"Latviju nevar ignorēt"

"Postimees"

— 2000.04.29.

Igaunijai Latvija ir tikpat vajadzīga kā Latvijai Igaunija.

Igauņu attieksme pret Latviju nav slavējama. Nostāju amplitūda svārstās no sienas līdz sienai: no augstprātīgas attieksmes līdz satraukumam. Pēdējais izpaužas spriedumos, ka Latvija (patiesībā arī Lietuva) it kā bremzējot mūsu virzīšanos uz Eiropas Savienību un ar savu uzvedību izsauc Krievijas uguni uz visām Baltijas valstīm. Runāt par Latviju un latviešiem sliktā nozīmē dažā sabiedrībā pieder pie labā toņa.

Latvieši to visai labi zina. Aprīļa sākumā "Dienas" korespondente Tallinā Sanita Upleja visai apvainojusies rakstīja "Postimees" par to, kādi mīti par Latviju dzīvo igauņu vidū. Igauņu nostājā, protams, ir diezgan liela deva augstprātības. Tāpat kā somi bieži skatās uz mums no augšas, arī mums ir vajadzība salīdzināt sevi ar kādu, kurš ir par mums vājāks. Tas taču tik patīkami paceļ pašapziņu, noslēpj faktu, ka patiesībā visas trīs Baltijas valstis ir īsti Eiropas trūcīgie.

Starp vairākām ugunīm

Ja lietas vērtē objektīvi, tad Latvijai pēdējos gados ir bijis jācīnās gandrīz vai ar daudzgalvju pūķi. Latvija nepārtraukti ir bijusi Krievijai zobos. Maskava ir apsūdzējusi Latviju nacistu atbalstīšanā, krievvalodīgo iedzīvotāju apspiešanā, sarkano veterānu vajāšanā. Nesenais pedofilijas skandāls bija kā ūdens uz Krievijas propagandas dzirnavām. Krievijas presē šis skandāls uzreiz tika nokrustīts par pedofilgeitu un tika pausts ļauns prieks: ko no tiem krievus vajājošiem latviešiem gribēt — visi vienādi pedofili.

Patiesībā joprojām neatbildēts paliek jautājums: vai šis skandāls nebija inspirēts no Krievijas drošībnieku puses? Kā zināms, gadījuma uzpūšanas iesācējs bija parlamenta deputāts Jānis Ādamsons, kura kādreizējie sakari ar VDK ir visiem zināmi.

Visam par kroni Latvijā uzliesmoja valdības krīze, kuras saknes ir jāmeklē lielo valsts uzņēmumu privatizēšanā. Krievija ir meistars radīt krīzes valstīs, kas ir ar to saistītas (vai izmantojot ekonomiku, vai tā sauktās tautības pazīmes). Latvijas tautsaimniecība un Krievijas tautsaimniecība, salīdzinot ar Igauniju, ir savstarpēji daudz ciešāk saistītas. Latvijai var tas nepatikt, taču pret Krievijas spiedienu tā ir vissliktāk aizsargāta Baltijas valstīs.

Latvijai ir bijušas problēmas arī attiecībās ar Rietumiem. Tas, ka Latvija palika ārpus pirmā ES paplašināšanās loka, tai bija mērens trieciens, no kā atgūšanās paņēma laiku. Latvija neprata savu sarūgtinājumu slēpt. Turienes politiķi šķībi skatījās uz Igaunijas pusi, kura it kā būtu nodevusi un pametusi Latviju. Latviešu identitātes meklējumiem spēcīgu sitienu deva Igaunijas ārlietu ministrs Tomass Hendriks Ilvess, kurš paziņoja, ka atšķirībā no Latvijas un Lietuvas Igaunija ir ziemeļvalsts (jųulumaa) un Baltijas vienotība ir mīts. Ilvesa piezīme latviešus ievainoja īpaši tāpēc, ka mūsu ārlietu ministrs pie kaimiņiem bija stipri iecienīts. Abu valstu attiecībām par labu nenāca arī savstarpējie "reņģu kari" un īpaši Rīgas noteiktās muitas cūkgaļai.

Kopumā var pat teikt tā, ka latvieši zināmā mērā bija politiski nenobrieduši. Tas īpaši izpaudās nervozajā reakcijā uz katru Maskavas propagandas uzbrukumu. Ar laiku Rīga ir atteikusies no tādas rīcības.

Visi šie propagandas kari un politiskie sitieni droši varēja izveidot Latviju par sarūgtinātu valsti, kura savās nepatikšanās ir gatava apvainot jebkuru, tikai ne sevi. Tā kā tas, starp citu, notiek ar Lietuvu. Latvija spēja izvēlēties citu ceļu. Apsūdzēšanas vietā tika sākts spēcīgs integrācijas darbs ES virzienā. Šajā jomā latvieši nekautrējās iepazīt un pārņemt Igaunijas pieredzi.

Šodien Latvijas ekonomika ir gājusi kalnup, un daudzos rādītājos ir panākta Igaunija. Latvijas centienus pagājušajā gadā vainagoja uzaicinājums uz ES pievienošanās sarunām.

Kāda mums daļa par Latviju?

Varētu patiesi jautāt, kāpēc Igaunijai būtu Latvijas dēļ jāuztraucas? Piemēram, ES virzienā varētu ievērot principu: kas priekšā, tas iekšā. Turklāt atšķirībā no Latvijas taču esam jųulumaa utt.

Taču skarbā realitāte rāda, vai mēs to gribam, vai nē, ka kaimiņu dzīve mums ir svarīga. Pirmkārt, kaut vai tāpēc, ka Rietumos Baltijas valstis tomēr tiek skatītas kā kopīgs reģions. Latviju (vai arī Lietuvu) piemeklējušās nelaimes automātiski tiek piedēvētas arī mums.

NATO virzienā lieta ir īpaši skaidra. Kaut arī Lietuvai ir cerība kā pirmajai un vienīgajai no Baltijas valstīm iekļūt NATO, loģika saka: ja mēs iekļūsim aliansē, tad visas vienlaikus. Tas pats scenārijs laikam atkārtosies arī ES gadījumā.

Ginters Ferhoigens nesen paziņoja, ka ES būtu jāpaplašinās austrumu virzienā pa valstu grupām. ES dalībvalstu parlamentiem tādējādi ir vieglāk paplašināšanos ratificēt. Pirmajā paplašināšanās grupā Ferhoigens saredzēja Višegradas grupas valstis Poliju, Ungāriju, Čehiju un Slovākiju. Tātad, pēc viņa domām, prātīga būtu arī Baltijas valstu vienlaikus iestāšanās ES. Pilnvarotais gan atzina, ka Igaunijai kā visveiksmīgākajai nedrīkstētu likt gaidīt pārējos, taču to var ņemt kā diplomātisku manevru.

Tātad kā Igaunijai, tā arī Latvijai ir jāstrādā tā vārdā, lai tad, kad notiks paplašināšanās (pēc Ferhoigena domām, ne agrāk kā 2004.gadā), mēs būtu apmēram vienā līmenī. Arī Igaunija un Latvija, bez Lietuvas, varētu atbilst terminam reģions. Jo, kas tur ko slēpt, Lietuva grasās atpalikt no vilciena.

Svarīga ir arī Igaunijas un Latvijas pret Krieviju vērstās politikas saskaņošana. Arī Krievija taču uzskata Baltijas valstis par vienu reģionu. Tuvā vēsture ir parādījusi: lai gan Maskavas propagandas smaile parasti ir vērsta pret Latviju, arī pret Igauniju laiku pa laikam izskan tie paši apvainojumi. Īsredzīgi būtu domāt: ja Krievijai kaut kādā veidā izdotos "norīt" Latviju, tad Igaunija un Lietuva tiktu liktas mierā.

Var strīdēties, vai Baltijas vienotība ir mīts, vai nav, taču viena lieta gan duras acīs. Igaunijai un Latvijai ir kopīga, lai arī skumīga pagātne. Latvija ir viena no tām nedaudzajām valstīm, kurā igauņi bez grūtībām atrod izpratni. Tur nav gari un plaši jāizskaidro, kas mēs esam, no kurienes nākam. Vēl tādu pašu izpratne varbūt var rast Somijā, taču tā vairāk ir akadēmiska izpratne, kurā vēl tikai pirms pāris gadiem bija sajaucies pārākums un līdzjūtība.

Kā jūs vērtējat sadarbību ārpolitikā?

Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga:

Atkarībā no tā, kādā aspektā to skatīt. Daudzējādā ziņā attiecības var uzlabot, taču sāksim no augšas: piecnieku es liktu sadarbībai ārpolitikā. Mēs esam simtprocentīgi vienprātīgi savās prioritātēs, mērķos, kā īsākā, tā arī ilgākā perspektīvā. Sadarbība aizsardzības jomā ir veikusies ļoti labi, taču vairākos līgumos, tai skaitā tirdzniecības jomā, ir vēl jāveic tehniska saskaņošana.

Igaunijas vēstnieks Latvijā Juhans Haravē:

Došu diplomātisku vērtējumu: mūsu sadarbība ir ļoti laba. Par labām var uzskatīt ekonomiskās un tirdzniecības attiecības. Protams, ka starp kaimiņiem, īpaši ekonomikas jautājumos, reizēm rodas daži strīdiņi, jo mēs neesam tikai kaimiņi, bet arī konkurenti. Līdz ar to rodas arī tādas problēmas kā, piemēram, cūkgaļas muitas, taču problēmas parasti tiek atrisinātas profesionāli un diplomātiski, neskarot starpvalstu attiecības. Tirdzniecību un ekonomiku vispārējos vilcienos raksturo aktīva sadarbība, Igaunija šajā ziņā ir pat mazliet aktīvāka.

Pēters Kaldre