Valsts pārvaldes iekārtas likums

Saeimas dok. Nr.3992; likumprojekts Nr.508

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas 2001.gada 12.decembrī
iesniegts Saeimas izskatīšanai 2.lasījumā

I nodaļa

Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) iestāde — publisko tiesību juridiskās personas izveidota un attiecīgo publisko tiesību juridisko personu pārstāvoša institūcija, kurai ar normatīvo aktu noteikta kompetence valsts pārvaldē, piešķirti finansu līdzekļi tās pilnvaru īstenošanai un ir savs personāls;

2) augstāka iestāde — hierarhiski augstāka iestāde vai attiecīgās publisko tiesību juridiskās personas orgāns;

3) valsts tiešā pārvalde — valsts pārvaldes sastāvdaļa, kuras funkcijas Latvijas Republika ar savām iestādēm veic nepastarpināti;

4) valsts pastarpinātā pārvalde — valsts pārvaldes sastāvdaļa, kuras funkcijas uz likuma pamata izveidotā publisko tiesību juridiskā persona veic ar savu iestāžu starpniecību;

5) valsts pārvaldes amatpersona — iestādes ierēdnis vai darbinieks, kurš vispārīgi vai konkrētajā gadījumā ir pilnvarots pieņemt pārvaldes lēmumu;

6) privātpersona — fiziskā persona vai privāto tiesību juridiskā persona;

7) pārvaldes lēmums — individuāls tiesību akts, kas vērsts uz tiesisku seku nodibināšanu, grozīšanu vai atcelšanu publisko tiesību jomā. Pārvaldes lēmums regulē konkrētas tiesiskās attiecības ar citu amatpersonu (rīkojums) vai privātpersonu (administratīvais akts);

8) ārējais normatīvais akts — Satversme, Latvijas Republikai saistošs starptautiskais līgums, likums, Ministru kabineta noteikumi un pašvaldību saistošie noteikumi;

9) iekšējais normatīvais akts — normatīvs tiesību akts, kuru publisko tiesību juridiskās personas orgāns vai tā izveidota iestāde izdod, lai noteiktu savas vai sev padotas iestādes iekšējās darbības kārtību vai izskaidrotu kāda ārējā normatīvā akta piemērošanas kārtību savā darbības jomā.

2.pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir nodrošināt demokrātisku, tiesisku, efektīvu, atklātu un sabiedrībai pieejamu valsts pārvaldi.

3.pants. Likuma darbības joma

(1) Šis likums nosaka Ministru kabinetam padotās valsts pārvaldes institucionālo sistēmu un principus, iestāžu savstarpējās attiecības un darbības pamatnoteikumus, ciktāl tos neregulē citi likumi.

(2) Šā likuma noteikumi attiecas arī uz privātpersonu, kura pilda likumā noteiktajā kārtībā tai deleģētos valsts pārvaldes uzdevumus.

4.pants. Publisko tiesību juridiskās personas

(1) Latvijas Republika kā sākotnējā publisko tiesību juridiskā persona valsts pārvaldes jomā darbojas ar iestāžu starpniecību.

(2) Atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas izveido ar likumu vai uz likuma pamata. Tās pilnībā vai pārsvarā tiek finansētas no sava patstāvīgā budžeta. To kompetenci un pienākumus reglamentē likums. Valsts pārvaldes jomā atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas darbojas ar savu orgānu vai to izveidotu iestāžu starpniecību.

5.pants. Publisko tiesību juridiskās personas atbildība par savām iestādēm

(1) Latvijas Republikas izveidotās iestādes (valsts tiešā pārvalde) vienmēr pārstāv Latvijas Republiku. Latvijas Republika ir atbildīga par savu iestāžu darbību.

(2) Atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas izveidotās iestādes (valsts pastarpinātā pārvalde), darbojoties jomā, kas nodota attiecīgās atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas kompetencē, pārstāv šo juridisko personu. Atvasinātā publisko tiesību juridiskā persona ir atbildīga par savu iestāžu darbību.

(3) Valsts pastarpinātās pārvaldes iestāde var pildīt atsevišķas funkcijas un uzdevumus, kuri ir Latvijas Republikas kompetencē, bet kuru izpilde nodota attiecīgajai atvasinātajai publisko tiesību juridiskajai personai vai iestādei pašai. Šādā gadījumā iestāde pārstāv Latvijas Republiku. Latvijas Republika ir atbildīga par šīs iestādes darbību nodoto funkciju vai uzdevumu ietvaros, ciktāl attiecīgā valsts pastarpinātās pārvaldes iestāde atrodas valsts tiešās pārvaldes iestādes padotībā.

6.pants. Valsts pārvaldes vienotība

Valsts pārvalde ir organizēta vienotā hierarhiskā sistēmā. Neviena iestāde vai valsts pārvaldes amatpersona nevar atrasties ārpus šīs sistēmas.

7.pants. Valsts pārvaldes padotība

(1) Ministru kabinets padotību īsteno ar atsevišķa Ministru kabineta locekļa starpniecību. Ministru kabineta loceklis padotību īsteno tieši vai ar valsts tiešās pārvaldes iestādi, tās struktūrvienības vai amatpersonas starpniecību.

(2) Padotību īsteno pakļautības vai pārraudzības formā.

(3) Pakļautība nozīmē augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības dot konkrētu rīkojumu zemākai iestādei vai amatpersonai, kā arī atcelt zemākas iestādes vai amatpersonas lēmumus.

(4) Pārraudzība nozīmē augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības pārbaudīt zemākas iestādes vai amatpersonas lēmumu tiesiskumu un atcelt prettiesiskus lēmumus, kā arī prettiesiskas bezdarbības gadījumā dot rīkojumu pieņemt lēmumu. Pārraudzības attiecības konkrētajā gadījumā var ietvert arī papildu tiesības un pienākumus.

(5) Nosakot iestādes padotības formu un saturu, ņem vērā iestādei nodoto funkciju un uzdevumu raksturu, to pildīšanas efektivitāti, tiesiskuma un demokrātiskās kontroles nodrošināšanas apsvērumus.

(6) Atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas atrodas Ministru kabineta padotībā. Padotības formu un saturu atkarībā no konkrētās funkcijas vai uzdevuma nosaka likums.

(7) Pašvaldības, pildot funkcijas, kas saskaņā ar likumu nodotas to kompetencē (5.panta otrā daļa), atrodas Ministru kabineta pārraudzībā.

8.pants. Valsts pārvaldes funkcijas

Valsts pārvalde Ministru kabineta vadībā pilda izpildvaras administratīvās funkcijas (valsts pārvaldes funkcijas), kas sastāv no atsevišķiem valsts pārvaldes uzdevumiem un atbildības par to izpildi.

9.pants. Valsts pārvaldes principi

(1) Valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām. Tā darbojas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros. Valsts pārvalde savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim.

(2) Valsts pārvalde savā darbībā ievēro cilvēktiesības.

(3) Valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs. Pie sabiedrības interesēm pieder arī samērīga privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošana.

(4) Valsts pārvaldei, atsevišķai iestādei vai amatpersonai nav savu interešu.

(5) Valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu. Tas ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses.

(6) Valsts pārvalde savā darbībā pastāvīgi pārbauda un uzlabo sabiedrībai sniegto pakalpojumu kvalitāti. Tās pienākums ir vienkāršot un uzlabot procedūras privātpersonas labā.

(7) Valsts pārvaldes pienākums ir informēt sabiedrību par savu darbību. Tas attiecas it sevišķi uz to sabiedrības daļu un tām privātpersonām, kuru tiesības vai tiesiskās intereses īstenotā vai plānotā darbība skar vai var skart.

(8) Valsts pārvaldi organizē pēc iespējas ērti un pieejami privātpersonai.

(9) Valsts pārvaldi organizē, ievērojot subsidiaritātes principu.

(10) Valsts pārvaldi organizē pēc iespējas efektīvi. Valsts pārvaldes institucionālo sistēmu pastāvīgi pārbauda un, ja nepieciešams, pilnveido.

(11) Valsts pārvalde savā darbībā ievēro arī šajā pantā neminētus principus, kuri atklāti, atvasināti un attīstīti iestāžu vai tiesu praksē, kā arī tiesību zinātnē.

10.pants. Valsts pārvaldes principu piemērošana

(1) Valsts pārvaldes principus piemēro:

1) interpretējot šo likumu un citus normatīvos aktus;

2) pārbaudot (arī tiesā) iestāžu un amatpersonu rīcības tiesiskumu un lietderību;

3) pārbaudot un novērtējot iestāžu un valsts pārvaldes amatpersonu darba kvalitāti.

(2) Ja šā likuma 9.panta piektajā, septītajā un astotajā daļā minētie valsts pārvaldes principi netiek ievēroti, privātpersonai ir tiesības prasīt to ievērošanu administratīvā procesa kārtībā.

11.pants. Sabiedrības līdzdalība valsts pārvaldē

(1) Šā likuma mērķa sasniegšanai iestāde savā darbībā iesaista sabiedrības pārstāvjus (sabiedrisko organizāciju un citu organizētu grupu pārstāvjus, atsevišķas kompetentas personas), iekļaujot tos darba grupās, konsultatīvajās padomēs vai lūdzot sniegt atzinumus.

(2) Sabiedrībai svarīgos jautājumos iestādei ir pienākums rīkot publisku apspriešanu. Ja iestāde pieņem lēmumu, kas neatbilst ievērojamas sabiedrības daļas viedoklim, tā šo lēmumu īpaši pamato.

(3) Nodrošinot sabiedrības līdzdalību savā darbībā, iestāde var izmantot arī citas normatīvajos aktos noteiktās sabiedrības iesaistīšanas formas, kas nav minētas šā panta pirmajā un otrajā daļā.

(4) Par sabiedrības pārstāvju iesaistīšanu iestādes darbībā un tās formu lemj iestādes vadītājs, ja normatīvajā aktā nav noteikts citādi.

12.pants. Publisko tiesību līgums

(1) Lai nodrošinātu valsts pārvaldes funkciju efektīvāku izpildi, iestāde likumā noteiktajā kārtībā slēdz publisko tiesību līgumus. Valsts pārvaldes jomā ir šādi publisko tiesību līgumi:

1) sadarbības līgums (VI nodaļa);

2) administratīvais līgums (IX nodaļa);

3) deleģēšanas līgums (V nodaļa).

(2) Sadarbības līgums ir vienošanās starp publisko tiesību juridiskajām personām vai iestādēm par valsts pārvaldes uzdevuma kopīgu izpildi.

(3) Administratīvais līgums ir vienošanās starp publisko tiesību juridisko personu un privātpersonu par administratīvi tiesisko attiecību noteikšanu, grozīšanu vai izbeigšanu.

(4) Deleģēšanas līgums ir vienošanās starp publisko tiesību juridisko personu un privātpersonu par atsevišķa valsts pārvaldes uzdevuma izpildi.

(5) Likumā var noteikt citus publisko tiesību līgumu veidus un nosacījumus, kas nav minēti šajā pantā.

(6) Publisko tiesību līgumu slēdz rakstveidā, ievērojot Civillikuma noteikumus un normatīvajos aktos noteiktos ierobežojumus.

II nodaļa

Valsts tiešās pārvaldes institucionālā sistēma

13.pants. Valsts tiešās pārvaldes institucionālās sistēmas izveidošana

Valsts tiešās pārvaldes institucionālo sistēmu veido un tās darba organizāciju nosaka Ministru kabinets.

14.pants. Valsts tiešās pārvaldes iestāžu uzskaite

(1) Lai nodrošinātu valsts tiešās pārvaldes institucionālās sistēmas pārskatāmību un efektivitāti, izveido datu bāzi, kurā iekļauj informāciju par valsts tiešās pārvaldes iestādēm.

(2) Datu bāzi par valsts tiešās pārvaldes iestādēm veido, pārzina un kārto Ministru kabineta noteikta valsts tiešās pārvaldes iestāde.

(3) Datu bāzē iekļaujama šāda publiski pieejama informācija:

1) iestādes nosaukums, padotība, kompetence;

2) iestādes atrašanās vieta, telefons un citi saziņas līdzekļi, apmeklētāju pieņemšanas laiki;

3) amatpersonu saraksts;

4) iestādes struktūra;

5) iestādes nolikums un reglaments;

6) iestādes izdotie un tai saistošie iekšējie normatīvie akti;

7) iestādes darbību konkrētā jomā tieši regulējošo ārējo normatīvo aktu saraksts;

8) publiskie pārskati.

(4) Ministru kabinets vai ministrs var papildus noteikt šā panta trešajā daļā neminētu publiski pieejamu informāciju, kas iekļaujama datu bāzē.

(5) Datu bāzes interneta versijai nav publiskas ticamības.

15.pants. Valsts tiešās pārvaldes iestādes izveidošana, reorganizācija un likvidācija

(1) Ministru kabinets izveido, reorganizē un likvidē valsts tiešās pārvaldes iestādi, pamatojoties uz likumu vai pēc savas iniciatīvas, bet ievērojot valsts pārvaldes pamatprincipus.

(2) Ministru kabinets, izveidojot valsts tiešās pārvaldes iestādi, nosaka Ministru kabineta locekli, kura padotībā attiecīgā valsts tiešās pārvaldes iestāde atrodas.

(3) Valsts tiešās pārvaldes iestādi reorganizē:

1) pievienojot to citai valsts tiešās pārvaldes iestādei, — rezultātā pievienojamā valsts tiešās pārvaldes iestāde beidz pastāvēt;

2) apvienojot to ar citu valsts tiešās pārvaldes iestādi, vai vairākām citām valsts tiešās pārvaldes iestādēm, — rezultātā apvienojamās valsts tiešās pārvaldes iestādes beidz pastāvēt un uz to bāzes izveido jaunu valsts tiešās pārvaldes iestādi;

3) nododot vienu vai vairākas tās struktūrvienības vienai vai vairākām citām valsts tiešās pārvaldes iestādēm, — rezultātā sadalāmā valsts tiešās pārvaldes iestāde turpina pastāvēt;

4) sadalot visas tās struktūrvienības starp citām valsts tiešās pārvaldes iestādēm, — rezultātā sadalāmā valsts tiešās pārvaldes iestāde beidz pastāvēt;

5) mainot tās juridisko statusu.

16.pants. Valsts tiešās pārvaldes iestādes nolikums

Valsts tiešās pārvaldes iestādes darbību reglamentē Ministru kabineta apstiprināts nolikums.

(2) Nolikumā norāda:

1) iestādes nosaukumu;

2) iestādes darbības mērķi;

3) iestādes funkcijas un kompetenci;

4) iestādes vadītāja kompetenci;

5) kārtību, kādā sniedzami pārskati par iestādes funkciju pildīšanu un līdzekļu izmantošanu;

6) iestādes darbības tiesiskuma nodrošināšanas mehānismu, ievērojot šā likuma VII un VIII nodaļā noteikto;

7) to iestādi, kurā privātpersona var apstrīdēt iestādes izdoto administratīvo aktu vai faktisko rīcību;

8) citus jautājumus, kurus Ministru kabinets uzskata par svarīgiem.

17.pants. Valsts tiešās pārvaldes iestādes vadītājs

(1) Valsts tiešās pārvaldes iestādes vadītājs organizē un vada iestādes administratīvo darbu, nodrošinot tā nepārtrauktību.

(2) Valsts tiešās pārvaldes iestādes vadītājs:

1) atbild par iestādes funkciju pildīšanu;

2) atbild par iestādes darbības tiesiskumu;

3) atbild par iestādes finansu, personāla un citu resursu lietderīgu izmantošanu;

4) apstiprina iestādes valsts pārvaldes amatpersonu amatu sarakstu un šo amatpersonu atalgojumu;

5) nosaka iestādes valsts pārvaldes amatpersonu un citu darbinieku pienākumus;

6) ieceļ amatā, pieņem darbā, atbrīvo no amata un atlaiž no darba iestādes ierēdņus un darbiniekus;

7) nodrošina vidēja termiņa darbības un attīstības stratēģijas, gadskārtējā darbības plāna un budžeta projektu izstrādi;

8) nosaka kārtību, kādā izskatāmas sūdzības par iestādes valsts pārvaldes amatpersonu pieņemtajiem lēmumiem;

9) bez īpaša pilnvarojuma pārstāv iestādi, ja likums nenosaka citu pārstāvības kārtību.

(3) Valsts tiešās pārvaldes iestādes vadītājs veic attiecīgā Ministru kabineta locekļa (arī valsts ministra) dotos uzdevumus, kā arī citas normatīvajos aktos noteiktās darbības, kas nav minētas šā panta otrajā daļā.

18.pants. Ministrija

(1) Ministrija ir valsts pārvaldes nozares vadošā valsts tiešās pārvaldes iestāde. Ministrija izstrādā nozares politiku, organizē un koordinē tās īstenošanu, kā arī pilda citas normatīvajos aktos noteiktās funkcijas.

(2) Ministrija ir tieši pakļauta ministram.

(3) Ir šādas ministrijas:

1) Aizsardzības ministrija;

2) Ārlietu ministrija;

3) Ekonomikas ministrija;

4) Finansu ministrija;

5) Iekšlietu ministrija;

6) Izglītības un zinātnes ministrija;

7) Kultūras ministrija;

8) Labklājības ministrija;

9) Satiksmes ministrija;

10) Tieslietu ministrija;

11) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija;

12) Zemkopības ministrija.

19.pants. Ministra kompetence ministrijā

(1) Ministrs vada ministrijas darbu.

(2) Ministrs:

1) bez īpaša pilnvarojuma pārstāv ministriju;

2) dod rīkojumus valsts sekretāram;

3) var dot rīkojumus ministrijas valsts pārvaldes amatpersonām, kuras par to informē valsts sekretāru;

4) var atcelt valsts ministra, parlamentārā sekretāra, valsts sekretāra un citu ministrijas amatpersonu iekšējos normatīvos aktus, lēmumus un rīkojumus, izņemot administratīvos aktus;

5) var pats realizēt ministrijas administratīvā vadītāja kompetenci. Ja ministrs kā iestādes administratīvais vadītājs pilnīgi vai daļēji pārņem savā kompetencē amatpersonas kompetencē esošu lietu, uz viņu attiecināmi šā likuma 39.–41.panta noteikumi par pilnvaru pārņemšanu.

(3) Ministrs pilda arī citas normatīvajos aktos noteiktās funkcijas.

20.pants. Valsts sekretārs

(1) Ministrijas administratīvais vadītājs ir valsts sekretārs, kas papildus šā likuma 17.pantā noteiktajai valsts tiešās pārvaldes iestādes vadītāja kompetencei ministra pakļautībā un pārraudzībā esošo iestāžu vadītājiem piešķir atvaļinājumu un dod atļauju doties komandējumos.

(2) Valsts sekretārs ir pakļauts ministram.

(3) Valsts sekretārs organizē iepriekšējā ministra rīcībā esošās lietvedības un dokumentu nodošanu jaunajam ministram.

(4) Ja valsts tiešās pārvaldes iestāde atrodas kāda Ministru kabineta locekļa tiešā pakļautībā, Ministru kabinets var noteikt, ka attiecīgās iestādes vadītājs ir amatpersona ar valsts sekretāra tiesībām.

21.pants. Ministru prezidenta, Ministru prezidenta biedra un īpašu uzdevumu ministra kompetence valsts tiešās pārvaldes iestādēs

(1) Ministru prezidenta, Ministru prezidenta biedra, kuram nav pakļauta ministrija, un īpašu uzdevumu ministra kompetenci valsts pārvaldes jomā nosaka Ministru kabinets.

(2) Ja Ministru prezidenta, Ministru prezidenta biedra un īpašu uzdevumu ministra pakļautībā tiek nodota atsevišķa valsts tiešās pārvaldes iestāde, kas nav ministrija, tad šajā iestādē attiecīgajiem Ministru kabineta locekļiem ir tāda pati kompetence kā ministram ministrijā.

22.pants. Valsts ministra kompetence ministrijā

(1) Valsts ministra kompetenci, tā uzraudzībā nodotās ministrijas struktūrvienības vai iestādes nosaka Ministru kabinets.

(2) Valsts ministram savas kompetences ietvaros attiecībā uz viņa uzraudzībā nodotajām ministrijas struktūrvienībām, amatpersonām un ministrijas padotībā esošajām iestādēm ir tādas pašas tiesības kā ministram.

(3) Valsts ministrs ministra uzdevumā pārstāv ministru.

23.pants. Parlamentārā sekretāra kompetence valsts tiešās pārvaldes iestādēs

(1) Parlamentārais sekretārs nodrošina saikni starp Ministru kabineta locekli un Saeimu, pilda citus Ministru kabineta iekārtas likumā un Saeimas kārtības rullī noteiktos pienākumus, kā arī Ministru kabineta locekļa dotos uzdevumus.

(2) Savu pienākumu izpildīšanai attiecīgā Ministru kabineta locekļa noteiktās kompetences ietvaros parlamentārais sekretārs:

1) dod rīkojumus valsts sekretāram vai atsevišķos gadījumos — citām ministrijas valsts pārvaldes amatpersonām (darbiniekiem), kuras par to informē valsts sekretāru;

2) dod rīkojumus attiecīgā Ministru kabineta locekļa pakļautībā esošās valsts tiešās pārvaldes iestādes vadītājam un atsevišķos gadījumos — citām iestādes valsts pārvaldes amatpersonām (darbiniekiem), kuras par to informē iestādes vadītāju.

(3) Parlamentārajam sekretāram ir tiesības ar padomdevēja tiesībām piedalīties Ministru kabineta sēdēs.

(4) Parlamentārais sekretārs Ministru kabineta locekļa uzdevumā pārstāv Ministru kabineta locekli.

24.pants. Ministru kabineta locekļa birojs

(1) Ministru kabineta loceklis (arī valsts ministrs) savas darbības nodrošināšanai uz savu pilnvaru laiku var izveidot biroju. Birojam var būt vadītājs.

(2) Biroja amatpersonas (padomnieki, palīgi, preses sekretārs u.c.) ieceļ amatā un atceļ no amata attiecīgais Ministru kabineta loceklis.

(3) Ministru kabineta loceklim ir tiesības jebkurā brīdī atcelt biroja amatpersonas no amata.

(4) Biroja amatpersonu pienākumus, kā arī to tiesības ministrijā vai citā tam pakļautā valsts tiešās pārvaldes iestādē nosaka attiecīgais Ministru kabineta loceklis.

(5) Biroja amatpersonas ir politiskās amatpersonas. Civildienesta ierēdnim, kurš tiek iecelts par biroja amatpersonu, ir tiesības pēc savu amata pienākumu izpildes izbeigšanās atgriezties savā līdzšinējā vai līdzvērtīgā civildienesta amatā. Biroja locekļu sociālās garantijas paredz Ministru kabineta noteikumi.

(6) Ministru kabineta locekļiem var būt arī ārštata padomnieki. Tie nesaņem atalgojumu un nav amatpersonas šā likuma un Korupcijas novēršanas likuma izpratnē.

(7) Ministru prezidenta, Ministru prezidenta biedra un īpašu uzdevumu ministra birojs izmanto savā darbā Valsts kancelejas palīdzību, bet ministra (arī valsts ministra) birojs — attiecīgās ministrijas palīdzību.

25.pants. Valsts kanceleja

(1) Valsts kanceleja ir Ministru prezidenta tiešā pakļautībā esoša valsts tiešās pārvaldes iestāde.

(2) Valsts kanceleja:

1) nodrošina Ministru kabineta, Ministru prezidenta, Ministru prezidenta biedra, īpašu uzdevumu ministra un tās personas darbību, kuru Valsts prezidents aicinājis sastādīt Ministru kabinetu;

2) veicina ministriju un citu institūciju sadarbību ar mērķi nodrošināt Ministru kabineta noteiktās politikas ilglaicīgu īstenošanu, kā arī pildīt Ministru prezidenta un Ministru kabineta dotos uzdevumus;

3) pārrauga Ministru kabineta pieņemto lēmumu ievērošanas un izpildes ilglaicīgu pēctecību;

4) nodrošina sadarbībā ar ministrijām nozaru stratēģiskās analīzes un plānošanas funkciju un iestāžu darba koordināciju vienotās valsts politikas īstenošanai ar mērķi sniegt priekšlikumus ministriem par nozares politikas attīstību vidējā un ilglaicīgā termiņā;

5) nodrošina, lai Ministru kabinetam un Ministru prezidentam iesniegtie politikas plānošanas dokumenti, konceptuālie un informatīvie jautājumi, kā arī normatīvo un administratīvo aktu projekti būtu sagatavoti atbilstoši noteiktām prasībām, saskaņoti, juridiski un finansiāli pamatoti;

6) savlaicīgi informē Ministru kabinetu un Ministru prezidentu par jebkuru situāciju, kas var izraisīt vai ir izraisījusi krīzi valstī, kā arī sagatavo materiālus par minētajiem jautājumiem;

7) nodrošina normatīvajos aktos noteiktās procesuālās kārtības ievērošanu, pieņemot Ministru kabineta un Ministru prezidenta lēmumus;

8) informē sabiedrību par Ministru kabineta un Ministru prezidenta pieņemtajiem lēmumiem;

9) pilda citas normatīvajos aktos noteiktās funkcijas.

26.pants. Valsts kancelejas direktors

(1) Valsts kancelejas administratīvais vadītājs ir Valsts kancelejas direktors, kas papildus šā likuma 17.pantā noteiktajai valsts tiešās pārvaldes iestādes vadītāja kompetencei:

1) organizē un vada ministriju valsts sekretāru sanāksmes;

2) nodrošinot Valsts kancelejas funciju izpildi, savas kompetences ietvaros ir tiesīgs dot rīkojumus ministriju valsts sekretāriem.

(2) Valsts kancelejas direkors ir pakļauts Ministru prezidentam.

(3) Valsts kancelejas direktors organizē iepriekšējā Ministru kabineta, Ministru prezidenta, Ministru prezidenta biedra un īpašu uzdevumu ministra rīcībā esošās lietvedības un dokumentu nodošanu attiecīgi jaunajam Ministru prezidentam, Ministru prezidenta biedram un īpašu uzdevumu ministram.

III nodaļa

Valsts pastarpinātās pārvaldes institucionālā sistēma

27.pants. Valsts pastarpinātās pārvaldes institucionālās sistēmas izveidošana

Valsts pastarpinātās pārvaldes institucionālo sistēmu un darba organizāciju saskaņā ar likumu nosaka attiecīgā atvasinātā publisko tiesību juridiskā per-
sona.

28.pants. Valsts pastarpinātās pārvaldes iestādes izveidošana

Valsts pastarpinātās pārvaldes iestādi izveido attiecīgās atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas orgāns likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā, ievērojot valsts pārvaldes pamatprincipus.

29.pants. Valsts pastarpinātās pārvaldes iestādes nolikums

Atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas orgāns, kas izveido valsts pastarpinātās pārvaldes iestādi, izdod iestādes nolikumu. Uz nolikumu attiecas šā likuma 16.panta otrās daļas noteikumi.

30.pants. Valsts pastarpinātās pārvaldes iestādes piederība

(1) Valsts pastarpinātās pārvaldes iestādes savā darbībā pārstāv attiecīgo atvasināto publisko tiesību juridisko personu.

(2) Valsts pastarpinātās pārvaldes iestāde pārstāv Latvijas Republiku, ja konkrētajā gadījumā:

1) tā saskaņā ar šā likuma 5.panta trešo daļu pilda valsts tiešās pārvaldes funkciju vai uzdevumu;

2) pastāv pamatotas šaubas par to, kuru publisko tiesību juridisko personu attiecīgā iestāde pārstāv.

31.pants. Valsts pastarpinātās pārvaldes iestādes padotība

Atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas orgāns padotību pār valsts pastarpinātās pārvaldes iestādi īsteno pats vai ar atsevišķas amatpersonas vai iestādes starpniecību.

32.pants. Valsts pastarpinātās pārvaldes iestādes darbību reglamentējošie likumi

(1) Šā likuma noteikumi (izņemot II nodaļas noteikumus) piemērojami attiecībā uz valsts pastarpinātās pārvaldes iestādi, ciktāl citu likumu speciālajās tiesību normās nav noteikts citādi.

(2) Attiecībā uz pastarpinātās valsts pārvaldes iestādi piemērojami šā likuma 15.panta trešās daļas un 17.panta pirmās un otrās daļas noteikumi.

IV nodaļa

Valsts pārvaldes hierarhiskā kārtība

33.pants. Iestāžu hierarhija

(1) Ministru kabineta locekļa tiešā pakļautībā esoša iestāde ir augstāka iestāde attiecībā uz tās padotībā esošajām valsts pārvaldes iestādēm.

(2) Padotībā esošās iestādes var veidot arī vairāku līmeņu padotības sis-
tēmu.

34.pants. Amatpersonu hierarhija

(1) Valsts pārvaldē amatpersonas iekļautas vienotā hierarhiskā padotības sistēmā, kurā viena amatpersona ir padota citai amatpersonai. Amatpersonas darbojas savas kompetences ietvaros un savus pienākumus pilda un tiesības īsteno patstāvīgi.

(2) Ministru kabineta loceklis ir augstāka amatpersona attiecībā uz viņa tiešā padotībā esošo iestāžu un tām padoto iestāžu valsts pārvaldes amatpersonām. Nākamā augstākā amatpersona ir valsts ministrs, tad parlamentārais sekretārs.

(3) Valsts tiešās pārvaldes amatpersona ir augstāka amatpersona attiecībā uz visu padotības ziņā zemāku līmeņu valsts pārvaldes iestāžu amatpersonām.

(4) Valsts pastarpinātās pārvaldes amatpersona ir augstāka amatpersona attiecībā uz visu padotības ziņā zemāku līmeņu valsts pastarpinātās pārvaldes iestāžu amatpersonām.

(5) Ja normatīvajā aktā nav noteikts citādi, amatpersonu padotība vienas publisko tiesību juridiskās personas ietvaros tiek īstenota pakļautības formā.

(6) To amatpersonu padotības formu, kuras darbojas pie dažādām publisko tiesību juridiskām personām piederošās iestādēs, nosaka normatīvie akti. Ja attiecīgajā normatīvajā aktā padotības forma nav noteikta, tā atbilst konkrētajai funkcijai noteiktajai padotības formai.

35.pants. Aizvietošanas sistēma valsts pārvaldē

(1) Iestādes vadītājs apstiprina iestādes amatpersonu aizvietošanas kārtību.

(2) Ja valsts pārvaldes amatpersona nepilda vai ir kavēta pildīt savus pienākumus, augstāka amatpersona nekavējoties ieceļ šīs amatpersonas aizvietotāju, lai nodrošinātu iestādes darba nepārtrauktību. Augstāka amatpersona var atkāpties no iestādes vadītāja apstiprinātās aizvietošanas kārtības, to īpaši pamatojot.

36.pants. Tiesības iegūt informāciju

Augstāka iestāde vai amatpersona var pieprasīt un saņemt no zemākas iestādes vai amatpersonas tās rīcībā esošo informāciju, ievērojot likumos noteiktos informācijas pieejamības ierobežojumus.

37.pants. Dienesta izmeklēšanas tiesības

(1) Ministru kabineta loceklis, iestādes vadītājs vai cita normatīvajos aktos noteikta valsts pārvaldes amatpersona var organizēt vai veikt dienesta izmeklēšanu savā iestādē un zemākās iestādēs, lai noskaidrotu faktus vai izvērtētu attiecīgo valsts pārvaldes amatpersonu rīcību.

(2) Valsts pārvaldes amatpersonai ir pienākums sadarboties ar amatpersonu, kura veic šā panta pirmajā daļā minēto izmeklēšanu, atbildēt uz tās jautājumiem, kā arī sniegt tai visu savā rīcībā esošo informāciju, kas nepieciešama attiecīgajā dienesta izmeklēšanā.

38.pants. Tiesības ierosināt disciplinārlietu

(1) Amatpersona var ierosināt disciplinārlietu par jebkuru valsts pārvaldes amatpersonu, attiecībā uz kuru tā ir augstāka amatpersona.

(2) Ja attiecīgajā gadījumā disciplinārlietas ierosināšana nav tiešā šīs augstākās amatpersonas kompetencē, tad par ierosināto disciplinārlietu tā informē to valsts pārvaldes amatpersonu, kuras tiešā kompetencē ir šādas disciplinārlietas ierosināšana.

39.pants. Pilnvaru pārņemšanas tiesības

(1) Augstāka iestāde vai amatpersona var pārņemt pakļautībā esošas iestādes vai valsts pārvaldes amatpersonas lietvedībā esošu lietu savā kompetencē.

(2) Izņēmuma gadījumā augstāka iestāde vai amatpersona var pārņemt pārraudzībā esošas iestādes vai valsts pārvaldes amatpersonas lietvedībā esošu lietu savā kompetencē. Šādā gadījumā pilnvaru pārņemšanas tiesības var īstenot, ja ir saņemta pilnvaru pārņēmējas iestādes vai valsts pārvaldes amatpersonas augstākas iestādes vai amatpersonas rakstveida piekrišana. Piekrišana nav nepieciešama, ja pilnvaru pārņemšanas tiesības izmanto Ministru kabineta loceklis.

(3) Valsts tiešās pārvaldes iestāde vai amatpersona var pārņemt valsts pastarpinātās pārvaldes iestādes vai valsts pārvaldes amatpersonas lietvedībā esošu lietu savā kompetencē, ja tas paredzēts ārējā normatīvajā aktā. Tas neattiecas uz gadījumu, kad valsts pastarpinātās pārvaldes iestāde saskaņā ar šā likuma 5.panta trešo daļu pilda valsts tiešās pārvaldes funkciju.

(4) Administratīvā procesa ietvaros šā panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā noteiktās pilnvaru pārņemšanas tiesības ir tikai tādai amatpersonai, kuras izdotu administratīvo aktu var apstrīdēt, ja normatīvajos aktos nav noteikts citādi.

(5) Šā panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā noteikto tiesību pārņemt pilnvaras nav, ja:

1) administratīvā procesa ietvaros saskaņā ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem koleģiāla institūcija konkursa, eksāmena, atestācijas, licencēšanas un līdzīgos gadījumos izdod administratīvu aktu vai lemj par faktisku
rīcību;

2) saskaņā ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem koleģiāla institūcija pieņem lēmumu par līguma slēgšanu sakarā ar darbiem, pasūtījumiem vai iepirkumiem;

3) lēmumu pieņem koleģiāla institūcija, kuras locekļi savu pienākumu pildīšanā ir neatkarīgi un nav pakļauti rīkojumiem vai citādai ietekmei attiecībā uz savu lēmumu, un institūcijas lēmums tiek pieņemts saskaņā ar likumā vai Ministru kabineta noteikumos paredzētu procedūru, kurā tiek piemēroti tiesas procesam raksturīgi pierādīšanas principi.

(6) Ja ir izmantotas šajā pantā noteiktās pilnvaru pārņemšanas tiesības, augstāka iestāde vai amatpersona pieņem lēmumu attiecīgajā lietā.

40.pants. Daļējās pilnvaru pārņemšanas tiesības

(1) Daļējās pilnvaru pārņemšanas tiesības ietver augstākas iestādes vai amatpersonas tiesības ar rakstveida rīkojumu izlemt atsevišķu lietas aspektu, nepārņemot visu lietu savā kompetencē.

(2) Ja ir izmantotas daļējās pilnvaru pārņemšanas tiesības, sākotnēji piekritīgā iestāde vai valsts pārvaldes amatpersona pieņem galīgo lēmumu, ievērojot augstākas iestādes vai amatpersonas rīkojumā izlemto lietas aspektu un izlemjot lietas pārējos aspektus.

(3) Ja daļējās pilnvaru pārņemšanas tiesības izmanto administratīvā procesa ietvaros, uz to norāda administratīvā akta pamatojumā.

41.pants. Atbildība par pilnvaru pārņemšanu

(1) Pilnībā pārņemot padotībā esošas iestādes vai valsts pārvaldes amatpersonas lietvedībā esošu lietu savā kompetencē (39.pants), augstāka iestāde vai amatpersona vienlaikus uzņemas atbildību par pieņemto lēmumu.

(2) Augstāka iestāde vai amatpersona, kas izmantojusi daļējās pilnvaru pārņemšanas tiesības (40.pants), ir atbildīga par to lietas aspektu, kuru tā izlēmusi.

V nodaļa

Valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšana

42.pants. Valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšana

(1) Ar likumu, Ministru kabineta noteikumiem vai līgumu valsts pārvaldes uzdevumu izpildi var deleģēt privātpersonai.

(2) Ja likums nosaka, ka publisko tiesību juridiskā persona var deleģēt savus uzdevumus citai publisko tiesību juridiskajai personai, piemērojami šā likuma noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar citu likumu speciālajām tiesību normām.

43.pants. Deleģēšanas priekšmets

(1) Privātpersonai var deleģēt atsevišķus uzdevumus, kas veicami attiecīgās publisko tiesību juridiskās personas vai konkrētas iestādes kompetencē ietilpstošo funkciju ietvaros. Nevar deleģēt publisko tiesību juridiskās personas vai konkrētas iestādes kompetencē ietilpstošās valsts pārvaldes funkcijas.

(2) Privātpersonai nevar deleģēt šādus valsts pārvaldes uzdevumus:

1) nozares politikas un attīstības stratēģijas plānošanu un apstiprināšanu;

2) nozares darbības koordināciju;

3) iekšējo normatīvo aktu apstiprināšanu;

4) iestāžu un amatpersonu uzraudzību;

5) administratīvo aktu izdošanu, izņemot gadījumu, kad tas paredzēts likumā;

6) uzdevumus, kas saistīti ar valsts ārējās un iekšējās drošības funkciju izpildi, izņemot gadījumus, kad tas paredzēts likumā vai Ministru kabineta noteikumos;

7) uzdevumus, kas saistīti ar kriminālvajāšanu, izņemot gadījumus, kad tas paredzēts likumā;

8) valsts budžeta sastādīšanu, valsts finansu resursu sadali programmu un apakšprogrammu līmenī, valsts finansu resursu kontroli. Tas neattiecas uz starptautiskajiem vai ārvalstu finansu resursiem;

9) citus uzdevumus, kurus pēc savas būtības drīkst veikt tikai iestādes.

44.pants. Deleģēšanas priekšnoteikumi

(1) Valsts pārvaldes uzdevumu var deleģēt vienīgi tad, ja privātpersona attiecīgo uzdevumu var veikt efektīvāk.

(2) Lemjot par valsts pārvaldes uzdevuma deleģēšanu personu apvienībai, kurai nav peļņas gūšanas rakstura, papildus jāapsver:

1) jautājums par sabiedrības iesaistīšanu valsts pārvaldē;

2) vai tā ir sabiedriskā labuma organizācija vai arī pārstāv atsevišķas mantiski vai citādi ieinteresētas grupas intereses.

(3) Privātpersonai jābūt tiesīgai un spējīgai, it īpaši ievērojot tās kvalifikāciju, pieredzi, reputāciju, finansu resursus un citu veidu nodrošinājumu, veikt attiecīgo valsts pārvaldes uzdevumu.

45.pants. Pilnvarotās privātpersonas padotība

(1) Deleģējot privātpersonai valsts pārvaldes uzdevumu veikšanu ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem, nosaka piekritīgo iestādi, kuras padotībā, veicot šo uzdevumu, atrodas pilnvarotā privātpersona.

(2) Deleģējot privātpersonai valsts pārvaldes uzdevumu veikšanu ar līgumu, pilnvarotā privātpersona, veicot šo uzdevumu, atrodas tās iestādes padotībā, kura slēdz līgumu.

(3) Konkrētu padotības formu nosaka, ņemot vērā deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu saturu, citus ar deleģēšanu saistītus apsvērumus, kā arī to, ka uzraudzībai jābūt pilnīgai un efektīvai.

(4) Pilnvarotā privātpersona sniedz iestādei, kuras padotībā tā atrodas, informāciju, ko iestāde prasa sakarā ar deleģētā uzdevuma izpildi.

46.pants. Pilnvarotās privātpersonas atbildība

(1) Mantiskos zaudējumus un personisko kaitējumu, kas pilnvarotās privātpersonas prettiesiskas darbības vai bezdarbības rezultātā nodarīts trešajai personai, gadījumā, kad delegēšana ir noteikta ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem, atlīdzina no valsts budžeta, bet gadījumā, kad deleģēšana ir noteikta ar līgumu, — no tās publisko tiesību juridiskās personas budžeta, pie kuras pieder deleģētājs, ja likums neparedz citu kārtību.

(2) Mantiskos zaudējumus un personisko kaitējumu, kas trešajai personai rodas sakarā ar pilnvarotās privātpersonas nepienācīgu uzraudzību, gadījumā, kad deleģēšana ir noteikta ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem, atlīdzina no valsts budžeta, bet gadījumā, kad deleģēšana ir noteikta ar līgumu, — no tās publisko tiesību juridiskās personas budžeta, pie kuras pieder deleģētājs.

(3) Pilnvarotā privātpersona regresa kārtībā atlīdzina attiecīgajai publisko tiesību juridiskajai personai šā panta pirmajā daļā minētos zaudējumus vai personisko kaitējumu.

(4) Pilnvarotā privātpersona atlīdzina attiecīgajai publisko tiesību juridiskajai personai mantiskos zaudējumus, kas radušies, ja pilnvarotā privātpersona neizpilda vai pienācīgi nepilda deleģēto uzdevumu.

(5) Kārtību, kādā pilnvarotā privātpersona atlīdzina attiecīgajai publisko tiesību juridiskajai personai mantiskos zaudējumus, nosaka Ministru kabinets.

47.pants. Uzraudzības iestādes atbildība

(1) Iestāde, kas saskaņā ar šā likuma 45.panta pirmo vai otro daļu uzrauga pilnvaroto personu, ir atbildīga par deleģētā uzdevuma izpildes tiesiskumu un pienācīgumu.

(2) Delegēšana neierobežo trešās personas tiesības. Administratīvā akta apstrīdēšanas iestāde ir uzraudzības iestāde, ja likumā vai Ministru kabineta noteikumos par apstrīdēšanas iestādi nav noteikta cita iestāde.

48.pants. Līgumiskās deleģēšanas procedūra

(1) Par valsts tiešās pārvaldes iestādes uzdevumu deleģēšanu uz laiku līdz trim gadiem lemj ministrs, kura padotībā atrodas iestāde, kas slēdz līgumu. Par delegēšanu uz ilgāku laiku lemj Ministru kabinets.

(2) Par valsts pastarpinātās pārvaldes iestādes uzdevumu deleģēšanu lemj attiecīgās atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas orgāns, kas šādā gadījumā informē valsts tiešās pārvaldes iestādi, kurai attiecīgā atvasinātā publisko tiesību juridiskā persona ir padota. Ja delegēšanas termiņš pārsniedz gadu un pašvaldības deputātu pilnvaru laiku, deleģēšanas līgumu saskaņo ar šo valsts tiešās pārvaldes iestādi.

(3) Lēmumā par deleģēšanu konstatē deleģēšanas pieļaujamību un reglamentē deleģēšanas priekšnoteikumus.

49.pants. Deleģēšanas līguma saturs

Deleģēšanas līgumā norāda:

1) līgumslēdzējas puses;

2) deleģēto uzdevumu, norādot, ar kuru normatīvo aktu attiecīgais uzdevums nodots deleģētāja kompetencē;

3) deleģētā uzdevuma izpildes termiņu un kārtību;

4) uzdevuma izpildes kvalitātes novērtējuma kritērijus, bet, ja līguma priekšmets ir vienreizējs uzdevums, — arī sasniedzamos rezultātus;

5) savstarpējo norēķinu kārtību, finansu un citu resursu piešķiršanas noteikumus;

6) regulāro pārskatu un ziņojumu sniegšanas kārtību;

7) pilnvarotās privātpersonas darbības uzraudzības kārtību;

8) līguma spēkā stāšanās kārtību;

9) līguma darbības termiņu;

10) citus būtiskus punktus.

50.pants. Deleģēšanas līguma izbeigšanās

(1) Deleģēšanas līgums izbeidzas, izbeidzoties termiņam, uz kādu tas noslēgts.

(2) Ja līguma termiņš pārsniedz trīs gadus, katra līgumslēdzēja puse var to uzteikt, ievērojot viena gada uzteikšanas termiņu.

(3) Līgumā var paredzēt īsāku uzteikuma termiņu, nekā paredzēts šā panta otrajā daļā.

(4) Jebkura puse var līgumu uzteikt bez uzteikšanas termiņa, ja otra puse rupji pārkāpj līguma noteikumus vai arī pastāv citi svarīgi iemesli, kas neļauj turpināt līguma attiecības.

VI nodaļa

Sadarbība valsts pārvaldē

51.pants. Iestāžu sadarbības pamatnoteikumi

(1) Iestādes sadarbojas darba organizācijas jautājumos.

(2) Iestāde, kura no citas iestādes ir saņēmusi attiecīgu priekšlikumu, var atteikt sadarbību tikai tad, ja pastāv šā likuma 54.pantā paredzētie atteikuma iemesli.

(3) Iestāžu sadarbība notiek bez maksas, ja ārējā normatīvajā aktā nav noteikts citādi.

(4) Iestādes var sadarboties gan atsevišķā gadījumā, gan pastāvīgi, slēdzot starpresoru līgumu (55.–57.pants).

52.pants. Iestāžu sadarbības priekšmets

(1) Iestāde var lūgt citu iestādi nodrošināt atsevišķu valsts pārvaldes amatpersonu piedalīšanos konkrētu uzdevumu veikšanā.

(2) Iestāde, ievērojot normatīvajos aktos noteiktos ierobežojumus, var lūgt citu iestādi sniegt tās rīcībā esošo informāciju.

(3) Iestāde var lūgt citu iestādi sniegt tai atzinumu jautājumā, kas ietilpst atzinuma sniedzējas iestādes kompetencē.

(4) Normatīvajos aktos var noteikt citu sadarbības priekšmetu.

53.pants. Nepietiekama sadarbība

Ja iestāde uzskata, ka ierosinātās sadarbības mērķis nav sasniegts citas iestādes darbības vai bezdarbības dēļ (sadarbība nav pietiekama vai nav pienācīgi nodrošināta), tā var informēt par to attiecīgās iestādes augstāku iestādi.

54.pants. Sadarbības atteikums

(1) Iestāde var atteikt sadarbību, atteikumu rakstveidā pamatojot, ja:

1) sadarbība nav iespējama faktisku iemeslu dēļ;

2) sadarbība nav iespējama tiesisku iemeslu dēļ;

3) sadarbībā var tikt iesaistīta cita iestāde ar mazāku resursu patēriņu;

4) nepieciešamais resursu patēriņš pārsniedz sadarbības ierosinātājas iestādes nepieciešamību pēc šīs sadarbības.

(2) Iestāde, kas saņēmusi atteikumu sadarboties, var lūgt atteikuma sniedzējas iestādes augstāku iestādi izvērtēt atteikuma pamatotību.

55.pants. Starpresoru līgums

(1) Lai nodrošinātu pastāvīgu sadarbību, iestādes, kas atrodas dažādu Ministru kabineta locekļu padotībā (pieder pie dažādiem resoriem), ja nepieciešams, var slēgt starpresoru līgumu par šā likuma 52.pantā minētajiem sadarbības priekšmetiem.

(2) Starpresoru līgumu iestādes var slēgt neatkarīgi no tā, vai tās pieder pie vienas vai dažādām publisko tiesību juridiskajām personām.

(3) Ar starpresoru līgumu nevar deleģēt vai mainīt normatīvajos aktos noteikto iestāžu kompetenci.

(4) Starpresoru līgums nav saistošs attiecīgo iestāžu augstākām iestādēm. Tas neierobežo augstāku iestāžu hierarhiskās tiesības.

56.pants. Starpresoru līguma spēkā stāšanās un izpilde

(1) Pirms starpresoru līguma parakstīšanas iestāde saskaņo līguma projektu ar augstāku iestādi. Ja augstāka iestāde mēneša laikā rakstveidā neatbild, starpresoru līgums uzskatāms par saskaņotu.

(2) Ja starpresoru līgums netiek pienācīgi pildīts, iestāde par to informē tās iestādes augstāku iestādi, kura līgumu nepilda.

(3) Iestāde nevar prasīt no otras iestādes starpresoru līguma izpildi, ja līguma nepildīšana ir augstākas iestādes rīcības sekas.

(4) Par starpresoru līguma nepildīšanu, kā arī par zaudējumu atlīdzību nevar celt prasību tiesā.

57.pants. Starpresoru līguma izbeigšanās

Starpresoru līgums izbeidzas, ja:

1) izbeidzas termiņš, uz kuru tas noslēgts;

2) vismaz viena no līgumslēdzējām iestādēm beidz pastāvēt vai tiek reorganizēta;

3) viena līgumslēdzēja iestāde to uzsaka, ievērojot triju mēnešu uzteikuma termiņu;

4) viena līgumslēdzēja iestāde to nepilda vai nevar pildīt sakarā ar faktisko vai tiesisko apstākļu maiņu. Šādā gadījumā attiecīgā iestāde vai tās augstāka iestāde par to nekavējoties informē otru līgumslēdzēju iestādi.

58.pants. Publisko tiesību juridisko personu sadarbības līgums

(1) Publisko tiesību juridiskās personas sadarbības līgumu slēdz, lai panāktu vismaz vienas līgumslēdzējas publisko tiesību juridiskās personas kompetencē ietilpstošu uzdevumu efektīvāku veikšanu. Uz sadarbības līgumu neattiecas šā likuma 55.pantā paredzētie ierobežojumi.

(2) Publisko tiesību juridisko personu sadarbības līgumu slēdz attiecīgo publisko tiesību juridisko personu orgāni vai to ar normatīvo aktu pilnvarotas iestādes.

(3) Ar sadarbības līgumu nevar deleģēt vai mainīt atvasinātajām publisko tiesību juridiskajām personām normatīvajos aktos noteikto kompetenci. Ar sadarbības līgumu nevar skart hierarhiskās attiecības starp dažādām publisko tiesību juridiskajām personām un to iestādēm.

(4) Atvasinātā publisko tiesību juridiskā persona informē par sadarbības līgumu valsts tiešās pārvaldes iestādi, kuras pārraudzībā ir attiecīgā publisko tiesību juridiskā persona.

(5) Par sadarbības līguma nepildīšanu, kā arī par zaudējumu atlīdzību nevar celt prasību tiesā, ja tas nav īpaši atrunāts līgumā.

(6) Ja sadarbības līguma priekšmets ir jautājums, kas ietilpst atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas kompetencē (5. panta otrā daļa), tad sadarbības līgumā var paredzēt līgumstrīda izšķiršanu tiesā. Citos gadījumos nevar celt prasību tiesā.

VII nodaļa

Pārvaldes lēmuma pārbaude un atbildība par pārvaldes lēmumu

59.pants. Pārvaldes lēmuma pārbaudes pamatnoteikumi

(1) Šīs nodaļas noteikumi attiecas uz rakstveida pārvaldes lēmumiem, izņemot steidzamus lēmumus un lēmumus, kas vērsti uz darba procesa virzību (starplēmumi).

(2) Pārvaldes lēmuma pārbaude ietver lēmuma lietderības un tiesiskuma pārbaudi.

(3) Pārvaldes lēmumu saskaņā ar normatīvajiem aktiem pārbauda gan pirms tā pieņemšanas (iepriekšēja pārbaude), gan pēc tā pieņemšanas (pēcpārbaude).

(4) Šīs nodaļas noteikumi attiecībā uz pārvaldes lēmuma pārbaudes kārtību piemērojami, ciktāl normatīvajos aktos nav noteikts citādi.

60.pants. Pārvaldes lēmuma lietderības pārbaude

Pārbaudot pārvaldes lēmuma lietderību, izvērtē tā nepieciešamību un piemērotību attiecīgā mērķa sasniegšanai. Administratīvā akta lietderības apsvērumus nosaka Administratīvā procesa likums.

61.pants. Pārvaldes lēmuma tiesiskuma pārbaude

Pārbaudot pārvaldes lēmuma tiesiskumu:

1) izvērtē tā atbilstību ārējiem normatīvajiem aktiem un vispārējiem tiesību principiem;

2) ja nepieciešams, izvērtē tā atbilstību iekšējiem normatīvajiem aktiem un valsts pārvaldes principiem;

3) tiesību normu savstarpējas pretrunas gadījumā nosaka piemērojamo tiesību normu;

4) ja attiecībā uz tā pieņemšanu piešķirta rīcības brīvība, nosaka, ciktāl tā attiecināma uz konkrēto pārvaldes lēmumu;

5) ja attiecībā uz tā saturu piešķirta izvēles brīvība, nosaka lēmuma satura izvēles ietvarus.

62.pants. Pārvaldes lēmuma lietderīguma iepriekšēja pārbaude

Pārvaldes lēmuma pieņēmējs iepazīstina ar lēmuma projektu augstāku valsts pārvaldes amatpersonu attiecīgajā iestādē. Attiecīgā valsts pārvaldes amatpersona izvērtē pārvaldes lēmuma lietderīgumu.

63.pants. Pārvaldes lēmuma tiesiskuma iepriekšēja pārbaude

(1) Pārvaldes lēmuma tiesiskuma iepriekšēja pārbaude ir obligāta. Šādu pārbaudi veic arī tad, ja iekšējā normatīvajā aktā nav noteikta īpaša pārbaudes kārtība.

(2) Pārvaldes lēmuma tiesiskuma iepriekšēju pārbaudi veic gan tā pieņēmējs (pamatpārbaude), gan īpaša iestādes struktūrvienība vai amatpersona (papildpārbaude).

(3) Ja papildpārbaudē konstatē, ka pārvaldes lēmuma projekts ir tiesisks, attiecīgā valsts pārvaldes amatpersona to vizē. Ja papildpārbaudē konstatē, ka pārvaldes lēmuma projekts neatbilst tiesību normām, to nevizē. Šādā gadījumā papildpārbaudes veicējs rakstveidā min savus iebildumus, norādot prasības, kādām jāatbilst tiesiskam lēmumam.

(4) Ja pārvaldes lēmumu pieņem, neievērojot papildpārbaudē norādītos iebildumus, tā pieņēmējs rakstveidā motivē savus apsvērumus.

(5) Papildpārbaude nav nepieciešama likumā vai Ministru kabineta noteikumos paredzētajos gadījumos.

64.pants. Pārvaldes lēmuma pēcpārbaude

(1) Pārvaldes lēmuma pēcpārbaudi veic, ievērojot konkrēto padotības formu (7. panta trešā un ceturtā daļa).

(2) Administratīvā akta un faktiskās rīcības apstrīdēšanas un atcelšanas kārtību un principus nosaka Administratīvā procesa likums.

(3) Iestādes reglamentā vai citā iekšējā normatīvajā aktā noteikta valsts pārvaldes amatpersona veic pārvaldes lēmuma incidentālo, nejaušo pēcpārbaudi un regulāro pēcpārbaudi.

(4) Vienas iestādes ietvaros augstāka valsts pārvaldes amatpersona ar motivētu lēmumu var atcelt vai grozīt jebkuras zemākas amatpersonas prettiesisku vai nelietderīgu lēmumu. Normatīvajā aktā var būt noteikta cita amatpersona vai institūcija, kas veic pārvaldes lēmuma pārbaudi.

(5) Pārvaldes lēmuma tiesiskuma un lietderības pēcpārbaudes kārtību nosaka Ministru kabinets.

65.pants. Atbildība par pārvaldes lēmumu

(1) Par pārvaldes lēmuma lietderīgumu un tiesiskumu atbild tā pieņēmējs.

(2) Valsts pārvaldes amatpersona, kas veic pārvaldes lēmuma projekta tiesiskuma papildpārbaudi, ir atbildīga par savu vērtējumu. Ja papildpārbaudē konstatēts, ka pārvaldes lēmuma projekts ir prettiesisks, bet lēmums pieņemts, neievērojot norādītos iebildumus, attiecīgā valsts pārvaldes amatpersona par pārvaldes lēmuma prettiesiskumu attiecībā uz norādītajām pretrunām nav atbildīga.

66.pants. Koleģiālas institūcijas pārvaldes lēmuma iepriekšēja pārbaude

(1) Koleģiālas institūcijas (komisija, padome u.c.) pārvaldes lēmuma tiesiskuma papildpārbaudi veic valsts pārvaldes amatpersona, kura saskaņā ar normatīvo aktu ir atbildīga par tiesiskuma pārbaudi.

(2) Ja valsts pārvaldes amatpersona atzīst, ka attiecīgais pārvaldes lēmuma projekts ir tiesisks, tā to vizē. Ja valsts pārvaldes amatpersonai ir iebildumi sakarā ar attiecīgā pārvaldes lēmuma projekta tiesiskumu, tā rakstveidā motivē savus iebildumus, norādot prasības, kādām jāatbilst tiesiskam lēmumam.

(3) Ja koleģiāla institūcija pieņem pārvaldes lēmumu, neievērojot papildpārbaudē norādītos iebildumus, katrs koleģiālās institūcijas loceklis izsaka savus apsvērumus par attiecīgā lēmuma tiesiskumu, un šie apsvērumi tiek fiksēti koleģiālās institūcijas lēmuma pieņemšanas protokolā.

(4) Atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas orgānam likumā var noteikt citu pārvaldes lēmuma tiesiskuma nodrošināšanas kārtību.

67.pants. Atbildība par koleģiālas institūcijas pārvaldes lēmumu

(1) Par koleģiālas institūcijas pārvaldes lēmuma lietderību un tiesiskumu atbild tie koleģiālas institūcijas locekļi, kas balsojuši, ja vien kāds nav lēmuma pieņemšanas protokolā īpaši pieprasījis fiksēt savus iebildumus.

(2) Valsts pārvaldes amatpersona, kas veic pārvaldes lēmuma projekta tiesiskuma papildpārbaudi, ir atbildīga par savu vērtējumu. Ja papildpārbaudē konstatēts, ka pārvaldes lēmuma projekts ir prettiesisks, bet lēmums pieņemts, neievērojot norādītos iebildumus, attiecīgā valsts pārvaldes amatpersona par pārvaldes lēmuma prettiesiskumu attiecībā uz norādītajām pretrunām nav atbildīga.

(3) Atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas orgānam likumā var noteikt atšķirīgus atbildības principus, izņemot gadījumu, kad tas izdod administratīvo aktu.

68.pants. Atbildības veidi

(1) Amatpersona likumā noteiktajos gadījumos par pārvaldes lēmumu ir atbildīga civiltiesiski, krimināltiesiski, administratīvi, bet normatīvajos aktos noteiktos gadījumos — arī disciplināri.

(2) Politiskajām amatpersonām nepiemēro disciplināratbildību.

VIII nodaļa

Iekšējie normatīvie akti

69.pants. Iekšējo normatīvo aktu pamatnoteikumi

(1) Publisko tiesību juridiskās personas orgāns, iestāde un Ministru kabineta loceklis pēc savas iniciatīvas vai uz normatīvā akta pamata savas kompetences ietvaros izdod iekšējos normatīvos aktus, lai reglamentētu jautājumus, kas attiecas uz tā vai tam padoto valsts tiešās pārvaldes iestāžu darbību.

(2) Iekšējais normatīvais akts ir saistošs iestādei (tās struktūrvienībai, darbiniekiem), attiecībā uz kuru tas izdots.

(3) Privātpersonai iekšējais normatīvais akts nav saistošs.

(4) Iekšējam normatīvajam aktam jāatbilst ārējiem normatīvajiem aktiem, vispārējiem tiesību principiem (to skaitā valsts pārvaldes principiem un administratīvā procesa principiem) un iekšējiem normatīvajiem aktiem, kurus izdevusi augstāka iestāde vai amatpersona.

70.pants. Iekšējo normatīvo aktu veidi

(1) Iestāde savas kompetences ietvaros izdod iekšējos normatīvos aktus par:

1) savu uzbūvi un darba organizāciju (iestādes reglaments);

2) savas struktūrvienības uzbūvi un darba organizāciju (struktūrvienības reglaments);

3) ārējo normatīvo aktu vai vispārējo tiesību principu piemērošanu (instrukcija);

4) tai normatīvajos aktos piešķirtās rīcības brīvības izmantošanu, nosakot vienveidīgu rīcību vienādos gadījumos (ieteikumi). Iestāde no šiem ieteikumiem var atkāpties atsevišķos gadījumos, to īpaši pamatojot;

5) uzvedības noteikumiem šajā iestādē attiecībā uz personām (kārtība);

6) pārvaldes lēmuma pieņemšanas procedūru, valsts pārvaldes amatpersonu un citu darbinieku pienākumu pildīšanu, uzvedību, darba drošību iestādē, kā arī citiem jautājumiem, kas attiecas uz iestādes darbību.

(2) Iekšējo normatīvo aktu izdošanas kompetenci, saturiskos noteikumus, spēkā stāšanos un spēkā esamību nosaka to saturs, nevis nosaukums.

71.pants. Iekšējo normatīvo aktu izdošana

(1) Iestādes reglamentu izdod iestādes vadītājs. Pirms reglamenta izdošanas to saskaņo ar augstāku iestādi. Ministru kabineta loceklim tieši padotas iestādes reglamentu saskaņo ar attiecīgo Ministru kabineta locekli.

(2) Instrukciju un ieteikumus izdod Ministru kabineta loceklis vai iestādes vadītājs. Ja instrukciju vai ieteikumus izdod iestādes vadītājs, tad pirms izdošanas to projektus saskaņo ar augstāku iestādi un Tieslietu ministriju. Ja ieteikumus izdod Ministru kabineta loceklim tieši padotas iestādes vadītājs, tad tos saskaņo arī ar attiecīgo Ministru kabineta locekli. Ja instrukciju vai ieteikumus izdod Ministru kabineta loceklis, tad pirms izdošanas to projektus savlaicīgi nosūta Tieslietu ministrijai, kura sniedz atzinumu par tiem.

(3) Atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas orgāna instrukciju un ieteikumus pirms to izdošanas saskaņo ar augstāku iestādi, Tieslietu ministriju vai citu Ministru kabineta noteiktu iestādi.

(4) Citus šā likuma 69. pantā minētos iekšējos normatīvos aktus iestāde pirms to izdošanas saskaņo ar augstāku iestādi vai amatpersonu, ja normatīvajā aktā nav noteikts citādi.

(5) Instrukcija vai ieteikumi, ko izdod iestādes vadītājs, uzskatāmi par saskaņotiem tikai tad, ja augstāka iestāde un Tieslietu ministrija motivētā lēmumā divu mēnešu laikā pēc to projekta saņemšanas rakstveidā apstiprina to tiesiskumu un lietderību. Citos gadījumos iekšējā normatīvā akta projekts šajā pantā noteiktajos gadījumos uzskatāms par saskaņotu, ja attiecīgā iestāde vai amatpersona mēneša laikā pēc projekta saņemšanas nav rakstveidā atbildējusi.

72.pants. Iekšējo normatīvo aktu spēkā stāšanās

(1) Valsts tiešās pārvaldes iestādes instrukcija un ieteikumi stājas spēkā nākamajā dienā pēc to publicēšanas laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”, ja iekšējā normatīvajā aktā nav noteikts cits spēkā stāšanās termiņš.

(2) Citi šā likuma 69. pantā minētie iekšējie normatīvie akti stājas spēkā to parakstīšanas dienā, ja iekšējā normatīvajā aktā nav noteikts cits spēkā stāšanās termiņš.

73.pants. Iekšējo normatīvo aktu piemērošana

(1) Ja amatpersona konstatē pretrunu starp iekšējiem normatīvajiem aktiem, tā piemēro aktu, kuru izdevusi augstāka iestāde.

(2) Ja amatpersona konstatē pretrunu starp iekšējos normatīvajos aktos ietvertajām vienāda juridiska spēka vispārējām un speciālajām tiesību normām, tā piemēro vispārējo tiesību normu, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

(3) Ja amatpersona konstatē pretrunu starp vienāda juridiska spēka iekšējiem normatīvajiem aktiem, tā piemēro jaunāko aktu. Noteicošs ir normatīvā akta pieņemšanas datums.

(4) Ja amatpersonai jāpiemēro iekšējais normatīvais akts, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai tas atbilst augstāka juridiska spēka iekšējam normatīvajam aktam, amatpersona to piemēro, bet par savām šaubām nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē augstāku amatpersonu un iestādi vai amatpersonu, kura šo normatīvo aktu izdevusi, kā arī Tieslietu ministriju.

(5) Ja amatpersonai jāpiemēro iekšējais normatīvais akts, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai tas atbilst ārējam normatīvajam aktam, vispārējiem tiesību principiem, to skaitā administratīvā procesa principiem, kā arī starptautisko tiesību normām, amatpersona šo iekšējo normatīvo aktu nepiemēro un par to nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē augstāku amatpersonu un iestādi vai amatpersonu, kura šo normatīvo aktu izdevusi, kā arī Tieslietu ministriju. Iestāde vai amatpersona, kura šo normatīvo aktu izdevusi, var dot rakstveida rīkojumu to piemērot. Rīkojums ir izpildāms tad, ja tas ietver arī juridisku pamatojumu, kādēļ amatpersonas šaubas ir noraidāmas un attiecīgais iekšējais normatīvais akts atbilst ārējam normatīvajam aktam, vispārējiem tiesību principiem, kā arī starptautisko tiesību normām.

IX nodaļa

Administratīvais līgums

74.pants. Administratīvā līguma pamatnoteikumi

(1) Administratīvo līgumu publisko tiesību juridiskās personas vārdā slēdz tās pilnvarota iestāde vai amatpersona.

(2) Administratīvā līguma priekšmets var būt tikai attiecīgās publisko tiesību juridiskās personas kompetencē ietilpstošs jautājums. Līgums var būt vērsts tikai uz šīs kompetences izpildi šo kompetenci regulējošo tiesību normu ietvaros.

75.pants. Administratīvā līguma slēgšanas priekšnoteikumi

(1) Administratīvo līgumu var slēgt tikai šādos gadījumos:

1) lai izbeigtu tiesisku strīdu, it īpaši tiesas procesu;

2) ja piemērojamās tiesību normas piešķir iestādei rīcības brīvību attiecībā uz administratīvā akta izdošanu, tā satura konkretizēšanu vai faktiskās rīcības veikšanu.

(2) Šā panta pirmās daļas 2. punktā minētais administratīvais līgums nedrīkst pārsniegt līgumslēdzējas valsts pārvaldes iestādes vai amatpersonas rīcības brīvības ietvarus attiecībā uz iespējamo administratīvo aktu vai faktisko rīcību.

(3) Administratīvā līguma slēgšana nav pieļaujama, ja to aizliedz normatīvie akti vai ja līguma forma nav piemērota konkrēto administratīvi tiesisko attiecību regulēšanai, it īpaši ja šāds līgums būtu pretrunā ar valsts pārvaldes principiem vai nesamērīgi ierobežotu privātpersonas tiesisko aizsardzību.

76.pants. Administratīvā līguma satura nosacījumi

(1) Saistībām, ko ar administratīvo tiesību līgumu, kas noslēgts starp publisko tiesību juridisko personu un privātpersonu, uzņemas līgumslēdzēji, jābūt savstarpēji samērīgām.

(2) Publisko tiesību juridiskās personas saistībām jābūt tiesiskām. Ja šīs saistības ir administratīvā akta izdošana vai iestādes faktiska rīcība, tad šīm saistībām jāatbilst Administratīvā procesa likuma noteikumiem. Administratīvais akts arī tad, ja tas iekļauts līgumā, paliek patstāvīgs tiesību akts.

(3) Privātpersonas saistībām jābūt noteiktām un jākalpo publisko tiesību juridiskās personas kompetencē ietilpstošu uzdevumu veikšanai.

(4) Ja privātpersonai ir tiesības uz to, ko publisko tiesību juridiskā persona ar administratīvo līgumu uzņēmusies nodrošināt, tad privātpersonas saistības ir tikai tas, kas var būt par attiecīga administratīvā akta noteikumu.

(5) Administratīvajā līgumā paredz uzteikšanas termiņu, kas nedrīkst būt īsāks par trim mēnešiem un ilgāks par trim gadiem.

77.pants. Piekrišana administratīvajam līgumam

(1) Administratīvo līgumu saskaņā ar šā likuma 75. panta pirmās daļas 1. punktu iestāde var slēgt tikai tad, ja tā projektam ir piekritusi augstāka
iestāde.

(2) Administratīvo līgumu saskaņā ar šā likuma 75. panta pirmās daļas 2. punktu iestāde var slēgt tikai tad, ja tā projektam ir piekritusi institūcija, kam attiecīgo administratīvo aktu var pārsūdzēt.

(3) Normatīvajos aktos var būt noteikta cita saskaņošanas kārtība.

78.pants. Privātpersonas tiesības

Administratīvais līgums saskaņā ar šā likuma 75. panta pirmās daļas 2. punktu neierobežo privātpersonas tiesības, kas tai pieder saskaņā ar Administratīvā procesa likumu. Ja privātpersona administratīvo aktu vai faktisko rīcību apstrīd vai pārsūdz, tas nozīmē līguma uzteikšanu.

79.pants. Trešās personas tiesības

Administratīvais līgums neierobežo trešās personas tiesības.

80.pants. Administratīvā līguma izpilde

Ja viena līgumslēdzēja puse administratīvo līgumu pienācīgi nepilda vai apšauba tā spēkā esamību, otra līgumslēdzēja puse var prasīt tā izpildi tiesas ceļā, pamatojoties uz līguma un Civillikuma noteikumiem. Tiesas process un sprieduma izpilde notiek saskaņā ar Administratīvā procesa likumu.

81.pants. Administratīvā līguma izbeigšanās un zaudējuma atlīdzība

(1) Administratīvais līgums izbeidzas, ja:

1) tas ir izpildīts;

2) izbeidzas tā termiņš;

3) tas ir uzteikts;

4) publisko tiesību juridiskā persona to vairs nevar pildīt sakarā ar tiesisko apstākļu maiņu.

(2) Pušu tiesības uz zaudējumu atlīdzību un tās apmērus nosaka Civillikums, ja līgumā nav noteikts citādi.

X nodaļa

Publisko tiesību juridiskās personas darbība privāto tiesību jomā

82.pants. Publisko tiesību juridiskās personas tiesības darboties privāttiesību jomā

(1) Publisko tiesību juridiskā persona privāto tiesību jomā darbojas šādos gadījumos:

1) saskaņā ar normatīvo aktu veic finansu darījumus, kas nepieciešami tās iestādes darbības nodrošināšanai;

2) saskaņā ar normatīvo aktu sniedz publiskos pakalpojumus;

3) veic publisko komercdarbību (83.pants).

(2) Ja publisko tiesību juridiskā persona darbojas privāto tiesību jomā, uz to attiecas likumi, kas reglamentē privāttiesiskus darījumus vispār, ciktāl šo darbību neierobežo citi normatīvie akti.

(3) Atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas, izveidojot privāto tiesību juridiskās personas, to skaitā tādas, kurām nav peļņas gūšanas rakstura, nevar izvairīties no šajā likumā noteiktās atbildības un izvirzīt tām citus mērķus, kas neizriet no attiecīgās publisko tiesību juridiskās personas funkcijām.

83.pants. Publiskā komercdarbība

(1) Publisko komercdarbību var veikt tad, ja tirgus nav spējīgs nodrošināt sabiedrības interešu īstenošanu attiecīgajā jomā.

(2) Publisko komercdarbību var veikt:

1) nozarē, kurā pastāv dabiskais monopols, tādējādi nodrošinot sabiedrībai attiecīgā pakalpojuma pieejamību;

2) stratēģiski svarīgā nozarē;

3) jaunā nozarē, kuras infrastruktūras attīstībai nepieciešami lieli kapitālieguldījumi;

4) nozarē, kurā nepieciešami lieli resursu ieguldījumi un kura nedod
peļņu;

5) nozarē, kurā atbilstoši sabiedrības interesēm nepieciešams nodrošināt augstāku kvalitātes standartu.

(3) Publiskās komercdarbības veikšanai publisko tiesību juridiskā persona saskaņā ar likumu izveido komercsabiedrību.

(4) Publiskās komercdarbības uzraudzību nosaka likums.

84.pants. Privāto tiesību līgumu slēgšanas ierobežojumi

Privāto tiesību līgumus slēdz, ievērojot, ka:

1) tie slēdzami bez jebkādas diskriminācijas;

2) attiecīgā publisko tiesību juridiskā persona un otra privāto tiesību līguma puse ir vienlīdzīgas;

3) līgumslēdzēju saistībām jābūt samērīgām; publisko tiesību juridiskajai personai nav tiesību nesamērīgi sasaistīt un ierobežot otru privāto tiesību līguma pusi;

4) publisko tiesību juridiskajai personai nav tiesību patvaļīgi aizliegt vai apgrūtināt Satversmē un starptautiskajos līgumos garantēto pamattiesību izmantošanu;

5) publisko tiesību juridiskā persona netiek atbrīvota no to pienākumu izpildes, kuri tai uzlikti ar likumu.

XI nodaļa

Iestādes manta, darbības audits un publiskais pārskats

85.pants. Iestādes manta

(1) Iestādes manta ir attiecīgās publisko tiesību juridiskās personas manta, kas atrodas iestādes valdījumā. Iestāde tās valdījumā nodoto mantu izmanto saprātīgi.

(2) Īpašums, kas iegūts vai radīts, iestādes ierēdnim vai darbiniekam pildot amata pienākumus, pieder attiecīgajai publisko tiesību juridiskajai personai, ja likums nenosaka citādi.

86.pants. Informācija par iestādes mantu

Informācija par iestādes mantu un kontu stāvokli ir publiski pieejama, ja likums nenosaka citādi.

87.pants. Amatpersonas atbildība

(1) Iestādes vadītājs ieceļ amatpersonu, kura ir materiāli atbildīga par iestādei uzticēto valsts mantu. Ja šāda amatpersona nav iecelta, iestādes vadītājs ir materiāli atbildīgs par valsts mantu.

(2) Ja iestādes amatpersona, pildot amata pienākumus, ir radījusi mantisku zaudējumu vai personisku kaitējumu, attiecīgā publisko tiesību juridiskā persona prasa, lai šī amatpersona to atlīdzina saskaņā ar normatīvajiem aktiem, ja tā rīkojusies tīši vai savā darbībā vai bezdarbības dēļ pieļāvusi rupju neuzmanību.

88.pants. Iestādes ieksējais audits

(1) Lai nodrošinātu efektīvu valsts pārvaldes darbību, iestādēs izveido iekšējo auditu. Veicot iekšējo auditu, vērtē vadības pieņemtos rīcības plānus, metodes un procedūras, kas nodrošina efektīvu iestādes darbu, sniedz ieteikumus iestādes darba efektivitātes uzlabošanai.

(2) Kārtību, kādā iestādēs izveidojams, vadāms un attīstāms iekšējais audits, nosaka likums.

89.pants. Publiskais pārskats

(1) Lai informētu sabiedrību par iestādes darbības mērķiem un rezultātiem, kā arī par tai piešķirto budžeta līdzekļu izlietojumu, iestāde sagatavo un publicē publiskos pārskatus.

(2) Publisko pārskatu veidus un publicēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

Pārejas noteikumi

1. Ar šā likuma spēkā stāšanos zaudē spēku Ministriju iekārtas likums (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1997, 5.nr.; 1998, 15.nr.; 2001, 14.nr.).

2. Ministru kabineta normatīvie akti, kas izdoti, pamatojoties uz Ministriju iekārtas likumu, ir spēkā tiktāl, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu un paliek spēkā ne ilgāk kā sešus mēnešus pēc šā likuma spēkā stāšanās.

3. Līdz 2005.gada 1.janvārim Ministru kabinets nodrošina valsts pārvaldes atbilstību šā likuma noteikumiem.

Likums stājas spēkā 2003. gada 1. janvārī.

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs Jānis Lagzdiņš