodaļas vadītājam, pēc tam vainīgais telefoniski atvainojās. Neko citu kā necieņas izrādīšanu pret Latvijas ārlietu ministru nevarēju saskatīt arī sekojošā gadījumā. Munters bija izteicis vēlēšanos, caurbraucot Berlīnei, tikties ar savu vācu kolēģi Ribentropu. Uz attiecīgo sūtniecības pieprasījumu saņēmām atbildi, ka minētajā dienā visi atbildīgie ārlietu resora darbinieki, nerunājot nemaz par pašu Ribentropu, ļoti aizņemti, un Munteru pieņēma tikai Baltijas valstu nodaļas vadītājs, kas pēc ieņemamā stāvokļa bija mans parastais sarunu partneris.”

A.Stegmanis atcerējās, ka, viņam strādājot Berlīnē, Baltijas valstu jautājums “atklāti pacelts gan netika, un mūsu sarunās ar vāciešiem tie nemitējās apgalvot, ka Hitlera grāmatā “Mein Kampf” izteiktās pretenzijas esot tīri teorētiskas dabas. Tai pašā laikā visos austrumu jautājumiem veltītajos žurnālos un grāmatās (un tādu iznāca ne mazums) izpaudās neslēpta agresīva tendence un bija runa par vācu tautas vēsturiskajām “tiesībām” uz Baltijas zemi. Ar vienu no lielākajiem Berlīnes grāmatu veikaliem mēs bijām noslēguši sava veida abonementu uz šādiem izdevumiem, un es tos, tāpat kā naidīga satura avīžu izgriezumus, regulāri nosūtīju uz Rīgu, kur tie visai noderēja Munteram sarunās ar Vācijas sūtni, kad tas sāka žēloties par latviešu preses nedraudzīgo toni. Arī man bija izdevīgi izlietot tamlīdzīgus materiālus savos apmeklējumos “Auswärtiges Amt” (Ārlietu ministrija — R.T.) preses nodaļā.

Neapšaubāmi, darbs nacistiskās Vācijas galvaspilsētā bija viens no smagākajiem pārbaudījumiem A.Stegmaņa diplomāta karjerā. Viņš izturēja to godprātīgi, un tālab nav jābrīnās, ka Ministru kabinets 1938. gada 1. martā nolēma iecelt A.Stegmani par Ārlietu ministrijas Politiski ekonomiskā departamenta direktoru (tā paša gada 15. novembrī šo struktūrvienību, kas bija pati svarīgākā šajā resorā, pārdēvēja par Politisko departamentu) (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570. fonds, 14.apr., 1437/I lieta, 8.–8.lapa). Jāprecizē, ka A.Stegmanis nebija Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs, kā raksta prof. E.Andersons (“Latvijas vēsture 1920–1940. Ārpolitika. II. — Stokholma, 1984. — 36., 260.lpp.), viņš tikai dažreiz aizvietoja ģenerālsekretāru.

Pēdējie gadi suverēnās Latvijas diplomātijā

Tāpat kā Latvijai un tās ārpolitiskajam dienestam kopumā, arī A.Stegmanim tie bija visgrūtākie. Uz spēles tika likts neatkarīgas valsts liktenis, kas diemžēl tai nebija labvēlīgs.

A.Stegmanis par darbu pirmsokupācijas mēnešos Valdemāra ielas staltajā namā, kur toreiz atradās Ārlietu ministrija, bet pašlaik mīt Rīgas dome, rakstīja: “Departamenta direktors tiešām skanēja lepni, un jaunais postenis arī bija saistīts ar tik patīkamiem pienākumiem kā ārlietu ministra pavadīšanu viņa oficiālajos braucienos uz Somiju un Zviedriju (1938. gada aprīlī un maijā — R.T.), piedalīšanos kā Latvijas delegātam Tautu Savienības pilnsapulcē (1938. gada septembrī — R.T.), ierašanos uz ārvalstu pārstāvniecību rīkotām brokastīm un dinejām u.tml. Tomēr arī tad pēc būtības, tāpat kā vienu pakāpi augstāk stāvošais ģenerālsekretārs, bijām tikai Muntera rīkojumu izpildītāji. Neatceros, ka kādreiz ministrs svarīgos ārpolitikas jautājumos būtu apspriedies ar savu tuvāko vietnieku ģenerālsekretāru Tepferu (vēlāko sūtni Somijā) vai mani. Šāda vienpersonīga lietu vešanas kārtība mani gan drusku pārsteidza, bet, uzskatīdams Munteru par visai apdāvinātu un veiklu cilvēku un zinādams viņa tuvās attiecības ar prezidentu, biju pārliecināts, ka Latvijas ārpolitika atrodas drošās rokās un virzās pa pareizo ceļu. Tikai pamazām sāku šaubīties, vai kritiskajā laikā, kad pie starptautiskā apvāršņa savilkās arvien draudošāki mākoņi un drošība Austrumeiropā bija apdraudēta, Munters patiešām ir vispiemērotākā persona ārlietu resora vadīšanai. Nojautu, ka šis cilvēks, neskatoties uz viņa ārēji drošo uzstāšanos, īstenībā bija savā ziņā traģiska figūra, kas, atskaitot laikam vienīgi Ulmani, ne latviešu tautā, ne arī ārpus mūsu robežām nebaudīja mīlestību un pat uzticību.”

Tālāk sekoja stāstījums par Latvijas pēdējā ārlietu ministra karjeras sākumu:

“Ar Munteru iepazinos 1920. gadā, būdams sekretāra palīgs Ārlietu ministrijas preses nodaļā, kur viņš kādu dienu ieradās, tērpts karavīra frencī bez zīmotnēm. Runāja, ka šis jaunais cilvēks (viņš bija tikai dažus gadus vecāks par mani) esot kādas jauktas Rīgas vācu–igauņu ģimenes atvase. Preses nodaļas vadītājs Bīlmanis viņu pieņēma par igauņu preses referentu. Jaunais kolēģis runāja latviski diezgan tekoši, ar nelielu vācu akcentu, bet viņa tulkojumus no igauņu valodas man gan ilgāku laiku nācās labot, jo tie atgādināja ar svešvalodas vārdnīcas palīdzību sastādītus skolnieka tekstus. Jāsaka, ka Munters latviešu valodu, arī rakstiski, apguva tomēr samērā ātri, bez tam runāja labi angliski un prata arī drusku franciski. Viņš atsāka un pabeidza studijas Latvijas Universitātes ķīmijas fakultātē un vispār izrādījās par spējīgu un centīgu darbinieku. (..)

Kad es 1925. gadā atgriezos no Parīzes, Munters bija jau pilntiesīgs sekretārs pie Bīlmaņa, bet drīz kļuva par Baltijas valsts nodaļas vadītāju, tajā pašā laikā strādādams kā sekretārs Ulmaņa vadītajā saimniecisko līgumu komisijā. Novērtējis sava sekretāra spējas, Ulmanis Munteru atbalstīja arī turpmāk un veicināja viņa ātro un spīdošo karjeru. Ja Munters savās 1963. gadā publicētajās “Pārdomās” apgalvo, ka Ulmanis viņam uzticējās, tad tas, bez šaubām, taisnība, bet manī pamazām nostiprinājās pārliecība, ka ārlietu ministra ietekme uz prezidentu ne arvien bija vērtējama pozitīvi.”

Turpmāk — vēl