"Konkurence starp kaimiņiem ir laba"

"Postimees"

— 2000.05.02.

Vīķe —Freiberga tic, ka labvēlīga konkurence palīdz Baltijas valstīm labāk iekļūt NATO.

Šodienas pasaule kļūst arvien mazāka, taču liekas, ka lielākā igauņu daļa ir aizmirsusi, ka tieši Rīga ir tuvākā Rietumu lielpilsēta. Rīgā var gan redzēt Igaunijas uzņēmumu pārstāvniecības, taču ne īpaši daudz tūristu, tāpat kā Latvijas tūristus Tallinā. Kā palīdzēt divām tautām atkal vienai otru atrast?

Ceru, ka mana oficiālā valsts vizīte šeit kaut mazliet palīdzēs. Šajā ziņā tādām vizītēm ir nenoliedzams iespaids uz sabiedrisko domu. Labāki būtu jāpadara arī robežpunkti. Šajā jomā kopš neatkarības atjaunošanas gan daudz darīts, taču man ir sava pieredze ar stāvokli uz robežas. Pagājušajā gadā Latvijas institūta delegācijas sastāvā braucām ar automašīnu ciemos pie Igaunijas institūta, un mūsu automašīna bija robežpunktā vienīgā. Taču robežas šķērsošana tomēr paņēma piecpadsmit minūtes. Es domāju, ka robežas šķērsošanas procedūras zināma paātrināšana arī palīdzētu ciešāku attiecību veidošanā.

Taču es pieļauju, ka dzīve ir cikliska. Igaunija un Latvija ar dzelzs priekškaru pusgadsimtu bija atšķirta no pārējās pasaules. No Rīgas un Tallinas nebija iespējams uz kaut kurieni aizbraukt citādi kā caur Maskavu. Un arī tad bija vajadzīgas atļaujas. Kad dzelzs aizkars pavērās un radās iespēja braukt uz visurieni, tad cilvēki, dabiski, gribēja redzēt tās pasaules vietas, ko agrāk redzēt nebija iespējams.

Ja mēs padarīsim kaimiņu apciemošanu cilvēkiem ērtāku, ja cilvēki sapratīs, ka Rīgas apmeklējums ir arī lētāks nekā brauciens, piemēram, uz Berlīni vai Parīzi un ka tā var būt ļoti satraucoša un interesanta pārmaiņa ikdienas rutīnai — tad es pieļauju, ka tagad ir pienācis cikls, kad abas puses varētu būt gatavas aktīvāk veikt sadarbību šajā jomā.

Viens no fundamentālākajiem jautājumiem par Igaunijas un Latvijas attiecībām ir, vai mēs esam partneri vai sāncenši? Kādas ir jūsu domas?

Daudzos gadījumos nemaz nav slikti, ja ir veselīga konkurence. Es domāju, ka to lielā mērā var salīdzināt ar māsu un brāļu attiecībām ģimenē. Ja kāds saka ko sliktu par visu ģimeni, tad viņi viens otru aizsargā, taču citādi notiek cīņa par to, kurš ir "mammas dēliņš" vai "tēta meitiņa". Katrs mēģina sevi parādīt mazliet labāku. Tā ir daļa no cilvēka dabas, un tik ilgi, kamēr konkurence ir draudzīga, kā tas ir sportā, kur cilvēki grib skriet ātrāk un lēkt tālāk, tik ilgi viss ir pareizi. Es nedomāju, ka konkurence būtu slikta, tā var būt tieši pamudinājums darīt lietas labāk. Ja igauņi saka: "Hei, mēs to izdarījām labi, bet mēs varam to darīt vēl labāk, un mēs parādīsim latviešiem, ka mēs to spējam!" — tad tas ir labi. Viņi dara to labāk, un latvieši tad var teikt: "Hei, bet mēs varam izdarīt to vēl labāk." Nenodarot otram neko ļaunu, tas patiesībā ir labs stimuls.

Kā Igaunijā, tā arī Latvijā atskan balsis, kas jautā: kāpēc mums ir jāpievienojas ES un NATO, kāpēc mēs nevaram dzīvot vieni, tā kā pirms Otrā pasaules kara. Ko jūs šīm balsīm atbildētu?

Pirmkārt, ja cilvēki paskatītos atpakaļ vēsturē, paskatītos uz to, kas notika ar mums Otrā pasaules kara laikā, tad es nedomāju, ka viņi vēlētos tā atkārtošanos. Tas bija spilgts piemērs, kā nerīkoties. Politika, ko piekopa trīs Baltijas valstis starp kariem, bija nāvējoša to neatkarībai. Pusgadsimtu okupācijas — nē, paldies, es nedomāju, ka tas ir īpaši labs variants. Mēs gribētu ko labāku. Jācer, ka ES un NATO dos iespēju gūt mums labākus panākumus.

Mūsu valstis nav mājas tikai latviešiem un igauņiem, bet arī krieviem. Kādi ir jūsu plāni krievu mazākuma integrēšanai Latvijas sabiedrībā?

Tas noteikti ir viens no lielākajiem izaicinājumiem mums, jo demogrāfiski mums ir ārkārtēji neparasts stāvoklis, jo padomju periodā Latvijā notika forsēta industrializācija un ļoti intensīva pārkrievošana. Pašlaik valstij ir nopietns izaicinājums integrēt to daļu iedzīvotāju, kuri nākotnē vēlas saistīt savu dzīvi ar neatkarīgas un suverēnas Latvijas likteni. Tiem, kuriem ideja par neatkarīgu un suverēnu Latviju ir pretīga, nevajadzētu šeit palikt. Es domāju, ka viņiem būtu jābrauc atpakaļ uz savu dzimteni, kur viņi justos vairāk mājās.

Es domāju, ka cilvēkiem ir jāizdara izvēle. Tiem, kas jūt, ka šeit ir viņu mājas, jo viņi ir šeit dzimuši, viņiem ir šeit vieta, un Latvija ir gatava viņus integrēt.

Taču kas ir vissvarīgākais: jaunā paaudze, mācoties skolās latviešu valodu, kļūst brīvi divvalodīga, kad viņi ir 7—8 gadus veci vai pat jaunāki, un viņu integrācija iet kopā ar valodas barjeras pārkāpšanu. Integrācija noris daudz vienkāršāk. Un, protams, pilsonība. Cilvēkiem ir svarīgi pieprasīt pilsonību, kļūt par pilsoņiem. Šis process noris un pieprasītāju skaits ir ļoti liels, tā ka izskatīšana paņem laiku, taču tas tiks izdarīts.

Latvijas valdības uzņemtais pienākums šajā ziņā ir ļoti skaidrs: mēs esam gatavi sveikt krievvalodīgos iedzīvotājus, viņiem kā pilsoņiem ir vieta Latvijā, un mēs neapdraudam viņu nacionālo mantojumu, kultūru un valodu. Nekādā ziņā. Mums ir krievu skolas, kurās bērni mācās krievu valodu, iegūst izglītību krievu valodā. Arī latviešu skolās ir iespējams mācīties krievu valodu kā svešvalodu. Jautājums nemaz nav par asimilēšanos, bet gan integrēšanos. Tas noteikti paņems laiku, taču darīt ir iespējams, un mēs to darīsim.

Kāpēc Latvija ir kļuvusi par Krievijas uzbrukumu pret Baltijas valstīm galveno mērķi?

Pirmkārt, stratēģiskā ziņā Latvijas ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir Krievijai visnozīmīgākā, īpaši jūras ostu dēļ un Krievijas naftas un naftas izstrādājumu ciešā eksporta caur Ventspili dēļ. Viņiem ir nopietna ekonomiska interese, jo šeit ir darīšana ar svarīgu tranzīta valsti. Ir redzams, kā viņi minēto iemeslu dēļ vēlētos palielināt savu politisko iespaidu šajā pasaules daļā.

Vēl par stratēģiskiem iemesliem — Latvija atrodas divu pārējo Baltijas valstu vidū. Ja jūs vēlaties destabilizēt reģionu, tad, ja trīs valstis atrodas cita aiz citas, dzeniet ķīli vidējā valstī, atdalot ziemeļu pusi no dienvidu puses — plāns nav slikts.

Bijušajam padomju partizānam Vasilijam Kononovam tika piespriesti seši cietuma gadi par civilo iedzīvotāju slepkavošanu Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Vai tā būtu laba ideja, ja Baltijas valstis izveidotu kaut ko tādu, ko varētu saukt par Baltijas Nirnbergu, lai novestu tiesā visus kara noziedzniekus?

Es baidos, ka tas ir kas tāds, kas būtu bijis jādara tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas. Man ir ļoti žēl, ka tas netika darīts. Es domāju, ka tas būtu bijis jāveic trijos pirmajos neatkarības gados. Varbūt, ka arī tagad nav par vēlu, es neprotu teikt.

Katrs piekrīt, ka fašisma noziegumi bija drausmīgas lietas, un mums tiek pārmests, ka mēs neizrādām šajā lietā pietiekamu aktivitāti. Taču, ja mēs izskatām noziegumus, kas ir veikti komunisma laikā, tad visi ir ļoti satraukti un saka: viņi ir sajukuši, kā viņi var to darīt, tas taču notika tik sen. It kā būtu divi pilnīgi dažādi kritēriji noziegumiem pret cilvēci, kas veikti fašisma laikā un komunisma laikā. Es domāju, ka tas galīgi nav pieņemams. Noziegumi pret cilvēci ir vienlīdzīgi, neņemot vērā, ar kādu ideoloģiju tie tika attaisnoti, mūsu kriminālkodekss neredz šeit atšķirību.

Latvijai deviņu neatkarības gadu laikā ir bijušas astoņas valdības. Kāpēc tas tā ir, un vai jūs nedomājat, ka šāda valdību nestabilitāte var apdraudēt Latvijas centienus virzienā uz ES un NATO?

Es neticu, ka tas apdraud mūs vairāk kā Itāliju, kur arī valdības mainās ļoti strauji, vai Slovēniju, kura ir sasniegusi lielus panākumus, kaut arī valdība krīt. Tas ir atkarīgs no vietējā politiskā klimata un demokrātiskās sistēmas. Ir svarīgi, lai valsts būtu spējīga censties pēc tiem pašiem mērķiem arī tad, ja dažādas valdības seko cita citai. Šajā sakarībā Latvijas politikas stabilitāte ir bijusi absolūti vērā ņemama. Es domāju, ka maz valstu var atrādīt, ka tām ir tik taisns kurss uz integrēšanos ES un NATO. Valdības nāk un iet, taču mērķi un kurss paliek stabili. Ministrijas turpina strādāt pie tiem pašiem uzdevumiem. Tātad es nedomāju, ka tas mums varētu draudēt, tas var tikai nedaudz piebremzēt. Protams, temps ir mazliet zaudēts, taču es nedomāju, ka ātruma zaudējums ir tik būtisks.

Vai jūs ticat, ka dažas politiskas problēmas Latvijā var būt radītas ar kādu nedraudzīgu svešvalstu palīdzību? Piemēram, valdības nestabilitāte un skandāli?

Šajā pasaulē viss ir iespējams. Ja ir vēlēšanās un pietiekami daudz resursu, to var izdarīt. Taču pašlaik man nav neviena pierādījuma, ko dot atklātībai.

Spriedumi( jau agrāk publicēti):

Peters Kaldre, ārlietu komentētājs:

Visam par kroni Latvijā uzliesmoja valdības krīze, kuras saknes ir jāmeklē lielo valsts uzņēmumu privatizēšanā. Krievija ir meistars radīt krīzes valstīs, kas ir ar to saistītas (vai nu ekonomiski vai ar tā saucamajām tautības pazīmēm). Latvijas un Krievijas tautsaimniecība, salīdzinot ar Igauniju, ir savstarpēji daudz ciešāk saistīta. Latvijai tas var nepatikt, taču pret Krievijas spiedienu tā no Baltijas valstīm ir vissliktāk aizsargāta.

Svens Miksers, Rīgikogu ārlietu komisijas loceklis:

Igaunijas un Latvijas attiecības ir labas, lai gan varētu būt vēl labākas. Ja runā par Baltijas vienotību, tad ar vistuvāko kaimiņu ir grūtāk saprasties nekā tad, ja starpā ir buferis. Jāatzīst, ka pēdējos gados mūsu attiecības ar Latviju un Lietuvu ir nedaudz cietušas nepārtrauktās konkurences dēļ, kas mums ir dēļ iekļūšanas ES un NATO.

Indulis Bērziņš, Latvijas ārlietu ministrs:

Mūsu attiecības ir labas, kā tas arī pienākas kaimiņiem. Savā ziņā labas attiecības, protams, ir daudz ērtāk veidot ar tālākām valstīm, piemēram, Venecuelu, kur es arī esmu bijis. Jo starp kaimiņiem vienmēr kas gadās, kā labs, tā arī ne tik labs.

Mums līdzīgām mazām valstīm ir jāveic savstarpēja cieša sadarbība.

Kauls Nurms, Lauku saimniecību Centrālās savienības ģenerāldirektors:

Igaunijas un Latvijas attiecībās ir zināmas problēmas. Piemēram, Latvija vienpusēji ieviesa aizsardzības metodes tirdzniecībai ar pārtikas vielām un lauksaimniecības ražojumiem, lai gan mums ir brīvās tirdzniecības līgums. Mēs tagad varam izvēlēties divus ceļus: pieprasīt brīvās tirdzniecības līguma izpildi vai ir nopietni jāapsver iespēja brīvās tirdzniecības līguma anulēšanai.

Alo Lohmuss