Saeimas Ārlietu komisijas vadītāji —
Guntars Krasts un Rišards Labanovskis:

Intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes” vakar, 18.decembrī

Intervija Latvijas Radio 18. decembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnāliste Ingrīda Ābola

— Vai šobrīd ir pilnīgi skaidrs, kas un kad deva norādi Latvijai, ka Valodas likumā ir atceļama norma par latviešu valodas zināšanu vai — pareizāk būtu teikt — nezināšanu deputātiem?

Guntars Krasts: — Noteikti jāatgriežas vēsturē par EDSO misijas mandātu vispār un tās izveidošanas iemesliem šeit, Latvijā. Tātad tika izveidota EDSO misija Latvijā, ar pašas Latvijas piekrišanu tā atvēra savu pārstāvniecību Latvijā, tātad nodrošināja savu klātbūtni valstī. Atsevišķos gadījumos mums tas ir bijis samērā labvēlīgi, respektīvi, tā varēja no iekšpuses, katru dienu tiekoties ar politiķiem, cilvēkiem, sekojot mūsu vietējai presei, vērtēt to vai citu attīstību demokrātiskajā plāksnē, īpaši par cilvēktiesību jautājumiem runājot. Varēja atspēkot ļoti bieži arī tās visai melīgās idejas, kas tika Latvijai piedēvētas, ka Latvija pārkāpjot cilvēktiesības un tamlīdzīgi. Attiecībā par šīs misijas atvēršanu — šī misija tika atvērta, un šai misijai tika dots mandāts. Šajā mandātā tika norādītas tās vai citas normas, kas Latvijai būtu jāsaskaņo ar starptautiskajā praksē pastāvošajām. Tika minēts par valsts valodas līmeņa zināšanas prasību izņemšanu no Vēlēšanu likuma, kur šai normai it kā neesot pamata atrasties atbilstoši demokrātisko valstu praksei. Bet Latvijas gadījumā — un es te gribu stingri novilkt līniju — atšķirībā no Igaunijas nebija strikti formulēts, ka šī prasība ir jāizņem. Pārskaitot šo te mandātu, minēju, ka it kā tā prasība bijusi, nu, tā kā ietverta — nē. Tur bija teikts tā, ka vajag sekot līdzi un virzīt — es precīzi vārdus neatceros, varbūt Labanovska kungs papildinās. Tātad doma bija, ka kaut kad nākotnē tas būtu jāizdara, bet nebija tā, ka tas būtu jāizdara līdz misijas slēgšanai vai kaut kādā strikti formulētā laika periodā, kā tas bija Igaunijā. Tur bija pateikts viennozīmīgi, ka tam tā ir jābūt. Latvijas gadījumā tas tā nebija formulēts, līdz ar to šis process var ilgt arī gadus — tā mēs to pieņēmām, un tā arī šis jautājums tika skatīts. Latvijas situācija arī valodas lietojuma jomā un kas attiecas uz vietējām un arī uz centrālo — tātad parlamenta un pašvaldību — līmeni tomēr ir citāda nekā Igaunijā.

— Es tomēr gribēju skaidri atbildi zināt — tātad es pieminēju Valodas likumu tāpēc, ka toreiz, kad bija lielās cīņas ap Valodas likumu, arī tad, kad van der Stūls brauca, bija teikts, ka viss, tur vairs nekas nebūs jālabo, valoda tiks likta mierā, bet tagad Vēlēšanu likumā prasa šo normu atcelt. Vai tā ir EDSO prasība, vai tomēr tā nāk no NATO, ka Latvijai šī norma ir atceļama? Visi runā arī par to, ka tā varbūt ir NATO iniciatīva.

G.Krasts: — Tas nav nekādā veidā saistīts ar EDSO. EDSO un NATO — tās ir divas atšķirīgas organizācijas. Gluži vienkārši tā saistība ir ar NATO, kas parādās arī politiķu runās un avīzēs.

Tā parādās saistībā ar to, ka tās EDSO dalībvalstis, kas ir arī NATO dalībvalstis, skatot EDSO kaut kādus iebildumus pret Latviju kā nepilnīgi demokrātisku valsti, varētu iebilst arī pret Latvijas uzņemšanu NATO. Bet ne jau NATO ir izvirzījusi šādu prasību, tas nav NATO jautājums.

— Labanovska kungs, vai jums kas piebilstams?

Rišards Labanovskis: — Jā, ar NATO bieži vien spekulē, uzsverot, ka tā ir NATO prasība. Ne vienmēr NATO tā strikti to saka. Protams, jābūt ir demokrātijai valstī, lai tā tiktu uzņemta NATO, bet ne vienmēr šādās detaļās NATO iedziļinās. Krasta kungs teica, ka, lūk, nākotnē mums vajadzētu kaut ko izdarīt. Nākotnē mums droši vien daudz ko vajadzētu izdarīt, bet mums nav tāda situācija, kāda ir Lielbritānijā, Dānijā, Francijā un citur, ka šos standartus varētu tā automātiski pārnest uz Latvijas apstākļiem. Es domāju — nevajag ne prezidentes izcilu prātu vai premjerministra gudrību, lai šīs prasības izvirzītu un solītu šo Valodas likumu mainīt. “Neatkarīgā” bija publicējusi Nila Muižnieka un viena viņa institūta līdzstrādnieces rakstu, kurā uzdrošinājās pārmest Labanovskim un Rasnačam, diviem deputātiem, ka viņi pret saprātīgajiem prezidentes un premjerministra priekšlikumiem izturas ar skepsi. Piemēram, es esot pārmetis premjeram, ka viņš ir pārsteidzies, solot mainīt šo likumu atbilstoši tiesas spriedumam. Es gribu atbildēt šoreiz tam Sorosa kalpam un pazīstamajam kosmopolītam Nilam Muižniekam, ka acīmredzot Saeima vienīgā var pieņemt un mainīt likumu un nekāds premjerministrs to nevar darīt. To es arī apgalvoju, ka tas ir jāspriež un jāanalizē pēc tam Saeimā. Un mūsu situācija pēc visa tā, ka mēs esam 50 gadus spaidīti, rusificēti, mācīti, kad mums gan kultūra, gan mentalitāte, gan domāšana tika uzspiesta. Domāju, ka vajadzētu ar to pasaules domai arī rēķināties. Mēs, tie, kas šeit esam dzīvojuši, mēs to saprotam, bet tie, kas atbraukuši no citurienes, bieži vien piemēro mums šos sterilos rietumnieciskos standartus, kuri paši par sevi nav nemaz slikti.

— Tas, ko jūs sacījāt par NATO un EDSO, protams, mēs jau to zinām, ka tās ir divas dažādas organizācijas un institūcijas. Tomēr loģika tur ir ļoti dziļa, jo cilvēki to saista ar Amerikas Savienoto Valstu un Krievijas tuvināšanos pēc 11.septembra. Tālāk — Krievijas ietekme uz Amerikas Savienoto Valstu politiku un Krievijas prasība varbūt, lai caur Amerikas Savienotajām Valstīm šādas prasības par valodas normu atcelšanu tiktu ievērotas Latvijā. Tad Krievija atkal var realizēt tālāk savas intereses Latvijā — tā visa ir ļoti gara ķēdīte, varbūt sarežģīta, bet loģika taču tur ir, Krasta kungs?

G.Krasts: — Jā, patiešām, var pastāvēt iespēja, ka tajās sarunās, kas notikušas, tiekoties Krievijas un Amerikas Savienoto Valstu prezidentam, varbūt pat ne šiem diviem prezidentiem, bet, piemēram, Lielbritānijas premjeram, kurš nodrošināja Krievijas līdzdalību koalīcijā pret Afganistānas “Taleban” režīmu, varēja būt, ka šāds jautājums no Krievijas puses, varbūt neskaidri formulēts, tika izvirzīts. Kā es minēju, šajā EDSO misijas mandātā, kas ir Latvijā, norādīts, ka šim procesam jātiek risinātam. Nav pateikts termiņš, kad tas varētu notikt, jo arī EDSO pārstāvji saprata, ka Latvijā situācija ir atšķirīga no Igaunijas. Un tas, ko Labanovska kungs teica attiecībā par Latviju un vispār par Rietumu skatījumu uz Latviju — šī situācija ir kardināli atšķirīga no tā, kas ir pasaulē, pārējā Eiropā. Līdz ar to arī viņi bija sapratuši, ka nevar tā tūlīt... Tagad, pēc 11.septembra notikumiem, šī pozīcija mainījās un mums sāka prasīt apmēram to pašu, ko igauņiem, — lai tas notiktu tūlīt. Un te patiešām varētu parādīties tā saikne, ko jūs minējāt, ka tur kaut kas tika izspēlēts šajās attiecībās, lai Krieviju piesaistītu.

— Jūs to nevarat noliegt?

G.Krasts: — Es to nevaru noliegt un esmu arī sarunās ar ārvalstu vēstniekiem šo jautājumu uzstādījis, un viņi parasti nesaka nē.

— Havels arī teica, ka nākamgad, tad, kad būs visa izšķiršanās par NATO, uz Prāgu jāuzaicina arī Krievija. Kā jūs, Labanovska kungs, vērtējat to, ka Krievija tik ļoti ir pietuvinājusies visiem NATO procesiem?

R.Labanovskis: — Putins grib atgriezt Krieviju uz tā lielceļa, uz kura Krievija atradās pirms gadiem, ieņemt savu lielvalsts vietu pasaulē, un viņš to arī mēģina darīt. Lai atgrieztos, Putins jau ir izdarījis dažu paklanīšanos Amerikas Savienotajām Valstīm. Ar Krievijas ietekmi, kā jūs zināt, šīs lidostas nodotas viņu rīcībā, gaisa telpa Afganistānas sakarā un citas runas. Krievija arvien vairāk pievērsusies Rietumiem; man liekas, ka viņiem būs jāmaina sava militārā un drošības doktrīna, kas Putinam var sagādāt lielas galvassāpes, jo ģenerāļi un ģeneralitāte ir tā, kas vislēnāk reaģē uz šādām pārmaiņām. Mēs zinām, ka viņa ir neapmierināta, jo tur bija pavisam citāda virzība un galvenais ienaidnieks tika meklēts ASV virzienā. Tagad tas vairs nav, tā ka, es varētu vērtēt, ka tas no Krievijas puses ir pozitīvi, ja viņi iet uz tādu stabilu un prognozējamu valsti. Un, ja viņai arī būs kaut kādas tiesības dotas — ne uzņemt NATO, bet kaut ko teikt šajā sakarā un Krievija tiks informēta par NATO aktivitātēm un plāniem, — tas jau tikai var veicināt stabilitāti gan pasaulē, gan Eiropā. Bet es domāju, ka visi Rietumu līderi ir diezgan stingri pateikuši, izņemot Blēru, ka Krievijai tuvākajā nākotnē NATO uzņemšana nav paredzēta. Blērs tur gribēja ieviest formulu “19 plus viens”: 19 NATO dalībvalstis un kā divdesmito piesaistīt Krieviju, kura arī varbūt varētu piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, bet tas tiek apšaubīts no vairāku citu lielvalstu puses.

G.Krasts: — Faktiski tas bija sagaidāms — mēs jau šeit, studijā, esam runājuši par to, ka Krievija, protams, centīsies tuvināties Rietumiem, tikai kad — tas nebija zināms vēl pirms kāda pusgada, jo Krievijai jau nav citu iespēju. Krievija šobrīd nav liela valsts, Krievija ir maza valsts. Stājoties amatā prezidentam Bušam, pašreizējam ASV administrācijas vadītājam, viņa padomniece Kondolīza Raisa pateica, ka Krievijas bīstamība ir tās vājums, nevis spēks. Un tas patiešām tā ir. Krievijai pie robežām — tas jau visiem redzams uz kartes — ir 300 miljonu lielas musulmaņu valstis, vairāk nekā miljards ar Ķīnu, strauji augošu valsti, daudz dinamiskāku nekā Krievija. Līdz ar to Krievijas nākotne var būt saistāma tikai ar Rietumiem, un tikai kā Rietumu daļa Krievija var atkal atgūt kaut kādu autoritāti.

R.Labanovskis: — Un Krievijai ir arī Čečenija, kurā viņa iestrēga un nezina, kā no tās tikt ārā, bet, tā kā neapšaubāmi ir pierādītas tur zināmas saistības arī ar agresīvo talibu grupējumu, kuri sniedz palīdzību, tad Krievija tādā veidā var izbrist, jo starptautiskā doma, Amerika un Eiropa viņus sapratīs Čečenijas jautājumā.

— Lai tā būtu, kā jūs sacījāt par Krieviju — lai Krievija tuvojas Rietumiem, bet Latvijai bažas vienmēr ir, jo 1939.gadā Krievija arī tuvojās Eiropai, tā bija tādā sliktā nozīmē — Vācijai; tad bija 1945.gads, kur arī bija Amerikas Savienotās Valstis, Jaltas – Potsdamas konference, tāpēc Latvijai ir bažas. Bet — vēl par citu lietu. Šodien Vīnē EDSO galotņu sanāksmē ir ziņojums par situāciju Latvijā, kur tad izšķirsies, vai EDSO misija Latvijā ir slēdzama vai ne. Kādas ir jūsu prognozes?

G.Krasts: — Šodien būs ziņojums, un 20. datumā laikam dalībvalstis lemj par to, vai misija ir slēdzama. Man šķiet, ka misija tiks slēgta, jo faktiski visi mandāta punkti, izņemot to mūsu sākumā diskutēto punktu...

— Vēlēšanu likums...

G.Krasts: — ...par Vēlēšanu likuma izmaiņām nav, tātad, izpildīts, bet faktiski atbilst pēc burta, kā tas rakstīts misijas mandātā, atbilst tai situācijai, kā tas ir prasīts, — nav noteikta terminēta laika, vai šobrīd, teiksim, līdz misijas slēgšanai tam būtu jānotiek. Šo jautājumu mierīgi varētu turpināt diskutēt vēl vairākus gadus un varbūt rast kaut kādus citus risinājumus arī ar pastāvīgajām EDSO struktūrām, nebūtu vajadzīga misijas klātbūtne. Tāpēc es domāju, ka dalībvalstis izšķirsies par to. Bet, protams, pastāv bažas, ka kāda no valstīm, kaut vai Lielbritānija, varētu palikt ļoti stingra pozīcijā, ka, teiksim, šis jautājums tomēr ir jāatrisina.

— Labanovska kungs, pēdējā pusminūte un jūsu prognozes!

R.Labanovskis: — Slēgs EDSO misiju, neskatoties uz to, ka misteram Semnebijam, kurš bija arī mūsu Ārlietu komisijā, ļoti patīk Latvija un viņš nemaz negribētu no Latvijas aizbraukt, bet es domāju, ka misija tiks slēgta.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā