Ar ticību Latvijas nākotnei, ar mīlestību pret savu tautu, valsti

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga — intervijā Latvijas televīzijā vakar, 4.maijā

— Esiet sveicināti 2000. gada 4. maijā, dienā, kad atzīmējam mūsu atjaunotās valsts neatkarības desmit gadus! Šovakar 4. studijā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Desmit gadi. Daži saka — daudz, daži — maz. Kā mēs varētu izvērtēt šo laiku?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir pats pirmais solis mūsu jaunās valsts veidošanā. Šķiet, ka desmit gadi bijuši gari, bet, no vēstures perspektīvas raugoties, tas tik tāds tikšķiens vien ir, ļoti īss posms. Un, izvērtējot šo laiku, ir ļoti svarīgi atcerēties, kas toreiz bija jādara un kas tagad ir paveikts. Toreiz tika sarautas važas, nebrīves važas. Mēs atguvām kaut ko ārkārtīgi svarīgu, ārkārtīgi vērtīgu, ko pusgadsimtu bijām pazaudējuši. Tajā brīdī visiem, protams, bija liela sajūsma, milzīga vienotības sajūta, un savā ziņā ļaudis it kā lidinājās gaisā aiz šī milzīgā pacilājuma. Bet tagad, kad šīs važas ir sarautas un brīvība atgūta, jāķeras pie darba. Šobrīd, man šķiet, izaicinājums ir tāds — darīt visu, kas darāms, bet tomēr paturēt prātā gan to pacilātību, gan to sajūsmu, kas toreiz valdīja.

— Kurā brīdī jūs noticējāt Latvijas neatkarībai? Daži politiķi saka, ka teorētiski viņi šo domu ir pieļāvuši, kad Gorbačovs ar Reiganu tikās Reikjavīkā. Jūs atradāties, kā mēs teicām, aiz dzelzs priekškara. Trimdas latvieši bija daudz labāk informēti un daudz labāk zināja. Kādas noskaņas valdīja tur, kur jūs bijāt toreiz?

V.Vīķe–Freiberga: — Mēs ļoti sekojām visam, kas notika. Man bija izdevība jau pirms 4. maija, vēl aprīlī, tikties ar Tautas frontes delegāciju un pārstāvjiem, kas bija aizbraukuši uz galveno forumu. Tā ka man kontakti bija cieši un informācija, cik nu tā bija pieejama, bija tīri laba. Bet nevarēja jau prognozēt to, kā reaģēs Padomju savienība. To jau mēs redzējām arī puča dienās, ka pretestība šai kustībai bija ļoti stipra, un, atklāti sakot, bailes bija ļoti lielas, ka tie vēstures grieži varēja pagriezties arī citādi.

— Sakiet, kā jūs vērtējat mūs citu Austrumeiropas valstu sakarā, kā mēs attīstāmies? Pēc kara Rietumeiropas valstīm bija vienots plāns. Šajā situācijā katra valsts cīnās, kā nu kura prot. Kā izskatās Latvija uz citu valstu fona?

V.Vīķe–Freiberga: — Man šķiet, ka mēs izskatāmies gluži labi. Mums nevajag būt pārāk kritiskiem pašiem pret sevi šajā ziņā. Svarīgi ir izvērtēt pavisam objektīvi to, kur esam daudz sasnieguši, priecāties par savām stiprajām pusēm un sasniegumiem, protams, paturot acis vaļā, jo ir arī tādas jomas, kur mēs vēl neesam tik spīdoši, tādas jomas, kur mums vēl ļoti daudz jāpiestrādā. Ja tā pavisam objektīvi un ar vēsu prātu salīdzinām sevi ar citiem, tad citur daudzās lietās iet sliktāk un arī otrādi. Viens no mūsu vājajiem punktiem ir mūsu caurmēra iedzīvotāju ienākumi. Tur nu mēs necik spīdoši nefigurējam. Te mums būs ļoti smagi un intensīvi jāpiestrādā pie savu prioritāšu pārkārtošanas, lai varētu izstrādāt, un pie tam visai īsā laikā un pavisam nopietni, mūsu rūpniecības un ražošanas politiku, nopietni pārvērtēt arī mūsu lauksaimniecības politiku, sevišķi attiecībā uz Eiropas Savienību. Dažāda mēroga tautsaimniecības jautājumus. Kā labāk piesaistīt investorus, kā mazāk viņus atbaidīt. Es teiktu, ka tur mūsu vājums ir vislielākais — tieši nodarbinātībā un caurmēra ienākumos. Pārsteidzošā kārtā ļoti daudzos citos veidos, kaut vai makroekonomiskajos indikatoros, mēs izskatāmies ļoti labi. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka visumā mēs esam uz pareizā ceļa, progresējam. Tagad mums atliek iet to ceļu līdz galam.

— Vai jūs ticat, ka šajā gadsimtā vēl pastāvēs Latvija un latvieši, apzinoties mūsu ģeopolitisko un, galvenais, mūsu demogrāfisko situāciju?

V.Vīķe–Freiberga: — Man liekas, ka pastāvēs. Vienmēr jau tomēr pastāv drauds, ka tā varētu nebūt. Mūsu dzimstība nav apmierinoša. Tā ir bēdīga. Kas to iespaido? Tur ir vairāki faktori. Tas pats ekonomiskais caurmēra iedzīvotāju dzīves līmenis. Arī ļaužu neticība nākotnei. Tajā ziņā tā nav laba zīme, ka jauni cilvēki neuzticas nākotnei, nedibina ģimenes vai vilcinās ar tās nodibināšanu, ir tikai viens bērns vai vispār atsakās no bērniem. Tādās vidēs, kur valda optimisms, parasti ir ģimeņu uzplaukums, ir ģimeņu pieaugums. Tas ir atkal viens no mūsu vājajiem punktiem. Būtu labi, ja valsts varētu nopietni piedomāt pie valsts politikas un tādiem pasākumiem, kas varētu vairāk radīt tautā uzticību nākotnei, lai tā justos droši, dibinātu ģimenes un nebaidītos par savu bērnu nākotni, iespējām viņus izglītot.

— Mēs esam ceļā uz Eiropas Savienību, lai gan oficiāli vēl tur neesam. Kādu jūs redzat Latvijas suverenitāti, jo ne velti saka, ka zināma daļa valsts suverenitātes tomēr tiek ziedota uz kopējā valstu sadarbības fona.

V.Vīķe–Freiberga: — Tā nav tik daudz suverenitāte, kā varbūt, varētu teikt, sabiedrības un kolektīvās atbildības citāda pārbīde. Tas nozīmē, ka zināmus svarīgus jautājumus, kaut vai tās pašas cilvēktiesības, tādus fundamentālus jautājumus, neatstāj katrai valstij risināt radikāli atšķirīgi. Tautu savienībā ir nepieciešams viedokļus saskaņot. Mums kā jaunpienācējiem grupā, kas jau iepriekš savus standartus ir izveidojusi, tie ir jāpieņem. Bet, lūk, tie viņu standarti visumā ir humāni, vispārcilvēciskiem principiem atbilstoši. Es nedomāju, ka mēs esam apdraudēti pazaudēt kaut ko, kas mums būtu fundamentāli svarīgs un vērtīgs. Taisni otrādi, es domāju, ka iestāšanās Eiropas Savienībā ar to, ka tā nodrošinās mūsu saimniecisko labklājību, palīdzēs mums drošāk un labāk izkopt savu kultūru, piestrādāt pie savas valodas saglabāšanas un izkopšanas. Ja mēs paši to gribēsim un būsim tam gatavi, tad es tur saredzu pat labāku izdevību mūsu nacionālās kultūras savdabības saglabāšanai nekā tad, ja mēs paliktu marginalizēti kaut kur Eiropas nostūrī, vieni paši un izolēti.

— Latvijas tēlu pasaulē allaž min kā atslēgas vārdu visdažādākajās situācijās. Jūs esat daudz bijusi dažādās vizītēs pasaulē. Kā jums šķiet, kā mums pietrūkst, lai mēs šo tēlu spodrinātu?

V.Vīķe–Freiberga: — Redziet, to tēlu nevar spodrināt tāpat, kā jūs spodrināt savas kurpes. Tas nav gluži tāds pats process. Tēls sastāv no diviem elementiem — no objektīvā, kas Latvija ir, un to var izmērīt pēc dažādiem objektīviem rādītājiem — makroekonomiskajiem, ka mums ir tirgus ekonomika, to visu var izmērīt. Bet, kā citi mūs uztver un kādas domas viņiem nāk prātā, kad dzird vārdu "Latvija", — tas ir subjektīvais elements. Diemžēl ļoti viegli ir kādas tautas tēlu nomelnot, saistot ar Latvijas vārdu kaut ko nepatīkamu. Bet jāsaka — mēs varam to arī spodrināt, ienesot starptautiskajā apritē kaut ko pozitīvu, ar ko Latvija saistās. Koris, kas iegūst zelta medaļu, sportisti, kas gūst uzvaras vienalga kādā kontekstā, — katrs šāds elements ir spodrināšanas žests, kas palīdz mūsu tēlu uzlabot.

— Kādu jūs gribētu redzēt jauno Latviju, gadsimta Latviju? Varbūt jums ir kāds piemērs vai modelis, kam mūsu valsts varētu līdzināties?

V.Vīķe–Freiberga: — Es galīgi neatzīstu šo sekošanu modelim. Ir jāiedvesmojas no dažādiem labiem paraugiem, jācenšas izanalizēt principus, kāpēc kaut kas ir labs vai slikts. Bet vienmēr jau pašam ir jāveido savs tēls, izaugot no tiem dotumiem, kas mums ir, nevis mērkaķojoties kādam pakaļ. Es domāju, ar mūsu tēlu ir tā: ir vairāki soļi, kuriem mums jāiet cauri. Līdz šim mums ir bijusi tendence runāt par sevi negatīvos veidos vai tādos, kas saistīti ar pagātni, ka mēs esam izbijusī Padomju savienības sastāvdaļa. Tas ir negatīvs veids, kā runāt. Mums vajadzētu nonākt tik tālu, ka mēs teiktu: Latvija — viena no Eiropas zemēm. Normāla zeme bez nekādām problēmām. Ja par mums runātu kā par tautu, kurai ir problēmas ar savām minoritātēm, par daudz liela krievvalodīgo sastāvdaļa utt., tas viss ir veids, kā negatīvi raudzīties uz valsti. Mums būtu no tā jātiek vaļā, no visām šīm astēm, kas mums velkas pakaļ, lai mūsu uztvere būtu normāla. Latvija — normāla zeme normālā tautu savienībā. Bet es to uztveru tikai kā pirmo soli. Es vēlētos redzēt situāciju, ka ļaudis varētu teikt: Latvija, tā ir viena sevišķa zeme, tā ir skaista zeme, tur ir gudri un atjautīgi cilvēki. Un zināt, viņi ir savu valsti tā uzcēluši un izveidojuši, ka tas ir kaut kas apbrīnojams. Tiešām var iet mācīties, skatīties un priecāties. Un kāpēc ne? Es domāju, ka vajadzētu tēmēt pēc iespējas augstāk. Es vēlētos, lai mēs visu to tā darītu.

— Tomēr diemžēl sabiedrībā ir vērojams zināms sarūgtinājums par augošo plaisu starp bagātajiem un nabagajiem, ir šādas tādas vilšanās, un valsts ieguvumi katra individuālajai dzīvei šķietami, liekas, aiziet garām. Mūsu dzīves standarts tomēr nav tāds, kādu mēs to gribētu. Kā jums liekas, pēc cik ilga laika mēs varētu pakāpties soli augstāk, lai mēs visi līdzvērtīgi varētu stāvēt blakus?

V.Vīķe–Freiberga: — Te man būtu jāatgādina — tieši tajā brīdī, kad mēs atguvām neatkarību, ļaudīm bija tāda sajūta, ka ar vienu spalvas vilcienu mēs atgūsim visu, kas citur pasaulē noticis, un ka varēsim ar vienu spalvas vilcienu kļūt tikpat turīgi, un valdīs tāda pati labklājība, kas citām zemēm bija jāiegūst ar sviedriem vaigā daudzu gadu garumā. Pasaulē tā tas nenotiek. Tā labklājība, ko šodien redzam Rietumu zemēs, ne jau vienā dienā tā radusies. Es pati redzēju, kāda Eiropa izskatījās tūlīt pēc kara, tad nāca Māršala plāns un ļoti ilga un grūta attīstība. Ja salīdzinām ar to attīstību, kurai izgājusi cauri Rietumeiropa pēc kara, tad jāsaka, ka savos desmit gados, kopš atjaunota neatkarīgā Latvija, mēs esam progresējuši gluži labi. Jāatceras, ka ne jau visi Rietumos dzīvo tā, kā mēs to redzam "Dalasā" vai kādās citās ziepju operās. Ir objektīvi jāizvērtē, ka ļoti daudzi ļaudis Latvijā, salīdzinot ar citiem, nemaz nedzīvo tik slikti. Es domāju, tas, kas ļaudis satrauc, ir tieši divi ekstrēmi — tie, kas ir kļuvuši pārsteidzoši bagāti nenormāli īsā laikā, un tie, kas ir kļuvuši ļoti nabadzīgi, bieži ne savas vainas dēļ, bet tamdēļ, ka pazaudējuši savus iekrājumus, ko viņi iekrājuši visā mūžā, ka viņi pazaudējuši savas pensijas. Varētu cerēt, ka tuvāko gadu laikā notiks izlīdzināšanās. Ir jāatceras, ka mēs nevaram palikt pie sociālistisko laiku skaudības par katru, kas ir palicis bagāts. Rietumu pasaulē visi to pieņem kā pilnīgi normālu lietu. Ja cilvēks ir godīgi strādājis, ja viņš ir kaut ko izgudrojis, kaut ko saražojis, ja viņam kaut kur ir veicies, tas ir normāli, ja viņš kļūst bagāts. Tas nenozīmē, ka viņš ir blēdis un zaglis. Ja viņš ir blēdis un zaglis, tad vajadzētu būt konsekvencēm un mehānismiem, kā viņu saukt pie atbildības. Otra puse ir tāda, ka ļaudis paši ir atbildīgi par savu labklājību. Kāda firma centās aizbraukt uz kādu reģionu, kur ir liels bezdarbs, un uzsākt tur mazu ražotni, un konstatēja, ka nevar dabūt darbiniekus, kas pie viņiem strādā. Viņiem vajadzēja 35 darbiniekus. Tāpēc, ka divas dienas viņi pastrādā, trešajā piedzeras un pazūd uz četrām dienām. Tur ir vainīgi paši iedzīvotāji, ne tikai tas, ka mums ir mainījusies sistēma.

— Mēs runājam, ka Latvijā ir sajauktas prioritātes, mēs novērtējam materiālās, bet nenovērtējam intelektuālās. Spilgts piemērs tam ir situācija ar mūsu zinātni. Salīdzinājumā ar Igauniju zinātnieku skaits ir samazinājies piecas reizes. Laukos ir pāri par miljonu hektāru neapstrādātas zemes. Lauksaimnieki maija beigās ir nolēmuši diezgan skaļi mītiņot. 1999. gada valdības deklarācijā rūpniecība nebija pat minēta. Kā mums sabalansēt prioritātes?

V.Vīķe–Freiberga: — Jūs zināt, ka Saeimā pārstāvētās politiskās partijas pirms vēlēšanām savās deklarācijās bija uzsvērušas, cik ļoti svarīga prioritāte tām ir izglītība. Nāca brīdis, kad bija jāsadala budžets, un izglītība kļuva par otršķirīgu prioritāti. Ražošana, rūpnieciskā politika ir fundamentāli svarīga Latvijai, bet iztrūka iepriekšējās valdības deklarācijā un tās rīcības plānos. Ir trūkumi sistemātiskas ražošanas plānošanā, un, es domāju, ka tie būtu jāaizpilda. Atcerēsimies arī tādas lietas, ka salīdzinājumā ar Igauniju Latvijā bija daudz vairāk pētniecības institūtu un savā ziņā nenormāls skaits zinātnieku, kas darbojās Padomju savienības militāri industriālā kompleksa labā. Kad šī impērija sabruka, tad, protams, tik daudz zinātnieku Latvijā nebija vajadzīgs. Šis sarukums pats par sevi ir normāls, zinātnieku skaits mums bija uzpūsts, savā ziņā nedabīgi liels. Svarīgi ir tagad salīdzināt, cik liels procents no valsts nacionālā kopprodukta tiek ieguldīts izglītībā un zinātnē, salīdzinot ar kaimiņzemēm. Mēs neesam ar to spīdošā pozīcijā. Tas ir tuvredzīgi, tas nav gudri darīts, jo mums ir ļoti svarīgi ieguldīt izglītībā, it sevišķi visā, kas saistās ar informācijas tehnoloģijām. Mēs ceram izturēt konkurenci nākotnes Eiropā un konkurēt ar to, kas ir mums vislabākais — mūsu cilvēciskie resursi. Bet tiem ir jābūt izglītotiem un zinošiem.

— Šā brīža aktualitāte, protams, ir valdības veidošana. Savulaik kāds no pasaules gudrajiem ir teicis, ka tauta no pārāk lielas līdzdalības demokrātijā ātri nogurst un tai sāk apnikt parlamentārisms, un tā uztic varu veikliem demagogiem, un tie, lūk, ir šie profesionālie politiķi, kas muļķo tautu. Tad nāk oligarhija, kad pie varas ir visbagātākie. Latvijā šobrīd notiek valdības veidošanās process. Ja tas būs veiksmīgs, tad varbūt jau rīt mēs kaut ko jaunu uzzināsim. Kā jums tas izskatās un ko jūs gribētu vēlēt politiķiem un mums visiem kopā?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, nu veidošanās rit pilnā sparā, un man šovakar šajā sakarā vēl būs konsultācijas. Es katrā ziņā gribētu vēlēt, lai šis process nonāk galā. Es domāju, ka ir pagājis pietiekams laiks, kad frakcijas varēja konsultēties savā starpā, saskaņot savus viedokļus. Mēs nevaram turpināt bezgalīgu cīkstēšanos ap ministru krēsliem. Valsts sāk izskatīties smieklīgi, ja tas ieilgst pārāk ilgi. Arī tauta var sākt justies vīlusies savos priekšstāvjos. Kā nekā ir svarīgi pienākumi, visiem ministriem ir jāķeras pie darba, jo ir daudz kas darāms, ir daudzas problēmas risināmas. Mēs nevaram tik ilgi mīņāties ap šiem ministru krēsliem. Ir jāsēžas šajos krēslos un jāsāk strādāt.

— Īpaša tēma — Baltijas valstu vienotība. Es pat esmu dzirdējusi tādu terminu kā Baltijas intelektuālā antante. Jūs nupat atgriezāties no Igaunijas. Kā noritēja šī tikšanās?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ļoti sekmīgi, ļoti simpātiskā gaisotnē. Savos kontaktos ar Igaunijas mācību iestādēm, tāpat ar amatpersonām es uzsvēru to, ka mums šī kopējā kultūras un izglītības telpa nav jāizgudro no jauna, mēs jau neizgudrojam riteni. Abām mūsu zemēm jau ir ļoti sena, vairāku gadsimtu garumā, kopēja kultūras telpa. It īpaši, viesojoties Tartu universitātē, es uzsvēru, ka šī kultūras apmaiņa ir notikusi jau 200 gadu garumā. Tartu universitātē izglītojās ļoti daudzi no mūsu tautas atmodas dižākajiem gariem, izcilākajām personībām. Igauņiem savukārt ļoti nozīmīgi ļaudis viņu kultūras attīstībā gadsimta sākumā mācījās Rīgas Politehniskajā institūtā vai Mākslas akadēmijā. Šī apmaiņa ir notikusi abām valstīm ļoti labvēlīgā veidā, savus resursus saliekot kopā, lai rezultāts iznāktu labāks un pilnīgāks.

— Jums bija daudzas tikšanās ar studentiem, kuri ir allaž demokrātiski un uz nākotni vērsti. Kādi bija jautājumi, kurus jums uzdeva studenti?

V.Vīķe–Freiberga: — Īpatnējā kārtā Konkordijas universitātē, kas ir Tallinā, izrādījās, ka mācās 200 latviešu studentu, un jautājumu daļā viņi bija īpaši aktīvi. Lielākā daļa jautājumu, ko es saņēmu, bija tieši no latviešu studentu puses. Sakarā ar mūsu virzību uz Eiropu un daudz ko citu. Es ļoti priecājos par to, ka mūsu studenti iegūst labu izglītību starptautiskā iestādē, es domāju, ka viņi tur nodibinās arī draudzīgus kontaktus starp brāļu tautām, tur ir arī lietuvieši. Man viņi likās ļoti moži un ļoti aktīvi. Man par to bija liels prieks.

— Sakiet, kādā valodā jūs sarunājāties ar Igaunijas prezidentu Meri kungu? Es esmu dzirdējusi, ka gan jums, gan Meri kungam mīļākā valoda ir franču valoda.

V.Vīķe–Freiberga: — Franču valoda Meri kungam ir bērnības valoda, un viņš uzskatīja, ka pietiekami labi tajā nejūtas. Meri kungs lieliski runā angļu valodā un, apbrīnojamā veidā, bez īpaša igauņu akcenta. Viņam ir ļoti bagāta un izteiksmīga angļu valoda, un tajā mēs sarunājāmies.

— Maijā jums ir plānotas vizītes Amerikā, Kanādā un Francijā. Kāds būs šo vizīšu mērķis?

V.Vīķe–Freiberga: — Amerikā un Kanādā turpināsies intelektuālais moments — kontakti ar universitātēm, ar Hārvarda universitāti, ar dažādiem ārpolitikas institūtiem. Diezgan intensīvi noritēs kontakti ar vietējo presi, tāpat ar vietējo sabiedrību. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs ar ebreju kopienu, lai savā ziņā nomierinātu viņu prātus par to, kāda ir Latvijas attieksme pret Otrajā pasaules karā pastrādātajiem noziegumiem pret ebreju tautu. Šīs vizītes turpinās gan sabiedrisko attiecību tēmas, gan, savā ziņā, Latvijas tēla popularizēšanas aktivitātes. Francijā tā būs darba vizīte, kurā tikšos gan ar prezidentu, gan ar citām augstākajām amatpersonām. Tās akcents būs ļoti specifisks — Latvijas virzība uz Eiropas Savienību, jautājumi, kas ar to saistīti.

— 4. maijā mēs atceramies Neatkarības deklarāciju, manifestācijas, atceramies mūsu vienotību Baltijas ceļā. Daudzi šo vienotību atceras kā nostalģiju — diez vai tāda vienotība mums vēl kādreiz būs. Ko jūs varētu mums visiem novēlēt šajā desmit gadu dzimšanas dienā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es novēlētu visiem paturēt sirdī to sajūsmu un pacilātību, ko toreiz izjutām. Tie notikumi bija unikāli, vienreizēji un neatkārtojami. Es ļoti ceru, ka mums nebūs atkal jācenšas tikt vaļā no tirānijas. Labi vien ir, ka tā tas ir noticis tikai vienreiz. Es domāju, ka mēs varam paturēt to pašu pacilājumu, to pašu sajūsmu, to pašu ticību savai nākotnei, to pašu mīlestību pret Latvijas tautu un valsti. Nekas mums neliedz to paturēt. Es gribētu visus aicināt paturēt to sirdī.

— Paldies par sarunu studijā!

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Interviju Latvijas televīzijas 4. maija raidījumā "4. studija" pulksten 19.05 vada žurnāliste Sandra Eihmane